Privāto tiesību kodekss

Vikipēdijas raksts


Justiniāna kodifikācija neradās vienā reizē un pats projekts veidojās vairākkārt. Abi datumi, kad sākās Novus codex sacerējums ir 528. gada februārī un 534. gada decembrī, kad publicēja Codex repatitae praelectionis; arī Instituiones un Digesta nāca klajā pēdējos divos mēnešos 533. gadā. 529. gada aprīlī publicētais Novus codex ir ķeizaru konstitūciju kopsavilkums kopš Hadriana. Vēl tikai bija jāpieņem spēkā esošās konstitūcijas ar satura labojumiem un nepieciešamajiem labojumiem stilā. Konstitūcijas mēģināja sadalīt vai arī sakausēt vienotā stilā. Katrai bija vispārēja efektivitāte, pavisam līdzīgi kā sākumā bija atšķirīgs to nozīmīgums. Jaunais Codex ieņēma trīs priekšgājēju vietu Gregorianus, Hermogregorianus un Theodesianus. Redakcijas pieņemtā komisija, Kappadoku Johanna pārvaldē, gada laikā tika galā ar uzdoto uzdevumu. Iemācītais Tribonians, kam tanī laikā bija nosaukums un gods, bet ne tik efektīvs stāvoklis ķeizara kancelejā, palika ēnā. Theopilis bija Konstantinopoles tiesību skolas skolotājs un konsistorija līdzdalībnieks. Salīdzinājumā ar Codex Theodosianus – Codex Iustinianus no daža skatu punkta noteikti ir progresējis, jo tas neļauj sev paralēli būt spēkā arī citiem konstitūciju kopojumiem, Jebkāda atsauksme uz veciem kodeksiem bija aizliegta. Partijas tiesību strīdos, kā arī viņu tiesību nesēji debašu laikā nedrīkstēja “recitēt” jebko no veco kodeksu konstitūcijām. Arī vēlākās konsitūcijas, ciktāl tās bija izslēgtas no Justiniāna kodeksa, bija spēkā neesošas; tikai “pragmatiķi”, kam bija īpašas privilēģijas, nepakļāvās normām. Spēkā bija tikai kodificētas tiesības un augstāki tiesas palātu spriedumi vai pārvaldes normas (sabiedrības interešu robežās), kam nekas nestājās pretim. Pašsaprotami, ka varēja atgriezties uz “veco juristu grāmatu” paražām un ņemt vērā to viedokli, tomēr tikai tad, ja tas harmonēja ar kodeksa konstitūcijām. Skaidrs ir viens: Pirmais Teodezināna II nodoms netika vēlreiz pieņemts, kam par mērķi bija nosprausts apvienot likumu tekstus kodeksā un tiesībzinātniskos rakstos. Tas ir apstiprināts ar to, ka jaunais kodekss ir paņemts no 426. gada “Zitiergesetz”. Tas nozīmē, ka, pavērojot klasiskās tiesību literatūras pielietojumu, tā iezīmē 100 gados iezīmētu virzienu un ka kompilācijas ideja kā digesti vēl nevienu savās iecerēs netraucēja. Pēc dažiem gadiem skats mainījās. Deo auctore konstitūcija no 530. gada 15. decembra parāda jaunas programmas apveidus. Justiniāna pavēle bija saistoša komisāriem: divi kodeksi pārvaldīja visas lietas: vienai vajadzēja saturēt konstitūciju, otrā saturēja veco tiesību literatūru. Pirmais bija kodekss vārdaīstajā nozīmē: tas tūlīt bija spēkā un nebija jāaplūko nekādi jauni uzdevumi; otru vispirms tikai projektēja un, proti, ar apzīmējumiem Digesta vai Pandectae. “Mēs jums tātad pavēlam, ka jūs izskaidrojat un pierakstāt romiešu tiesību veco tiesību zinātnieku rakstus, kam ķeizars iedalījis pilnvaras. Iztīrāt tos no kļūdām, lai no šiem darbiem varētu savākt visus derīgos materiālus. Ciktāl tas iespējams nedrīkst saglabāties nekādi atkārtojumi un pretrunas un grāmatai jāpaņem vienīgi tas, kas ir visu pārējo saturā. Ir arī citi jurisprudences rakstnieki, kuru darbi netiek citēti vai pielietoti- mēs tos neuzskatām par derīgiem, neļaujot tiem ieplūst mūsu likumos. Kad šis tiesību materiāls ar mūsu dievišķajām pūlēm tiks savākts, jāgriež ceļu taisnīguma templim; visa tiesību grāmata būs pēc mūsu kodeksa rīkojuma vai pēc Edictum perpetum parauga kā tas jums liekas piemērotāk. Sakopot 50 grāmatas un sadalīt atsevišķos nosaukumos un tā izdarīt, ka nekas nepaliek ārpusē no apkopojuma. Ietvert šajās grāmatās visas vecās tiesības, kas bijušas aptuveni 1400 gadus un atkal atjaunotas tiek pielietotas un neviens no tā neciešs. Visiem juristiem jābūt līdzīgam uzskatam, jo neviens nav labāks ai sliktāks par pārējiem, bet gan katrs katrreiz ir ar noteiktām domām” Darba komisija stādīja priekšā “justīcijas ministru” Triboniānu; vēlāk pie tā piederēja ķeizariskās kancelejas un mantas kancelejas Konstantīna priekšgājējs, četri profesori – divi- Dorotejs un Anatolijs no Beryus tiesību skolas un divi- Thopilus un Kratinus no Konstatinopoles skolas, un 11 advokāti no perfectus praetario Orientis tiesas. Komisija ļāva un pēc ķeizara vārdiem ekspertēja 2000 grāmatu un vairāk nekā 3 miljonus rindu. Tam bija nepieciešama komisāru centība un darba metodes 3 gadu garumā. Digesta publicēta ar divvalodīgu konstitūciju Tanta - Dedōken 533.gada 16.decembrī ., kas vērsās pie senāta un visām tautām. Digestās atrodams “neskaitāms daudzums” klasiskās jurisprudences. Pašsaprotami, darba kompilatori veco meistaru darbus varēja pielietot tikai tādā formā un veidā, kādā tas bija piedāvāts jau ar izmaiņām (ar nodomu un neapzinoties) un pārdzīvojis garo un pārmaiņu pilno vēsturi. Neskaitāmie fragmenti, ko mēs šajā grāmatā aplūkojam, ir cēlušies no digestām. Kad tos visus atsauc atmiņā, tomēr no šī lielā kopsavilkuma priekšstats nerodas. Kā kodekss digestas neapslēpj savu daudzveidīgo struktūru. Bizantijas arhitekti saprot Romas monumentālo būves tradīciju, savienojot ar grieķu tradīcijas matemātisko domāšanu un viņi radīja Hagia Sophia jaunu revolucionāru baznīcas celtni; juristi (profesori vai advokāti un pārvaldes ierēdņi) sava nama būvē veica citu ceļu. Tas vairs nav pārsteidzoši, ka šai būvei 17., 18. gadsimtā bija jāparādās dēļ nepietiekošā tiesību racionālisma. Justiiāna klasicisms nenozīmēja tukšu antikvāru piezīmi. Bija mēģinājumi uzlabot un likvidēt atkārtojumus un pretrunas. Tas nav nekāds pārmetums par pagātni, jo tiek skatīta juridiskā pasaule kopumā, nevis kāds atsevišķi. “Mūsu cieņa pret pagātni ir tik liela, ka mēs nekādā veidā negribam ignorēt juristu vārdus: katrs autors ar savu vārdu un rakstiem ir iegājis mūsu digestās. Mēs esam izdarījuši tikai vienu: kad mūsu rakstos parādās kas neskaidrs, neiederīgs, pārejošs, veicam papildinājumus vai nepieciešamos saīsinājumus – viss tiek formulēts pēc vieniem noteikumiem; pie vairākiem līdzīgiem vi pretrunīgiem viedokļiem pieņem vienu no visiem, kas liekas īstākais; visiem pieņemtajiem viedokļiem piedēvējam vienādu autoritāti, tā, ka viss, kas pieņemts pēc mūsu pavēles kā mūsu , var būt spēkā. Konstitūcijas, kas ievietotas rakstos, mēs ne vienreiz vien esam izskaistinājuši, bet arī šajos gadījumos esam domājuši par to, kas būtu jākoriģē un jāuzlabo. Šādā veidā mēs esam atstājuši autoru vārdus arī, kur tekstu esam koriģējuši. Atstājām visu, kas nepieciešams teksta patiesības saglabāšanai: uz šī pamata juristu diskusijas par neskaidrību izslēgšanu tuvojās beigām.” Šie ir tie vārdi, ko konstitūcija atstāja. Tā kā arī glezna kā fiziognomijas tēlojums bija nesavienojama ar viduslaiku mentalitāti, tā parādījās vēsturiskā Labeo vai Celsus uzvedība, Juliāna vai Papiniāna. Neizmainību un spēku iegūst no simboliem. Tā raksti tagad plūst vienā vienīgā constontia vai symphonia. Digestas ir “likumu grāmata vai izglītības grāmata”. Šis otrais aspekts ir svarīgāks par pirmo. Jaunajā juristu studiju plānā digestas ir viduspunktā. Justiniāns deva jaunus plānus ne vien Palestīnas un Aleksandrijas ķeizara skolām (kam nebija laba slava), bet arī Konstantinopoles un Berytas skolām. Studijām no kodeksa lika priekšā pēdējo daļu. Arī institūcijas četrās grāmatās izdalās no lasāmdarba, bet to neļauj pamanīt kompilētā darba kontinuitāte. Trīs komisāri, kas institūcijas lika kopā Tribonian, Theopilus un Dorotheus lieto: “visas veco juristu institūcijas: vairāk par visu Gaiusa darbus un proti tādas institūcijas kā Res cottidiance un daudzus citus darbus”. Institūcijas satur tiesību sākuma pamatus, kas sadalīti ar “ķeizara muti”. Tiesību mācību stunda no sākuma līdz galam ir par to. Constituio Omnem, kas tanī pat dienā publicēta, kad publicēja digestas, proti 533. gada 16. decembrī, parāda ievadu un 1-7 § Justiniāna mācību reformu pamatvirzienus. Digestas sadalāmas 7 daļās “ nevis patvaļīgi un maldīgi, bet gan rēķinoties ar skaitļu dabu un būtību” (Const. Tanta 1-8). Pirmā daļa apzīmēta ar grieķu vārdu Prōta, apvieno I-IV grāmatas, otrā de idiciis V-XI grāmatas; trešā de rebus XII-XIX grāmatas; ceturtā “visa darba viduspunkts” apvieno XX-XXVII grāmatas tā skar hipotēkas (XX) un ķīlas, pārvērtību sūdzības edikti, stipulatio duplae (XXI), procenti, jūras aizdevumi, dokumenti, liecības, argumenti un tiesību pieņēmumi (XXII), saderināšanās, laulību slēgšana, pūrs (XXIII-XXV), aizbildniecība un aprūpe (XXVIII-XXVII). Piektā daļa , kas aptver testamentus un legātus, veido XXVIII-XXXVI grāmatas; sestā grāmata XXXVII-XLIV par bonorum possesio (XXXVII-XXXVIII) par privāto būvju atļaujām, par bažīgām skādēm un actio aquae pluviae arcendae, par dāvanām (XXXIX), atbrīvošanu un brīvības procesu (XL), par īpašuma izpeļņu (XLI), par tiesībspēcīgām lietām un spriedumiem (XLII) un uzrunām (XLIV). Septītā un pēdējā daļa aptver XLV-L grāmatas, tā aptver darbības kontraktus, fideiussio un kredītus, obligācijas, pretoru stipulācijas (XLVI) un nodokļu tiesības (XLVII0XLVIII otrā terrible libri, iebiedēšanas grāmata), apelācija (XLIX), pilsētas pārvalde, sabiedrības tirgi un ēkas, pollicitationes, dažādas kognīcijas formas, tribūti un visbeidzot “ vārdu nozīme” un “veco likumu likumi” (L). Tiesību mācība ritēja vairāk kā piecus gadus. Pirmajā gadā studēja institūcijas un Prota; otrajā gadā “pilnveidoja un sakārtoja, neko neatstājot ārpusē” otro un trešo digestu daļu kā XXIII,XXVI,XXVIII un XXX grāmatas; trešajā gadā otrā gadā atstātās daļas no abām digestu daļām kā XX-XXII grāmatas, kas no “Papiāna gara” piepildītas. Ceturtā gadā ķērās pie 10 grāmatām no digestu 4 un 5 daļas, ar kurām vēl nekas nebija darīts, lai celtu “zināšanu dārgumu”, ko tās saturēja. Ar to īstās lekcijas bija beigušās. Sestās un septītās daļas studijas bija atstātas vēlākam laikam. Piektā gadā bija palikusi kodeksa padziļināšana un lasīšana. Šādā veidā Justiniāns apgalvoja, ka tiesību zinātni var iemācīties no sākuma līdz galam, jo tai ir “apbrīnas vērtas robežas”. Digestas un likumu materiāls, kas savācās vēl un vēl, ļāva pirmajam Codex Justinianus kļūt antīkam jau dažus gadus pēc tā iepazīšanas. Tas bija jāpārstrādā. Tā otrais izdevums iznāca 534. gada novembrī. Komisija, kas to pieņēma un Dorotejs un trīs advokāti to atkal lika priekšā Triboniam. Pārstrādātais kodekss aptver 12 grāmatas, zem viena nosaukuma un nosaukums visai kompilācijai dod vienotu matēriju. Pirmā grāmata aptver baznīcas un ķeizara valdības attiecības, jautājumus par tiesību rašanos un vienīgos sabiedrības amatus; 2. – 8. grāmatas aptver privāttiesības un privāttiesību procesu, 9. grāmatā ir sodu tiesības un trīs pēdējās grāmatās – pārvaldes un finansu tiesības.