Vikingi
Vikipēdijas raksts
Vārda vikingi izcelsme nav īsti skaidra. Tā tika nosaukti ziemeļnieki (normaņi), vai skandināvi. Vikingi, tāpat kā vairums citu agrāko vai vēlāko gadsimtu piejūras reģionu iedzīvotāji, nodarbojās ar lauksaimniecību un zvejniecību. Tomēr, vikingi Eiropas attīstībā nospēlēja savdabīgu, lai gan īslaicīgu lomu (800-1050). Šī loma bija divējāda. Sākotnēji vikingi savu jūras braukšanas prieku arvien vairāk papildināja ar laupīšanu. Tomēr drīz tie atrada ienesīgu tirdzniecības ceļu no Rietumeiropas uz Tuvajiem Austrumiem, kuru vairākus gadsimtus pirms viņiem kontrolēja goti (ostrogoti). Vikingi nekavējoties sāka izmantot radušos iespēju organizēt plašu tirdzniecību, jeb runājot mūsdienu valodā – preču tranzītu.
Agrākā liecība par vikingu laikmeta sākumu ir par dāņu un norvēģu jūras sirotāju iebrukumu vienā no klosteriem, kas atradās uz salas pie Anglijas krastiem 793.g. Vēlāk vikingu sirojumu ģeogrāfija paplašinājās, aptverot Francijas un Vācijas jūras piekrastes rajonus, kā arī novadus pie upēm. Jau 9. gadsimtā vikingi ne tikai regulāri "apmeklēja" Portugāles un Spānijas piekrasti, bet pa Gibraltāra šaurumu nevairījās iekuģot arī Vidusjūrā.
Zviedru vikingi parasti devās austrumu virzienā. Tranzītam pilnīgi pieņemams no Rietumeiropas uz Tuvajiem Austrumiem izrādījās ūdensceļš caur Baltijas jūru un tālāk pa Krievijas rietumu daļas upēm un ezeriem. Tas bija pietiekami garš un sarežģīts ceļš, kuru varēja veikt tikai ļoti pieredzējuši jūras un iekšējo ūdens ceļu kuģotāji, kādi vikingi arī bija. Vikingu izveidotais vienotais tranzīta ceļš sākās Somu jūras līcī, tad pa Ņevu un Volhovu līdz Ilmeņa ezeram. Tālāk pa Lovates upi līdz Dņeprai, nonākot pa to Melnajā jūrā. Bet viena no zviedru ciltīm - Russi (Rossi) - šajā ceļā pa Volgu un Dņepru nodibināja virkni spēcīgu tranzītceļa atbalsta punktu - Novgorodu, Kijevu u.c. Pēdējā vēlāk kļuva par Krievijas valsts pirmo galvaspilsētu.
Pētījumi liecina, ka pastāvēja vēl otrs ceļš. Proti, no Somu jūras līča pa Ņevu Lādogas ezerā, tad pa Sviras upi Oņegas ezerā, no tā pa virkni savstarpēji savienotu upju un ezeru līdz Volgai, nonākot pa to Kaspijas jūrā. Par to liecina arī tas, ka Igaunijā austrumu monētas atrastas daudz lielākā skaitā nekā Latvijas teritorijā. Ievērojami austrumu monētu depozīti atrasti Zviedrijā un, it sevišķi Gotlandes salā.
Vikingu ekspansija Eiropā un daudzos gadījumos tālu aiz tās robežām sākās 9. gadsimta sākumā un turpinājās apmēram līdz 11. gadsimta vidum. Skandināvi pasauli būtībā bija "sadalījuši" savā starpā. Dāņi terorizēja Rietumeiropas un Anglijas piekrasti, bet norvēģi "specializējās" transatlantisko ceļojumu jomā, apgūstot no sākuma Šetlandes un Farēru salas, bet vēlāk Islandi, tad Grenlandi un Ziemeļamerikas piekrasti ilgi pirms Kristofers Kolumbs "atklāja" Ameriku. Savukārt, zviedru interešu sfērā bija austrumu tranzītceļš. Viņi virzījās pa Ziemeļaustrumeiropu, pa tās dabīgajiem ūdensceļiem arvien tālāk uz dienvidiem, izveidojot šajā ceļā cietokšņus, līdz sasniedza Bizantiju, arābu zemes un Indiju. Par vikingu ietekmi austrumu zemēs liecina tas, ka Bizantijas imperatori no viņiem veidoja elites miesassargu vienības.
Vikingu īslaicīgās ekspansijas galvenie faktori varētu būt vairāki. Pirmkārt, 9.-10. gadsimtā Eiropas karaļnamos vairāku gadsimtu laikā bija jau uzkrājušās ievērojamas bagātības. Tās pašas par sevi jau bija vilinājums laupītājiem.
Otrkārt, vikingi bija lieliski jūras braucēji ar tam laikam kvalitatīvi būvētiem, izturīgiem kuģiem. Piemēram, viens no viņu kuģu tipiem snekja bija pilnveidota romiešu galleja. Tikai snekja bija lielāka izmēra un piemēroti kā tāliem okeāna pārbraucieniem, tā arī peldēšanai pa iekšzemes ūdeņiem. Snekja parasti bija aprīkota ar burām un airiem. Tādēļ šie kuģi varēja pārvietoties arī bezvēja apstākļos, vai pat virzīties pret vēju vai straumi. Pateicoties tam, vikingiem nereti izdevās pēkšņi, negaidīti uzbrukumi. Tāliem ceļojumiem labi piemērots bija arī tāds vikingu kuģa tips kā skuta.
Tomēr, vikingi nebūt nebija tikai jūras laupītāji. Tie bija arī labi tirgotāji. Vikingu izveidotais ziemeļu-dienvidu tirdzniecības ceļš bija svarīgs Eiropai tās ekonomiskajos sakaros ar arābiem un citām Austrumeiropas zemēm. Bez vikingu palīdzības tas bija visai sarežģīti, jo Rietumeiropas sakari ar arābu zemēm bija apgrūtināti sakarā ar militāriem konfliktiem starp arābiem un Bizantiju, kā arī Bizantijas iekšējiem nemieriem. Šos sakarus bremzēja arī maģāri, kas bija iebrukuši Viduseiropā no austrumiem 9. gadsimta beigās. Savukārt, gandrīz visu Vidusjūru un pat Alpu pārejas bija bloķējuši Ziemeļāfrikas pirāti. Pēdējiem pat bija bāzes un atbalsta punkti Gallijas dienvidu piekrastē. Tādējādi Rietumeiropa faktiski bija pilnībā „nogriezta” no Austrumiem.
Līdz ko Bizantija bija pārvarējusi savu iekšējo krīzi un pieveikusi savus pretiniekus, bet ģermāņi bija sakāvuši un pievērsuši kristīgai ticībai maģārus, vikingu tranzītceļu nozīme stipri samazinājās. Arī Eiropas interese par tirdzniecību ar arābiem kļuva arvien vājāka, jo arābu pasaule pēc sakāves karos ar Bizantiju sašķēlās atsevišķos kalifātos un arvien vairāk sāka ekonomiski novājināties. Tai pat laikā, arvien lielāku lomu rietumu-austrumu tirdzniecībā sāka spēlēt Rīga. Tas sakrita ar vikingu lomas samazināšanos Eiropā un Baltijas jūras baseinā un vāciešu nostiprināšanos šajā reģionā. Arī tirdzniecībā vikingu vietā galveno lomu arvien vairāk sāk spēlēt vācieši.
Šo procesu labi atspoguļo arī senlaiku monētu atradumi. Ap 11. gadsimtu izbeidzās arābu dirhēmu ieplūšana Latvijas teritorijā - tos, jau daudz lielākā skaitā aizvietoja Rietumeiropas, galvenokārt vācu denāriji (ap 80% no visiem atradumiem). No monētu atradumu vietām var secināt galveno tā laika tirdzniecības ceļu virzienus. Visai ticams izskatās dažu latviešu vēsturnieku viedoklis, ka oficiālo Rīgas dibināšanas gadu hronisti drīzāk būs pierakstījuši bīskapam Albertam, jo bijuši ieinteresēti viņa slavināšanā, nekā šo lomu viņš patiesībā spēlējis. Kā atzīmē latviešu vēsturnieks Jānis Straubergs, "Tāpat kā lielākā daļa pilsētu, to starpā arī Rīga, jāpieskaita pie pilsētām, kas nevar uzrādīt savu dibināšanas gadu, bet tikai gadsimteni, kad tā sākusi augt". Pēc J.Strauberga domām Rīga kā lībiešu osta un apdzīvota vieta pastāvējusi jau pirms 1158. gada, kad vēstures hronikas sniedz pirmās ziņas par vācu tirdzniecības kuģu ienākšanu Rīgas lībiešu ostā. Atklājuši, nevis nodibinājuši Rīgu, vācu tirgotāji šeit drīz izveidoja savu tirdzniecības faktoriju, kas bija nozīmīgs solis starptautiskās tirdzniecības veicināšanā.