17. gs. – 19. gs. vidus. Vārdnīcas un garīgo tekstu tulkojumi (Latviešu mūzikas instrumentu historiogrāfija)
Vikipēdijas raksts
Šī ir daļa no raksta Latviešu mūzikas instrumentu historiogrāfija
[izmainīt šo sadaļu] Nodaļas
- Senākās rakstu liecības un ikonogrāfija 13. – 16. gs.
- 17. gs. – 19. gs. vidus. Vārdnīcas un garīgo tekstu tulkojumi
- Etnogrāfiski apraksti
- 19. gs. otrā puse – 20. gs. vidus. Etnogrāfijas materiālu krājumi un etnogrāfiski apraksti
- Valodnieku darbi
- 20. gs. otrā puse
[izmainīt šo sadaļu] 17. gs. – 19. gs. vidus. Vārdnīcas un garīgo tekstu tulkojumi
17. gs.–19. gs. vidus avoti par mūzikas instrumentiem un instrumentālās mūzikas norisēm Latvijas teritorijā sniedz krietni vien bagātīgāku un daudzveidīgāku informāciju. Vārdnīcās un garīgo tekstu tulkojumos pieminēto instrumentu nosaukumu skaits tuvojas četriem desmitiem. Dažiem instrumentiem minēti to daļu nosaukumi. Līdzās terminoloģijai atrodami vairāki norādījumi par instrumentu uzbūvi, konstrukcijas īpatnībām, spēlēšanas veidu.
Georgs Mancelis jau savā pirmajā latviski publicētajā darbā "Lettisch Vademecum" (1631) piemin dažu labu instrumentu – stabules, kokles, arī spēlmaņus.
G. Manceļa darbi kopumā, bet jo īpaši viņa vācu–latviešu vārdnīca "Lettus"[1] (1638) un latviešu frazeoloģija[1] (1638) satur pirmo plašāko mūzikas instrumentu uzskaitījumu. Līdzās instrumentu nosaukumiem minēti attiecīgo spēlētāju apzīmējumi, kā arī vārdi, kas raksturo spēlēšanas darbību. G. Mancelim "bungas" ir gan parastās, gan karaspēka bungas. Zvaniņu viņš sauc par zvārguli, zvanu – par pulksteni, bet tā ieskandināšanu apzīmē ar vārdu "zvanīt". No piemutņa veida pūšamajiem vārdnīcā minēta bazūne un trumetes. "Svilpe" un "stabule" G. Mancelim ir sinonīmi, toties par stabulnieku viņš sauc somas stabuļu spēlētāju. Interesanti, ka vārdnīcā kokles minētas divreiz, arfas un stīgu spēles nozīmē.
G. Manceļa frazeoloģijā atrodamas svarīgas piezīmes par instrumentiem, minot tos saistībā ar dažādām cilvēka dzīves jomām. Tādējādi iespējams gūt ziņas par skaņu rīku lietošanas nolūku. Viens no mednieka rīkiem ir taure, un ar vārdu "aurēt" apzīmē tās pūšanu. Karā sit bungas un pūš trumetes. Baznīcā lieto pulksteni (zvanu), zvārguli un ērģeles. G. Mancelim vārds "spēlēšana" nesaistās ar mūzikas instrumentu lietošanu, tas tiek lietots tikai attiecībā uz azarta un sporta spēlēm.
1640. gadā garīgo tekstu tulkojumos ("Evangelien und Episteln") Georgs Elgers min kokles, bet citos darbos ("Evangelia toto anno…", 1672; "Cantiones spirituales…", 1673) arī bazūnes, kokles, ģīgas, stabules, strumpes, kā arī "visādas spēles". Poļu–latīņu–latviešu vārdnīcā (1683), kurā daļēji iestrādāta G. Manceļa "Lettus" leksika, minētas bungas, ģīgas, kokles, taure, strumpa, arī "naessama aergelle" un "arbs". Uzmanību saista teicieni "isstrumpet tos saldatus" vai "spelneks us arpi".
Valodnieks un teologs Kristofors Fīrekers (ap 1615–1684, 1685) ir sastādījis latviešu–vācu vārdnīcu, kas netika publicēta veselus trīs gadsimtus, līdz 1997. gadā to paveica Austrālijā dzīvojošais baltists Trevors G. Fennels[1]. Tās materiālus savos darbos iestrādāja vēlākie 18. gs. vārdnīcu sastādītāji, tālab K. Fīrekera vārdnīcas kā pirmavota nozīmi nevar novērtēt par zemu. Vārdnīcā ir ievērojams daudzums skaņu rīku nosaukumu un vārdu vai teicienu, kas saistīti ar instrumentālās muzicēšanas sfēru ("Antiņsch kur stabbulite?"). K. Fīrekers misiņa zvaniņu sauc par zvārguli, zvanus – par pulksteni, zvanu torni – par pulksteņu namu, toties instrumenta ieskandināšanu apzīmē ar vārdu "zvanīt". Līdzīgi G. Mancelim viņš skaidri nošķir bungas un vara bungas, kas ir karaspēka instruments. Vārdnīcā ir minēts kāds klabeklis "Wanki". Zemnieku kāzu grabeklis ir eglīte, zemnieku arfa – kokles. Interesanti, ka K. Fīrekeram stīga "dārd", turklāt "stīgas" un "spēles" ir sinonīmi. Ar vārdu "ģīgāt" tiek apzīmēta nepatīkama skanēšana (krajeln, kwerlen). Atšķirībā no G. Manceļa, šajā vārdnīcā tiek šķiroti vārdi "stabule" un "svilpe" un somas stabules nosauktas par pūšļa stabuli. No piemutņa pūšamajiem instrumentiem minēta taure (rags), strūbe (koka taure) un bazūne. Nīcas un Bārtas mācītāja Johana Langija 1685. gada latviešu–vācu vārdnīca[1] sniedz interesantu muzikālā instrumentārija ainu. Tur atrodami gan pilsētnieku un zemnieku skaņu rīki, gan arī vērtīgi paskaidrojumi par tiem. Līdzīgi kā citi tā laika vārdnīcu autori, J. Langijs zvanus sauc par pulksteni, zvanīšanas apzīmēšanai lieto gan vārdu "zvanīt", gan teicienu "pulkstin' raut". Ar vārdu "bungas" apzīmētas gan parastās, gan karaspēka bungas jeb paupenes, un "bundzināt" nozīmē "bungas sist". J. Langijam ir zināmas kokles, ko viņš nosauc par zemnieku stīgu spēli; ļoti interesanti viņš raksturo vārdu "koklēt" – spēlēt uz lautas, arfas, cītaras un citiem no koka gatavotiem (pasvītrojums mans – V. M.) instrumentiem, toties "koklējs" (koklētājs) ir tas, kas spēlē uz stīgām, t. i., spēlē stīgu instrumentu. J. Langijs jau pazīst vijoli. Lielu uzmanību viņš veltījis dažādiem pūšamajiem instrumentiem. Vārdnīcā ir minēta svilpe un stabule (kā sinonīmi), aurs, taurs, taure (visi trīs ar nozīmi "rags"), trumetes, bazūne, šo uzskaitījumu papildina "trūba" – lietuviešu taure.
Ernsta Glika tulkotajā pirmajā pilnīgajā Vecās un Jaunās derības izdevumā latviešu valodā (1685–1691) ir ievērojams daudzums dažādu mūzikas instrumentu nosaukumu un spēlēšanas situāciju. Latviskojot bībeli, tulkotājs, acīmredzot, ir lietojis tautai zināmus un saprotamus terminus, tādējādi tulkojums ir interesants arī kā E. Glika laika mūzikas dzīves reāliju atspoguļojums. Bieži minētas bazūnes (Basune), taures (Gawileschanas Taures), trumetes (Trommete, ar tahm Trummetehm trummeteht, Trummettehs puhst), tāpat arī stabules, dūdas (somas stabules), bungas un kokles (Stabbules un Sohma=Stabbules skann krahschni; usmohstajtees Sohma=Stabules un Kohkles; ar Dseesmahm un Stabulehm … ar Bungahm, ar Preeku un Wiolehm; Kad juhs dsirdeseet to Basunes Skaņņu, ir tahs Trummetes, Kohkles, Wijoles, Sohma=Stabules, jaukas Dseesmas un wissadus spehlejamus Rihkus …).
Kaspara Elversa sastādītā vācu–latviešu vārdnīca "Liber memorialis Letticus…" (1748) daļēji aptver rīdzinieku leksiku, tomēr tajā atrodami arī zemniekiem vien raksturīgi skaņu rīki. Eglīte nosaukta par zemnieku klavihordu un raksturota kā kāzu grabeklis, ko veido nūja ar piekārtiem zvārguļiem. Vārdnīcā ir minēta gana taure, somas stabule, bunga un vara katlu bunga, kā arī trumēte un pulksteniņš.
Gotharda Frīdriha Stendera "Neue vollständigere lettische Grammatik" (1761), kurā iekļauta svarīgāko latviešu valodas vārdu vārdnīca un folkloras materiāli, kopā ar gandrīz 40 gadus veidoto "Lettisches Lexikon" (1789) ir izdevumi, kas sniedz daudz ziņu par mūzikas instrumentiem. G. F. Stenders zvaniņu sauc par pulksteniņu. Katla bungas jeb karaspēka bungas tiek sauktas par vara bungām. Dūde – tā ir niedru stabule, dūka – somas stabuļu vai ērģeļu atsevišķa stabule. G. F. Stenders min eglīti, ko kāzās izmantojot paupeņu vietā, trīdeksni, ģīgu, somas stabules un arī varganu. Atsevišķi minēti dažādi tauru paveidi: strumpis, trummetes, taure (mednieku vai ganu rags), trūbe (mizas taure).
Viens no nozīmīgākajiem valodnieka un tulkotāja Jākoba Langes darbiem ir "Vollständiges deutsch–lettisches und lettisch–deutsches Lexicon" (1772–77). Līdzās nenoliedzami valodnieciskām vērtībām šī vārdnīca sniedz interesantus materiālus arī organogrāfijas jomā. Līdzīgi kā G. F. Stenderam, arī J. Langem dūka ir somas stabuļu vai ērģeļu atsevišķa stabule. Dūde esot koka taure, bet šāds skaidrojums varētu būt arī pārpratums, jo pie "dūdes – niedru stabules" G. F. Stendera vārdnīcā ir arī paskaidrojums "koka taurīte, bērnu flauta", kur šī "koka taurīte" J. Langem viennozīmīgi pārveidojusies par "koka tauri". Par basa vijoli nosaukta gan ģīga, gan bāga, kas, turklāt, vēl esot arī fideles lociņš. Kā fideles latviskojumu J. Lange piedāvā vārdu "widdele". Vārdnīcā minēta bunga, vara bunga, pulkstenītis (zvaniņa nozīmē), trīdeksnis (ar garo "ī"!), arī vargans. Dažādi nosaukumi attiecas uz taurēm: trummete, strūbe vai trūbe (koka taure), aure (medību rags, govs rags), sumbra rags (tad vēl ir bijis!).
Šai G. F. Stendera vārdnīcai precizējumus un papildinājumus ir sarakstījis Kristofs Harders[1] (1828). Tostarp ir daži vērtīgi papildinājumi organogrāfijas jomā – par svilpi, pīpi, pīperi, stabuli, dūdu, dūku, varganu (zobu spēlēm). īpaši gribētu izcelt viņa komentāru par vārdu "rakstīt" – "auf musikalischen Instrumenten greifen oder die Finger sezzen", "gan es warru puhst, bet es ne mahku rakstiht."
[izmainīt šo sadaļu] Nodaļas
- Senākās rakstu liecības un ikonogrāfija 13. – 16. gs.
- 17. gs. – 19. gs. vidus. Vārdnīcas un garīgo tekstu tulkojumi
- Etnogrāfiski apraksti
- 19. gs. otrā puse – 20. gs. vidus. Etnogrāfijas materiālu krājumi un etnogrāfiski apraksti
- Valodnieku darbi
- 20. gs. otrā puse