Oskars Kalpaks

Vikipēdijas raksts

Oskars Kalpaks (dzimis 1882. gada 6. janvārī Cēsu apriņķa Meirānu pagasta (tagad Madonas rajona Ošupes pagasta) "Liepsalās"; miris 1919. gada 6. martā) bija pulkvedis, pirmās Latvijas karaspēka vienības komandieris.

[izmainīt šo sadaļu] Biogrāfija

Oskars Kalpaks bija dzimis zemnieka ģimenē. Skolas laikā zēns apguva vijoļspēli, ko viņam patika spēlēt arī vēlāk. Pēc skolas beigšanas Oskars iestājās Krievijas impērijas armijā. Viņš ieguva labu militāro izglītību. Kalpaks bija vada, vēlāk rotas komandieris. Viņš tika apbalvots ar sešiem ordeņiem, tai skaitā ar Svētā Jura ordeni un zobenu, ko piešķir par īpašiem varoņdarbiem. Uzkalpojās līdz apakšpulkvedim.

1918. gada rudenī Kalpaks pameta armiju un atgriezās Latvijā. 1918. gada decembrī K. Ulmaņa Pagaidu valdība viņu uzaicināja izveidot un komandēt latviešu karaspēka daļu sastādīšanu un komandēšanu, lai cīnītos pret lieliniekiem. Tika izveidots Latviešu atsevišķais bataljons vācu landesvēra sastāvā. Tas bija grūts uzdevums, jo iedzīvotaju varākums simpatizēja lieliniekiem. Rādot personīgu laba karavīra piemēru, īsā laikā O. Kalpakam izdevās izveidot patriotisku, disciplinētu un kaujas spējīgu vienību. Atšķirībā no vācu un lielinieku piekoptās prakses, Kalpaks pavēlēja saudzīgi izturēties pret mierīgajiem iedzīvotajiem.

Sarkanajai Armijai uzbrūkot Kurzemes virzienā Kalpaka bataljons nodrošināja Latvijas Pagaidu valdības pārcelšanos no Rīgas uz Jelgavu un tālāk uz Liepāju 1919. gada sākumā. Frontes līnija apstājās pie Ventas. Liepājā tika veikta mobilizācija, kas bataljonu papildināja līdz 600 vīriem. Arī vacieši saņēma papildspēkus un izveidoja dzelzsdivīziju. Kalpaks tika paaugstināts par pulkvedi.

3. martā sākās plašs uzbrukums Sarkanajai Armijai. Kalpaka bataljona sākotnējais uzdevums bija ieņemt apdzīvotas vietas gar Skrundas-Saldus ceļu. Latviešu bataljons un vācu dzelzsdivīzijas spēki pie "Airītēm" nonāca savstarpējā sadursmē. 6. marta pēcpusdienā no gūtajiem ievainojumiem bataljona komandieris Oskars Kalpaks mira. Bez viņa gāja bojā vēl divi latviešu virsnieki. Arī vācu pusē bija kritušie.

Jau tajā laikā bija aizdomas, ka šī apšaude bija sazvērestība no vācu puses, jo Latvijas Pagaidu valdībai un vāciešiem bija nesaskaņas. Tika sākta izmeklēšana, bet tā tika pārtraukta, lai nesarežģītu attiecības ar sabiedrotajiem.

Pagaidu valdība izsludināja divu nedēļu sēras. Oskaru Kalpaku apglabāja 11. martā Liepājas Ziemeļu kapos. 1919. gada 18. septembrī Kalpaka mirstīgās atliekas pārapbedīja dzimtajā kapsētā Meirānu Visagalā, netālu no "Liepsalām". Tur viņam 1927. gadā atklāja K. Zāles veidoto pieminekli.

[izmainīt šo sadaļu] Piemiņa

O. Kalpaka krišanas vietā "Airītēs" 1936. gadā tika ierīkots muzejs. Tas tika atjaunots 1988. - 1990. gadā.

Kalpaka dzimto māju vietā "Liepsalās" arī ir iekārtots muzejs. Diemžēl padomju meliorācijas rezultātā saglabājušies bija tikai kūts mūri, kuri tika pārbūvēti un tur izvietota ekspozīcija.

2006. gada 22. jūnijā Kalpakam tika atklāts piemineklis Rīgā, Esplanādē.

Oskara Kalpaka vārdā ir nosauktas ielas Gulbenē, Jelgavā, Kuldīgā, Liepājā, Lubānā, Rīgā, Sabilē, Siguldā.

[izmainīt šo sadaļu] Ārējās saites

Citās valodās