Fricis Brīvzemnieks

Vikipēdijas raksts

Fricis Brīvzemnieks
Fricis Brīvzemnieks

Fricis Brīvzemnieks (īstā vārdā Fricis Treilands; 1846 – 1907) – pirmais latviešu folklorists – zinātnieks, kurš daudz darījis folkloras materiālu vākšanā un publicēšanā, jaunlatvietis, publicists, dzejnieks, tulkotājs.

Satura rādītājs

[izmainīt šo sadaļu] Biogrāfija

Dzimis 1846. gada 1. novembrī Kurzemē, Aizputes apriņķa Rokaišu krogū (tag. Liepājas raj.). Viņa māte bijusi vāciete, agri mirusi. F. Brīvzemnieku audzināja tēva māte – latviete, liela folkloras zinātāja. No 1859. gada līdz 1862. gadam Brīvzemnieks mācījies Aizputes apriņķa vācu skolā. Pabeidzis skolu, F. Brīvzemnieks iemācījies sedlinieka amatu un palīdzēja tēvam. 1864. gadā sāka mācīties Baltkrievijā Gorku mērniecības skolā. Skolā bijis iespējams iepazīties ar krievu literatūru. Pēc mērniecības skolas beigšanas 1866. gadā Brīvzemnieks gribēja turpināt mācīšanos Kalnu institūtā Pēterburgā, bet neizturēja konkursu un 1867. gadā sāka strādāt Maskavā mērniecības kancelejā. Maskavā viņš draudzējās ar K. Valdemāru un K. Baronu, rakstīja slavofilu presē. Nokārtojis pie Maskavas universitātes īpašus abitūrijas eksāmenus, Brīvzemnieks strādāja par skolotāju Rjazaņā un Maskavā.

K. Valdemāra ierosināts, Brīvzemnieks sadarbojās ar Maskavas Dabaszinātņu, antropoloģijas un etnogrāfijas draugu biedrību, ieinteresēja šīs biedrības darbiniekus par latviešu folkloru un etnogrāfiju. Brīvzemnieks ar biedrības materiālo atbalstu vāca folkloru Latvijā un publicēja folkloras materiālus. Kopā ar K. Valdemāru un A. Spāģi, veicot darba lielāko daļu, F. Brīvzemnieks strādāja pie krievu – latviešu – vācu vārdnīcas. Viņš un K. Valdemārs ierosināja K. Baronu sākt darbu ar latviešu tautas dziesmām. 70. gados Brīvzemnieks samērā daudz publicējies latviešu periodiskajos izdevumos.

80. gados Brīvzemnieks strādāja par tautskolu inspektoru Latvijā, joprojām rosīgi darbodamies folkloristikā. Vienu daļu savu savākto vēstītājas folkloras materiālu viņš nodevis latviešu pasaku kārtotājam A. Lerhim – Puškaitim. Brīvzemnieks miris 1907. gada 15. septembrī. Apglabāts Rīgā, Lielajos kapos.

[izmainīt šo sadaļu] Literārā un folkloristiskā darbība

F. Brīvzemnieks bija jaunlatviešu apgaismes darba turpinātājs. Viņa darbību spēcīgi ietekmējuši K. Valdemāra uzskati, ari doma, ka jebkurš kalpa zēns, kam gaiša galva, var kļūt par izglītotu tautas darbinieku. Brīvzemnieks sajūsminājās arī par K. Valdemāra darbību jūrniecībā. Viņam bija tuvas arī Ata Kronvalda tautas un tēvuzemes mīlestības idejas. Liela ietekme F. Brīvzemnieka darbībā bijusi izcilajiem krievu kultūras darbiniekiem M. Lomonosovam un N. Ņekrasovam.

[izmainīt šo sadaļu] Publicistika

Daudz rakstījis par tautas izglītību. Viņš bija pārliecināts, ka ar gribasspēku, pārvarot trūkumu un nabadzību, latviešu zemnieku bērniem iespējams iegūt skolas izglītību un kļūt par augstiem vīriem no zemas kārtas. Brīvzemnieka laikā dažiem latviešu nabadzīgajiem jaunekļiem izdevās ar pārcilvēcīgu darbu iegūt augstskolas izglītību, bet tie bija izņēmuma gadījumi. Nozīmīgi šajā tematikā ir Brīvzemnieka publicistiskie darbi, kas sakopoti krājumā „Augsti krievu vīri iz zemas kārtas” (I, 1874; II, 1878), kā arī „Ievērojamu vīru dzīves apraksti un raksturojumi” (1909).
F. Brīvzemnieks savā publicistikā dedzīgi aizstāvējis domu, ka katrs pats ir savas laimes kalējs, ka, savas tautas labā darbojoties, labums tiek visai cilvēcei:
„Mēs rakstīsim par slaveniem darbiniekiem, kas no augstiem mērķiem vadīti, caur gara spēku, dūšu, pacietību un tiklību daudz savai tautai, visai cilvēcei par labu pastrādājuši.”
Pozitīvi vērtējami F. Brīvzemnieka nopelni krievu kultūras darbinieku popularizēšanā. Brīvzemnieks sajūsmināts rakstījis par M. Lomonosovu, viņa gaitām un dzīvi Maskavā, Sanktpēterburgā un Vācijā. Rakstījis arī par pareizticīgo baznīcas patriarha Nikona un slavofila Aksakova dzīvi.
„Ievērojamu vīru dzīves aprakstos un raksturojumos” vēl stāstīts par A. Kronvalu, A. Spāģi, Dāvi Jurjānu, Laubes Indriķi, kā arī par igauņu nacionālās kustības darbinieku K. R. Jakobsonu. Šajos aprakstos Brīvzemnieks cildinājis šo cilvēku darbu tautas labā.
Sadarbodamies ar slavofiliem, Brīvzemnieks krievu presē publicēja kritiskus rakstus par Baltijas vāciešiem un viņu izglītības politiku.

[izmainīt šo sadaļu] Dzeja

F. Brīvzemnieka dzeja 70. gados publicēta latviešu presē. Dzīves laikā viņš savus dzejoļus bija sakopojis nelielā manuskriptā ar nosaukumu „Poētiski sacerējumi svabados brīžos”. Vēlāk manuskripts pārdēvēts – „Vaļas brīžu lolojumi”. Šis krājums dāvināts, cik no pusidzisušajiem burtiem redzams, Krišjānim Baronam – „”Pēterburgas Avīžu” krietnajam strādniekam un dūšīgajam ziemcietim”.
F. Brīvzemnieka dzejoļi rakstīti tautiskā romantisma garā, tajos vērojamas dzejnieka dotības. Daži kļūvuši tautā populāri, piemēram, balāde „Krīvu krīvs”, dzejolis „Veco daugavnieku dziesma”.
Viņa dzejā raksturīgi senatnes cildinājuma motīvi. Savā labākajā darbā – balādē „Krīvu krīvs” viņš Merķeļa ierosmē tēlojis senlatviešu gudro vadoni, kurš mūžā beigās liek sevi sadedzināt sārtā. Balāde rakstīta gredzenveida kompozīcijā, heroiskā intonācijā un ir viens no labākajiem 70. gadu liroepiskajiem darbiem. Atzīmējami arī Brīvzemnieka dzejoļi „Pie Ventas”, „Burtnieks un viņa kokles”. K. Valdemāra jūrniecības idejas slavinātas dzejoļos „Uz jūru”, „Kuģinieks”. Brīvzemnieks rakstījis arī veltījuma dzeju, piemēram, sonetu „Tautas ozoliem”, kurā godinājis jaunlatviešus. Tautas apgaismes motīvi raksturīgi dzejoļiem „Cepur’, tēva cepurīte”, „Tempora mutantur”. Dzejnieks cildinājis nabadzīgos latviešu jaunekļus, kuri centās pēc izglītības. F. Brīvzemniekam bija arī aforistiska rakstura dzejoļi, piemēram, jaunlatviska ironija iekvēlojās epigrammā:
„Ozoliņi, zemzarīši,
Tauta sen jūs godina,
Jūsu augļi cietie, staltie
Ir pat cūkas kārdina.”
Dažos dzejoļos skan arī sentimentāla mīlestības tēma, piemēram, dzejolī „Līgaviņa”. Salīdzinājumā ar A. Pumpura un Ausekļa dzeju F. Brīvzemnieka lirika mazāk spilgta un viņa dzejoļos vērojamas dzejiskās izteiksmes kļūmes.

[izmainīt šo sadaļu] Atdzejojumi

F. Brīvzemniekam pieder nozīmīga vieta krievu literatūras popularizēšanā Latvijā. Atzīmējams Ņekrasova dzejoļa „Skolnieks” lokalizējums. Šo dzejoli Ņekrasovs veltījis Lomonosovam, un tas rakstīts revolucionāri demokrātiskā garā. Dzejoļa pamatideja – par tēvuzemes godu un par pārliecību jāiet cīņā. Brīvzemnieks dzejoļa lokalizējumā darbību pārnesis uz Latviju, tēlodams centīgu kalpa zēnu. Oriģināla revolucionārā ideja gan lokalizējumā noklusēta.
F. Brīvzemnieks atdzejojis apmēram pusi no Puškina poēmas „Čigāni”, ainu no dramatiskā dzejojuma „Skopais bruņinieks”,fragmentu no „Kaukāza gūstekņa”, dzejoļus „Talismans” un „Kad dzīvība tev’ apmāna”. Viņš atdzejojis arī Krilova fabulu „Sisenis un skudra”, Lomonosova „Odu Elizabetei Petrovnai”. Prozā viņa nozīmīgākais tulkojums - Gogoļa stāsts „Tarass Buļba”, kurā tulkotājs gan saīsinājis un grozījis tekstu.
Brīvzemnieks atdzejojis arī vācu dzejniekus Gēti, Šilleru („Pulksteņa dziesmu”), Heini u.c.

[izmainīt šo sadaļu] Folkloristika

Brīvzemnieks latviešu folkloru vērtējis kā „tautas senatnes dzejas pērles”. Ar latviešu folkloras vērtībām viņš iepazīstināja krievu sabiedrību, turpinādams Jāņa Sproģa aizsākto darbu. Kopš 1869. gada darbodamies Maskavas Dabaszinātņu, antropoloģijas un etnogrāfijas draugu biedrībā, Brīvzemnieks pēc tās programmas vāca folkloru un etnogrāfiskus materiālus Latvijā. „Baltijas Vēstnesī” un citos latviešu laikrakstos viņš vairākkārt aicināja latviešus vākt folkloru. Uz Maskavu no Latvijas sāka plūst tūkstošiem folkloras vienību – tik apbrīnojami plaša bija tautas atsaucība uz šo aicinājumu.
Daļu savāktās folkloras F. Brīvzemnieks publicēja latviešu valodā ar krievu burtiem un tulkojumu krievu valodā, lai šie materiāli kļūtu pieejami krievu zinātniekiem. Atzīmējams 1873. gadā publicētais latviešu tautas dziesmu krājums „Сборник антропологических и этнографических статей о россии и странах, ей прилежащих” (В. А. Дашков, В. Готье).
Šīs pašas biedrības izdevumā iznāca latviešu sakāmvārdi, mīklas, buramvārdi un tautas medicīnas materiāli. 1887. gadā tika izdotas latviešu pasakas un teikas. Šos izdevumus finansēja minētās biedrības Etnogrāfijas nodaļa. 1887. gadā Rīgā iznāca F. Brīvzemnieka sakārtotās „Mūsu tautas pasakas”. 1894. gadā viņa rīcībā jau bija 155 000 folkloras vienību. Tautas dziesmu kārtošanas darbu, sākot ar 1877. gadu, pārņēma Krišjānis Barons, bet savus pasaku un teiku krājumus Brīvzemnieks 1894. gadā nodeva pasaku krājējam un publicētājam A. Lerhim – Puškaitim. Sīkā folklora savukārt tikai nodota Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijai, kura to publicēja savos krājumos.

[izmainīt šo sadaļu] Valodniecība

Latviešu valodniecībā F. Brīvzemnieku godam min kā 1872. gadā izdotās ”Krievu – latviešu – vācu vārdnīcas” sastādītāju. Šim darbam Brīvzemnieks pievērsās ar lielu entuziasmu. Vēlākajos izdevumos vārdnīca parādījās kā krievu – latviešu vārdnīca. Šī bija pirmā pašu latviešu sastādītā vārdnīca ar lielu valodniecisku nozīmi.

[izmainīt šo sadaļu] Izdevumi

  • Raksti 4 sēj. (1909 - 1914)

[izmainīt šo sadaļu] Ārējās saites