Kārlis Lobe

Vikipēdijas raksts

Kārlis Lobe (dzimis 1895. gada 26. martā, miris 1985. gada 9. jūlijā) bija Latvijas armijas pulkvežleitnants.

[izmainīt šo sadaļu] Biogrāfija

Kārlis Lobe ir dzimis Jaunpiebalgas "Janēnos". Beidzis Piebalgas draudzes skolu un Lauksaimniecības skolu Pleskavas tuvumā.

1916. gada absolvē kara skolu, iestājas 2. Rigas strēlnieku pulkā, kur Ziemassvētku kaujās ir rotas komandieris. Aleksandra Grīna "Dvēseļu putenī" Lobes vārds minēts vairakās vietās.

1918. gada Kolčaka armijā cīnās pret sarkanarmiju un gadu vēlāk kādu laiku ir Vladivostokas nodibinātā Imantas pulka komandieris. 1920. gada atgriezās Rīgā un kapteiņa pakapē ir mācības spēks Kara skolā. 1932. gadā beidz Augstākos kara akadēmiskos kursus. 1939. gadā tiek paaugstināts par pulkvedi - leitnantu un iecelts par Ventspils kājnieku pulka štāba priekšnieku. Baigā gadā laimējās izvairīties no aresta un deportācijas.

1941. gada beigās Lobi ieceļ par Latvijas pašaizsardzības spēku štāba priekšnieku. Gadu vēlāk viņš un vairāki citi latviešu virsnieki ar saviem bataljoniem piedalās smagās cīņās Latvijas pierobežā pret komunistu partizāniem. Ar 1943. gada pavasari ir Latviešu leģiona - 19. divīzijas Imantas pulka komandieris, kur cīnījās Volhovas frontē; gadu vēlāk paaugstināts par pulkvedi un iecelts par divīzijas kājnieku priekšnieku, piedalījas kaujās Opockas rajonā un Vidzemē; 1944. gada beigās iecelts par Tornas latviešu būvpulku komandieri Vācijā, bet nacionāli/latviskās nostājas dēļ nodots vācu kara tiesai. Kara beigās uz gadu internēts angļu okupācijas zonā.

Pēc tam aktīvi darbojies trimdas latviešu organizācijās Vācijā, piemēram, Daugavas Vanagos, un pēc pārcelšanās uz Stokholmu 1950. gadā to turpinājis darīt Zviedrijā.

Pēc vairākiem Baltijas universitātē nolasītiem referātiem 1948. gada 4. maijā Fraternitas Imantica uzņem pulkvedi Lobi par savu pirmo goda filistru.

Kārlis Lobe miris Stokholmā 1985. gada 9.jūlijā.

[izmainīt šo sadaļu] Citāti

"No latviešu zemes cēlies un izaudzis, nesaraujamām saitēm ar Māti Latviju siets, es ticu, ka nekur manās mūža gaitās nebūs tik raženas, mans darbs tik svētigs, nedz maize tik sātiga kā mana tēvu zeme. Tikai tur, brīva latviešu tauta un neatkarīga Latvijas valsts, es apzinos savas dzīves piepildījumu, labklājibu un laimi. Tādēļ mans pirmais pienākums ir svešumš cīnīties par latviešu tautas brīvību un Latvijas neatkarību." (1947)