Afganistānas karš

Vikipēdijas raksts

1979 gada 25 decembrī pamatojoties uz PSRSAfganistānas 1978 parakstīto līgumu Padomju Savienība sāka ievest savu karaspēku 3 galvenajos virzienos : Kuška-Šindad-Kandahara, Termez-Kundz-Kabula un Horog-Faizabada. Kabulas, Kandaharas un Bahramas lidostās tika izsēdināts desants. Oficiālā versija padomju karaspēka ieciešanai bija ārzemju karaspēka iebrukuma draudu novēršana, bet ātri vien Padomju karaspēks tika iesaistīts afgāņu pilsoņu karā un kļuva par aktīvu tā dalībnieku.

Padomju karaspēks Afganistānā
Padomju karaspēks Afganistānā

1979 gada 27 decembrī Padomju Specvienības (specnaz - спецподразделения ) uzbrukumā ieņēma esošā prezidenta Amina pili Topai-Tadžbek . Aminu nogalināja, un padomju spiediena rezultātā pie varas nāca partija Parčam (Парчам "Знамя”) ar Babraku Karmalu priekšgalā. Periodā no 1979. gada 25. decembrīm līdz 1989. gada 2. februārim padomju karaspēka kontingentā, kas atradās Afganistānā, dienestu izgāja 620 000 karavīru no kuriem Padomju un apvienotajos spēkos bija 525 200, no kuriem 62 900 virsnieku, papildus robežsardzē un citās VDK (Valsts Drošības Komiteja - КГБ) vienībās 90 000 cilvēku, kā arī iekšlietu ministrijas un milicijas (милиции МВД СССР) 5 000 cilvēku.

Kopējais bojāgājušo skaits Padomju savienības spēkos (nogalināti, miruši no ievainojumiem, gājuši bojā nelaimes gadījumos) bija 15 051 cilv. Visā konflikta gaitā bez vēsts pazuda un nokļuva gūstā 417 kareivji no kuriem 130 tika atbrīvoti un atgriezās PSRS.

Afgāņu pusē bojā gāja apmēram miljons cilvēku, lielākā daļa no tiem civiliedzīvotāji.

Padomju iebrukuma dēļ, ASV un virkne rietumvalstu boikotēja [1980]] gada Vasaras Olimpiskās spēles Maskavā.