Karolingi

Vikipēdijas raksts

Franku kauja ar musulmaņiem Šarla Martela vadībā pie Portjēras (Tūras) Francijā
Franku kauja ar musulmaņiem Šarla Martela vadībā pie Portjēras (Tūras) Francijā

Karolingi, dažreiz saukti arī karlovingi, bija franku karaļu dinastija, kuri valdīja Rietumeiropas teritorijās 7.-10.gs. laikā. Franku karaļvalsts sākotnēji pastāvēja tikai viņu karaļa Hlodviga I dzīves laikā. Viņa iedibinātā merovingu dinastija pastāvēja divu asiņainu, iekšējo strīdu, slepkavību un laupīšanas pārņemtu gadsimtu laikā. Agri vai vēlu šo slaktiņu rezultātā vajadzēja izkristalizēties kādam spēkam, kas spētu uzveikt pārejos. Tāda izrādījās karolingu dinastija, kuras sākums bija lieli zemes īpašnieki - merovingu vasaļi, jeb lielāko franku karaļvalsts piļu pārvaldnieki (major domus) bijušajā Romas provincē Austrāzijā (Austrasia). Tomēr karolingi ieguva varu ne tik daudz franku iekšējo cīņu rezultātā, cik pateicoties viņu spējai organizēt naidīgās franku frakcijas kopīgai cīņai pret musulmaņiem, kas no Ziemeļāfrikas bija iebrukuši Spānijā, sakāvuši gotus (višigotus) un nopietni apdraudēja Galliju.

Karolingu ciltstēvs Šarls Martels (Charles Martel) (m.741.g.), iesaukts Šarls Veseris, sakāva musulmaņus Gallijā 732.g. Divdesmit gadus vēlāk arī Šarla Martela dēls Pipins Īsais (v.741.-768.g.) vairākās kaujās musulmaņus sakāva un to pēdējais garnizons Gallijā tika iznīcināts 759.g. Šīs uzvaras arī nostiprināja karolingu autoritāti franku vidū. Karolingus par valdniekiem apstiprināja arī Romas pāvests, par to pretī saņemot franku palīdzību cīņā pret langobardiem, kas tajā laikā kontrolēja praktiski visu Itālijas pussalu.

Šarla Martela laikā Eiropā turpināja veidoties tās sabiedrības organizācijas elementi, kurus vēsturnieki vēlāk sāka apzīmēt kā feodālismu. Tieši Martels iedibināja smago kavalēriju un ar to saistīto bruņniecību, viņa laikā bruņiniekiem sāka iedalīt zemes (feodus) par kalpošanu savam suverēnam (lordam). Tā sāka veidoties suverēnu – vasaļu attiecības, kuru pamatā bija vairāk vai mazāk stingri noteiktas savstarpējās kalpošanas – protekcijas saistības.

Piemineklis Kārlim Lielajam Lježā (Beļģija)
Piemineklis Kārlim Lielajam Lježā (Beļģija)

Augstāko slavas kalngalu karolingu dinastija un franku karaļvalsts sasniedza šīs dinastijas izcilākā pārstāvja - Šarla (Charlemagne) laikā. Šarls, jeb Kārlis Lielais (v.768-814) bija slavenā Šarla Martela ne mazāk slavens mazdēls. Kārlis Lielais radīja milzīgu impēriju, kas pletās no Atlantijas okeāna piekrastes līdz Donavai un no Nīderlandes līdz pat Vidusjūrai. Kārļa Lielā četrdesmit septiņu gadu ilgo valdīšanas laiku aizpildīja gan iekšējās cīņas, galvenokārt, apspiežot dumpjus un nemierus, gan cīņas ar ārējiem ienaidniekiem. Lai gan Rietumeiropas attīstības kontekstā galvenā nozīme tomēr bija franku cīņām ar ārējiem ienaidniekiem, tomēr visniknākās un ilgstošākās kaujas norisinājās ar radniecīgām ģermāņu ciltīm - sakšiem. Atšķirībā no frankiem, kas pirmie no Eiropas barbariem bija pievērsušies kristīgai ticībai, sakši joprojām bija pagānu cilts, kas dzīvoja starp Vēzeres un Elbas upēm. Tādēļ franku kampaņai pret sakšiem vismaz ārēji bija reliģisks raksturs un šo cīņu, pats par sevi saprotams, atbalstīja arī Romas pāvests. Niknas cīņas ar atsevišķiem pārtraukumiem turpinājās daudzus gadus, līdz tikai 9. gadsimta sākumā frankiem beidzot izdevās salauzt sakšu pretestību un viņu zemes iekļaut savā karaļvalstī.

Gandrīz tikpat smagas cīņas frankiem bija ar musulmaņiem Spānijā. Kārlis Lielais centās izveidot Pirenejos savdabīgu „bufera” teritoriju, jeb maršu, lai nodrošinātu franku karaļvalsts robežu neaizskaramību no Spānijas puses. Vienā no kampaņas posmiem izcēlās sīvas kaujas ar saraceniem. Pēc citas versijas uzbrucēji bijuši baski. Par to gan jāšaubās, jo baski, tāpat kā franki bija kristieši. Tā vai citādi, franku ienaidnieki Ronsesvales (Roncesvalles) aizā Pireneju kalnos negaidīti uzbruka lielai franku karaspēka vienībai un to pilnībā iznīcināja. Šeit savu pamatu ņem teiksma par bruņinieku Rolandu (Chanson de Roland), kas ir viena no romantiskākajām franču nacionālajām un, var droši teikt, arī Eiropas leģendām arī mūsdienās.

Pirenejos neko vairāk par pierobežas nostiprināšanu Kārlim Lielajam pret Kordobas emirātu panākt tā arī neizdevās un Spānijas atkarošana no musulmaņiem palika vēlāko Eiropas valdnieku ziņā.