Jēdziens

Vikipēdijas raksts

1. JĒDZIENS KĀ DOMĀŠANAS FORMA


Pirmie jēdzieni mūsu tālajiem senčiem parādījās ilgstošas filoģenēzes (organismu vēsturiskā attīstība) rezultātā. Arī bērniem, kas savā ontoģenēzē (organismu individuālā attīstība) saīsinātā formā atkārto visas filoģenēzes pakāpes, pirmie vienkāršie jēdzieni parādās tikai 2-3 gadu vecumā. Uz jautājumu, ko nozīmē domāt, Sokrats atbildēja, ka tas nozīmē prast izteikt savas domas jēdzienu formā. Bet kas ir Jēdziens? Lai atbildētu uz šo jautājumu, jānoskaidro, kas ir priekšmeta īpašības un pazīmes.(Vedins I. Loģika 2000, 28 lpp)

1.1.Priekšmeta īpašības un pazīmes

Katram priekšmetam piemīt vairākas īpašības. Jāņem vērā, ka ar priekšmetu loģikā saprot visu, par ko var domāt. Savukārt, īpašība ir tas, ar ko priekšmeti līdzinās vai atšķiras cits no cita. Mūsu domas par priekšmeta īpašībām sauc par priekšmeta pazīmēm. Pazīme no īpašības atšķiras vienīgi ar to, ka priekšmeta pazīme ir noteiktas īpašības fiksācija mūsu apziņā, tā ir domāta priekšmeta īpašība. Pazīme ir priekšmeta objektīvu īpašību ārēja izpausme, kas liecina, „signalizē” par noteiktu īpašību eksistenci. Pazīme ir noteiktas īpašības zīme. (Vedins I. Loģika 2000, 29 lpp). Tā noteiktas cilvēka prasmes un spējas liecina par to cik veiksmīgs darba darītājs viņš ir. Pazīme ir mūsu domas realitāte, bet īpašība ir paša domas priekšmeta realitāte. Loģikā, kas ir zinātne par domāšanu, pieņemts galvenokārt lietot vārdu „pazīme”. Ir jāņem vērā arī apstāklis, ka konkrētu priekšmetu raksturo nevis vienkāršs pazīmju kopums, bet gan noteikta sistēma, kas veido mūsu priekšstatus par šī priekšmeta būtību. (Vedins I. Loģika 2000, 29 lpp).

1.2.Būtiskās un nebūtiskās pazīmes

Būtiskās pazīmes raksturo priekšmeta kvalitatīvu noteiktību. Tās ir pazīmes, kas ir nepieciešamas un savā kopumā arī pietiekamas priekšmeta kvalitātes raksturošanai. Priekšmets, palikdams tas pats, nevar zaudēt savas būtiskās pazīmes. Un otrādi- ja kāda no priekšmeta būtiskajām pazīmēm ir zaudēta, tad tas padara to par kādu citu priekšmetu. Atšķirībā no būtiskajām pazīmēm nebūtiskās pazīmes nav obligātas visiem vienveidīgiem priekšmetiem. Tās var būt, bet var arī nebūt.

1.3.Jēdziena definīcija

Būtiskas pazīmes raksturo priekšmeta galveno saturu. Jēdziens kā domāšanas forma atveido šo saturu. Līdz ar to jēdziens atveido priekšmetu tā būtiskajās pazīmēs. Jēdziens ir priekšmeta būtisko pazīmju kopums. Jebkuras zinātnes nozares vai apakšnozares saturu nosaka noteikts tās jēdzienu kopums. Piemēram, psiholoģijā- „temperaments”, „raksturs”, „griba”, krimināltiesībās- „noziedzīgs nodarījums”, „kriminālatbildības noilgums”, ekonomikas teorijā- „virsvērtība”, „prece”, „nauda”. (Vedins I. Loģika 2000, 31 lpp)


2.JĒDZIENS UN VĀRDS

Jēdzienu pastāvēšana un attīstība ir nesaraujami saistīta ar vārdu kā valodas pamatvienību. Jēdziena izteiksme valodas formā ir vārds vai vārdkopa (gramatiski saistīta vārdu grupa). Vārdu (vārdkopu) raksturo priekšmetiskā un jēgas nozīme. Vārda priekšmetiskā nozīme ir domas virzība uz noteiktu priekšmetu vai to kopumu. Vārda priekšmetiskā nozīme nav pats reāli pastāvošais priekšmets vai to kopums, kuru apzīmē ar attiecīgo valodas izpausmi. Īstenībā eksistējošo priekšmetu sauc par denotātu (latīņu v. „denoto” - apzīmējumu), bet vārda priekšmetiskā nozīme ir mūsu domas virzība uz savu denotātu attiecīgajā aspektā. Vārda jēgas nozīme ir ar to domāts būtisko pazīmju kopums attiecībā uz konkrētu denotātu.


Vārdiem un vārdkopām lielākoties ir abas nozīmes- kā priekšmetiskā, tā arī jēgas. Tomēr ir arī izņēmumi. Dažiem vārdiem (vārdkopām) ir tikai priekšmetiskā, bet nav jēgas nozīmes. Tādi ir daži īpašvārdi, piemēram, cilvēku vārdi. Tādi īpašvārdi neizteic jēdzienus, bet tikai apzīmē noteiktus denotātus. Arī vienas un tās pašas valodas vārdi nav viennozīmīgi „piestiprināti” noteiktām nozīmēm, jo vienu un to pašu nozīmi var izteikt ar dažādiem vārdiem. Runa ir par jebkuras dabiskas valodas svarīgām īpašībām- sinonīmiju un homonīmiju. Sinonīmi ir noteiktas valodas vārdi vai vārdkopas ar vienādu vai maznozīmīgi atšķirīgu jēgas nozīmi. Piemēram, sieva un dzīvesbiedre, celtniecība un būvniecība . Sinonīmiem sakrīt arī priekšmetiskās nozīmes. Pats par sevi saprotams arī tas, ka sinonīmiem ir viens un tas pats denotāts. Vēlreiz jāuzsver, ka sinonīmiem sakrīt kā denotāti un priekšmetiskās nozīmes, tā arī jēgas nozīmes. Ja kaut viens no šiem nosacījumiem netiek izpildīts, vārdi sinonīmiem nav pieskaitāmi. Homonīmi ir noteiktas valodas vienādi izrunājami un rakstāmi vārdi ar atšķirīgu nozīmi. Tie var norādīt uz priekšmetiem, starp kuriem nav nekā kopīga. Jebkura gadījumā homonīmiem atšķiras kā nozīmes (jēgas un priekšmetiskā), tā arī denotāti. Parasti kāda vārda daudznozīmīgums vienā valodā neveido ekvivalentu nozīmju kopumu šā vārda tulkojumā citās valodās. Vārdus vai vārdkopas, kas tiek lietotas speciālā zinātniskā nozīmē, sauc par terminiem (latīņu v. „terminus”- robeža). Bieži vien zinātnes valoda sastāv kā no dabiskiem (tautas radītiem), tā arī no mākslīgiem (kādai zinātnei speciāli radītiem) terminiem. Terminu kopumu, kas ir pieņemts noteiktā zinātnes nozarē, sauc par tās terminoloģiju. Zinātnes nozares (apakšnozares) speciālā terminoloģija veido tās kategoriālo aparātu. Daudziem vārdiem un vārdkopām ir gan parasta sarunvalodas vārda nozīme, gan speciāla terminoloģiska nozīme. (Vedins I. Loģika 2000,31-38 lpp)


3.JĒDZIENA LOĢISKĀ STRUKTŪRA

Jebkurš jēdziens ir iekšēji organizēta sistēma, kuru veido vārda (vārdkopas) jēgas un priekšmetiskās nozīmes. Savukārt vārda jēgas nozīme veido jēdziena saturu, bet priekšmetiskā nozīme- jēdziena apjomu. Saturs un apjoms ir jēdziena loģiskās struktūras nepieciešamie un vienīgie elementi. Katram jēdzienam ir saturs un apjoms, kas ir saistīti ar attiecīgo denotātu. Jēdziena saturu veido attiecīgo būtisko pazīmju kopums. Piemēram, atbilstoši Krimināllikuma 6. pantam jēdziena „noziedzīgs nodarījums” saturu veido šādas būtiskas pazīmes:1) tas ir ar nodomu (tīši) vai aiz neuzmanības izdarīts nodarījums; 2) šis nodarījums izpaužas darbībā vai bezdarbībā; 3) šis nodarījums paredzēts Krimināllikumā; 4) par šādu nodarījumu draud kriminālsods. Jēdziena apjomu veido attiecīgo priekšmetu kopums. Piemēram, jēdziena „noziedzīgs nodarījums ” apjomā domāti visi noziedzīgie nodarījumi, neatkarīgi no to veida, realizācijas vietas un laika. Katram ir sava loģiskā telpa, respektīvi- satura un apjoma sfēra, ārpus kuras nav domājams neviens dotās sfēras priekšmets. Un otrādi: neviens priekšmets, kas atrodas ārpus šīs telpas, nav domājams tās satura un apjoma sfērā. (Vedins I. Loģika 2000, 38-39 lpp) Vistiešākais piemērs ir ceļu satiksmes noteikumu pārkāpums. Par šo pārkāpumu tiek saņemts sods, nevis kāda prēmija vai apbalvojums. Savā starpā jēdzieni atrodas visdažādākajās loģiskajās attiecībās. Šo attiecību uzskatāmībai jēdzienu apjomu ir pieņemts attēlot ar apļu shēmām. Tās izcilā franču matemātiķa un astronoma Leonharda Eilera (1707-1783) vārdā sauc par „Eilera apļiem”. Ja ir precīzi zināms jēdziena būtisko pazīmju kopums, tad vara apgalvot, ka šis jēdziens ir noteikts. Noteikta jēdziena saturs ir skaidrs un apjoms- precīzs. (Vedins I. Loģika 2000, 39lpp) Tādi, piemēram, ir jēdzieni „priesteri” un „policisti”, jo var droši novilkt robežu starp priesteriem un visiem pārējiem, kā arī starp policistiem un visiem tiem, kas nav tādi. Nenoteikti ir jēdzieni ar nepietiekami skaidru saturu un neprecīzu apjomu. (Vedins I. Loģika 2000, 40 lpp) Tādi, piemēram, ir jēdzieni „jauna kleita” un „dārga grāmata”, jo bez ierunām nevar novilkt precīzu robežu starp jaunām un pārējām kleitām, starp dārgām un visām pārējām grāmatām.