Jānis Balodis
Vikipēdijas raksts
Jānis Balodis (dzimis 1881. gada 26. aprīlī Trikātas pagastā, miris 1965. gada 8. augustā) bija Latvijas armijas ģenerālis, Latvijas armijas virspavēlnieks (1919-1921), Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, no 1931. līdz 1940. gadam arī Latvijas Kara Ministrs.
Dzimis 1881. gadā Trikātas pagastā. 1898. gadā iestājies kara dienestā, 1902. gadā beidzis Viļņas kaŗaskolu. Piedalījies krievu-japāņu un Pirmajā pasaules karā kā jaunākais virsnieks un rotas komandieris. 1915. gada 20. februārī kritis vācu gūstā.
Latvijas armijā no 1918. gada decemebra sākuma, kā virsnieku rezerves rotas komandieris. Pēc Oskara Kalpaka nāves 1919. gada 6. martā iecelts par atsevišķā bataljona komandieri, vadījis to kaujās pie Ventas un Saldus. Turpinādams Kalpaka iesākt darbu, Balodis izveidoja šo pirmo bruņoto spēku par spēcīgu Latvijas armijas pamatu. Pēc Niedras valdības nodibināšanās palika uzticīgs Tautas padomes ieceltajai Kārļa Ulmaņa pagaidu valdībai.
Palielinoties kaŗaspēka skaitam, Balodi iecēla par brigādes, vēlāk par dienvidu grupas virspavēlnieku. Pēc armijas reorganizēšanas 1919. gada jūlijā, dienvidu grupu pārdēvēja par Kurzemes diviziju, un Balodu iecēla par tās komandieri. Balodis vadīja divīziju austrumu frontē. Bermonta uzbrukuma laikā pēc ģenerāļa Simansona atteikšanās Balodi iecēla virspavēlnieka amatā. 1920. gada sākumā paaugstināts par ģenerāli.
Pēc Brīvības cīņu beigām dienestu atstāja. 1925. gadā ievēlēts Saeimā, kopš 1931. gada - Kara ministrs. Piedalījās Ulmaņa organizētajā 1934. gada 15. maija apvērsumā, pēc kura turpināja pildīt Kara ministra pienākumus līdz pat Latvijas okupācijai 1940. gadā.
1940. gadā deportēts uz Krieviju. Pēc Vācijas uzbrukuma PSRS 1941. gadā internēts. Internējums ilgst līdz pat 1952. gadam, kad tiek notiesāts uz 25 gadiem un kā "bīstams noziedzinieks" sodu izciest tiek nosūtīts uz PSRS VDM īpašo cietumu Vladimirā. Pēc Staļina nāves no apcietinājuma atbrīvots, 1956. gadā atgriežas Latvijā.