Annāles (Tacita darbs)
Vikipēdijas raksts
ANNĀLES
Fragmenti no «Annāļu» I, II, IV un VI grāmatas galvenokārt ataino imperatora Tiberija1 valdīšanas laika asiņaino teroru saistībā ar paša Tiberija morālo degradāciju. Tacita veidotais Tiberija tēls ir daudzslāņains; tas ir vienlaikus literārs un vēsturisks tēls.
Pamats ir reālais imperators Tiberijs, kurā var saskatīt arī imperatora Domiciāna vaibstus.
Tacita Tiberijs ir arī pretstatījums republikāniskajam senātam. Beidzot, Tiberijs atgādina tipiskos antīkās literatūras tirānu tēlus. Šāds tēlu sakausējums ļauj uztvert Tacita Tiberiju kā traģisku, vitālu un filozofiski piesātinātu literāru tēlu. «Annāļu» I grāmatas sākumā aprakstīti galvenie vēsturiskie notikumi, kas veicināja principāta nodibināšanos Romā (I, 1, 2) :
„ Romas pilsētā sākumā valdīja ķēniņi,bet brīvības un konsulāta sākumi saistīti ar Lūciju Brūtu. Vienpersonisku diktatūru noteica tikai uz laiku, decimviru vara turpinājās divus gadus, tāpat īslaicīga bija vara militāriem tribūniem ar konsula tiesībām. Cinnas un Sullas kundzība nebija ilga, no Pompeja un Krasa vara ātri pārgāja Cēzara rokās, Lepida un Antonija karaspēku pārņēma Augusts, kurš, saukdamies par princepsu, sev pakļāva pilsoņu nesaskaņās novārdzināto valsti. Slaveni vēsturnieki aprakstīja senās Romas tautas veiksmes un neveiksmes; . . . kamēr Tiberijs, Gājs, Klaudijs un Nerons bija visvareni, viņu valdīšanu aprakstīja nepatiesi, jo rakstnieki no šiem valdniekiem baidījās, bet pēc šo valdnieku nāves viņu laika aprakstos jūtams svaigs naids. Tādēļ es esmu nolēmis īsumā pastāstīt par Augusta dzīves beigām, tad par Tibērija principātu un citām lietām bez naida un partejiskuma, jo man nav iemesla tos izjust.”
Tacits raksturo principāta būtību(I, 3, 4):
„ Cik daudz vēl bija palicis to, kas redzējuši republiku? . . . valsts iekārtas pamati bija mainījušies un nekas nebija palicis senajiem un stingrajiem tikumiem. Aizmirsuši zaudēto vienlīdzību, visi uzklausīja princepsa pavēles ,tagadne bija droša, kamēr Augusts bija spēka gados un rūpējās par savu varu, ģimeni un mieru. Kad vecumā Augusts saslima un kļuva nespēcīgs un tuvojās viņa nāves stunda, atdzima jaunas cerības. Daļa pilsoņu veltīgi runāja par brīvības priekšrocībām, daudzi baidījās no pilsoņu kariem ,bet citi pēc tiem ilgojās. Lielākā daļa pilsoņu apsprieda iespējamos nākamos valdniekus . . .”
Autors parāda Augusta nāvi un varas pāriešanu Tiberija rokās (I, 5), kā arī pirmo jaunā principāta noziegumu (I, 6) :
„Kamēr šīs lietas tika pārspriestas, Augusta veselības stāvoklis pasliktinājās, un daži par cēloni uzskatīja sievas Līvijas noziegumu; . . . viņa laiku pa laikam laikam izplatīja labas ziņas par Augusta veselības stāvokli un rīkojās atbilstoši apstākļiem, līdz tika vienlaikus paziņots par Augusta nāvi un par to, ka Nerons saņēmis savās rokās valsts varu.”
„ Pirmais jaunā principāta noziegums bija Postuma Agripas nogalināšana, kuru neapbruņotu un negaido pārsteigtu pēc cīņas nogalināja kāds apņēmīgs centurions. Par notikušo Tiberijs senātā nerunāja, bet šķita, ka tēvs būtu devis rīkojumu tribūnam, kurš apsargāja Agripu, tūlīt pēc Augusta nāves nogalināt Agripu . . . Tiberijs atbildēja, ka nekādu pavēli nav devis un ka atskaitīties vajagot senāta priekšā . . . noslēpuma līdzzinātājs Salustijs Krisps ,kurš bija nosūtījis tribūnam rakstisku pavēli, arī baidījās izrādīties vainīgs, jo viņam bija vienlīdz bīstami gan melot, gan teikt patiesību; tādēļ viņš pāŗliecināja Līviju neatklāt galma noslēpumus, draugu vienošanās un kareivju pakalpojumus; arī Tiberijam neesot jāvājina valsts vara , par visu ziņojot senātam, jo valdīt varot tikai tad, ja atskaites uzklausa vienīgi Tiberijs.” ______________________________________________________________________
1 T i b e r i j s - Tiberijs Klaudijs Nerons, Romas imperators 41.- 54.g.
„ Romā verdziskuma izrādīšnā sacentās konsuli, senatori, jātnieki. Jo ievērojamāks bija cilvēks, jo viņš bija negodīgāks un viņš centās pieņemt atbilstošu sejas izteiksmi, lai neizskatītos pārāk priecīgs par vecā princepsa nāvi un pāŗak noskumis par jaunā princepsa valdīšanas sākumu ; tā asaras mijās ar prieku, nopūtas – ar zemisku lišķību.”
Tiberija runa senāta sēdē atklāj tādas viņa rakstura īpašības kā liekulība un viltība (I, 11, 12, 13, 14) : „ . . . Tiberijs runāja par dažādām lietām – par valsts varas diženumu un par savu pieticību. . . . cik smaga ir valdnieka varas nasta un cik ļoti pakļauta nejaušībai. Šī Tiberija runa bija vairāk cildena kā ticama, jo pat tad, kad viņš neko neslēpa, viņš vai nu rakstura, vai paraduma dēļ izteicās svārstīgi un neskaidri, bet, kad viņš centās savas izjūtas neizrādīt, viņa vārdi bija sevišķi nenoteikti un dadznozīmīgi . . . . . . . . bet senatori, visvairāk baidīdamies parādīt, ka viņi Tiberiju saprot, izplūda vaidos, asarās un lūgumos. Uz senatoru pazemīgajiem lūgumiem Tiberijs atbildēja, ka, lai gan viņs neesot spējīgs uzņemties visas valsts pāŗvaldi, tomēŗ neatteikšoties no to uzdevumu veikšanas, kurus viņam uzticēšot.”
Tacits parāda, kā Tiberijs atjauno seno likumu par Romas tautas cieņas aizskaršanu, piešķirot tam jaunu saturu, - jebkuri vārdi vai darbi, kas var aizskart valdnieka cieņu, ir noziegums.
Lex laesae maiestātis ( likums par Romas tautas cieņas aizskaršanu ) tika pieņemts Sullas diktatūras laikā ( ap 60. g.p.m.ē. ). Vēlāk likuma būtība mainījās, un, saglabājot iepriekšējo nosaukumu, tas kļuva likums par valdnieka cieņas aizskaršanu. Sākumā par šī likuma pārkāpšanu tiek apsūdzēti neievērojami cilvēki, bet pašu Tiberiju kaitina samākslotās apsūdzības.
„ ANNĀĻU ” otrajā grāmatā, kur Tacits apraksta 16.- 19. gada notikumus, parādās cilvēki, kuriem apsūdzību izvirzīšana ir līdzeklis, kā iegūt bagātību un parādīt savu oratora talantu. Apsūdzētāju skaits palielinās, un par viņu uzbrukumu upuriem kļūst arvien bagātāki un dižciltīgāki cilvēki.
„ ANNĀĻU” ceturtā grāmata atspoguļo 23. – 26. gada notikumus. Kaut arī Tacita veidotajā Tiberija tēlā izceltas galvenokārt tikai negatīvās iezīmes, ( turklāt ar gadiem tās pastiprinās), rakstnieks nenoliedz, ka Tiberijs bijis prasmīgs saimnieciskās dzīves organizētājs un spējīgs politiķis. Tomēr šie atsevišķie pozitīvie akcenti nemaina priekšstatu par Tiberiju kā par tirānu. Pakāpeniski „ Annāļu’’galvenā tēma kļūst apsūdzības par valdnieka cieņas aizskaršanu un tiesas prāvu apraksti. Kopējā noskaņa ir drūma un ļaunu priekšnojautu pilna. Tiberija valdīšana kļūst arvien asiņaināka, tā ilustrējot Tacita domu, ka brīvības apspiešana nodrošna ļaunuma uzvaru.
Sestajā „ ANNĀĻU” grāmatā aprakstīti 32.- 37.gada notikumi. Tiberija dzīves beigu posma un viņa nonāvēšanas apraksts uzsver Tacita domu, ka tirānija ir progresējošs ļaunums un nav savienojama ar seno romiešu morāles normu un vērtību sistēmu, kas nodrošināja cilvēkam brīvību.
„ . . . Pricepss šaubījās, kam novēlēt valsts pārvaldi pēc savas nāves; vispirms viņš domāja par saviem mazdēliem, no kuriem Drūsa dēls viņam vismīļākais un arī tuvākais radinieks . . . vēl nebija pieaudzis, bet Germānika dēls bija jauns un spēcīgs, viņu mīlēja tauta, un tas izraisīja Tiberija naidu. Tiberijs ar asarām acīs apkampa jaunāko mazdēlu un, redzot vecākā mazdēla sadrūmušo seju, teica: „ Tu nogalināsi viņu, bet tevi – cits”.
Lai gan Tiberija veselības stāvoklis pasliktinājās, viņš neatteicās ne no vienas savas kaislības, izlikdamies, ka ir pietiekami stiprs, un kā senāk izsmēja ārstu mākslu . . . viņš jau bija novājējis un zaudējis spēkus, bet tomēr turpināja liekuļot; viņa gars bija tikpat stingrs, un dažreiz viņš valodā un sejas izteiksmē saglabāja mākslotu pieklājību, lai gan īstenībā slēpa acīm redzamu pagurumu . . .
Izcilais ārsts Harikls apliecināja,ka valdnieka spēki izsīkst un viņs nenodzīvos vairāk par divām dienām . . . likās, ka Tiberijs ir miris; daudzu apsveicēju pulkā Gājs Cēzars jau gatavojās pārņemt valsts varu, kad pēkšņi paziņoja, ka Tiberijs atguvis balsi un redzi liek atnest ēdienu, lai tādējādi atgūtu spēkus. Visus pāŗņēma bailes, daži izklīda, izlikdamies noskumuši un apjukuši; Cēzars, iegrimis klusēšanā, pēc tik lielām cerībām gatavojām uz visļaunāko. Makrons mierīgi pavēlēja sirmgalvi nosmacēt ,uzmetot viņam daudzas drēbes.
Tā Tiberijs nomira dzīves septiņdesmit astotajā gadā.” „ Divdesmit trīs gadus Tiberijs lēma Romas valsts likteni. Viņa tikumi dažādos laikos bija dažādi; viņa dzīve un slava bija atzinības vērta, kamēr viņš neieņēma nekādus valsts amatus; viņš kļuva noslēgts un viltīgs, lai gan izlikās tikumīgs, kamēr dzīvi bija Germāniks un Drūss; mātes dzīves laikā Tiberijā bija gan labais,gan ļaunais; kamēr Tiberijs bija labvēlīgs pret Sājānu vai arī baidījās no tā, viņš bija neciešami nežēlīgs, bet tomēr slēpa savus netikumus; beigās viņš nodevās netikumiem, neapstādamies nozieguma priekšā, un, aizmirsis kaunu un bailes, viņš izdabāja tikai savām kaislībām.”