Afrodīte

Vikipēdijas raksts

     
    Sengrieķu mitoloģija  
   
  Pirmatnējie dievi  
  Erots | Gaja | Haoss | Nikte | Reja | Tartars | Titāni | Urāns  
  Olimpa dievi  
  Afrodīte | Aīds | Apollons | Arejs | Artemīda | Atēna | Dēmetra | Dionīss | Hēfaists | Hēra | Hermejs | Hestija | Poseidons | Zevs  
  Citi nozīmīgi dievi  
  Aiols | Asklēpijs | Hekate | Hēlijs | Hipns | Moiras | Morfejs | Nemese | Nērejs | Nīke | Pāns | Persefone |Tanats  
  Varoņi  
  Agamemnons | Ahillejs | Hektors |Hērakls | Jāsons | Odisejs | Oidips | Persejs | Tēsejs  
  Mītiskas būtnes  
  Driādas | Giganti | Gorgonas | Haribda | Harpijas | Hidra | Himēra | Kentauri | Kerbers | Kiklopi | Lamija | Mīnotaurs | Mūzas | Nimfas | Pegazs | Satīri | Sfinksa | Silēni | Sirēnas | Skilla  
   

Afrodīte (grieķu Ἀφροδίτη 'radusies no jūras putām') sengrieķu mitoloģijā ir mīlas un skaistuma, kā arī auglības un dzīvības dieviete.

Romiešu mitoloģijā Afrodīti dēvē par Venēru.

[izmainīt šo sadaļu] Rašanās

Viljama Adolfa Bugro glezna "Venēras dzimšana" (1879)
Viljama Adolfa Bugro glezna "Venēras dzimšana" (1879)

Afrodīte dzima no jūras putām, kuras tajā bija radušās, kad Krons nocirta Urānam ģenitālijas un jūrā nokļuva viņa sēkla un asinis (Hēsiods vēstīja, ka reizē ar Afrodīti no putām radušās arī erīnijas un giganti). "Iliādā" minēta cita Afrodītes izcelsmes leģenda - viņa bijusi Diones meita (Dione varētu būt Reja). Daži dzejnieki par Afrodītes tēvu uzskatīja Zevu.

[izmainīt šo sadaļu] Afrodīte un Hēfaists

Baidīdamies, ka Afrodītes lielā skaistuma dēļ dievi savā starpā varētu uzsākt cīņu, Zevs Afrodīti salaulāja ar Hēfaistu. Hēfaists Afrodītei izkala dažādas skaistas rotas, kas viņu darīja vēl pievilcīgāku. Afrodīte laulībā bija nelaimīga, tāpēc meklēja citu dievu (parasti - Areja, taču arī Adonīsa u.c.) sabiedrību. Hēfaists reiz ar smalki izkaltām ķēdēm pieķēra Areju un Afrodīti gultā un sasauca pārējos Olimpa dievus skatīties. Viņš abus atbrīvoja vien pēc tam, kad Poseidons bija Hēfaistam apsolījis, ka Arejs Hēfaistam samaksās (pēc atbrīvošanas Arejs šo solījumu neturēja). Olimpa dievi. Kalnu grēda, kuras varenās sniegotās virsotnes atgādina sirmas galvas, bezdibenīgas aizas, no kurām šļācas avoti un putodami brāžas pa zaļoksniem mežiem apaugušajām nokalnēm. Olimps. Skaidrā laikā no šejienes pārskatāma visa Maķedonija un visa Tesālija, kuras upes iezīmētas kartē kā zilas lentas; austrumos jūra iejož milzīgo apli no Atona kalna līdz pat Skīras salai, kur pie valdnieka Likomēda meitām kādreiz slēpās jaunais Ahillejs. Olimps bija Zeva īstā valstība no tā laika, kad, beidzoties karam ar gigantiem, viņš bija sadalījis varu pār pasauli ar diviem brāļiem – Poseidonu un Aīdu. Visi trīs vilka lozes. Zevam tika debesis un zeme līdz ar Olimpu, Poseidonam – jūra, Aīdam – mirušo valstība pazemē. Zevs kā debesu valdnieks pasludināja sevi par augstāko dievu, kuram pārējiem jāpakļaujas. Sākumā brāļi ne vienreiz vien sadumpojās, it sevišķi nesavaldīgais Poseidons. Zevs ikreiz ar savu spēku un prātu guva virsroku, līdz visi pakļāvās viņām bez ierunām. Dievi savā starpā sadalīja arī zemi: katrs no viņiem saņēma kādu pilsētu vai salu, kuras iedzīvotāji parādīja viņiem sevišķu godu. Šīs brālīgās pārdales norisa, labprātīgi vienojoties: tika parakstītas vienošanās un noslēgti līgumi. Tomēr nereti atgadījās arī sadursmes. Tā, piemēram, Poseidons negribēja Atēnai atdot Atēnu pilsētu. Lai ķildniekus samierinātu, nolēma, ka pilsētu saņems tas, kurš tās iedzīvotājiem pasniegs vērtīgāku dāvanu. Poseidons pasniedza mūžīgo avotu, Atēna olīvkoku. Atēnas dibinātājs Kekrops nolēma, ka uzvarēja Atēna, jo olīvkoks nes svētību nabadzīgajam novadam. Kad jau visa zeme tādā veidā bija sadalīta, izrādījās, ka dīvainā kārtā ticis aizmirsts visgaišākais no debesu valdniekiem – Hēlijs, visu redzošais saules dievs. Par laimi, dažas dienas vēlāk no jūras pacēlās Rodas sala, un tā tika atdota Hēlijam. Šajā salā, ko apņēma rožu smarža, viņam bija svētnīcas, ziedokļi un uzticīgi pielūdzēji. Zevs lieliski iekārtojās Olimpā. Meža zvēri tur nedrīkstēja spert soli, un aukstais vējš it nekad neatnesa sniegputeni. Tīro debes jumu neaizsedza neviens mākonis. Tur valdīja mūžīgs pavasaris . Visaugstākās virsotnes pakājē zaigoja Zeva pils, kas bija celta no tīra zelta un dārgakmeņiem, bet starp citām virsotnēm un aizās slējās pieticīgākas citu dievu mītnes. Tās visas bija cēlis Hēfaists, nepārspējams visu amatu meistars. Olimpa vārtus apsargāja horas, jaunavīgas gadalaiku dievietes. Dieviem bija laimīga dzīve Olimpā. Sanāksmes mēdza būt gan mazākas, gan lielākas. Uz šaurākajām, tika aicināti olimpieši vien, dievu augstākā aristokrātija. Bet citkārt tika sauktas īsas kopsapulces un žiglajam dievu vēstnesim Hermejam bija jāapskrien zemju zemes un jūru jūras, lai pavēstītu Zeva gribu šo mazo dievu sanāksmi. Pēc lielām sanāksmēm notika dzīres. Šajā laikā driādas atgriežas pie saviem kokiem mežos, orēdas – savos kalnos, najādas – pie saviem avotiem un strautiem, leimoniādas – atkal paslēpjas starp puķēm un zālēm pļavās un vēl ilgi pārrunā savā starpā debesīs redzēto. Bet dievi Olimpā tai laikā sēžas pie galdiem, jeb pareizāk, pēc senajo paražas atlaižas mīkstos spilvenos ziloņkaula un jūras bruņurupuču plātņu atzviltnēs. Viesus aplido brīnišķīga pāris: jaunības dieviete Hēbe un skaistais jauneklis Ganimēds, ko Zevs nolaupījis zemes virsū un padarījis nemirstīgu. 4 Zevs (Jupiters) Grieķu visaugstākais dieva ir radniecīgs ar Indiešu Dyaus, senvācu Ziu un latīņu Jupiter un tanī dzirdams indoeiropiešiem kopējais elements div, kas tulkojumā nozīmē mest, šaut, zibēt. Un patiesi - Zevs pirmām kārtām ir zibens un pērkona dievs. Viņš ir tikpat mainīgs kā debesis, kurās viņš valda, ik brīdi rādīdams citādu vaigu. Gāztais Urāns bija nolādējis savu dēlu Kronu un pareģojis, ka arī pašam Kronam varu atņems viņa jaunākais dēls. Krons par šo pareģojumu tā īsti sāka domāt. Tad , kad viņa sievai Rajai piedzima pirmais bērns. Krons to aprija , un tāds pats liktenis piemeklēja arī visus pārējos bērnus. Krons jau bija aprijis piecus bērnus- Hestiju, Dēmetru, Hēru , Aīdu un Poseidonu-, un tāds pats liktenis gaidīja arī mazo Zevu. Tad, lai Zevu izglābtu, Reja ķērās pie viltības. Tiklīdz Zevs piedzima, Reja pasniedza Kronam aprīšanas autiņos ievīstītu akmeni. Krons, neko nenojauzdams, to aprija un nopriecājās, ka nu tam par troni vairs nav jābaidās. Bet mazo Zevu Reja lika nogādāt tālajā Krētas salā. Kad Zevs jau bija izaudzis un pieņēmies spēkā, viņš nolēma atņemt varu savam nežēlīgajam tēvam, kas bija aprijis visus Zeva brāļus un māsas. Reiz, kad Krons zem ozola iesnaudies, Zevs viņam uzbruka un piespieda atbrīvot pārējos bērnus. Citu pēc cita Krons atrija Zeva māsas un brāļus un māsas. Kad zemes un tumsas valstības spēki beidzot bija pieveikti, Krona dēli varēja sākt mierīgi valdīt gan debesīs, gan virs zemes, gan jūrā, gan arī pazemē. Zevs ar saviem brāļiem Poseidonu un Aīdu, velkot lozes, sadalīja varu pār pasauli. Pats Zevs sāka valdīt debesīs, Poseidonam tika vara pār jūru, bet Aīdam krita pazeme. Grieķijas ziemeļu novadā Tesālija atradās kalns, ko senie grieķi godāja jo sevišķi. Tas bija augstais Olimpa kalns, ko par mājokli sev bija izvēlējušies dievi. Pašā augstākajā Olimpa virsotnē bija grezna pils – Zeva mājoklis. Debesu valdnieka pili bija uzcēlis prasmīgs kalējdievs Hēfaits. Pils vidū bija tronis, un uz tā sēdēja Zevs. Olimpa kalnu par mājokli bija izvēlējušies arī citi dievi. Dzīrēs dievus apkalpoja Zeva un Hēras meita Hēbe. Par Zeva varu liecināja scepteris un milzīgs vairogs otrā. Tiklīdz viņš sāka vicināt vairogu, sacēlās vētra, grandēja pērkons, un šaudījās zibeņi. Hēra Atēna un Poseidons uzklupuši Zevam un sasējuši viņu tik stipri, ka viņš nav varējis pakustēties. Nez, kas būtu noticis, ja palīgā nebūtu nākusi jūras dieviete Tetīda, kas vēlāk kļuva par Ahilleja māti. Viņa žigli aizskrēja uz Tartaru, atveda simtroci Briareju, un tas atsvabināja debesu valdnieku. Elīdā, Peloponēsā, atradās Olimpija, pati slavenākā Zeva kulta vieta visā antīkajā pasaulē. Divu upju, Alfejas un Kaladejas, satecē starp mežiem klātiem pakalniem zaļojošu pļavu vidū bija svēta vieta, kur slājās daudzas svētnīcas un priesteru mājokļi, ēkas sporta nodarbībām un mantnīcas dārgu dāvanu novietošanai. Ik pēc četriem gadiem notika spēles, kuras kopš 776. gada pirms mūsu ēras turpinās līdz pat mūsu ēras 393. gadam, kad tās aizliedza imperators Teodosija; viņa pēctecis trīsdesmit gadus vēlāk lika nodedzināt Zeva svētnīcu. Olimpija pārvērtās par gruvešu kaudzi, kas saglabājusies līdz pat šodienai un kur sadragātās kolonnas un izsvaidīti akmens bluķi aizaug ar zāli un kumelītēm. Olimpija bija nevis pilsēta, bet savdabīga svētnīcu kopa. 5 Hēra (Jūnona) Olimpā ar Zevu valdīja Hēra. Hēra ir viņa sieva un māsa. Hēru pielūdza kā laulības un ģimenes dievieti, jo viņa cītīgi raudzījās, lai netiktu pārkāpts laulības saišu svētums. Hēra deva savu svētību arī mātēm, kad tās pasaulē laida bērnus. Hēra spēja raidīt zibeņus un uzsūtīt negaisa mākoņus. Tomēr īstenībā viņa nav nekāda lielā noteicēja pasaules lietās. Zevs bieži viņai piekāpjas, taču ne vienmēr. Kad viņam pietrūkst pacietības, viņš tai sajust savu pārākumu, turklāt diezgan rupjā vaidā. Reiz Zevs sasēja Hēru ar zelta ķēdi un aiz rokām pakāris Olimpa virsotnē, bet, lai mokas būtu vēl lielākas, pie kājām tai piekarināja divas smagas laktas. Tikai paklausot dievu lūgumam, Zevs pēc dažām dienām atbrīvojis Hēru. Viņa ļoti kāri uzklausīja visu, ko runāja par viņas daiļumu, un necieta nekādus salīdzinājumus, būdama pārliecināta, ka debesu valdniecei jābūt pasaulē visskaistākajai. Valdnieka Proita meitas, visiem dzirdot, teica, ka viņas esot tikpat daiļas. Hēra tām uzsūtījusi ārprātu, un viņas aizbēga mežā, māva, plūca pļavas zāli un uzskatīja savi par govīm. Citas tikpat augstprātīgas jaunavas viņa sodīja, pārvērzdamas tās par svētnīcas kāpņu akmeņiem. Viņu tēvs, šīs svētnīcas priesteris, ik dienas kāpa pa savu meitu pārakmeņotajiem stāviem un dzirdēja klusus bērnu vaidus zem savām kājām. Hēras bērni bija Hēbe, Arejs, Eileitija un klibais Hēfaists. Hēra bija skaista dieviete. Viņai bija lielas, tumšas acis, un viņas rokas bija tik baltas kā baltie liliju ziedi, tāpēc viņu dēvēja par baltroci Hēru. Visvairāk no greizsirdīgās Hēras dusmām cieta skaistā Īo, ko Zevs bija iemīļojis. Zevam vajadzēja paslēpt Īo no Hēras. Taču viņš zināja, ka Hēra, gluži tāpat kā viņš, visu redz un visu dzird, tāpēc Zevs ķērās pie viltības un pārvērta iemīļoto Īo par sniegbaltu teli. Bet acīgajai Hērai Zeva viltība nepalika nepamanīta. Viņa ieraudzīdama skaisto teli un pieprasīja to sev par dāvanu. Saņēmusi dāvanu, dieviete pavēlēja simtacim Argam to apsargāt. Milzīgais Args bija pats modrākais no visiem sargiem. Pat miegā daļa viņa acu palika vaļā. Ilgi Zevs vēroja, kā cieš Īo, līdz beidzot neizturēja un sūtīja Hermeju, lai tas visu redzošo milzi nogalinot. Ātri Hermejs aizsteidzās līdz kalnam, kur simtacis sargāja Īo. Apsēdies Argam blakus, viņš ar runām un stabules skaņām centās to iemidzināt. Beidzot visas milža simt acis aizvērās un Hermejs nocirta tam galvu. Kur gadījusies, kur ne, arī Hēra bija klāt. Bet Īo no Hēras vajāšanas vēl netika vaļā, jo Hēra uzsūtīja viņai briesmīgu dunduru, kura asais dzelonis darīja sāpes. Bēgot no dundura kodieniem viņa šķērsoja daudzas zemes, līdz beidzot nonāca Ēģiptē. Tikai pie auglīgās upes Īo atguva savu agrāko izskatu un beidzās viņas mocības. Tā Īo nācās izbaudīt greizsirdīgās Hēras dusmas, un pat varenais Zevs te neko nespēja līdzēt. Olimpijā , kur atradās viena no vissenākajām Hēras svētnīcām, ik pēc pieciem gadiem notika meiteņu sporta spēles. Īsos krekliņos, atraisītiem matiem viņas traucās uz mērķi, cīnoties par balvu – olīves zariņu un gabaliņu no upurdzīvnieku cepšanas. Glezniecībā un skulptūrās viņu attēlo sēdošu tronī un vienā rokā tur granātābolu, otrā zizli ar dzeguzi. Dzeguze bija Hēras svētais putns. 6 Poseidons un jūras valstība. Kad trīs brāļi – varenie Krona dēli Poseidons, Zevs un Aīds – lozēja varu pār pasauli, Poseidonam, vienam no galvenajiem Olimpa dieviem, uz mūžīgajiem laikiem tika pelēkā jūra. Tur viņam piederēja grezna pils. Tomēr reizēm arī viņš mēdza ierasties Olimpā. Bet parasti jūras valdnieks Poseidons šķēla jūras viļņus. Reiz Poseidons kopā ar baltroci Hēru un Atēnu sazvērējās pret Zevu un gribēja viņu sasiet važās, bet nerīda Tetīda no mākoņa krājēja Zeva šo likstu novērsa. Poseidona rokās parasti bija milzīgs trijzaris, kas bija viņa ierocis un varas simbols. Ar tijzari viņš spēja sacelt viļņus jūrā, un trijzari viņš izmantoja arī tad, kad gribēja sabangoto jūru nomierināt. Taču reiz Poseidons sadomāja sacensties ar atēnu par varu varenajā Atikas zemē. Strīds ieilga, un dievi griezās pie zeva pēc padoma. Taču arī Zevs nevarēja izšķirties, kuram no viņiem pienākas vara. Tad Zevs izlemšanu uzticēja Atēnu dibinātājam – valdniekam Kekropam. Tas sacīja:-Vara piederēs tam, kas dāvās šai zemei vērtīgāko dāvanu. Poseidons pacēla savu trijzari un izcirta klintī avotu. Klints pāršķēlās, un lejup aizvijās ūdens straume. Arī Atēna cēla savu šķēpu un cirta to zemē blakus avotam. Tajā pašā brīdi tur izauga mūžzaļš olīvkoks. Valdnieks Kekrops par uzvarētāju atzina gudro Atēnu, kas solīja cilvēkiem pārticību. No tā laika par Atiku rūpējās un to sargāja dieviete Atēna. Jūras dzelmē skaistajā pilī kopā ar Poseidonu dzīvoja arī viņa sieva – daiļā Amfirīte. Amfirīte bija nerīda – sirmā jūras dieva Nēreja meita. Reiz Poseidons skaisto Amfirīti bija ieraudzījis kādas salas krastā kopā ar citām nerīdām, un viņam tā bija ļoti iepatikusies. Bet Amfirīte bēga no Poseidona mīlas un paslēpās jūrā kādā salā. Ilgi Poseidons nevarēja atrast daiļo Nēreja meitu, līdz beidzot aizsūtija gudro delfīnu to meklēt. Delfīnam izdevās atrast Amfirīti. No tā laika viņa valdīja jūras plašumos kopā ar savu vīru Poseidonu. Jauka bija Amfirītes dzīve varenā jūras dieva pilī. Poseidonam un Amfirītei bija dēls Trītons, kas arī dzīvoja jūras dzelmē zelta mājā. Kad jūra ir rāma un laistās zilā vizmā, tās virspusē uzpeld Glauks un skumji lūkojas visapkārt, it kā kaut ko meklētu. Agrāk viņš bija vienkārš zvejnieks. Reiz viņš ievēroja, ka zivis, kuras viļņi izmet malā, uzkrāj jaunus spēkus un drīz aizpeld atpakaļ jūrā. Viņš nodomāja, ka laikam zālei šajā piekrastē ir kāds brīnumainas īpašības, un tūlīt dažus stiebriņus pakošļāja. Tiklīdz viņš to bija izdarījis, viņu pārņēma nepārvarama tieksme mesties jūrā un palikt tur uz visiem laikiem. Viļņi Glauka priekšā pašķīrās, un jaunais zvejnieks kļuva par mazo jūras dievu. Tad viņš ieraudzīja skaisto Skillu sēžam jūrā uz klints un sukājam savus zeltainos matus. Viņš iemīlējās skaistulē un lūdz viņas roku. Bet Skilla nez kādēļ negribēja iziet pie Glauka. Nelaimīgais dievs devās pie burves Kirkes, lai tā iedod tādu dziru, kas viņam pieburtu Skillas sirdi. Bet, tā kā Glauks bija neparasti skaists, Kirke pati iemīlējās viņā un darīja visu, lai jauneklis aizmirstu savuSkillu. Beigās aizvainota par zvejnieka vienaldzību, viņa tam iedeva prasītās zāles. Glauks izlēja tās avotā, kur Skilla parasti peldējās, tiklīdz nimfa iekāpa ūdenī, viņu no visām pusēm ielenca atbaidoši mūdži. Kirkes burvestība padarīja nabaga Skillu par jūras briesmoni. 7 Aīds un pazemes valstība. Dziļi zem zemes pletās pazemes valstība. Tā bija plaša, bezgalīga, drūma telpa, kas iedvesa šausmas. Šajā valstībā valdīja mūžīga tumsa un bēdas. Te lidinājās mirušo ēnas. Zem Aīda pils atrodas Tartars – vieta, kur visbargāko sodu izcieš ļaundari. To apsargā trīs māsas erīnijas – nežēlīgu un nebeidzamu pārmetumu iemiesotājas. Viņas ļaundarus vajā zemes virsū, gan ellē. Erīniju melnie tērpi lidojumā plīvo kā sikspārņu spārni. No zilajām lūpām pil putas, un erīniju elpa ir tik indīga, ka tur, kur tās lido pāri, nokalst puķes un novīst zāle, rodas slimības. Ar indīgām čūskām un degošām lāpām rokās viņas šaudās pa Tartaru un uzmana, lai katrs pilnā mērā izciestu piespiesto sodu. Šai darbā erīnijām palīdz pekles izdzimumi kēras. Pactāvīgās slāpēs pēc cilvēku asinīm tās izlien virszemē, tiklīdz padzird kara troksni. Kad krīt ievainots karavīrs, tās klūp tam virsū, iecērt nagus mirēja miesā un lok siltās asinis, kamēr dvēsele to pamet. No šejienes pasaulē nāk arī dēmons Eirinoms, kurš rij mirušo miesu, līdz paliek tikai skeleti. Mākslinieks Polignots kādā savā gleznā attēlojis to tumši zilā krāsā. Seno laiku nogalē filozofs Porfirijs pacilātā himnā šādiem vārdiem uzrunāja dvēseles, kuras vēl stāvēja uz aizsaules sliekšņa: Tapusi brīva no miesas un tiksi laukā no kapa, Mūžīgas svētlaimes cerēs tu ieradies dēmonu valstī: Klusums un apburošs daiļums, un mīla, un tīksmīgas ilgas Apņems ar prieku še tīru: te ēnainos avotos plūsmo Ambrosijs dievišķi saldais un nektārs, kas medaini dvesmo. Nonāksi tur, kur sēž brāļi, trīs Zeva cilts krietnajie vīri - Mīnojs un Radmantijs, un blakus tiem godprātīgais Aiaks. Platons te viedīgais sapņo, un Pītagors gudrais še mājo. Mūžīgā svētlaimē nākot, tu šeitan starp dēmoniem svētiem Pilnīgi svabada kļūsi no pasaules nedienu sloga...

Drūmajā pazemes valstībā valdīja Aīds ar savu sievu Persefonioni. Aīdu pārņēma šausmas, kad dievs Poseidons sāka tricināt zemi, jo viņš baidījās, ka zeme varētu pāršķelties un tad dievu un cilvēku acīm varētu pavērties mirušo mītnes. Pazemē Aīds ar savu sievu Persefoni sēdēja zelta tronī. Pazemē visas mirušo dvēseles stājās dieva priekšā. Sākotnēji tiesu pār mirušajām dvēselēm sprieda pats pazemes valdnieks Aīds, viņš arī noteica to , kur katrai no tām apmesties. Taču vēlāk to savā ziņā pārņēma trīs mirušo valstības tiesneši, proti, Aiaks, Mīnojs un Rdmantijs. Aīds parādās grieķu mākslā kā dižens, tronī sēdošs valdnieks ar kroni galvā un zizli vai trijdeksni rokā. Valdniekam piekājām glaužas viņa uzticamais suns Kerbers. Vīram blakus tronī bieži sēž Persefone, turot rokā lāpstu. 8 Apollons. Apollonu godāja kā vareno gaismas dievu. Apollons bija Zeva un Lētojas dēls. Viņš piedzima Dēlas salā zem palmas. Kad viņam vajadzēja nākt pasaulē, no visām pusēm atpeldēja gulbji un, ciešā lokā ieskāvuši svētīto salu. Apollons bija visskaistākais no dieviem. Viņš bija slaids, stalts, gaišiem matiem, apveltīts ar mūžīgo jaunību un dievišķi skaidru skatienu. Viņš bija zīlējumu un pareģojumu dievs. Apollons bija aizgādnis pareģiem, dziedoņiem un dzejniekiem, kurus dēvēja par Apollons bērniem. Apollons bija viens no gaišākajām grieķu Olimpa figūrām. Viņu sauca par Pestītāju, jo viņš palīdzēja cilvēkiem bēdās, pasargāja no nelaimēm, stājās ceļā nāvai, šķīstīja noziedzniekus. Šis labsirdīgais un labdarīgais un labdarīgais gaismas un mierinājuma dievs bija dvēseles un miesas dziedinātājs. Glezniecībā un skulptūrā Apollons attēlots kā jaunības un vīrieša skaistuma ideāls. Uz muguras karājās bultu maks, pilns skanīgām sidraba bultām, rokās loks. Reiz viņš pat ielaidās sacensībās ar kādu Marsiju, kas bija nepārspējams flautists. Par šķīrējtiesnešiem tika izraudzīti gani un ganes, kas pieskatīja savus ganāmpulkus Nīsas kalnā. Marsijs spēlēja pirmais un visus apbūra. Viņa flauta atgādināja cīruļa dziesmu, strauta čalas, tālo meža atbalsi, negaisa brāzmu, saplūstot vienā himnā – suminājumā dabai, kuras audzēknis bija šis nemācītais Marsijs. Viņš jau bija pārliecināts par savu uzvaru, bet tad Apollons skāra savas brīnumainās kitaras stīgas. Viņš reizē spēlēja un dziedāja. Un klausītāju sirdīs viņš pamodināja gan jūsmas uzplūdu, gan saldas alkas, ganklusas skumjas. Viņš tika atzīts par uzvarētāju. Tad Apollons sagrāba uzvarēto Marsiju, piesēja viņu aiz rokām pie koka un dzīvam noplēsa ādu. Marsijs nomira, un mežu un kalnu dzīlēs atbalsojās nevaldāmas raudas; visas kalnu dievietes, visi meža dievi lēja par viņu tik daudz asaru, ka no tām radās upe, kuru nosauca viņa vārdā, par Marsiju. Atēnās pēc labības novākšanas rudenī Apollonam par godu tika rīkoti svētki, kuros jaunieši nesa ar vīģēm, maizītēm, mazām eļļas un vīna krūzītēm izpušķotu un ar vilnas lentītēm apsietu olīvzaru, apstājās katras mājas priekšā kā pie mums meteņos, atdeva zaru saimniekiem, bet tie šo zaru, ko sauc par eiresioni, atstāja pie durvīm līdz pat nākamajiem svētkiem, kad to sadedzināja un piestiprināja jaunu. Glezniecībā un skulptūrā Apollons attēlots kā jaunības un vīrieša skaistuma ideāls, bez bārdas, kuplām matu sprogām, kas brīvi krīt uz pleciem vai arī ir fantastiski sacirtotas, - tas ir Olimpa skaistulis. Daķārt pār pleciem tam pārmesta halamīda – neliels apmetnis. Uz muguras viņam karājās bultu maks, pilns skanīgām sidraba bultām, rokās loks. Toties mūzu pulkā viņu redzam (kā Kitarodu) garā, augstu apjoztā, krokotā tērpā, ar lauru vainagu galvā un kitaru rokās. Lauru vainags tika pasniegts kā balva dzejniekiem, un šī paraža pārdzīvojusi senos laikus. Sengrieķu mīts vēsta, ka Apollons vajājis Dafni, kas bija devusi solījumu saglabāt nevainību un palikt neprecēta. Dafne lūdza palīdzību savam tēvam - upju dievam Pēnejam, un dievi pārvērta Dafni par lauru koku, ko veltīgi apskāva Apollons. No tā laika lauru koks ir Apollona mīļākais koks un svēts augs. 9 Artemīda (Diāna) Artemīda bija Apollona dvīņu māsa. Viņai bija iesauka par Šķīstīto, un it visiem bija zināms, ka viņa neļauj vīriešiem pat paskatīties uz sevi, par ko sāpīgi pārliecinājās jaunais Aktaions. Artemīda bija īsta meža valdniece. Augsti uzspraustā kleitā, izturīgās sandelēs, kas stiprām ādas siksnām apsaitētas ap stilbiem, apbruņota ar loku vai šķēpu. Viņas svētnīcā Dēlas salā bija zināms šāds nostāts. Tur ieradies kāds jauneklis vārdā Akontijs un pamanījis daiļu jaunavu, ko saukuši par Kidipi. Viņš no pirmā acu skatiena iemīlējās skaistulē un, zinādams šīs svētnīcas likumus, paņēma ābolu un uzrakstīja uz tā: Zvēru pie Artemīdas svētnīcas, ka iziešu pie Akontija, un nometa ābolu pie meitenes kājām. Tā bijusi viltība. Kidipe pacēlusi ābolu un, skaļā balsī izlasījusi uz tā rakstītos vārdus, sašutumā aizmetusi to. Bet, pati nezinādama, bijusi saistīta ar zvērestu. Pēc ilgas pretošanās un daudziem sarežģījumiem viņa beigu beigās apprecējusies ar Akontiju un bijusi laimīga. Tā sķīstā dieviete sekojusi, lai svēti tiktu ievēroti zvēresti, un, izsprazdama cilvēku sirdis labāk nekā cilvēki paši, viņa izkārtoja laimīgu laulību. Parasti Artemīda attēlota kā medniece īsā nevērīgi apjostā tunikā, basām kājām un kailām rokām; pār plecu viņai bultu maks, rokā – šaujamais loks. Matos mirdzēja pusmēnes diadēma. Turpretī Efesā, Mazāzijas piekrastē atradās Artemīdas svētnīca, kur viņu attēloja pavisam citādi. Artemīda tāpat kā Apollns, bija labdarīga dieviete, kuru pielūdz, lai tā dotu veselību tuviniekiem. Uz viņas smaržīgajiem ziedokļiem jaunavas nolika savas matu pīnes, bet līgavas kāzu dienā upurēja viņai bērnu dienu rotaļlietas. Saglabājusies šāda pateicības lūgšana: < Jostu ar skaistām bārkstīm un tuniku nolika Atijas pie tuvas svētnīcas vārtiem, jauno meiteņu dieviete, Lētojas meita, tāpēc, ka tu esi gādājusi, lai viņa bērns nāktu pasaulē dzīvs un vesels.>Kāds zvejnieks viņu uzrunāja šādiem lūgsnas vārgiem: < Es Monis, zvejnieks, dodu tev, Artemīda, ceptu zivi. Tev es piepildīju šo kausu līdz malām pilnu ar neatšķaidītu vīnu, un tev es nolauzu šo svaigas maizes riecienu: mana dāvana ir niecīga, bet es tev to sniedzu no visas sirds. Tad nu gādā, lai mani tīkli vienmēr būtu pilni ar zivīm.> citi viņu lūdza pasargāt no zagļiem, apsolot upurēt kazu; ceļinieks, atgriezdamies no tāla ceļa, uzkāra kokā Artemīdas birzī savu platmali kā pateicības zīmi par laimīgu atgriešanos. Atēnās, Epidurā un Dēlas salā Artemīdai bija pievārds Hekate (Tālmate), tāpēc to pielīdzināja dievietei, kuru ar šo vārdu godāja Mazāzijā. Te Hekati uzlūkoja par nāves dievieti, kas staigā pa kapiem, spokainā naktī mēness nektīs garu un suņu pavadībā parādās uz krustceļiem. Lai aizlūgtos tās žēlastību, uz krustceļiem tika nolikti mirušajiem domāto upurdāvanu pārpalikumi. Viņa bija burvestību dieviete, un burves viņu piesauca palīgā savās buršanās. Vissenākos laikos viņu attēloja kā nbriedušu sievieti, ģērbušos cieši sajoztā garā tērpā, ar divām lāpām rokās. Bet apmēram 5 gadsimta vidū p. m. ē. tēlnieks Alkmens radīja viņas skulptūru, kurā dievieti attēloja ar mugurām kopā sakļauti trīs sieviešu stāvi; viņas rokās tirēja lāpas un krūzes. Bieži uz gemmām, čūsku ieskauts, sastopams šīs dīvainās sešroku dievietes attēls, kas nepavisam nav līdzīgas grieķu dieviem, bet drīzāk atgādina indiešu dievietes. 10 Atēna (Minerva) Atēna bija Zevam bērnībā pati mīļākā. Reiz visu zinošās likteņa dievietes moiras Zevam bija darījušas zināmu noslēpumu: viņa sievai, gudrajai Metīdai, piedzimis dēls, kuram lemts viņu no troņa un valdīt pasaulē. Lai izvairītos no tāda likteņa, Zevs Metīdu norija, pirms vēl šis bērns bija dzimis. Pagāja kāds laiks, un Zevu sāka mocīt neizsakāmas galvassāpes. Zevs sauca palīgā savu dēlu kalēju Hēfaistu un pavēlēja, lai tas pārcērt viņam galvu un tā atbrīvo no galvassāpēm. Hēfaist tad cirta zevam pa galvu, tā pāršķēlās, un Olimpa dieviem pavērās pārsteidzoš skats – no Zeva galvas iznāca viņa meit Atēna. Ar skaļu kaujas saucienu, spožu šķēpu vicinot , viņa veikli noleca zemē Zeva priekšā. Pasaulē Atēna ieradās smagās bruņās tērpusies un spožu bruņcepuri galvā. Kareivīga, bet reizēm arī daiļa un viņas acis izstaroja dievišķu gudrību. Tā sevi pasaulē pieteica Atēna – karamākslas un gudrības dieviete. No Zeva galvas dzimusī Atēna varenībā un gudrībā līdzinājusies Zevam. Viņa bija kā tiešs Zeva turpinājums, viņa ieceru un gribas izpildītāja. Un vairogs Atēnas rokās spēja iedvest pat vēl lielākas šausmas. No visām grieķu pilsētām Atēna visvairāk mīlēja lepno un brīnišķīgo pilsētu, kura bija izraudzījusies sev viņas vārdu un saucās Atēnas. Te viņai tika uzceltas visskaistākās svētnīcas un tika rīkotas viskrāšņākās svinības. Kopš neatminamas senatnes pļaujas laikā, t. i., augusta sākumā, Atēnieši atzīmēja Panatēnaju svētkus. Sākumā tie bija zemkopju svētki, kamēr titāns Peisistrats (VI gs. p. M. ē) tos pārvērta par galvenajām atēniešu svinībām, kuras ar lielu pompozitāti rīkoja ik pēc četrim gadiem. Panatēnaju svētkos notika kara ratu sacīkstes, atlētu sacensības un muzikāli vokāli koncerti. No malu malām sabrauca mākslinieki un uzstājās lielajā koncertzālē Odeonā Akropoles klints pakājē. Uzvarētāji saņēma zināmu daudzumu olīveļļas, kas bija izspiesta no Atēnas svētajām olīvēm un tika uzglabāta grezni apgleznotās amforās – māla krūkās. Pēc sacensībām flautas pavadījumā tika izpildīta pirriha – sena kara deja, kuru, pēc nostāstiem, pirmā dejojusi Atēna pēc uzvaras pār gigantiem. Cits pēc cita dziedāja trīs kori – zēnu, jaunekļu un vīru koris.pēc vīriešu skaistuma konkursa, kurā piedalijās visskaistākie jaunekļi un vīrieši no visas Atikas, tika rīkots lāpu skrējiens. Līdz vēlai naktij ielās skanēja dziesmas. Atēnai Jaunavai Atēnās bija uzcelta svētnīca Parteons, kura diženās drupas saglebājušās vēl tagad. Svētnīcā bija novietota Feidija darinātā statuja, tikpat vērtīga kā viņa Olimpa Zevs: tā bija divdesmit metru augsta un darināta no zelta un ziloņkaula. Dieviete stāvēja, ar kreiso roku atbalstījusies uz vairoga, no kuras apakšas bija izbēgusi galvu čūsk, bet labajā rokā turēja spārnoto uzvaras dievieti Nīki. Galvā viņai bija grezni izrotāta bruņu cepure, bet mugurā garš tērps, kas lielās krokās sniedzās līdz zemei. Šis stāvs, kā to rāda daudzas saglabātās kopijas, izstaroja diženu, spēku un cēlumu. Atēnas putns bija pūce, kas vēl šodien kalpo par zināšanu un gudrības simbolu.

11 Arejs (Marss) Zeva un Hēras dēls. Olimpa dievu vidū ir arī Arejs. Tiesa, viņa patvaļīgais un mežonīgais raksturs grūti iekļaujas Olimpa saprāta, likumu un harmonijas pasaulē. Arejs ir kara dievs, kam raksturīga ļaunprātība un nodevība pretstatā Atēnas godīgumam un taisnīgumam kara lietās. Arī paši olimpieši, kā vēsta Homērs, šo dievu īsti nespēj ieredzēt. Arejs mūžam ir asiņu izslāpis, un dievi nereti izmanto katru izdevību, lai paustu savu attieksmi pret šo ,,cilvēku lāstu” un ,,cilvēku slepkavu”. Trojas karā, kad Arejs uzbrūk varonim Diomēdam, Atēna dod drosmīgajam ahajam spēku ievainot mežonīgo dievu. Bezgala skaļš ir dieva brēciens, gluži vai desmittūkstošo vīru balsīm pielīdzināms. Bērnībā viņš šķita pavisam, tāpēc viņu nodeva audzināšanai pie viena no titāniem. Skolotājs pats neko neprata un savu skolnieku nodarbināja vienīgi ar fiziskiem vingrinājumiem. Viņš attīstija Areja muskuļus un pārliecināja savu skolnieku par to, ka vislielāko prieku sagādā karš. Arejs pasūtija pie Hēfaista vesalu arsenālu zobenu, vairogu un šķēpu un devās uz zemi. Cilvēki līdz tam laikam nepazinakarotāja arodu. Viņi nogalināj cits citu ārkārtīg neprasmīgi. Saķildojušies pagrāba rungas vai akmeņus un cīnijās bez jebkādas apdomas. Visniknākās sadursmes beidzās ar dažiem puniem. Viņus darīja kareivīgas bailes vai savtība. Tikai Arejs iemācīja cilvēkiem cīnieties nesavtīgi, pamodināja viņos pašaizliedzīgu varoņgaru, un tie kļuva nežēlīgi. Tie darināja ieročus pēc Areja paraugiem un kļuva par karavīriem. Kopš tā laika karš savu īsto nozīmi. Organizētā nesaudzība kļuva par skaistu, godpilnu un ienesīgu nodarbi. Arejam mūžam bija tīkamas ķildas, kari un kaujas. Sīvās kaujās Atēnai dažkārt bija jāapvalda vai jāaptur Arejs, kas gluži vai prieku guva tur, kur lija asinis. Arejs kaujas laukā palīdzēja te vienai pusei te otrai. Areja parādīšanās kaujas laukā līdzinājās milzīgai vētrai. Viņš spēja kliegt tik skaļi, cik 9000 vīru. Tādos brīžos sastinga abas karotāju puses. Bet Arejs spēja arī iemīlēt. Viņu bija savaldzinājusi pati skaistākā dieviete – Afrodīte. Kad Afrodītes vīrs klibais Hēfaists, atklāja, ka Arejs iededzies mīlā pret viņa sievu, viņš devās uz savu smēdi un sāka kaldināt nesaraujamas saites. Tad, dusmās kaisdams, viņš iegāja guļamistabā un apvilka saites ap gultu. Kad Arejs un Afrodīte nodevās slepenai mīlai, tiem pēkšņi apvijās Hēfaista darinājums. Hēfaists sasauca pārējos dievus un ļāva tiem apsmiet mīlas pāri, kas bija iekritis lamatās. Tā Hēfaists sodīja Areju un Afrodīti. Grieķi izjuta pret Areju apmēram to pašu, ko viņa tēvs. Viņi tam necēla svētnīcas, un, izņemot dažas kapelas, nekas neliecina par kaut cik izplatītu Areja kultu. Mākslinieki viņu attēloja kā jaunu, spēcīgu vīrieti, dažkārt ar bārdu un pilnā apbruņojumā, bet biežāk bez bārdas. Visskaistākā statuja, kas saglabājusies līdz mūsu dienām, ir Areja atpūtas brīdī: viņš sēž, pievilcies ar rokām vienu kāju un atbalstījies pret zobena rokturi; no kājapakšas uz aizdomājušos kara dievu draiski noraugās mazais Erots. Tā ir it kā ilustrācija Aristoteteļa vārdiem: Karotāji palaikam bijuši lieli mīlētāji.

12 Hēfaists (Vulkāns)

V visčaklākais dievs no visiem ir Hēfaists. Tikai reti viņš redzams Zeva rīkotajās viesībās. Hēfaist kaļ zibeņus zevam, pielabo Saules ratus; vienam vajadzīgs vairogs, otram zobens, citam brīnišķīgs bruņu krekls. Viss, ko viņš darināja savām rokām ir neparasti skaists un smalks. Bet reizēm viņš izgatavo gluži brīnumainas lietas. Viņš tika audzināt Olimpā, un visi pareģoja, ka viņš dienās kļūšot par ļoti gudru dievu. Viņš mīlēja māti un aizstāvēja tad, kad Zevs pakāra Hēru aiz rokām pie Olimpa virsotnes. Tēvs dusmās viņu nogrūda zemē. Hēfaists lidoja veselu dienu, līdz beidzot naktī kā meteors nokrita Lemnas salā un salauza kājas. Viņu atrada jūras dieviete Tetīda un aiznesa uz savu koraļļu māju, kurā gaisma ieplūst caur dzidri zilo dzelmju spoguli. Hēfaists pamazām atspirga. Pateicībā par kopšanu viņš darināja sidrabkājēm jūras dievietēm brīnumainas rotaslietas. Tā Hēfaists nodzīvoja deviņus gadus, kamēr viņu aizmirsa tēvs un māte, un viss Olimps. Visi bija pārliecināti, ka viņš gāja bojā okeāna plašumos. Bet Hēfaists negribēja atgriezties pasaulē, no kuras tik nežēlīgi bija padzīts. Beidzot vīna dievs Dionīss piedzirdija viņu, uzsēdināja uz ērzeļa un atveda Olimpā. Prieks bija milzīgs. Visi taču zināja, ka Hēfaists vajadzības gadījumā ir labs biedrs. Zevs, gribēja viņam parādīt viņam godu un izpirkt senās pārestības, deva Hēfaistam par sievu visskaistāko dievieti Afrodīti. Šīs laulības tomēr nebija laimīgas. Dkeistuma dieviete nevarēja samierināties ar sava vīra dzīves veidu. Viņai patika pasaulīgas izpriecas, dievi un cilvēki, bet viņam tikai sava kalve. Viņa gribēja visur būt, kur jautrība un dejas, bet viņš nepazina citus priekus kā darbu; viņš izgatavoja apbrīnojumus dārglietas, bet pats staigāja kā pēdējais vergs, vienmēr nokvēpis un netīrs. Turklāt neviens neatcerējās arī to, ka Hēfaists kādreiz bijis jauns, skaists un jautrs kā visi dievi un tikai vēlāk nolaidies un kļuvis drūms. Bet to, ka Zevs viņu saprecināja ar pašu skaistāko dievieti, viņš uztvēra kā jaunu izsmieklu par savu kroplību. Hēfaists bija uguns – visādā veida proresa galvenā dzinējspēka dievs. Viņš mīlēja cilvēkus un apmācija apstrādāt metālus izgatavot mākslas priekšmetus. Sevišķi viņu turēja godā Lemnas salā. Tur, kā šķiet, bijis vissenākais Hēfaista kulta centrs, saistīts ar vulkānu, kurš šajā salā bija darbojies kopš neatminamiem laikiem un apdzisis tikai Aleksandra Lielā laikā . Lemnieši apgalvoja, ka tieši šī uguns kalna iekšienē atrodas Hēfaista kalve. Atēnās oktobrī tika svinēti kalēju svētki Halkeji. Par godu Hēfaistam tika rīkoti lampadoforiji – skriešanās sacīkstes ar lāpām. Skrējēji un jātnieki nesa lāpas, un uzvarēja tas, kurš pirmais ar degošu lāpu sasniedz mērķi. Uguns dievam nolemtie upuri tika pilnīgi sadedzināti. Tēlotājā mākslā Hēfaist attēlots kā bārdains, muskuļots vīrs; vienmēr viņš atveidots sēdoš, lai apslēptu viņa kroplību. Parasti viņš tur āmuru vai kādu citu darba rīku, kas norāda uz kalēja amatu. 

13 Afrodīte (Venēra) Afrodītei nebija ne tēva, ne mātes. Un tomēr viņa neuzlūkoja sevi par nabaga bērni. Kādā brīnišķā rītā viņa gluži vienkārši bija radusi no jūras putām netālu no Kipras. Acīmredzot viņas parādīšanās tika gaidīta. Kalpotājas noslaucīja viņas miesu, iezieda to ar smaržīgām eļļām, nosusināja miklos matus un saposa tērpu. Viņas tai uzvilka galvā zelta kroni, ausīs ievēra pērļu auskarus, uz krūtīm uzkāra smaragda krelles, ietērpa Afrodīti smalkā kreklā, kas bija tiki plānas kā miglas plīvs, un uzsedza tai apmetni, kurš laistījās visās varavīksnes krāsās. Pēc tam tika piebraukti skaisti, no bruņurupuču plātnēm darināti rati, kuros bija iejūgti baloži. Tad skaistuma dieviete devās uz Olimpu. Tiklīdz viņa tur ieradās, Zeva pils vara siens atbalsoja pārsteigto dievu skaļo izbrīnas saucienus, un greizsirdība iedzēla pašā sirdī debesu valdniecei Hērai, augstprātīgajai gudrības dievietei Atēnai un citām dievietēm, kuras čukstus sāka savā starpā apspriesties, kā apvaldīt šo pieklīdeni. Tomēr neko ļaunu viņas Afrodītei nenodarīja, jo tā ar savu skaistumu visus apbūra. Viņa vija apjozusies ar burvju jostu, kas visas sirdis padarīja tai piekļāvīgas un paklausīgas. Afrodite kļuva par mīlas dievieti. Bet vispirms viņa pati iemīlējās un iepazina visus priekus un ciešanas, ko sagādā šīs jūtas. Viņas sirds izredzētais bija skaistais mednieks Adonīs. Dieviete, pieradusi pie bezrūpīgas lieglaimes, tomēr cēlās reizē ar saullēktu, lai kopā ar Adonīdu ietu medībās. Savas smalkās pēdas viņa sadūra uz ērkšķiem un sagraizīja uz akmens šķautnēm, viņas gaisīgo tērpu biezokņos plosīja mežeņu dzelkšņi. Kādu dienu zem ciedru priedēm Libānas virsotnē Adodīdu ievainoja meža kuilis. Dieviete atsteidzās par vēlu. Adonīda galva noslīga uz viņas baltajām rokām, un viņa sirds pārstāja pukstēt. Afrodite apslacīja mīļotā asinis ar nektāru, un sarkanās lāses pārvērtās par puķi, ko sauc par anemoni. Bēdu nomākta dieviete steidzās pie Zeva ar lūgumu, lai tas liktu izvest viņas mīļotā dvēseli no pazemes un ļautu atgriezties agrākajā brīnišķīgajā miesā. Viņas lūgums tika ievērots, un no šī laika Adonīds sešus mēnešus pavadīja pie Afrodītes, bet gada otrā pusē atgriezās Aīda valstībā. Viņš tika godāts kā dievs. Astoņu dienu ilgie svētki Adonīju svētki bija reizē skumji un līksmi. Pirmās četras dienas tika apraudātas pie kapa, kurā gulēja koka figūra, bet nākamās četras dienas nēsāja apkārt viņa statuju, vēstot jaunekļa augšāmcelšanos. Mājās tika iekārtoti Adonīda dārziņi, vāzes ar augiem, kuri līdzīgi ķērsām ātri uzplaukst un ātri novīst, simbolizēja aizejošo jaunību vai īso vasaru, ko nopļauj ziemas sidrabainā izkapts. Vissenākajos laikos Afrodīti, tāpat kā citas dievietes, attēloja garā tērpā, kas sniedzās līdz pat potītēm; rokā viņa turēja kādu augli vai puķi, pie kājām viņai tupēja baloži. Sākot ar IV gs. p. m. ē., grieķu mākslā Afrodīte parādās kaila vai ar līdz pusei atsegtu ķermeni, attēlota parasti peldes laikā vai kā Anadiomēne, t. i., Iznirušā savas piedzimšanas mirklī. Visskaistāko mīlas dievietes skulptūru radīja Atēnu skulptors Prāksitels (IV gs. p. m. ē.). oriģinālā nav saglabājusies, bet līdz mūsu dienām nonākušas daudzas kopijas. Afroditi ar tik pat lielu aizrautību attēloja arī senlaiku gleznotāji. Pompejs freskās redzam viņu redzam makšķerējam vai arī gliemežvākā mazo Erotu ielokā peldam pa jūru. 14 Dionīss (Bakhs) Dionīs bija vīna dievs. Līdzās Apollonam tautā lielu popularitāti bija ieguvis Dionīss. Savā ziņā Apollons un Dionīss ir pretstati, kuri heroiskajā periodā tuvinās. Apollons ir ģints aristokrātijas dievs, mākslas radītājs, saprāta, mēra un harmonijas cildinātājs, bet Dionīss - zemkopju aizbildnis, kas apliecina zemei un cilvēkam kā bioloģiskai būtnei piemītošos stihiskos spēkus. Dionīss - zemes auglības spēku un vīnkopības dievs - ir Austrumu izcelsmes dievība un Griekijā kļuva populārs samērā vēlu. Kulta izplatīšanās attiecināma uz 8.--7. gs. p.m.ē. Vīna dievs, ar grūtībām iekarojis vietu Olimpā, tur uzturas ļoti reti. Viņa iemīļotākā nodarbošanās ir ceļojumi pa Grieķiju un Austrumu zemēm. Dionīss māca ļaudīm vīnkopību. Visur, kur dievs ierodas, tiek iedibināts viņa kults. Pats būdams pārmērīgi atraisīts, viņš ļaudis nereti ved sev līdzi ekstātiskos gājienos, kuros piedalās viņa pastāvīgie pavadoņi - satīri un menādas (bakhantes). Reibumu saukdami par svēto ārprātu, viņi ar dažādiem mūzikas instrumentiem saceļ troksni, rauj stādus, kokus ar visām saknēm, plosa dzīvniekus. Kāpēc? Viens no Dionīsa pavārdiem ir Liajs - ,,atbrīvotājs”. Trakulīgās dejas, mežonīgās gaviles, apdullinoša mūzika, apreibināšanās izraisīja cilvēkos ekstāzi, reliģisku aizmiršanos, kas tika uzskatīta par garīgu savienošanos ar dievu, saplūsmi ar universālo dzīvības straumi, pašu dabu. Izbaudītais dzīvības neprāts atbrīvoja cilvēkus no pasaulīgām rūpēm, sadzīves likstām. Dionīsa kulta popularitāti acīmredzot nosacījusi kāda cilvēku iekšēja nepieciešamība. Pakāpeniski Dionīsa kultā mazinājušās tā bioloģiskās iezīmes, svētku ārprāta orģijas pārtapušas karnevāliskos gājienos, saglabājot reliģiskā rituāla būtību. No ritā ietvertajām kulta dziesmām veidojusies traģēdija, vēlāk - arī komēdija. Teātra kā kultūras parādības specifika Senajā Grieķijā - tā tautiskais raksturs. Šai gadījumā jāsaprot dionīsiskās reliģijas, ar ko ģenētiski ir saistīta gan traģēdija, gan komēdija, sakars ar politiskās dabas norisēm. Kā zināms, politisko kolīziju rezultātā dižciltīgo vara tika iedragāta, taču tie ar tautas varas nodibināšanu tik viegli nesamierinājās. Daudzās polisās parādījās spējīgas personības no aristokrātijas vidus, kas distancējās no savas kārtas un, dēmosa atbalstītas, nodibināja vienvaldību (t.s. agrīnās tirānijas). Tirānijas radās tautas cīņā pret dzimts aristokrātiju. Tirāni, pārvaldot valsti, balstījās uz amatniekiem, tirgoņiem, zemes apstrādātājiem. Šie tirāni apzinājās savas varas leģitimitātes trūkumu un centās to kompensēt ar gudriem un iedarbīgiem pasākumiem, balstoties uz plašiem tautas slāņiem (jāsaka, ka bieži vien šie pasākumi patiesi nāca tautai par labu). Tādējādi saprotams, kāpēc tik milzīgu popularitāti iemantoja dievs Dionīss. Pats nebūdams aristokrāts (Dionīss nepieder olimpisko dievu panteonam), viņš kalpošanā sev apvienoja plašus tautas slāņus. Dionīsa kults uzplauka tirāna Peisistrata laikā. Šai ziņā visefektīgākos pasākumus veica Peisistrats, iedibinot greznos svētkus lielos (pilsētu) dionīsijus, kurus piesaistīja pavasara sākumam (marts/aprīlis). Tajos 536./535.-533./532. g. p. m. ē. tika uzvestas traģēdijas, kuru iestudējumus nodrošināja 15 valsts. Daudz vēlāk tās sāka uzvest arī lēnajos (janvāris/februāris), kuros 488. g. p. m. ē. sāka spēlēt arī komēdijas. Ar to sākās antīkā teātra tradīcija. Svētki ilga sešas dienas, no kurām trijās notika dramatiskās spēles. Dionīsu līdz 1952. gadam pētnieki uzskatīja par relatīvi jaunu dievu Grieķijā. Tas esot tur ienācis tikai pirmajā gadu tūkstotī kā svešķermenis no pusbarbariskās Ziemeļgrieķijas (Trāķijas). Vissenākais mīta slānis apraksta Tēseja, Ariadnas un Dionīsa vēsturi. Atikas valdnieka dēls Tēsejs bēdzis kopā ar Krētas valdnieka meitu Ariadnu no Knosas uz Krētu un apmeties uz Kiklādu salas Dia vai Naxos. Tur Dionīss savu Ariadnu aicinājis doties atpakaļ. To, ka Dionīss ir saistīts ar Ariadnu, var konstatēt pēc daudzām liecībām. Homērs ,,Iliādā" liecina, ka Daidals Ariadnai Knosā izveidojis choros - deju laukumu. Deja bija svarīga Dionīsa pazīme (no II gadu tūkstoša p. m. ē. ir saglabājušies Dionīsa attēli, kuros tas redzams kopā ar dejojošām sievietēm). No šīm un citām liecībām var secināt: 1) Dionīsa kults ir ļoti sens; 2) Dionīss saistīts ar sievietēm, kuras ne tikai dejo, bet arī trako. Vārds mainesthai ir atvasināms no ,,mānijā” (mania): šādā stāvoklī sievietēm ,,atslēdzās” prāta darbība; vēlāk tās nosauca par ,,menādām” (mainādes); 3) trāķiešu valdnieks Likurgs gribēja izraidīt Dionīsu ar viņa trakojošajām piekritējām un piedzīvoja neveiksmi; Dionīsa reliģija uzvarēja pasaulīgās varas instances. Minētie aspekti (sieviešu kults; dejas; ekstāze, iracionalitāte) veidoja šā dieva tēlu. Dionīsa kults sākotnēji bija bīstams valdošajai politiskajai kārtībai. Kā izpaudās tā iracionalitāte? Pirmkārt, mainesthai dejas formā līdz ar absolūtu vājprātu, ekstāzi, orģijām. Šajā kultā cilvēks, būdams mūzikas, dejas un vīna varā, pilnīgi ,,izkrita” no racionalitātes, it kā zaudēja saprātu. Otrkārt, iracionalitāte izpaudās seksualitātē, jo falls, kā arī Silēns un satīri bija pastāvīgi Dionīsa pavadoņi. Ekstāzes mērķis bija aptumšot un izslēgt prātu; tam kalpoja ritms, melodija, deja, vīns, seksualitāte. Šīm kulta sastāvdaļām pievienojās citi elementi, piemēram, ietērpšanās maskās. Maska bija līdzeklis, lai cilvēks izmainītu savu esamības veidu, t. i., no savas esamības pārtaptu svešā. Tērpšanās maskās bija saistīta ar Dionīsa kulta jēgu. Maska kalpoja tipizācijai un bija atsevišķa cilvēka rīcības identifikācijas nesēja (attālums starp orhestru un pēdējo skatītāju rindu bija ap 100 m). Teātris un luga - citas, ikdienas dzīvei pretējās pasaules uzbūve un uztvere, kas komēdijā realizējās ar fantāzijas un utopijas palīdzību, traģēdijā -, aktualizējot arhaiskos mītus. Tas atbilda Dionīsa kultam, dziņai pēc identifikācijas maiņas un sevis aizmiršanas, pēc izlaušanās no savas eksistences čaulas un distancēšanās no tās. Teātris tā attīstības gaitā attālinājās no savām reliģiskajām saknēm, un jau V gs. p. m. ē. radās sakāmvārds: ,,Tam ar Dionīsu nav nekāda sakara” (udēn pros tan 16 Dionyson). Dionīsa kults kā ekstāzes un iracionalitātes kults apdraudēja politisko kārtību un bija neciešams valsts instancēm. Taču tas bija dziļi iesakņojies tradīcijā un cilvēki izjuta vajadzību pēc tā. Valsts instances kultu iznīdēt nespēja, taču tām izdevās to savaldīt. Tas bija ceļš, kas noveda pie teātra rašanās. Teātra uzvedumi notika divos no pieciem svētkiem, kas Atēnās tika veltīti Dionīsam: lēnajos - trīs dienas gemeliona mēneša vidū (janvāris/februāris) - un lielajos dionīsijos piecas dienas elafeboliona mēneša vidū (aprīlis/marts). Lēnaji nebija Dionīsa auglības svētki: lēnaiai nozīmē ,,menādas”, ,,bakhantes”. Tie bija trakojošo un dejojošo orgiastisko sieviešu svētki ar omofaģiju un citām norisēm. Savukārt lauku dionīsiju (arī lielo dionīsiju) iezīme bija falla kults; fallu pielūdza kā auglības devēju laukiem, lopiem un cilvēkiem. Te it kā nebija iespējams rasties teātrim. Taču lielajos dionīsijos teātrim bija galvenā loma! Kā izskaidrot šo pretrunu? Tas tāpēc, ka abiem svētkiem bija viens vārds. Dionīsiji sākumā tika svinēti uz laukiem, un tikai Peisistrats tos pārcēla uz pilsētu, kur tos sāka saukt par pilsētu dionīsijiem. Šajā laikā pilsētā jau ilgi bija citi Dionīsa svētki, kuros tika uzvesti teātra uzvedumi, - proti, lēnaji. Peisistrats no tiem paņēma dažus būtiskus elementus un pārnesa tos uz citiem svētkiem. Teātris neienāca pilsētā no laukiem, gluži otrādi - no pilsētā notiekošajiem Dionīsa svētkiem tas tika pārnests uz citiem. Teātris sākotnēji nāk no lēnajiem un tad savu vietu atrod lielajos dionīsijos. Lielo dionīsiju svētki ilga piecas dienas. Tie nebija organiski, jau sākotnēji autonomi svētki, bet mākslīga svētku elementu kombinācija. Par šādu lielo dionīsiju specifiku liecina tas, ka pārējo svētku izcelsme nav zināma, turpretim šiem ir zināms ieviešanas datums. Tas bija tirāna reliģiskās un kultūras politikas elements, jo Grieķijā tirānijas taču balstījās uz zemākajiem ļaužu slāņiem, kuru dievs bija Dionīss. Lielie dionīsiji bija dāvana zemākajiem ļaužu slāņiem. Lielajos dionīsijos bija šāda notikumu secība. Divas dienas pirms svētku dienām 8. elafebolionā traģiskais dzejnieks kopā ar horēgiem un aktieriem tautai stādīja priekšā savu darbu (t.s. proagon - iepriekšējas sacīkstes). Tas bija sava veida ,,programmas šovs”. Kopumā tauta tika iepazīstināta ar 17 darbiem - 12 traģisko autoru darbiem (no trim autoriem pa tetraloģijai - trim traģēdijām un vienai satīru drāmai) un piecu autoru piecām komēdijām. Nākamās dienas vakars bija īstenais svētku sākums, kad jauni vīrieši ielūdza Dionīsu pilsētā uz viņa rajonu: Akropoles dienvidos visu gadu stāvēja Dionīsa statuja, kuru pirms svētkiem aiznesa, lai to īsi pirms svētku sākuma svinīgā procesijā atnestu atpakaļ. 10. elafebolions bija pirmā svētku diena, kad notika lielā procesija (pompē), upurēšana, falla nešana. Procesija noslēdzās Dionīsa svētnīcā Akropolē. Pēc upurēšanas visi devās uz teātri, kur pēcpusdienā koris dziedāja dziesmas par godu Dionīsam. Korī bija 50 cilvēku, kuru dziedāšanu pavadīja instrumentu spēle. (Katra Atikas fila deleģēja koriem piecdesmit vīriešu un piecdesmit zēnu. Izveidojās 20 koru pa 50 cilvēkiem, kopumā ap 1000 dziedātāju.) 11.-13. elafebolionā notika teātra uzvedumi, katru dienu četri. Kopš 486. g. p. m. ē. ieveda komēdijas. 11. elafebolionā tika 17 spēlētas piecas komēdijas pēc kārtas un svētki tika pagarināti par vienu dienu, proti, līdz 14. elafebolionam. Tās teātra drupas, kas redzamas mūsdienās, ir saistītas tikai ar IV gs. p. m. ē., kad Atēnu valstsvīrs Likurgs 338.-326. g. p. m. ē. atbildēja par finansēm un organizēja šā teātra izbūvi. Pirms šīs celtniecības Atēnās nebija akmens teātra. Likurga celtniecība bija ceturtā fāze teātra celtniecības vēsturē. Iespējams, ka sākotnēji bija tikai deju laukums bez kādiem īpašiem aprīkojumiem. Pirmās skatītāju vietas varētu būt ierīkotas pirms Perikla laikiem. Savukārt Perikla vadībā tika izbūvētas stacionāras rindas skatītāju vietām. Pirms tam skatītāju tribīnes bija izveidotas uz agoras, taču reiz notika nelaime - tās sabruka. Tas bija iemesls, lai būvētu teatronu. Iespējams, ka pasaules vēsturē pirmā teātra celtniecību noteica drošības pasākumu nepieciešamība.








18 Dēmetra (Cerēra) Demētra pati bija auglīgā zeme, kas briedināja sevī sēklas un lika uzdīgt zaļiem asniem pavasarī. Tā baroja zeltainās vārpas un deva bagātu ražu. Arī tad, kad raža bija novākta, atkal bija klāt dieviete ar gaišajiem matiem, kas līdzīgi zeltainām vārpām. Tad viņa virs zemes sacēla lielu vēju un atšķīra no graudiem vieglās pelavas. Tā dieviete svētīja zemkopju darbu. Persefone ir Dēmetras meita. Viņai ir trīs brāļi, tie ir Aīds, Zevs un Poseidons. Vēl viņai ir divas māsas Hestija un Hēra.Taču reiz skaistmate Demētra izpelnījās Zeva naidu, jo bija ļāvusi vaļu savām jūtām pret Zeva un nimfas Elektras dēlu, mirstīgo Īasionu. Lielā dieviete savienojās svētajās laulības saitēs ar Īasionu. Zevs to uzzinājies licis nogalināt viņu ar sudraba šautru. Bet Dēmetrai no Īasiona piedzima dēls Plūts – bagātības un pārpilnības dievs. Tā bija bagātība, ko pasaulei bija dāvinājusi pati auglīgā zeme. Plūts ar pārpilnības ragu rokās staigāja pa zemi, gan pa plašo jūru, un, kam viņu laimējās satikt, tam bija bagātība un pa pilnam dažādu labumu. Viņai arī bija meita Persefone. Tika izrādīta svētsvinīga drāma, kas atainoja Dēmetras sāpju ceļu posmus. Mūzikas skaņas pavadījumā dziedāja nimfu, dēmonu un dieva mierā aizgājušo un svētlaimīgo dvēseļu koris. Dēmetra ir viena no visvairāk pielūgtajām dievietēm. Viņas vārds nozīmē zemes māte, bet viņa pati personificē auglīgo zemes kātu, kurā cilvēki kaisa graudus. Labdarīgā dieviete deva cilvēkiem bez laulības vēl arī vīģes koku un magones ziedu, bet sausos un klinšainos apvidos lika plūst avotam. Dēmetra sargāja zemkopju apmetnes, viņu dzīvi un ieražas. Pavasarī, jēru laikā, Dēmetra apstaigāja tīrumus, rudenī kā labības statu labais gars apstaigāja rijas, viņas klātbūtni izjuta saimnieces, likdama krāsnī pirmo jaunās ražas maizi. Bet ši zemkopju dzīves gaitu aizbildne bija nomodā arī par ko citu. Viņas vārdu piesauca, noslēdzot savstarpējās vienošanās, bet ierēdņi un tiesneši, stādamies savos amatos, zvērēja Dēmetrai, ka ievēros rakstītos un vispārpieņemtos likumus. Arkādijā atradās ļoti sens Dēmetras attēls ar zirga galvu; vienā rokā viņa turēja balodi otrā delfīnu, jo šī mūžsenā dieviete seno grieķu iztēlē bija putnu un zivju radītāja. Visas dzīvās dabas dieviete. Bet, kad grieķis izrunāja vārdu daba, viņš ne tikai iedomājās laukus un pļavas, zvēriem pilnus mežus un zivīm bagātus ūdeņus, bet arī gandrīz taustāmi izjuta to radošo spēku, kas slēpjas zemē un ūdenī un kam pateicoties viss ap mums dzīvo un nemitīgi atdzimst. Tādējādi Dēmetra bija dzīvības dieviete tāpat kā savukārt Persefone (bieži viņu sauca par Koru) nāves dieviete. Dēmetras un Persefones atribūti ir vārpas un magones, narcises un granātābols. Parasti bija pieņemts viņām upurēt govi vai cūku. Dēmetru attēloja kā cildenu dievieti ar dziļdomīgu skatienu; galvā viņai vārpu vainags, rokā – lāpa, viņas garais tērps sniedzas gandrīz līdz papēžiem.

19

Persefone. Dievietei demētrai arī bija skaita meita Persefone, kuras tēvs bija debesu valdnieks Zevs. Reiz Persefone mazā pļaviņā auga milzum daudz ziedu. Bet tur bija viens brīnumskaists neparasts zieds. Zieda skaistums apbūra Persefoni un viņa piesteidzās to noplūkt. Tikko viņa bija pastiepusi roku un saņēmusi kātu, tā pēkšņi pāršķēleās zeme un no tās iznira Aīds savos ratos, kuros bija iejūgti melni zirgi. Ar varu viņš sagrāba persefoni, iesēdināja ratos un ātri aizstraucās prom. Viņa kliedza, bet viņu nedzirdēja izņemot dievieti Hekati un saules dievu Hēliju. Deviņas dienas Dēmetra ar degošu lāpu klejoja pa zemi. - Apžēlojaties par mani, gaišo Hēlij, un pasakiet jel, kurš manu meitu nolaupījis! (Dēmetra) - Varenā Dēmetra, pats Zevs tev ir šādas bēdas sagādājis. Tas ir viņš, kas ļāva brālim Aīdam nolaupīts tavu meitu un uz drūmo pazemi sev par sievu līdzi vest. Taču nebēdājies, Dēmetra, jo tavas meitas vīrs ir varens, viņš, tāpat kā Zevs un Poseidons, ir valdnieki. Viņa sadusmojās uz Zevu, ka tas atļāvis aizvest Persefoni, un nolēma vairs Olimpā nerādīties. Zevs sūtija Irīdu, lai viņa lūgtu Dēmetrai atgriezties Olimpā. Bet viss veltīgi. Nu Dēmetra saprata, ka nevarēs vienmēr būt kopā ar meitu, jo tai būs jāatgriežas pie sava vīra. Viņas meita ik pēc laika atgriezās pie savas mātes, bet kad viņa bija prom bēdas sākās no jauna.






20 Romiešu dievi Lielākā daļa romiešu mītu par dieviem tika aizgūti no grieķiem, taču romiešiem bija augsti attīstīta rituālu sistēma un daudz vēsturisku mītu par Romas dibināšanu, kuros figurēja kā cilvēki, tā dievi. Agrīnā romiešu mitoloģija sastāvēja no dievu savstarpējo attiecību un grupu aprakstiem; stāsti par dieviem parādījās vēlīnajā Republikas laikā, kad romiešu dzejnieki sāka nopietni ietekmēties no grieķu piemēra. Sākot ar III gs. p. m. ē., romiešu reliģiju ļoti spēcīgi ietekmēja grieķu reliģija. Romieši savus abstraktos dievus identificēja ar grieķu dieviem. Nozīmīgi romiešu dievi bija Jupīters (dievu valdnieks), Marss (sākotnēji zemkopības, vēlāk kara dievs), Jūnona (dievu valdniece), Minerva (gudrības dieviete), Neptūns (jūras dievs), Venēra (mīlas dieviete), Diāna (mēness un medību dieviete), Apollons (saules un mūzikas dievs).








Jans Jans bija durvju un vārtu aizgādnis, bet vēlāk kļuva par katra sākuma dievu. Tam bija veltīta rītausma, katra mēneša sākums, bet janvāris kā gada pirmais mēnesis no tā ieguva savu nosaukumu. Pirmais janvāris bija vispārēji svētki. Šajā dienā jaunie valstsvīri svinīgi stājās savos amatos, ziedoja dieviem upurus un paņēma no draugiem un paziņām apsveikumus. Visi pilsoņi apciemoja cits citu un, izteikdami labus vēlējumus, apmainījās dažādām sīkām veltītēm, galvenokārt saldumiem, vīģēm, datelēm, cepumiem. Janam bija veltītas visas durvis, pie tām bieži tika novietotas viņa statujas. Jana galvenā statuja atradās Romas Foruma ziemeļu daļā, netālu no kūrijas, kur sapulcējās un noturēja sēdes senāts. Tā bija vienkārša veca arka – vissenāko nocietinājumi sabruka, bet arka tika saglābta, jo to uzskatīja par svētu. Melnās, apsūnojušās, no nelīdzeniem akmens bluķiem uzmūrētās arkas sienas tika pārklātas ar bronzas plāksnēm, bet iekšā novietoja visai neparasta dievu statuja: tanī bija attēlots pusmūža vīrs ar divām bārdainām sejām, kas bija vērstas katra uz savu pusi; viena raudzījās uz austrumiem, otra uz rietumiem, gaismu un tumsu, jaunību un vecumu. Arābiem un ebrejiem tāds visa sākuma dievs bija Jahve, kas saskaņā ar viņu priekšstatiem radījis pasauli. Arī viņam piemita t.s. duālisms – viņš šķīra gaismu no tumsas, ziemu no vasaras, dzīvību no nāves. Viņš ir drausmīgs un asinskārīgs, bet arī žēlīgs. Tulkojot ebreju Bībeli grieķu valodā ( 332. – 165.g. pirms m.ē), Janusu un Jehochānānu pārveidoja par vienu grieķu vārdu – Iōannēs. Kad Eiropas zemēs izplatījās kristietība, šo vārdu piemēroja katras tautas valodas īpatnībām, un tā radās vācu Johans (Johann), čehu Jans (Jan), franču Žans (Jean), itāļu Džovanni (Giovanni), spāņu Huans (Juan), angļu Džons ( John), ungāru Janošs (Janos), poļu Janušs (Janosz), krievu Ivans (Ivan), latviešu Jānis un retāk sastopamais Janis. Lielākā daļa romiešu mītu par dieviem tika aizgūti no grieķiem, taču romiešiem bija augsti attīstīta rituālu sistēma un daudz vēsturisku mītu par Romas dibināšanu, kuros figurēja kā cilvēki, tā dievi. Agrīnā romiešu mitoloģija sastāvēja no dievu savstarpējo attiecību un grupu aprakstiem; stāsti par dieviem parādījās vēlīnajā Republikas laikā, kad romiešu dzejnieki sāka nopietni ietekmēties no grieķu piemēra. Sākot ar III gs. p. m. ē., romiešu reliģiju ļoti spēcīgi ietekmēja grieķu reliģija. Romieši savus abstraktos dievus identificēja ar grieķu dieviem. Nozīmīgi romiešu dievi bija Jupīters (dievu valdnieks), Marss (sākotnēji zemkopības, vēlāk kara dievs), Jūnona (dievu valdniece), Minerva (gudrības dieviete), Neptūns (jūras dievs), Venēra (mīlas dieviete), Diāna (mēness un medību dieviete), Apollons (saules un mūzikas dievs).



Jupiters- Jūnona- Minerva ==


Jupiters bija romiešu galvenais valdošais dievs, viņš bija ļoti līdzīgs grieķu Zevam. Uzskatīts par debesu un laika dievu, īpašuma, zvērestu un likumu sargu. Jupiters ir romiešu dievu karalis. Viņam ir dažādi vārdi, jo viņš tika adaptēts, lai atbilstu romiešu vajadzībām. Kad pirmoreiz tika nodibināta romiešu republika, viņš bija Jupiters Lucetijs. Jupiters Lucetijs bija saules un mēnesgaismas dievs. Tāpat viņam tika piedēvēti vārdi Jupitera Elicius (vēja, lietus, vētru, pērkona un zibens dievs), Jupiters Dapalis (sējas dievs), Jupiters Libers (radošo spēku dievs) un Jupiters Terminus (lauku robežakmeņu dievs). Šie dieva iemiesojumi radās no tā, ka pirmā Romas republika bija tendēta uz lauksaimniecību. Duga – viena no senākajām pilsētām, kuru dibināja berberi un kas ir vislabāk saglabājusies līdz mūsdienām. Šeit var apmeklēt milzīgu seno romiešu teātri, kur ietilpst 3500 skatītāju. Varat iztēloties , ka esiet viens no tiem skatītajiem, iedomāties kā senajos laikos notika izrādes , zirgu sacīkstes. Tūristus īpaši sajūsmina lieliski saglabājušies līdz mūsdienām romiešu pirtis un mājas, finiķiešu mauzolejs, templis, kur tika slavēts dievs Jupiters, un Triumfa arka, kas uzbūvēta 205. gadā pirms mūsu ēras. Jūnona esot bijusi pelasgu Tihes pilsētvalsts valdniece un vecākā priesteriene Mātes templī, par ko esot bijis rakstīts kādā tempļa svētajā uzrakstā. . Jūnonu pielūdza kā laulības un ģimenes dievieti, jo viņa cītīgi raudzījās, lai netiktu pārkāpts laulības saišu svētums. Jūnona deva savu svētību arī mātēm, kad tās pasaulē laida bērnus. Jūnona spēja raidīt zibeņus un uzsūtīt negaisa mākoņus. Tomēr īstenībā viņa nav nekāda lielā noteicēja pasaules lietās.

[izmainīt šo sadaļu] Afrodīte un Psīhe

Afrodīte bija greizsirdīga uz mirstīgas sievietes - Psīhes - skaistumu. Viņa lūdza Erotam ar savām zelta bultām panākt, ka Psīhe iemīlas visneglītākajā vīrietī uz zemes. Erots piekrita to izdarīt, taču pats iemīlējās Psīhē (vai arī nejauši sadūrās ar zelta bultu). Psīhe katru nakti devās uz alu tikties ar Erotu. Kādu nakti viņa nolēma Erotu apskatīt, bet viņš aizbēga. Psīhe devās Erotu meklēt.

Dēmetra viņai deva padomu lūgt Afrodītei svētību. Afrodīte lika Psīhei paveikt nepaveicamu uzdevumu, taču Erots, kurš viņu joprojām mīlēja, viņai palīdzēja. Tad Afrodīte viņai lika savākt zelta vilnu no aitām, kuras viņu saplosītu, taču arī šoreiz Psīhe tika brīdināta un savāca vilnu, kas bija aizķērusies zaros, tā palikdama dzīva. Afrodīte paziņoja, ka uztraukumu dēļ zaudējusi daļu sava skaistuma, tāpēc sūtīja Psīhi uz mirušo valstību tam pakaļ. Afrodītei izdevās arī nokļūt mirušo valstībā un izkļūt no tās. Viņa nolēma skaistumu paturēt sev, taču iegrima dziļā miegā, no kura viņu atmodināja Erots, kurš bija viņai piedevis. Tad Erots lūdza Zevu un Afrodīti dot savu piekrišanu viņu precībām. Viņi piekrita, un Zevs Psīhi darīja nemirstīgu.

Commons
Wikimedia Commons ir pieejami multimēdiju faili par šo tēmu. Skat.: