Sarkanās un Baltās rozes karš

Vikipēdijas raksts

Sarkanās un Baltās rozes karš bija pilsoņu karš Anglijā, kur cīnījās par valsts varu karaļa Eduarda III pēcnācēju 2 dzimtas: Lenkesteras hercogi (ģērbonī sarkana roze) un Jorkas hercogi (ģērbonī balta roze, no tā arī karu nosaukums).


Sākot ar Henriju IV (1399 – 1413), karaļa vara bija Lenkesteras dzimtas rokās. Henrija VI valdīšanas laikā ārējās politikas neveiksmju (Simtgadu kara zaudēšanu Francijā) un nenoteiktās iekšējās politikas dēļ radās opozīcija, ko vadīja Jorkas hercogs Ričards un atbalstīja Vorikas grāfs Ričards Nevils. Sakaujot karaļa piekritējus, nemierniekiem izdevās sagūstīt Henriju VI. Jorkas hercogs Ričards kļuva par viņa protektoru, saņemot savās rokās valsts varu. Karaļa Henrija VI sievai karalienei Anžu Margeritai izdevās sacelt Skotiju un 1460 .gadā pie Veikfīldas sakaut Jorkas Ričardu, kas kaujā krita. Par troņa pretendentu kļuva Jorkas Ričarda dēls Eduards, kas ar Vorikas grāfa palīdzību proklamējās par karali Eduardu IV (1461 – 1483), 1461. gadā sakaujot Henrija VI piekritējus pie Toutonas un 1464. gadā iznīcinot pēdējās Lenkesteras partijas atliekas. Kad Eduards IV sanaidojās ar Vorikas grāfu un bija spiests bēgt no Anglijas, 1470. gadā tronī atgriezās Henrijs VI. 1471. gadā ar burgundiešu palīdzību Eduards IV atgriezās Anglijā, sagūstīja Henriju VI, sakaujot Vorikas grāfu un karalieni Margeritu. Jorkas ģimenes valdīšana izbeidzās ar Jorkas hercoga Ričarda jaunāko dēlu karali Ričardu III (1483 – 1485), kas krita kaujā pret Henriju Tjūdoru, Tjūdoru dinastijas nodibinātāju.

Karā gāja bojā senākā feodalā aristokratija, tā veicinot absolūtisma nostiprināšanos Anglijā.