Krievijas pilsoņu karš

Vikipēdijas raksts

Krievijas pilsoņu karš notika no 1918. līdz 1922. gadam. Pēc Oktobra revolūcijas jaunā boļševiku valdība izstājās no Pirmā pasaules kara, noslēdzot seperātu Brestļitovskas miera līgumu ar Vācijas impēriju, kas tika ratificēts 1918. gada 6. martā. Šis miera līgums bija vienīgā izeja Krievijai ātri pārtraukt neveiksmīgo karu, jo pēc vācu ofensīvas 1918. gada februārī un revolucionārajām jukām, Krievijas armijā bija zudusi jebkāda disciplīna (janvārī tā bija reorganizēta un pārsaukta par "Darbļaužu un zemnieku Sarkano armiju").

Pēc šī miera līguma noslēgšanas aktivizējās pret boļševikiem noskaņotas grupas Krievijā un ārpus tās.

Pilsoņu kara frontes
Pilsoņu kara frontes

Boļševiku lēmums slēgt mieru ar Vāciju un tās sabiedrotajiem daļēji izskaidrojams ar viņu solījumu ātri izbeigt neveiksmīgo karu. Slēdzot mieru boļševiki bija gatavi atdot lielas Baltijas, Ukrainas un Krievijas teritorijas Vācijai un Turcijai. Šī piekāpība ļoti saniknoja Krievijas nacionālistus un konservatīvos spēkus. Boļševiku gatavība atdot teritorijas daļēji izskaidrojama ar viņu ticību drīzai vispasaules revolūcijai, kuras rezultātā tiktu gāztas citas impērijas un kapitālistiskās valstis un izveidotos viena vispasaules darbaļaužu valsts.

Vienlaikus, iekšpolitikā boļševiki kļuvi aizvien represīvāki. Tika aizliegtas gandrīz visas politiskās partijas un jau pirmajā dienā pārtraukta demokrātiski ievēlētās Satversmes sapulces darbība.

Drīz izveidojās vāja republikāņu, konservatīvo, monarhistu, sociālistu un citu politisko spēku apvienība kuru vienīgais vienojošais mērķis bija vēlme padzīt boļševikus no varas. Viņu izveidotās armijas vienības tika sauktas par balto armiju. Vienlaikus, Ukrainas teritorijā lielu lomu spēlēja arī ukraiņu nacionālistu un anarhistu bruņotās vienības kuri savu mērķu sasniegšanai bieži vien sadarbojās gan ar sarkanajiem gan baltajiem.

Vienlaikus, rietumu Antantes sabiedrotie, neapmierināti ar Krievijas vienpusējo izstāšanos no karadarbības un boļševiku radikālismu, izlēma gan tieši gan netieši atbalstīt balto kustību. Piemēram, Vinstons Čērčils deklarēja, ka boļševisms ir "jāizravē tā saknē".

Pilsoņu kara galvenās kaujas beidzās 1920. gadā ar Vrangeļa sakāvi Krimā, kuras rezultāta lielākā daļa Baltās armijas un citu bēgļu evakuējās uz Balkāniem un Rietumeiropu. Turpmākajos gados pretestība boļševikiem drīzāk saistāma ar atseviškiem zaldātu dumpju un zemnieku nemieru gadījumiem.

[izmainīt šo sadaļu] Pilsoņu kara pirmais posms

Sākās pēc Oktobra revolūcijas un turpinājās līdz ar Vāciju noslēgtajam Brestļitovskas pamieram. Pēc nākšanas pie varas, jaunā boļšeiku valdība paziņoja ka tradicionālas kazaku zemes Krievijas dienvidos tagad kontrolēs centrālā valdība. Tas izraisīja Donas kazaku sacelšanos. Seperātā pamiera parakstīšana ar Vāciju pamudināja rietumu Antantes valstis izsēdināt desantu vairākās stratēģiski svarīgās Krievijas pilsētās.

[izmainīt šo sadaļu] Pilsoņu kara otrais periods

Svarīgākais kara posms, kas ilga no 1919. gada janvāra līdz novembrim. Balto armijas no dienvidiem Deņikina un austrumos Kolčaka vadībā veiksmīgi sāka uzbrukumu Petrogradai un Maskavai, taču Trotska vadībā izveidotā Sarkanā armija veiksmīgi jūnijā atsita Kolčaka uzbrukumu un oktobrī arī Deņikina uzbrukumu. Gandrīz vienlaicīgi novembra vidū Balto armijas tika tā sakautas, ka tās nespēja vairs nopietni apdraudēt centrālos valsts rajonus un sākās to sabrukums.

[izmainīt šo sadaļu] Pilsoņu kara trešais periods

Lielākā Deņikina armijas daļa atkāpās uz Krimu, kur par tās komandieri kļuva Vrangelis. Kāmēr lielāka daļa Sarkanās armijas bija iesaistīta poļu-padomju karā, Krimas fronte bija samēra mierīga. Pēc sakāves Polijā, Sarkanā armija uzbruka Krimai un pēdējie balto kareivji evakuējās uz Konstantinopoli 1920. gada novembrī.

Pēdējā nopietnā militārā pretestība Sibīrijas tālajos austrumos beidzās pēc ģenerāļa Diterikha kareivju evakuācijas no Vladivostokas 1922. gada oktobrī.