Krievijas impērija

Vikipēdijas raksts

Pоссiйская Имперiя
Krievijas impērija

Impērija

1721 — 1917
karogs ģerbonis
karogs¹ lielais ģerbonis
Himna: Dievs, svētī Caru!
Russias atrašanās vieta
Krievijas impērija 1914. g.
Galvaspilsēta Pēterburga
Valoda(-s) krievu valoda
Valsts pārvalde Monarhija
Imperators
 - 1721-1725 Pēteris I
 - 1894-1917 Nikolajs II
Vēsture
 - dibināšana 22. oktobris
platība
 - 1897 22 400 000 km2
8 648 688 sq mi
iedzīvotāju skaits
 - 1897 est. 128 200 000 
     Apdzīvotība 5,7 /km² 
14,8 /sq mi
Naudas vienība rublis
¹ Šādu karogu lietoja 1721.-1858. un 1883.-1917. g.

Krievijas impērija bija oficiālais Krievijas valsts nosaukums no 1721. līdz 1917. gadam. Nosaukumu oficiāli pasludināja Pēteris I, kurš pieņēma imperatora titulu. Impērijas galvaspilsēta bija Sanktpēterburga (pēc 1914. g. saukta par Petrogradu).

[izmainīt šo sadaļu] Krievijas ekspansija

Lielāko XVI gs. daļu, kad Eiropa jau dzīvoja Jaunajos laikos, Krieviju tur vēl neuzskatīja par vērā ņemamu varu. Arī pašas Krievijas uzmanība bija vairāk vērsta uz cīņām ar tatāriem dienvidos, kā arī teritoriju paplašināšanu ziemeļu un austrumu virzienā. Lielāka interese par Krieviju radās tikai XVI gs. otrajā pusē sakarā ar Polijas-Lietuvas un Krievijas kariem, it īpaši Livonijas karu, kā arī Krievijas aktīvo līdzdalību osmaņu turku izpiešanā no Eiropas.

Feodālisma iezīmes, lai gan atšķirīgas no Rietumeiropas, Krievijā parādījās līdz ar centralizētas valsts veidošanos – kņazi vēl Ivana Bargā laikā sāka piedalīties cara organizētos karagājienos ar savām militārajām vienībām apmaiņā pret teritorijām.

Atšķirībā no Rietumeiropas, Krievijā nebija iekšējas konkurences starp valsts un baznīcas varām. Ortodoksālā baznīca XVII gs. gan pārdzīvoja šķelšanos un bija novājināta. Šeit varētu vilkt zināmas paralēles ar Kontrreformāciju, taču nebija nekā līdzīga Eiropas Reformācijai. Baznīcas loma vēl vairāk samazinājās pēc pakļaušanas cara ierēdņiem. Tas gan lielā mērā atbilda arī Bizantijas varas organizācijai, no kurienes Krievija savulaik bija pārņēmusi ortodoksālo ticību. Līdz ar to Krievijas monarhija un valsts politiskā uzbūve kļuva izteikti autokrātiska. Tāpat, līdz pat XIX gs. beigām Krievijā neveidojās pat parlamentārisma elementi.

Taču lielā mērā pateicoties tieši šīm īpatnībām, Krievijas caram Pēterim I izdevās īsā laikā ar nežēlīgu varu, gandrīz bez iekšējiem sabiedrotajiem, reformēt daudzas Krievijas dzīves sfēras, kā arī paplašināt valsts robežas. Viņš aicināja uz Krieviju ārzemju speciālistus un intelektuāļus, pret kuriem līdz tam izturējās labākajā gadījumā atturīgi. Pateicoties viņam Krievijā aizsākās zinātniskā pētniecība, tika nodibināta Zinātņu Akadēmija.

Taču vislielāko uzmanību Krievija piesaistīja no Eiropas puses pēc uzvaras Lielajā Ziemeļu karā, tai skaitā zviedru armijas sagrāves Poltavas kaujā 1709.g. Ziemeļu karš aizsākās 1700.g. un turpinājā līdz 1721. g. Uzvaras laurus šajā karā Krievija gan dalīja ar Poliju un Dāniju, jo arī tās bija ieinteresētas Zviedrijas hegemonijas ierobežošanā Baltijas jūras dienvidu piekrastē.

Pētera I reformu un iekarojumu rezultātā Krievija bija spērusi platu soli Eiropas civilizācijas virzienā. Viņa reformu ceļu Krievijā turpināja Katrīna II. Taču viņas pasākumi vairs nebija tik inovatīvi un vērienīgi, tie vairāk bija vērsti uz prestižu, nekā uz praktisku mērķu sasniegšanu. Tomēr, pēc viņas nāves 1796. g. Krievija bija guvusi tādu starptutisko autoritāti, kādu vēl nekad nav baudījusi. Krievija bija paplašinājusi savas teritorijas, ietverot Azovas jūras reģionu, Ukrainu uz rietumiem no Dņepras un Krimu, bet 1774. g. tā guva svarīgas uzvaras pār osmaņu turku spēkiem, kas ļāva krievu flotei brīvi parādīties ne tikai Melnajā, bet arī Vidusjūrā.

Viens no stratēģiski svarīgākajiem Krievijas ieguvumiem Lielā Ziemeļu kara rezultātā bija Baltija, nodrošinot Krievijai brīvu pieeju vairākām ērtām ostām Baltijas jūras austrumu piekrastē, kā arī Polijas teritorijas, Krievijai līdz ar Prūsiju un Austriju 1772., 1793., un 1796. g. piedaloties trīs Polijas sadalīšanas kampaņās. Pēc tām Polija kā patstāvīga valsts pārstāja pastāvēt uz vairāk kā gadsimtu.

Dažādu militāro kampaņu rezultātā Krievijas armija 1760. g. nonāca Berlīnē, nākamajos gadu desmitos tā karoja Šveicē, bet pēc tam nokļuva arī Parīzē, par spīti ekonomiskajai un sociālajai atpalicībai.

Tā, piemēram, Jaunajos laikos, kad vairumā Rietumeiropas valstu dzimtbūšana tika pilnībā, vai vismaz daļēji atcelta, Krievijā tā tikai pastiprinājās. Krievija bija arī pēdējā no Eiropas valstīm, kas dzimtbūšanu atcēla pilnībā. Tā bija kļuvusi par vienu no Eiropas lielvarām. Taču lielākā sabiedrības daļa palika praktiski neizglītota, labākajā gadījumā lasīt un rakstītprasmes pamatus apgūstot pie vietējā ciemata priestera. Intelektuālā dzīve bija vērojama tikai šaurā augstākās sabiedrības slānī.

XIX gs. beigās impērijas teritorijā dzīvoja 128,2 miljoni cilvēku no vairāk nekā simts tautām. Impērijas sastāvā iekļāvās Krievija, Baltija, Ukraina, Baltkrievija, liela daļa Polijas, Bessarābija, Ziemeļkaukāzs, Somija, Aizkaukāzs, Turkestāna (Vidusāzija).

Impērijā valdīja Romanovu dinastijas valdnieki. Impērijas iedzīvotāji dalījās četrās kārtās: muižniecība, garīdznieki, pilsētnieki, zemnieki.

Neveiksmes Pirmajā pasaules karā 1917. gadā noveda pie Februāra revolūcijas. Tā gāza monarhiju un pasludināja Krieviju par republiku.

[izmainīt šo sadaļu] Valdnieki

1721. gadā Pēteris I mainīja savu oficiālo titulu no "cars" uz "imperators". Taču "cars" joprojām tika plaši lietots.

  • Pēteris I (1682-1725)
  • Katrīna I (1725-1727)
  • Pēteris II (1727-1730)
  • Anna (1730-1740)
  • Ivans VI (1740-1741)
  • Elizabete (1741-1762)
  • Pēteris III (1762)
  • Katrīna II (1762-1796)
  • Pauls I (1796-1801)
  • Aleksandrs I (1801-1825)
  • Nikolajs I (1825-1855)
  • Aleksandrs II (1855-1881)
  • Aleksandrs III (1881-1894)
  • Nikolajs II (1894-1917)