Bokāčo

Vikipēdijas raksts

Ir ierosinājums apvienot šo rakstu ar Džovanni Bokačo.


Džovanni Bokačo dzīvojis no 1313. gada līdz 1375. gadam. Piedzimis Parīzē, kur viņu bija atvedis tēvs, kurš atbrauca tirdzniecības darba dēļ, bet jau bērna gados tika aizvests uz Florenci un vairs nekad neatgriezās Parīzē. Bokāčo bija itāliešu novelists, dzejnieks un humānists, Florences tirgotāja un dižciltīgas parīzietes dēls. Tēva spiests 6 gadus bez panākumiem mācījās tirgotāja amatu, bet to atmetis un sācis studēt tieslietas; tomēr par visu mīļākās bija klasisko autoru studijas, kam Bokāčo nodevās ar lielu aizrautību. Atšķirībā no Petrarkas, viņš jau no bērna gadiem bija tēva varā un literatūras izpētei varēja pievērsties ļoti reti. Iespējams arī tāpēc viņa zināšanas antīkajā mākslā un arī zināšanas latīņu literatūras valoda bija sliktāka. Četrpadsmit gadu vecumā atkal tēva spiests dodas uz Neapoli, kur pavada savus labākos bērnības gadus (1327 - 1340).

Neapole tajā laikā bija liels feodāls centrs ar greznu Roberta Anžuja galmu, kurš piesaistīja savam galmam rakstniekus un zinātniekus. Bokāčo caur Neapoles humānistiem ieguva pieeju galmam, kur guva lielus panākumus. 1325. – 1340. gadā Neapolē, kur sākās dzejnieka romāns ar Mariju Konti d’Akvīno, Neapoles karaļa ārlaulības meitu (kas Bokāčo darbos apdziedāta kā Fiammeta). Viņa kļuva Bokāčo dāma-iedvesmotāja, tāpat kā Beatriče Dantem un Laura Petrarkam. Bokāčo sadraudzējās ar Petrarku un dēvēja to par savu skolotāju. Bokāčo attīstījās un ietekmējās no diviem cilvēkiem: Dante (prozas virzienā) un Petrarka (zinātnes virzienā). Bokāčo neieguva tikpat lielu slavu kā Petrarka.Viņa darbībai nebija tik liela starptautiska atzinība kā Petrarkam. Viņš nebija Eiropas humānisma ciltstēvs, bet gan tikai talantīgs itāļu rakstnieks, kurš izveidojis “zemu”,tā laika uzskatiem, žanru – noveles. 1373. – 1374. gadam lasīja lekcijas par Danti Florences S. Stefano baznīcā. Bokāčo daudz rakstīja gan itāliešu, gan latīņu valodā.

Ideju un radošā izaugsme labi parādās Bokāčo jaunības darbos, kas tika rakstītas Neapolē. Pirmais darbs, ko Bokāčo sarakstīja bija “Filokolo”(1338) – apjomīgs darbs prozā, kurā Bokāčo pārveidoja literatūrā populāru agro viduslaiku stāstu par Florio un Bjanāčo mīlestību. Uzreiz pēc tam Bokāčo uzrakstīja nelielu poēmu – “Filostrato”, kurā viņš izmantoja no lauku dziedoņiem aizgūto oktāvu. Šajā darbā viņš sevi parādīja kā labu psiholoģisko darbu rakstnieku, atklājot raksturus un darbības. Pēc sižeta Filostrato” ir tipiska psiholoģiskais romāns, kaut arī tai ir dzejas forma. Trešais bērnības darbs ir “Tezeida”(1339) – arī ir poēma oktāvās ar antīko sižetu. Darbu “Tezeida” sarakstīja pats Bokāčo, kurā viņš attēloja savas un Fiammeta attiecības.

Viens no nozīmīgākajiem Bokāčo jaunības darbiem, kurā viņš sevi parāda kā mākslinieks-reālists ir “Fiammeta”(1348). Šo poēmu, kura ir rakstīta prozā, bieži minēja kā pirmo Rietumeiropas psiholoģisko romānu literatūrā. Bokāčo ļoti meistarīgi apraksta un analizē sievietes jūtas un pārdzīvojumus, kura ir zaudējusi savu mīļoto vīrieti. Citi jaunības darbi: Ninfale Fiesolano (oktāvās, ap 1345); alegoriskā pastorāle Ameto (1341). Dantes Dievišķās komēdijas ietekmēta alegoriskā Amorosa Visione (50 nelieli dziedājumi tercīnās, 1442).

Pēc atgriešanās uz Florenci Bokāčo sāka aktīvi piedalīties dzimtās pilsētas politiskajā dzīvē. 1350. gadā Bokāčo pirmo reizi satika Petrarku, kuru viņš labi zināja pēc viņa darbiem. Divu humānistu tikšanās pārvērtās par stipru draudzību. Aizraušanās ar klasisko senatni pamudināja Bikāčo rakstīt dažādus zinātniskus darbus latīņu valodā. Viņš pierāda, ka senie ticēja sākotnēji vienam dievam un ka paletesims rodas filozofu un dzejnieku dēļ. Grāmata “Par slavenām sievietēm” ir papildinājums Petrarkas grāmatai “Par slaveniem vīriem”. Īpašu lomu starp zinātniskajiem darbiem ir ieguvusi grāmata “Par slaveno vīru liktenīgo piedalīšanos”, kurā viņš stāsta par stoistiskiem morāles principiem, pierādot ka, tikumīgu apmierinājumu dod cilvēkam izpildīta pienākuma apziņu.

Drūms un traģisks, kolorīts aprakstā efektīvi kontrastējas ar jautru dzīvespriecīgu garastāvokli visā izlasē. Septiņas kundzes un 3 jaunekļi iet projām no saduļķojošas pilsētas uz savrupmāju, kas atrodas Florences apkārtnē un patīkami pavada laiku pastaigās, spēlēs, dančos un noveles stāstos.