Latviešu valoda

Vikipēdijas raksts

Latviešu valoda (latviešu valoda)
Valstis, kur runā: Latvija
Reģioni:
Valodas pratēji: apmēram 2 miljoni
Izplatība:
Klasifikācija: Indoeiropiešu valodu saime,
 baltu valodu grupa
Oficiālais statuss
Valsts valoda: Latvija, ES oficiālā valoda
Regulatora institūcija:
Valodas kods
ISO 639-1 lv
ISO 639-2 lav
SIL LAT
Skatīt arī: Valoda - Valodu saraksts

Latviešu valoda ir dzimtā valoda apmēram 1,5 miljoniem cilvēku, galvenokārt Latvijā, kur tā ir vienīgā valsts valoda. Lielākās latviešu valodas pratēju kopienas ārzemēs ir Austrālijā, ASV, Zviedrijā, Lielbritānijā, Vācijā, Brazīlijā, Krievijā. Latviešu valoda pieder indoeiropiešu valodu saimes baltu valodu grupai.

Satura rādītājs

[izmainīt šo sadaļu] Dialekti

Latviešu valodai ir trīs pamatdialekti, kas var tikt sīkāk iedalīti atsevišķās izloksnēs. Lībiskais (tāmnieku) dialekts iedalās Kurzemes un Vidzemes izloksnēs. Vidusdialekts iedalās kursiskās, zemgaliskās un Vidzemes izloksnēs. Augšzemnieku dialekts iedalās sēliskās un latgaliskās izloksnēs. Latviešu literārās valodas pamatā ir vidusdialekts.

[izmainīt šo sadaļu] Vēsture

Tiek uzskatīts, ka latviešu valoda sākusi veidoties ap 7.-9.gs., kad izveidojās latviešu ciltis - kurši, latgaļi, zemgaļi, sēļi. Vienotas valodas attīstību veicināja atsevišķo cilšu konsolidācija, to apdzīvotajām teritorijām nokļūstot Livonijas ordeņa pakļautībā. Latviešu valodas veidošanās noslēdzās 16.gs. gadsimtā, liela nozīme latviešu valodas izveidē ir latgaļu un zemgaļu valodām, tāpat arī lībiešu valodai. Senākie rakstu paraugi latviešu valodā - baznīcas dziesmu tulkojumi - ir no 1530. gada. Sākotnēji latviešu valoda tika pierakstīta gotiskajā ortogrāfijā, kas tajā laikā tika lietota vācu rakstībā. Tā nebija piemērota latviešu valodai, tāpēc jau 19.gs. gadsimta vidū Juris Alunāns ierosināja veikt rakstības reformu 1. Jaunās ortogrāfijas principus vēlāk izstrādāja Kārlis Mīlenbahs un Jānis Endzelīns. Tā tika pieņemta 1908. gadā un to oficiāli apstiprināja jaunā Latvijas valsts 1919. gadā. Tomēr pilnīga pāreja uz latīņu alfabētu ar diakritiskajām zīmēm notika pēc tam vairāku gadu laikā.

[izmainīt šo sadaļu] Valodas politika

Lai gan latviešu valoda ir vienīgā valsts valoda Latvijā, pastāv uzskats, ka to apdraud lielais krievu valodas runātāju skaits Latvijā, kas pārsvarā ir Latvijas PSR īstenotās industrializācijas un migrācijas politikas sekas. Liela daļa imigrantu, kas ieradās no citām PSRS republikām, neapguva latviešu valodu. Pēc 2000. g. tautas skaitīšanas datiem 79% iedzīvotāju uzskatīja sevi par latviešu valodas pratējiem, kas bija mazāk nekā krievu valodas pratēju skaits 2; pēc 2005. g. datiem 3, latviski spēja sazināties jau 91% iedzīvotāju (krieviski 94%).

Latvijā 1999. gadā tika pieņemts Valsts valodas likums ([1]) latviešu valodas aizsardzībai un ietekmes palielināšanai (sk. 1. pantu). Jau iepriekš deviņdesmitajos gados šajā virzienā, kas atspoguļots pašā jaunā likuma nosaukumā, bija izdarīti ievērojamie grozījumi 1989. gada Valodu likumā.

Īpašu vietu latviešu valodā ieņem latgaliešu izloksne, kurā runā Latvijas austrumdaļā. Kā noteikts Valodas likumā, valsts nodrošina latgaliešu rakstu valodas kā vēsturiska latviešu valodas paveida saglabāšanu, aizsardzību un attīstību. Daži latgalieši iestājas par atsevišķas valodas statusa piešķiršanu šai izloksnei.

Latviešu valodā ir vērojamas pūrisma tendences. Tas visvairāk ir vērojams jaunu terminu darināšanā, kas bieži izsauc arī negatīvu reakciju. Piemēram, nesenās domstarpības par Eiropas Savienības kopējās valūtas oficiālo nosaukumu: eiro vai eira.

[izmainīt šo sadaļu] Alfabēts

Alfabēts sastāv no 33 burtiem:

A a Ā ā B b C c Č č D d E e Ē ē
F f G g Ģ ģ H h I i Ī ī J j K k
Ķ ķ L l Ļ ļ M m N n Ņ ņ O o P p
R r S s Š š T t U u Ū ū V v Z z
Ž ž

[izmainīt šo sadaļu] Skat. arī

[izmainīt šo sadaļu] Saites