Upespērlene

Vikipēdijas raksts

Ziemeļu upespērlenes latīniskais nosaukums ir Margaritifera margaritifera. Tā cēlusies no gliemeņu kārtas Eulamellibranchiata, pērleņu dzimtas – Margaritiferae.

Upespērlenes ķermeni apņem izliekta, cieta, bieza, parasti melna vai brūna čaula. Abi vāki pērlenei ir vienādi. Garums čaulai ir no 8.cm līdz 15.cm, platums līdz 5.cm.Ziemeļu upespērlene ir ļoti līdzīga citiem ūdenī dzīvojošiem gliemjiem, tādēļ to ir grūti atšķirt starp sev līdzīgam sugām. Pērlenei nav ne taustekļu, ne acu. Tā pārvietojas ar kāju, pārvietojoties vago substrātu. Tās dzīvo upēs, strautos un citos saldūdeņos ar tīru ūdeni un zemu kaļķa saturu. Stāvošos saldūdeņos gan nemājo, jo ir jūtīgas pret netīru ūdeni.Upes dibenā tās ierokas starp smiltīm, oļiem vai granti, kur tās arī pavada savu dzīvi. Pērlenes aug ārkārtīgi lēni, pirmajā dzīves gadā tās ir izaugušas tikai līdz 0.5 cm garumā, bet desmitajā parasti ir tikai ap 6.cm garas. Pēc tam tās aug tikai pa 1.mm garākas katru gadu. Ziemeļu upespērlene ir filtrētāja un stundā izfiltrē līdz 2. litriem ūdens. No ūdens tā iegūst savu barības vielu- mikroplanktonu. Upespērlene ir šķirtdzimumu dzīvnieks. Vairošanās sezona ir no jūlija līdz augustam, tad mātīte dēj oliņas, kas attīstas mātītes mantijas dobumā jeb žaunās. Žaunās tās kļūst par brīvi peldošām glohīdijām. Vairošanās sezonā tuvumā jābūt arī lašu vai foreļu kolonijai. Attīstības beigu posmā glohīdija piestiprinās pie zivs žaunām. Zivs to nēsā apkārt līdz sekojošajam pavasarim līdz glohīdija ir gatava uzsākt atsevišķu dzīvi kā ūdenspērlene. Upespērlene nāk no Krievijas arktiskajiem rietumu reģioniem, no kurienes tā nokļuvusi līdz pat Ziemeļamerikai un Japānai. Kādreiz daudz to koloniju bija pie Anglijas un Īrijas krastiem, tagad to tur gandrīz vai nav ūdens piesārņošanas un cilvēku pērļu meklēšanas dēļ. Tie ir galvenie iemesli kādēļ upespērlenēm draud izmiršana ne tikai pie Anglijas, Īrijas un Latvijas, bet arī citur pasaulē. Ziemeļu upespērlene iekļauta Bernes konvensijas II pielikumā, Eiropas Savienības direktīvas pielikumos, Baltijas Valstu Sarkanajā grāmatā, Latvijas Sarkanajā grāmatā un citos dzīvnieku aizsardzības plānos. Latvijā sugai draud izmiršana tuvāko 30 gadu laikā, tikai atsevišķi īpatņi varētu nodzīvot par 10 gadiem ilgāk. Atrastie glohīdi liecina, ka gliemenes ir vēl vairoties spējīgas, bet mazuļi mirst jau diezgan agri ūdens nepietiekamās tīrības un cilvēku neuzmanības dēļ.

Pērļu iegūšana

Ka saldūdens pērlenēs var atrast pērles, cilvēki zinājuši jau senajā Romā. Viens no iemesliem kādēļ romieši gribējuši iekarot Lielbritāniju ir bijusi interese par pērļu resursiem. Pērles izveidošanās ir vienkārši organisma aizsargreakcija, kad starp čaulu un mantiju iekļūst svešķermenis. Mantijas epitēlijšūnas izdala perlamutru, kas izklāj arī čaulas iekšpusi, un ar to apklāj svešķermeni. Tā sākās pērles augšana. Svešķermenis var būt smiltsgrauds, parazīts vai arī bojāti mantijas audi. Pērles var būt ļoti dažādas gan pēc uzbūves, krāsas, izcelsmes un ieguves veid