Arklu revīzija

Vikipēdijas raksts


[izmainīt šo sadaļu] 17.gs. tipiskā zemnieku saimniecība Vidzemē pēc arklu revīzijas materiāliem.

Aplūkojot kopumā sniegtās ziņas par zemnieku saimniecību 17.gs. pēc arklu revīzijas datiem, jāsaka, ka zemnieku saimniecības dažādos Vidzemes apgabalos atšķiras gan pēc zemes lieluma, gan pēc cilvēku skaita, kas atrodas šai apgabalā, un zemnieka saimniecībā kopumā, ieskaitot kalpus, tādejādi atšķirās arī to mantiskais stāvoklis un spēja maksāt nodokļus – staciņu (kontribūcija), pasta naudu, kungu tiesu, baļķu naudu, kas principā arī ir galvenais faktors uz kuru vērstas arklu revīzijas un tajās apkopotā informācija. Savukārt zemnieku saimniecību nodrošinātība ar darbaspēku un dzīvo inventāru ir visai vienveidīga visā teritorijā, bet atšķiras lopu skaits teritorijā, ļoti bieži ir tā, ka mazākai saimniecībai ir lielāks lopu skaits nekā lielākai saimniecībai.

Visvairāk izplatītās saimniecības veids 17.gs. bija pusarkla un ceturtdaļarkla saimniecības, šādas ziņas sniedz gan E. Dunsdorfs „Latvijas vēsture 1600 – 1700” gan 1638.g. arklu revīzijas dati. Retāk sastopamas ir trīs ceturtdaļarkla, viena astotdaļas arkla un ļoti reti viena sešpadsmitdaļas arkla saimniecības. Diezgan bieži uz viena arkla saimniecības bāzes reāli dzīvoja divas līdz trīs ģimenes, iespējams apvienojot īpašumā esošās katra paša apstrādes zemes un dzīvo inventāru zem vienas kategorijas, tas iespējams skaidrojams ar to, ka apvienojoties vairākām mazām lauku saimniecībām, piemēram, pusarkla un pusarkla, un kļūstot par 1 arkla saimniecību, vieglāk ir izpildīt klaušas, tā piemēram, kamēr vieni ir ar zirgiem šķūtīs, otra saimniecība ar tajā esošajiem zirgiem un darbaspēku apstrādā laukus, šeit es par pamatu ņemu to, ka Vidzemē šai laikā, salīdzinot ar citiem novadiem, darba apjoms ir normēts, muižnieki apzinājās, ka zemniekam ir jāstrādā arī priekš sevis, lai varētu izdzīvot, kā arī, zemnieku darbu un apjomu noteica revīziju laikā, it sevišķi ar „1696.g. Lielā kadastra noteikumiem, par vienu arklu skaitījās tādas lauku mājas, kuru klaušu un kārtējo nodevu kopvērtība pēc valdības takses bija 60 [[specijas vecdālderu]].” Tādejādi ir ļoti iespējams, ka uz šadu soli pamudināja netikai tas, ka tā bija vieglāk samaksāt nodokļus un izpildīt prasības muižā, bet arī tas, ka pret šādu soli nekas nav teikts no valdības puses, šeit vēl varētu minēt to, ka uz šādu soli zemniekus varētu būt mudinājis tas, ka piešķiramās zemes lielumu zemniekam noteica pēc tās kvalitātes un atrašanās vietas, tā, piemēram, jo zeme auglīgāka, jo mazāku tās apjomu piešķīra, savukārt jo mazāk auglīga ir lauksaimniecībā izmantojamā zeme jo lielāku tās apjomu piešķīra un apvienojot vairākus laukus, varēja cerēt arī uz lielāku ražu, jo šai laikā lauksaimniecība ir vēl vāji attīstīta Vidzemē, to noteica gan tas, ka lauksaimniecībā tiek izmantoti koka arkls un ecešas, gan tas, ka lauks netiek pienācīgi apstrādāts ar tam nepieciešamo minerālvielu daudzumu un lauki vēl netiek pienācīgi meliorēti, kas pie esošās trīslauku sistēmas un vienveidīgo kultūraugu ekspluatācijas – mieži, rudzi, auzas, retāk kvieši, noplicina un krasi samazina augsnes auglību, lai gan ir saglabājušās ziņas par to, ka speciāli mēslošanai tika vestas pat aļģes, tās nedeva gaidīto rezultātu augsnes auglības paaugstināšanā. Apskatot 1638.g. arkla revīzijas datus, varam redzēt, ka labība, kas tiek iesēta nedod pietiekamu ražu ar atdevi, kas būtu vajadzīga, mūsdienās, tas ir 10 grauds, savukārt kā norāda E. Dunsdorfs, tad normāla raža 17.gs. esot no ceturtā grauda, bet visbiežāk novācot labību, tās daudzums ir tāds kā iesējot vai nedaudz vairāk. Tā piemēram, iesējot 3 pūrus un trīs kaudzes rudzu vidēji novāca 4 pūrus, tātad par pūru līdz pusotru pūru vairāk, tāpat ir ar miežiem, savukārt auzas ir nedaudz auglīgākas, līdz pusei vairāk novācot nekā iesējot. Šie trīs ir galvenie kultūraugi, ko audzēja 17.gs. Tā kā ievākums, no ieguldītā darba ir ļoti zems, tad labība principā paliek tikai pašu lietošanā un došanai muižai, kas pamazām veido lielas zemnieku kredītsaistības ar muižniekiem, no kā labība ir aizņemta un 17.gs. otrajā pusē parādus, kas veidojas starp zemnieku un tirgotājiem, kas deva naudu labības iegādei, kā ķīlu ņemot zemnieka mājas, paredzot to, ka, kamēr zemnieks nav atmaksājis aizņēmumu, tam produkti, kas domāti pārdošanai ir jāpiegādā tikai šim tirgotājam. Pēc šādām savstarpējām attiecībām var spriest par to, ka zemnieks drīkstēja tirgoties ar savu produkciju, protams caur tirgotājiem, jo pašiem savu sakaru principā nebija, īpaši pieprasītas bija kaņepāju virves, kas gatavotas mājās apstākļos. Bez šiem trim galvenajiem kultūraugiem audzēja vēl lēcas, linus, zirņus, griķus, kaņepes - šie izstrādājumi bija domāti vairāk zemniekam pašam, nekā realizācijai ārpus mājas, tos audzēja piemājas dārziņā un ne tādā vairumā kā labību. Principā zirņi un griķi bija zemnieka galvenais uztura produkts, no zirņiem taisīja zirņu tumi, savukārt no griķiem – skābputru, klāt ēdot rupja maluma melno maizi. Ir grūti spriest par zemnieku uzturu 17.gs. vispār, bet var teikt, ka tas bija vienveidīgs, jo pie audzēto uzturlīdzekļu vienveidības, zemniekam nebija iespējams dažādot savu uzturu ar nepieciešamajiem uzturlīdzekļiem. No gaļas izstrādājumiem, iespējams zivis, liellopu gaļa, pa svētkiem cūkas gaļa, jāsaka, ka ne visās saimniecībās bija iespējams ēst bieži dažādotu pārtiku. Uzturā lietots arī medus un ogas, arī piemājas augļi – āboli, jāņogas utt. Lai gan manis nosauktās pārtikas apjoms ir normāls, tomēr ne visur šī pārtika bija vienādi pieejama un katrā ziņā tās apjoms bija ļoti mazs un nepietiekams.

Jāsaka, ka tāds, mūsdienās ierasts dārzenis kā kartupelis, parādās Latvijā tikai 18.gs. otrajā pusē un sākotnēji nav izplatīts, bet 17.gs. nav pieejams vispār.

„Zemnieku 1 arkla saimniecības lielums vidēji bija 28 ha, jeb 57 mucas vietas, no tām 37 mucas vietas tīrumam, 2 mucas vietas atmatai, un 18 mucas vietas meža zemes” tā norāda E. Dunsdorfs. Salīdzinot ar 1638.g. arkla revīzijas datiem un 1696.g. Lielā kadastra noteikumiem, var redzēt, ka 17.gs. otrajā pusē zemnieku saimniecības zemes samazinās, ja 1648.g. arklā skaitās 60 morgi, uz katru morgu sējot 1 mucu labības, tad 1696.g. viena arkla saimniecība ir 57 mucas vietu liela, respektīvi, 57 morgi. Aplūkojot sniegtās ziņas par zemes lielumu, jāsaka, ja zemniekam arī dārzs bija, tad tas bija pārāk mazs, lai varētu audzēt pietiekamu daudzumu dažādu sakņaugu, un uz tīruma rēķina jau zemnieks, manuprāt, nepalielinās dārza platību, tā jau ievākums no ražas ir pārāk zems, lai to vēl samazinātu uz citu augu rēķina.

Tā kā barošanai domāto resursu nav daudz, tad visnotaļ vienveidīgs ir arī mājdzīvnieku īpatsvars. Galvenie bija zirgi un vērši, abi bija domāti lielākoties darbam, zirgi arī priekš, pārvietošanās. Tādēļ vienu zirgu skaitīja kā divus vēršus – vērtības ziņā. Abi tika izmantoti lauku darbos, bet tā kā vērši ir spēcīgāki par zirgiem, tad sevišķi tos pielietoja pie līdumu līšanas un zemes aparšanas, it sevišķi tais vietās, kur zeme ir mālaina un zirgi nespēj veikt darbu gana efektīvi, jo šai laikā sastopamie zirgi ir maza auguma un slikti baroti, lai varētu strādāt ar pilnu slodzi. Ir arī govis, bet tā kā tās dod maz piena un pieprasījums pēc piena ir zems, tad izplatītas tās Vidzemē nav, it sevišķi tam par pamatu ir biežās lopu slimības, nepietiekamie barošanas resursi un nav atbilstoši apstākļi to turēšanai, kā viens šeit būtu jāmin, neprasmīgi celtās kūtis, kas nespēja nodrošināt siltumu ziemas laikā un tām nebija ierīkotas renes, kur aizvadīt pārstrādāto lopu barību, respektīvi, ziemas periodā tā krājas un ir par cēloni dažādām slimībām, jo tikai pavasarī šie mēsli tiek aizvākti. Ir cūkas, vistas, aitas, bet šie dzīvnieki ir mazāk izplatīti ne kā zirgs vai govs un ne katrā saimniecībā tie ir, tam par pamatu ir manis jau pieminētais barības resursu trūkums, kā arī tas, ka to izmantošana ir maz efektīva, tos var izmantot uzturā nevis darbā.

Darba apjoms, kas jāveic muižā, ir ļoti atšķirīgs visā Vidzemes teritorijā, to nosaka dažādi apstākļi, gan saimniecībās lielums, gan zemnieka sociālais stāvoklis, gan šīs ģimenes cilvēku skaits, gan nodzīvotais laiks šai muižā utt.

Tā, piemēram, ienākot jaunam zemniekam, kas apmetas uz dzīvi – ieprecas, pārnāk pie kunga vai kā savādāk, tiek dotas atlaides, tas izpaužas, kā atvieglojumi uzsākot dzīvi, visbiežāk līdz trīs gadiem nav jāmaksā nodokļi un jāiet klaušās, lai varētu nodibināt savu saimniecību un kļūt patstāvīgam, nodibinot sev pamatu zem kājām. Muižnieks var dot arī lopus un labību, kā arī kokus un citas nepieciešamas lietas, kas vajadzīgas sākot dzīvi jaunā vietā, ja nebūtu šī atbalsta, diez vai zemnieki varētu mainīt atrašanās vietu un sākt iebūvieša dzīvi citur, ja uzreiz būtu jāiet klaušu darbos un jāmaksā nodokļi, vienkārši fiziski nepietiktu laika visam, lai arī laiks ir normēts. Parasti klaušas tiek veiktas pa periodu, piemēram, nedēļu klaušās un nedēļu savā saimniecībā, periods var būt arī lielāks, bet tas ir sabalansēts tā, lai arī zemnieks varētu apkopt savu saimniecību. Ja zemnieks ātrāk veic visas prasības muižā, tad viņš var ātrāk ķerties pie saviem pienākumiem. Pašas klaušas nosaka muižkungs, bet parasti zemnieki ar zirgiem veic šķūtnieka pienākumus, savukārt tie kam nav zirgu veic smagos darbus, tā arī pienākums, ko 17.gs. sākumā veica zemnieki, bija kunga atbalstīšana kara laikā, tie kam ir zirgi devās ar tiem karot, savukārt tie, kam to nav veica kājnieku pienākumus, tādejādi pie visām klaušām, ko tie veica, tie bija spiesti arī paši karot, jo kungi tos neaizstāvēja, kā tas bija ierasts feodālajās attiecībās, kad kungs uzņemas aizsardzību pār savu vasali. 17.gs. otrajā pusē, izveidojoties zviedru profesionālajai armijai, zemnieku pienākums doties karā izzuda, tie bija jāuztur tikai tuvumā izvietotās armijas daļas un jāpiedalās to cietokšņu būvniecībā.

Arī pašas zemnieku saimniecības atšķīrās gan pēc lieluma – platības, cilvēku skaita, lopu skaita, gan arī pēc ekonomiskā faktora, cik pārticīgas jeb ekonomiski attīstītas tās ir, tā, piemēram, saimniecības, kas varēja pēc visu darbu veikšanas muižas labā un nodokļu nomaksas arī sev atstāt pietiekami lielu daļu, varēja uzņemt kalpus – zemniekus, kas kādu iemeslu dēļ zaudējuši saimniecību, kas veic mājas uzdevumus, vai arī tiek sūtīti saimnieka vietā klaušu darbos, tādejādi tas palīdz saimniecībai pamazām kļūt ekonomiski patstāvīgākai un neatkarīgākai, bet ne visas saimniecības varēja kļūt pārtikušas, to ietekmēja dažādi faktori. Neapšaubāmi, liels atspaids saimniecībā bija dēli, pārsvarā katrā saimniecībā ir kāds dēls, meitu statistiski ir mazāk, it sevišķi Vidzemē, bieži ir pa diviem un trīs dēliem, kas laika gaitā paši nodibina savas saimniecības un tādejādi vieglāk ir izpildīt klaušas un nomaksas muižas labā. Uz šī pamata arī daudzas saimniecības apvienojās, pēcāk saradojoties un veidojot spēcīgu savienību par izdzīvošanu. Tā bija viena no iespējām kļūt pārtikušiem un izdzīvot apstākļos, kad saimnieciskā vide bija kara izpostīta un neattīstīta, kad ar tiem paņēmieniem, kas uz 17.gs. bija pieejami, nevarēja nodrošināt pilnvērtīgu dzīvi un izpildīt prasības pilnā apmērā no muižnieku puses, tas bija solis pretim jaunai ekonomiskās attīstības pakāpei.