Alberts II (Rīga)
Vikipēdijas raksts
Alberts II Zauerbērs no Ķelnes (Vāciski: Albert Suerbeer, miris 1273. gadā), pazīstams arī kā Alberts Suerbērs, bija pirmais Rīgas arhibīskaps (1253 - 1273).
Dzimis Ķelnē vai tās apkārtē 12. gadsimta beigās. Studējis Parīzē, kur ieguvis maģistra grādu. 1229. gadā pēc Alberta I nāves iecelts par Rīgas bīskapu, bet pāvests Gregorijs IX to neapstiprināja, jo Rīgas domkapituls izvēlējās Nikolaju.
1240. gadā Alberts II kļuva par Armagi bīskapu Īrijā, bet 1245. gadā pāvests Innocents IV viņu iecēla par Prūsijas arhibīskapu un visu Prūsijas, Livonijas un Igaunijas bīskapu metropolītu. 1252. gadā Alberts II sasauca Rīgā 4 provinču baznīcu koncilu.
Pēc Nikolaja nāves 1253. gadā beidzot kļuva par Rīgas arhibīskapu, 1255. gada 20. janvārī Aleksandra IV amatā apstiprināts.
Sākumā viņam bija nesaskaņas ar Livonijas ordeni, bet vēlāk tie izlīga kopīgai cīņai ar zemgaļiem. Alberta II laikā pabeidza būvēt Doma baznīcu, kur viņš apbedīts galvenā altāra priekšā.
[izmainīt šo sadaļu] Informācijas avoti
- Alberts II Zauerbērs no Ķelnes, Historia.lv
- Alberts II, Latviešu konversācijas vārdnīca. 1.sējums, 241.-242.sleja.
- Alberts II (Sūerbērs), Latvju enciklopēdija 1962-1982. 1.sējums, 22.lpp.
Priekštecis: Nikolajs fon Nauens (kā Rīgas bīskaps) |
Rīgas arhibīskaps 1253–1273 |
Pēctecis: Johaness I fon Lūne |