Simtgadu karš
Vikipēdijas raksts
14.gs. trīsdesmitajos gados Francijas normālo attīstību vairāk nekā uz gadsimtu pārtrauca Simtgadu karš ar Angliju (1337 – 1453), kas noveda pie ražošanas spēku masveidīgas iznīcināšanas, pie iedzīvotāju skaita samazināšanās un tirdzniecības sašaurināšanās.
Simtgadu karš galvenokārt bija cīņa par Francijas dienvidrietumu zemēm, kas atradās Anglijas karaļa varā. Kara pirmajos gados liela nozīme bija konkurencei Flandrijas dēļ, kur sadūrās abu valstu intereses.
[izmainīt šo sadaļu] Kara norise
Kara sākums 1337.g. bija angļiem izdevīgs. Angļu karaspēkam, salīdzinājumā ar frančiem, bija lielākas priekšrocības. Tas nebija liels, bet labi organizēts. Algoto bruņinieku daļas bija pakļautas kapteiņiem, kuri savukārt bija tieši pakļauti karalim kā virspavēlniekam. Angļu strēlnieki, kas sastāvēja galvenokārt no Anglijas daudzajiem brīvajiem zemniekiem, bija lieli sava amata meistari, un svarīgākajās kaujās viņiem bija liela loma, atbalstot bruņinieku kavalēriju. Franču karaspēkā pārsvarā bija feodālo bruņinieku zemessardze, strēlnieku bija maz, un bruņinieki nevēlējās saskaņot ar viņiem savu darbību. Armija sašķēlās atsevišķās nodaļās, kas pakļāvās tikai tiešajiem karaspēka priekšniekiem- lielajiem feodāļiem, kuri pēc sava ieskata vai nu devās kaujā, pameta kaujas lauku, vai arī palika par novērotājiem. Īstenībā karalis komandēja tikai savu karaspēka vienību, un, kaut arī tā bija vislielākā, tā tomēr bija tikai daļa no franču armijas. Franču bruņinieki pielietoja veco taktiku un parasti, sākot kauju, uzbruka visi reizē. Bet, ja pretinieks izturēja šo triecienu un strēlnieki nogalināja zirgus, tad šis spiediens nedeva nekādus rezultātus: franču kavalēriju saskaldīja atsevišķās grupās, bruņiniekus norāva no zirgiem un saņēma gūstā.
Angļi uzvarēja uz jūras un uz sauszemes. Tas deva viņiem iespēju 1347.g. ieņemt Kalē, kas bija svarīgs nocietinājuma punkts un no Anglija izvestās vilnas noliktavu rajons. Citās vietās ziemeļos angļiem karadarbība nebija tik veiksmīga. Tāpēc viņi to pārcēla uz dienvidrietumiem un atkal no jūras puses sagrāba Gijennas un Gaskoņas apgabalus; par Anglijas karaļa Eduarda III vietnieku Bordo kļuva viņa dēls Eduards Melnais Princis. Viņa nodaļa kopā ar Gaskoņas bruņiniekiem uzbruka un laupīja Francijas centrālos apgabalus, dedzināja pilsētas un ciematus, sagrāba bagātus laupījumus. Vienā šādā uzbrukumā 1356.g. sept. pie Puatjā viņus panāca franču armija. Franči cieta smagu sakāvi. Gūstā nokļuva arī karalis Jānis Labsirdīgais(1350.- 1364.) Francijai sākās smagi laiki: valsts kase bija pilnīgi iztukšota, armijas faktiski nebija. Francija tajā laikā piedzīvoja vēl dažus nepatīkamus pārsteigumus: sacelšanos Parīzē no 1356.- 1358.g., žakēriju, sacelšanos pilsētās, Tišenu sacelšanos, feodālu savstarpējās ķildas utt.
1415.g. sākās jauns iebrukums Francijā. Kaujā pie Azenkuras 1415.g. okt. Armaņikiešu armija tika sakauta, daudzi franču bruņinieki tika nogalināti vai saņemti gūstā, gūstā nokļuva arī Orleānas hercogs. Pēc tam angļi sagrāba Normandiju un Menu. Savu militāro uzvaru rezultātā angļi uzspieda Francijai smagus miera noteikumus (līgums tika noslēgts Truā 1420.g.), pēc kuriem Francija zaudēja neatkarību un kļuva par apvienotās Anglijas- Francijas karalistes sastāvdaļu. Kārļa VI dzīves laikā par Francijas pārvaldītāju kļuva Indriķis V, bet pēc tam tronī vajadzēja nākt Francijas princeses (Kārļa VI meitas) un Anglijas karaļa dēlam, nākošajam Indriķim VI. Dofins Kārlis (Kārļa VI dēls) tika izslēgts no mantojuma. Taču 1422.g. nāve pārsteidza Indriķi V pašos spēka gados; pēc dažiem mēnešiem nomira arī Kārlis VI.
[izmainīt šo sadaļu] Žanna d’Arka
1429.g. pie angļu aplenktās Orleānas parādījās 17 gadus vecā zemnieku meitene Žanna d’Arka, kura bija pārliecināta, ka viņa ir dzirdējusi Dievs balsi, kas likusi viņai nostāties franču karaspēka priekšgalā. Žannas iedvesmoti franči atbrīvoja Orleānu un sāka gūt arvien jaunas uzvaras. Taču pēc kādas neveiksmīgas kaujas Žanna nonāca Burgundijas hercoga gūstā un vēlāk tika izdota angļiem.
1431.gadā Žanna d’Arka tika tiesāta inkvizīcijas tiesā, kur viņa tika apsūdzēta kā ragana un savu uzskatu nemainīšanas gadījuma tiks sodīta ar nāvi. no sākuma viņa atteicās no savas pārliecības un nāvessods tika aizstāts ar mūža ieslodzījumu, bet pēc trīs dienām mainīja savu viedokli un viņai tika izpildīts nāvessods sadedzinot uz sārta Ruānas tirgus laukumā. Tikai pēc 25 gadiem pāvests šo spriedumu atzina par netaisnu.
1453.g. bez īpaša miera līguma karadarbība tika izbeigta.