Kārlis Markss

Vikipēdijas raksts

== KĀRLIS MARKSS ( Karl Marx ) ==




Satura rādītājs

[izmainīt šo sadaļu] KĀRĻA MARKSA DZĪVE UN DARBI

Kārlis Markss piedzima Vācijas pilsētiņā Trīrē ( Trier ) 1818. gadā ebreju ģimenē. Kārļa Marksa tēvs pēc profesijas bija jurists un, lai viņš varētu turpināt strādāt, ģimene pieņēma kristīgo ticību. Tas bija nepieciešams Prūsijā valdošo stingro likumu pret ebrejiem dēļ. Kārlis Markss bija apķērīgs un gudrs skolnieks, tāpēc izvēlējās studēt likumus Bonnā un Berlīnē. Tomēr savu zinātņu doktora grāda sacerējumu rakstīja filozofijā. Tajā viņš salīdzināja Demokrīta un Epikrīta viedokļus. 1841. gadā pēc studiju beigšanas Markss cerēja strādāt akadēmisku darbu, bet tā kā viņš jau bija iesaistījies pārāk radikāli domājošās grupās, cerības bija mazas. Tāpēc Markss pievērsās žurnālistikai un ātri tika iesaistīts politiskos un ekonomiskos strīdos. Tie ietekmēja Kārli Marksu, un viņš sāka pārdomāt savu komunisma teoriju. 1836. gadā Kārlis Marks apprecas. Ar sievu viņam bija seši bērni, no kuriem izdzīvoja tikai trīs. Kopdzīves sākuma Kārlis Markss strādāja par avīzes „Reibnische Zeitung” redaktoru. Avīzē tika publicēti revolucionāri raksti, tāpēc to drīz slēdza. 1843. gadā Kārlis Markss ar savu sievu Dženiju, dzimušu Dženiju fon Vestfalenu, ģimenes Kalponi un bērniem dodas trimdā uz Parīzi. Kārļa Marksa agrākie nozīmīgākie darbi ir „Atbilde uz Hēgeļa kritiku par filozofiskajām tiesībām, ievads” Contribution to a Critique of Hegel’s Philosophy or Right, Intoruction ) un „Par ebreju jautājumu” ( On the Jewish Question ), abi darbi tika sarakstīti 1843. gadā un publicēti „Deutsch – Franzōsische Jahrbücher”. Bet mazliet vēlāk sarakstītie darbi „Ekonomiskais un filosofiskais manuskripts” ( The Economic and Philosophical Manuscripts ) ( 1844. gadā ) un „Feuerbach tēzes” ( Theses on Feuerbach ) ( 1845. gadā ) netika publicēti Marksa dzīves laikā. Marksam bija vairāki kopdarbu ar Engelsu. Tāpat kā „Ekonomiskais un filozofiskais manifests” un „Fauerbaha tēzes” Marksa un Engelsa kopdarbs „Vācijas ideoloģija” ( The German Ideology ) arī sarakstīta 1845. gadā Parīzē netiek publicēta, tomēr šis darbs ir ievērojam ar to, ka tajā jau ir sastopamas Marksa vēstures teorijas aizsākumu idejas. 1848. gadā sarakstītasi Marksa un Engelsa kopdarbs „Komunisma manifests” „The Communist Manifesto” bija ļoti populārs un daudz lasīts, lai gan tas nav labākais Marksa domas atspoguļotājs. Tas tika ļoti ātri publicēts, kad Markss atgriezās Vācijā 1848. gadā, lai piedalītos 1848. gada revolūcijā. Bet pēc revolūcijas neveiksmes Markss pārcēlās un Londonu, kur nodzīvoja visu savu atlikušo mūžu. Londonā Kārlis Markss koncentrējās uz ekonomikas studijām. Un 1859. gadā sarakstīja darbu „Ieguldījums politiskajā ekonomijā” ( Contribution of Political Ekonomy ). Darbam Markss sarakstīja ļoti labu un vērtīgu priekšvārdu, kura dēļ arī tas ir nozīmīgs. Pats Markss priekšvārdu nosauca par: „the guiding principles” ( vadošie principi ) viņa domai. Uz šiem principiem arī balstās daudzas domas viņa vēsturiskajā materiālismā. 1857. gadā Kārlis Markss klajā laida brošūru „Gotu programmas kritika” ( Critique of the Gotha Pogramme ). Tas ir svarīgs avots Marksa pārdomu par komunistiskās sabiedrības rakstura un struktūras atspoguļošanai. Tomēr Kārļa Marksa galvenais darbs ir „Kapitāls” ( Capital ), kura pirmā daļa tika publicēta 1867. gadā. Kapitāls sastāv no trim daļām, no kurām divas pēdējās jau pēc Marksa nāves sakartoja un izdeva Fridrihs Engelss. Trešā daļa iznāca 1894. gadā.


[izmainīt šo sadaļu] KĀRĻA MARKSA AGRĪNIE DARBI

Jaunā Kārļa Marksa intelektuālajā dzīvē dominēja Georga Fridriha Vilhelma Hēgeļa ietekme. Markss bija daļēji saistīts ar grupu, kas sevi sauca par jaunajiem Hēgelistiem. Viņi uzskatīja, ka ir labi konservatīvie iejaukties, tas ir līdzdarboties Hēgeļa darbos. Viens no visietekmīgākajiem domātājiem bija Ludvigs Fauerbahs ( Ludwig Feuerbach ), kurš mēģināja pārveidot Hēgeļa metafizikas mācību, kritizējot Hēgeļa mācību par reliģiju un valstī. Liela daļa darbu, ko Kārlis Markss sarakstīja 19. gadsimta 40. gados ir raksturojumi viņa pūlēm definēt viņa paša nostāju starp Hēgeli un Fauerbahu, kā arī citiem jaunajiem Hēgelistiem.


Par ebreju jautājumu

Jaunais Hēgelists Bruno Bauers ( Bruno Bauer ) bija uzrakstījis emancipāciju pret ebrejiem no ateista perspektīvas, iebilstot, ka gan ebreju, gan kristiešu ticība esot šķērslis atbrīvošanai. Atbildot Baueram Markss izveido vienu no saviem patstāvīgākajiem argumentiem agrīnajos darbos, tas ir – līdzekļi politiskai atbrīvošanai – brīvas tiesības – un cilvēku atbrīvošanai ir dažādi. Kārlis Markss Baueram atbild, ka politiskā atbrīvošana ir sasniedzama pastāvot reliģijai un kā piemēru min Amerikas Savienotās Valstis. Tomēr pētot tematu dziļāk pats Kārlis Markss pārliecinās, ka sasniedzot politisko brīvību rodas barjera, kas traucē sasniegt cilvēku atbrīvošanu. Argumentos Markss kritizē liberālismu. Liberālās tiesības un taisnīguma idejas ir radušās no domas, ka katram no mums ir vajadzīga aizsardzība no citām cilvēciskām būtnēm. Tādēļ liberālās tiesības ir izveidotas lai aizsargātu mūs no tās uztvertiem draudiem. Brīvība no tāda redzes punkta ir brīvība no iejaukšanās. Markss uzskata, ka īstā brīvība ir atrodama mūsu attiecībās ar citiem., tā ir atrodama cilvēku sabiedrībā, nevis izolācijā. Tādejādi uzstāšana uz tiesu režīmu iedrošina mūs vienam otru uzlūkot veidos, kuri iedragā patiesās brīvības iespējamību, ko mēs varam atrast cilvēku emancipācijā. Tomēr Markss nepretojās politiskajai emancipācijai, jo liberālisms ir liels uzlabojums aizspriedumu un diskriminācijas sistēmā, kura eksistēja viņa laika Vācijā. Tomēr tādam politiski emancipējošam liberālismam ir jābūt pārspētam īstas cilvēciskas emancipācijas ceļā. Diemžēl Markss tā arī neizskaidro, kas cilvēciskā emancipācija ir.


Ekonomikas un filozofijas manuskripts

Ekonomikas un filozofijas manuskripts aptver plašu tēmu klāstu, ieskaitot interesantu materiālu par privāto īpašumu un komunismu, un naudu, kā arī attīstot Marksa Hēgeļa kritiku. Tomēr tas ir labāk zināms par tā darbaspēka un strādnieku šķiras novērtējumu un pētīšanu. Šajā darbā Markss apraksta strādniekus kā cietējus no atsvešinātības. Tie tiek atsvešināti, pirmkārt, no produkta, kuru tūlīt pēc tā izgatavošanas atņem savam ražotājam, otrkārt, no viņu darba, kurš tiek pārdzīvots kā mocības, treškārt, no sugas esamības, jo cilvēks izgatavo automātiski un nav atbilstošs savām patiesajām spējām, visbeidzot, no citām cilvēcīgām būtnēm, jo cilvēku attiecības aizstāj savstarpējās vadības. Būtībā Kārlis Markss mēģina atteikties no Hēgēla slēdziena par ekonomiskajām kategorijām, mēģinot demonstrēt buržuāzijas kategorijas – darba algu, īri, naudas maiņu, ienākumu apmaiņu – kas ir atvasināts no Marksa darbaspēka atsvešinātības teorijas. Rezultātā katrai darbaspēka atsvešinātībai seko nākošā. Tomēr Markss nedod par to slēdzienu. Ļoti iespējams, ka Markss rakstīšanas laikā saprata, ka katrai no šīm ekonomiskajām problēmām nepieciešamas atšķirīgas risināšanas metodes. Ne atsvešinātības ideja parādās vienā no manuskripta nodaļām, kuru sauc „On James Mill”, kurā uzsver, ka darbaspēkam patīk ražot, jo tādejādi viņi apliecina savu varu un kurā ražošanas ideja ir apmierināt cilvēku vajadzības, tiesa tas notiek apliecinot abu pušu cilvēcisko būtību kā abpusēju atkarību. Markss būtībā parādā individuālās cilvēku spējas un mūsu piederību sabiedrībai. Tomēr ir svarīgi saprast, ka Markss savā atsvešinātības teorijā pievērš maz uzmanības cilvēku jūtām. Viņa agrākos darbus, atsvešinātības teoriju un vēlāko sociālo teoriju saista ideja, ka atsvešinātība ir „rotaļlieta svešo rokās” ( a plaything of alien forces ), kaut gan tā ir cilvēku darbības produkts. Markss uzsver, ka mūsu ikdienas dzīvē mēs pieņemam lēmumus ar negribētām sekām, kurām ar citiem sociālajiem faktoriem var būt neparedzams efekts. Pēc Marksa domām kapitālisma uzbūve, kā cilvēku uzvedības seka, veido cilvēku nākotnes uzvedību, nosakot mūsu uzvedības iespējas. Piemēram, kamēr kapitālists domā palikt biznesā viņš legāli izkalpina strādniekus. Tāpat strādniekam ir jāpieņem labākais darba piedāvājums, jo nav citas normālas iespējas. Bet darot to tiek pastiprinātas struktūras, kas mūs nomāc. Vēlēšanās pārspēt šo noteikumu ir viens no motivējošajiem un spēcinošajiem Marksa pievilkšanās elementiem komunismam.


Fauerbaha tēzes

Darbs „Fauerbaha tēzes” satur vienu no neaizmirstamākajām Kārļa Marksa piezīmēm: „filozofi ir tikai interpretējuši pasauli, mērķis ir to mainīt” ( the philosephers have only interpreted the world, the point is to change it ). Darbs sastā no vairākām tēzēm, kas ir labs un īss izklāsts Marksa reakcijai uz viņa laika filozofiju. Tēzēs Markss nostāda viņa iebildumus līdz šim pastāvošajam materiālismam un ideālismam. Materiālisms ir apsveicams ar psihisko pasaules sapratni, bet tiek kritizēts par cilvēka lomas pasaules radīšanā ignorēšanu. Ideālisms, kurš ir Hēgeļa radīts un attīstīts, turpretī saprot cilvēka nozīmi, bet robežojas tikai ar domu vai ieceri, ka pasaule ir radīta caur kategorijām, mēs to uzspiežam. Markss kombinē abus redzējumus, ierosinot viedokli, kurā cilvēki pasauli tiešām rada vai vismaz pārveido to tādu, kādi viņi to redz, bet izmaiņas notiek nevis ar domu, bet gan aktīvu materiālu rīcību palīdzību. 1844. gada manuskriptā Markss ieliek domu, ka: „Industrija ir vēsturiskās dabas attiecības ar... cilvēku.” ( Industry is the real historical relationship of nature... to man. ) Šī doma ietekmē visus Marksa turpmākos darbus.

[izmainīt šo sadaļu] CITI MARKSA DARBI

Kārlis Markss ir autors slavenajam darbam „Kapitāls”, kā arī sarakstījis ļoti interesantu darbu „Vēstures teorijas”. Kārļa Marksa veselība viņa dzīves laikā Anglijā bija pasliktinājusies, tomēr viņš vēl komentēja valstu savstarpējās attiecības, galvenokārt Vācijas un Krievijas. Viņš pat sarakstīja opozicionāru darbu Vācijai „Kritika gotu programmai” ( Critique of the Gotha Programme ), un kā iespējamo komunisma valsti nosauca Krieviju. Viņa dzīves beigas aptumšoja sievas un meitas nāve. Kārlis Markss nomira 1883. gada 14. martā.


Vēstures teorija

Kārlis Markss darbā „Vēstures teorija” savu vēstures teoriju neizklāsta sīki. Tas ir sastādīts no dažādiem atšķirīgiem tekstiem, kuros viņš skaidro un analizē pagātnes vēsturiskos notikumus un nākotnes iespējamos notikumus, tīri no teorētiskas dabas un viedokļa. Galvenos materiālus un viedokļus šim darbam Kārlis Markss smēlās no sava kopdarba ar Engelsu „Vācu ideoloģija”, kurš sarakstīts 1845. gadā. Markss vēsturisko procesu redz caur neizbēgamām ražošanas paņēmienu sērijām, kuras noved pie augstākā punkta. Marksaprāt, tas bija komunisms. Darbs ir centrēts ap ideju, ka sabiedrības slāņi izvirzās un zaudē savu ietekmi dažādos veidos sekmējot un kavējot cilvēku produktīvo izaugsmi.


Kritika gotu programmai

Darbā „Kritika gotu programmai” Markss komunismu apraksta kā sabiedrības iekārtu, kurā katra persona darbojas pēc savām spējām un saņem atalgojumu atbilstoši savām vajadzībām. Tā liekas kā taisnīguma teorija, tomēr ir jāpiebilst, ka darbaspēju atalgojums pārsniedz taisnīgumu. Markss uzskata, ka komunisma sabiedrība būtu ļoti bagātīga. Bet ne mazāk Kārlis Markss uzskata, ka komunismā būs svarīgi arī citi kritēriji. Markss uzskata, ka komunisms būs cilvēces ziedu laiks .Vienīgais iemesls to noliegt ir Marksa vīzija, ka tas sasniegs labu sabiedrību, kas teorētiski ir antonīms vārdam „labs”. Galvenais ir tas, ka, Marksaprāt, komunisms cilvēkiem nebūs sniegts no labdarīga ziedotāja puses. Ļoti iespējams, ka viņa nevēlēšanās līdzināties utopiskiem sociālistiem, lika Marksam nevērīgi izturēties pret marāles svarīgumu sabiedrībā, kas iet ārpus teorētiskām nepieciešamībām.


Kapitāls

Kārļa Marksa ievērojamākais darbs Kapitāls sākas ar patēriņa produkcijas analīzi. Darbā patēriņa produkcija ir definēta kā noderīgs objekts, kas ir producēts tirgus maiņai. Tāpēc patēriņa produkcijai nepieciešamais noteikumi ir tirgus eksistence, kur apmaiņa var atrast vietu, un strādnieku šķiras sociālais sadalījums, kurā dažādi cilvēki ražo dažādu produkciju, bez kuras viņi nebūtu motivēti apmaiņai. Markss saka, ka patēriņa precei ir divas vērtības, pirmā ir lietošanas vērtība, bet otrā – apmaiņas vērtība jeb preces cena. Marksaprāt, lietošanas vērtība ir viegli saprotams jēdziens, bet viņš uzskata, ka apmaiņas vērtība ir mīklains fenomens un tai vajag būt izskaidrotai. Viņš izvirza jautājumu, kāpēc vienas noteikta patēriņa preces daudzuma vērtība ir vienāda ar otras noteikta patēriņa preces daudzuma vērtību? Atbildi uz jautājumu Markss sniedz, skaidrojot, ka strādnieku ieguldījums, kas nepieciešams ražojot noteikto patēriņu preci, vai drīzāk strādnieku, kas ir vidēja līmeņa intensitātes un produktivitātes strādnieku šķiras pārstāvis, sociālā nepieciešamība ir aktīva ekonomiskā līnija. Tomēr šai teorijā par patēriņa preces vērtība tiek noteikta pēc strādnieku šķiras pieprasījuma pēc noteiktās patēriņa preces. Kārlis Markss piedāvā divus posmus strādnieku šķiras patēriņa preces vērtības noteikšanai. Pirmajā posmā ir jāpierāda, ka abas patēriņa preces var tikt salīdzinātas. Tāpēc apziņā ir jāizvērtē un jāsalīdzina patēriņa preces, noliekot tās abas blakus, un jāatrod trešais kopīgais lielums, kurš šīm abām patēriņa precēm blakus atrodoties ir identisks. Otrais posms ir šīs trešās kopīgās lietas meklēšana. Markss par šo trešo lietu uzskata strādnieku un viņa darbu. Abi soļi ir nemainīgi. Kārļa Marksa sarakstītais Kapitāls ir atšķirīgs, jo tajā tie iesaistīta arī kapitāla attīstība naudas forma, ar nodomu izraisīt labuma gūšanu no patēriņa preces pirkšanas un pārvēršanas precēs, kuras maksā dārgāk, tādā veidā palielinot ražu un peļņu. Markss apgalvo, ka neviens no iepriekšējiem teorētiķiem nav varējis pienācīgi izskaidrot, kā kapitālismā var gūt peļņu. Markss uzstāj, ka strādnieku vara ir viņu darba spējas attiecīgajā dienā. Un patēriņa preces cena tiek noteikta līdzīgā veidā, tā ir kā strādnieku šķiras novērtēšana, tiek vērtēta viņu spēja ražot. Pieņemot, ka attiecīgās patēriņa preces ražošanai dienā vajag tikai dažas stundas, strādnieks pa vidu dara papildus darbus. Papildu darba vērtību Markss sauc par peļņu. Patēriņa preces vērtība ir mainīgs lielums, jo, pēc Marks analīzes, strādnieka spēkos ir palielināt patēriņu preces vērtību. Kā noteikto kapitālu Kārlis Markss definē preces, kurām pārejā līdz gatavai produkcijai nav nekādas vērtības. Līdz ar to Markss secina, ka industrijai lietojot vairāk mašinizētu iekārtu, tiek lietots vairāk noteiktais, bet mazāk mainīgais kapitāls, un peļņas lielums krītas. Bet tas ir strādnieku šķiras peļņas lielums, jo, jo mazāk kapitālu saņems strādnieki, jo mazāk viņi radīs vērtību. Kārļa Marksa sarastītais darbs Kapitāls iznāca trīs sējumos, tomēr tikai pirmo izdeva pirms Marksa nāves 1867. gadā. Otrā un trešā daļas manuskripti arī tika pabeigta 1860. gados, tomēr Kārlis Markss tos papildināja visu savu atlikušo mūžu, un tie tika izdoti pēc Marksa nāves ar viņa drauga Fridriha Engelsa gādību. Kapitāla trešajā daļā Markss izveido sistēmu, kas ietekmē kapitālismu. Markss skaidro, ka katrā sabiedrībā valdošās idejas nāk no valdošās šķiras; ideoloģijas teorijas būtība.

[izmainīt šo sadaļu] MARKSISMS

Marksisms balstās uz Kārļa Marksa sociālajām un psiholoģiskajām teorijām, kā arī uz praksē izveidotām komunistiskajām partijām un valstīm. Marksa un Engelsa sekotāji un viņu darbu cienītāji tiek saukti par Marksistiem. Tomēr neskatoties uz to, ir bijušas vairākas debates un strīdi kā interpretēs Kārļa Marksa darbus un kā pielāgot viņa izdarītos secinājumus mūsdienu notikumiem un noteikumiem. Ir bijušas neskaitāmas akadēmiskās teorijas, sociālās kustības, politiskās partijas un valdības, kas apgalvo, ka ir dibinātas uz Marksistu principiem. Marksisma akadēmiskās teorijas ir tik plaši izplatītas, ka ir neskaitāmas dažādas Marksisma skolas, kas māca klasisko Marksismu balstītu uz Kārļa Marksa un Fridriha Engelsa darbiem un domām. Tāpat Marksisma teorijas plaši tiek lietotas politikā, tājā skaitā var pieskaitīt arī demokrātiskās kustības Eiropā 20. gadsimtā, kur ā var ieskaitīt Padomju Savienību un tā saucamo Austrumu bloku, tomēr šie revolucionāri valstu radīšanas periodā Marksisma teorijas ir ļoti pārveidojuši un pārtulkojuši tā, ka ir grūti to identificēt ar Kārļa Marksa teoriju.


Klasiskais Marksisms

Klasiskais Marksisms balstās tieši uz Kārļa Marksa un Fridriha Engelsa teorijām. Jēdziens „Klasiskais Marksisms” bieži tiek lietots, lai savienotu Marksismu ar to, kam Kārlis Markss ticēja. Kārlis Markss īsi pirms savas nāves 1883. gadā kādā vēstulē ir rakstījis: „Ja tas ir Marksisms, tad es neesmu Marksists.” ( If that ir Marxism, then I am not a Marxist. ) Par klasisko Marksismu var saukt arī otro marksisma ēru, kas iestājās dažus gadus pēc Kārļa Marksa nāves. To varētu ietilpināt laika posmā no 1889. gada līdz 1914. gadam.


Rietumu Marksisms

Rietumu Marksisms ir jēdziens, ko lieto, lai apzīmētu lielo Marksisma teorētiķu daudzumu Rietumu un Centrālajā Eiropā, kā arī Ziemeļamerikā, salīdzinot tos ar Padomju Savienības, Federatīvās Dienvidslāvijas republikas un Ķīnas Tautas Republikas filozofiju.

Rietumu Marksisma skolas:

 Struktūras Marksisms ( Structural Marxism ) ir Marksisma novirziens, kurš galvenokārt balstās uz franču teorētiķa Luisa Altusera (Louis Althusser ) un viņa skolēnu darbiem. Tas bija ietekmīgākais marksisma paveids Francijā 1960. gados un 1970. gados., kā arī ietekmēja filozofus un sociologus ārpus Francijas robežām 1970. gados.

 Neo – Marksisms ( Neo – Marxism ) ir Marksisma skola, kura savu darbību sāka 20. gadsimtā un pievērsās Kārļa Marksa darbiem, kuri tika sarakstīti pirms Engelsa ietekmes. Tie galvenokārt atspoguļoja ideālismu, nevis materiālismu. Tie lielākā mērā noraidīja ekonomisko determinismu un vairāk atbalstīja liberālismu. Neo – Marksisms pieņem un saprot Maksa Vēbera ( Max Weber ) teoriju par sociālo nevienlīdzību, kuru ietekmē tādas lietas kā vara, bagātība un status.

 Frankfurtes skola ( The Frankfurt School ) ir Marksisma skola, kurā apskata neo – Marksisma sociālās teorijas, pētījumus un filozofiju. Šī skola parādījās Sociālo Pētījumu institūtā Frankfurtes Universitātē Vācijā ( Institute for Social Reaserch af the University of Frankfurt in Germany ). Jēdziens „Frankfurtes skola” radās, lai apzīmētu teorētiķus un domātājus, kas ietekmējušies vai ir saistīti ar šo Sociālo Pētījumu institūtu. Tomēr Frankfurtes skolas galvenie domātāji un teorētiķi nekad nav lietojuši šo jēdzienu, lai sevi raksturotu.

 Kulturālais Marksisms ( Cultural Marxism ) ir Marksisma novirziens, kurš akcentē mākslas, teātra, filmu un citu kulturālu pasākumu lomu sabiedrībā. To var lietot, kā politiskās analīzes formu. Kulturālais Marksisms parādījās 1920. gados, un bija populārs Frankfurtes skolā, bet vēlāk tā modeli pārņēma arī Laikabiedru Kultūras studijas centrs Birmingemā Anglijā ( Centre for Contemporary Cultural Sudies in Birmingham, England ).

 Analītiskais Marksisms ( Analytical Marxism ) pēta Marksismu, kas bija radies starp Angliski runājošiem filozofiem un sociālajiem zinātniekiem ap 1980. gadiem. Tas galvenokārt tika asociēts ar Septembra grupas akadēmiķiem ( September Group of academics ), kurus tā sauca, jo viņi satikās katru gadu dažādās vietās septembra mēnesī, lai pārrunātu kopīgās intereses.

 Marksistu humānisms ( Marxist humanism ) ir Marksisma novirziens, kas galvenokārt savu uzmanību velta Kārļa Marksa agrajiem darbiem, īpaši pētot Ekonomikas un Filozofijas manuskriptu, kurā Markss apskata savu atsaešinātības teoriju. To šī Marksisma veida piekritēji pret stāda Kārļa Marksa vēlākajiem darbiem, kuros vairāk tiek apskatītas kapitālisma sabiedrības struktūras un koncepcijas. Tā bija pretēja Marksisma skola Luisam Altuseram, kurš bija antihumānists.

 Post Marksisms ( Post Marxism ) pārstāv tās sociālās teorijas un teorētiķus un filozofus, kuri savus darbus ir veidojuši uz Kārļa Marksa un Marksistu pētījumu pamatiem, tomēr neietilpts Marksisma kategorijā. Tas sākas ar Marksisma pamatiem, tomēr savos pētījumos novirzās no tiem, savos pētījumos iekļaujos citus faktorus.

 Marksisma feminisms ( Marxist Feminism ) ir feminisma paveids, kurš galvenokārt uzmanību pievēršas kapitālisma pārveidošanai tā, lai tajā varētu pastāvēt brīva sieviete. Marksiskais feminisms uzstāj, ka kapitālisms uztur ekonomisko nevienlīdzību, politisko apmulsumu un neveselīgas sociālās attiecības starp vīrieti un sievieti, tādejādi veicinot sieviešu diskriminizāciju.

Ievērojami Rietumu Marksisma pārstāvji Džordžs Lūkas ( Georg Lukacs ) bija Ungārijas Marksists un Rietumu Marksistu literatūras kritiķis, kurš bija dzimis 1885. gadā. Viņa galvenais darbs ir „Vēsture un šķiru apziņa” ( History and Class Consciousness ), kas tika pirmoreiz publicēts 1923. gadā. Lūkas nomira 1971. gadā. Karls Krošs ( Karls Krosch ) piedzima netālu no Hamburgas 1886. gadā. Krošs uzskatīja, ka Marksisms zaudē savas teorijas vērtību un tiek vulgarizēts ar vairāku soliāco organizāciju palīdzību. Savu labāko darbu „Marksisms un filozofija” ( Marxism and Philosphy) Karls veltīja, lai atjaunotu Marksisma vēsturisko raksturu. Karls Krošs nomira 1961. gadā. Antonio Gramsi ( Antonio Gramsci ) dzīvoja no 1891. gada līdz 1937. gadam un bija itāļu rakstnieks, politiķis un politiskais teorētiķis. Viņš bija viens no Itāļu komunistiskās partijas dibinātāj biedriem. Gramsi bija viens no vadošajiem Marksisma piekritējiem, kamēr viņš sēdēja cietuma, Gramsi sarakstīja 30 piezīmju grāmatiņas ar vairāk nekā 3000 lapaspusēm. Luiss Altusers ( Louis Althusser ) dzīvoja no 1918. gada līdz 1990. gadam un bija Marksisma filozofs. Viņš bija struktulārais Marksists. Altusera domas bija ļoti līdzīgas Gremsi uzskatiem. Herberts Markuss ( Herbert Marcuse ) dzīvoja no 1989. gada līdz 1979. gadam. Viņš bija Amerikas vāciešu filozofs un ebreju stāvokļa sociologs, kā arī Frankfurtes skolas biedrs.


Marksisms politiskajā praksē

Pēc Kārļa Marksa nāves 1883. gadā daudzas politiskās grupas un partijas visā pasaulē pielietoja Marksismu, kā teorētisko bāzi savās politiskajās darbībās, kas bieži izvērtās dramatiski atšķirīgas un konfliktējošas ar Marksisma principiem. Viens no pirmajiem galvenajiem politiskajiem notikumiem bija reformistu rašanās, kuri centās pārliecināt, ka pāreja uz sociālismu var notikt ar pastāvošās buržuāzijas ierobežošanu, un komunisms, kurš centās pārliecināt, ka pāreja uz sociālu sabiedrību ir iespējama tikai ar revolūcijas palīdzību, tā jāveic pret kapitālismu valstī. Reformistu tendence, vēlāk zināma kā sociālā demokrātija, dominēja lielākajā daļā valstu partiju, šīs partijas Otrā Pasaules kara laikā izveidoja paši savas valdības, tas deva stimulu komunisma atbalstītājiem izveidot savas partijas. Pasaulē vēl joprojām ir valstis, kurās pastāv šāda tipa valdības, tās ir: Angola, Albānija, Kuba, Vjetnama. Kā arī 20. gadsimtā bija daudz valstu, kurās šāda iekārta pastāvēja, tomēr šobrīd nepastāv šīs valstis: Čehoslovākija, Austrumvācija, Padomju Savienība, Dienvidslāvija. Marksistu politiskās partijas un kustības zaudē savu nozīmi un aktualitāti kopš Padomju Savienības pastāvēšanas beigām, izņemot varbūt vienīgi Nepālu.