Ārlavas baznīca
Vikipēdijas raksts
Ziņas par Ārlavas draudzi ir senākas nekā par Talsu draudzi. Senākās rakstiskās liecības par Ārlavas (Arowelle, Erwahlen, Arwalen, Arwal, Arevale, Arwallenn) baznīcu pieminētas no 1383. gada. Koka baznīca celta 17. gs. otrajā pusē un 1728. gadā tā kopā ar mācītājmuižu vēl atrodas labā stāvoklī. Savukārt 1777. gada vizitācijas protokolā norādīts, ka visa baznīca un jumts atrodas sabrukušā stāvoklī. Apkārtējie muižu īpašnieki un patroni lemj par jaunas baznīcas celtniecību. Darbus pie mūra baznīcas beidz 1793. gadā. Pašreizējo neogotisko izskatu baznīca iegūst pēc 1862./ 63. gada pārbūves, kad tā paplašināta un paaugstināta, t.sk. arī torņa smaile par 30 pēdām. Īpaša vērtība ir baznīcas interjera detaļām. Pie kultūrvēsturiskiem pieminekļiem pieskaitāma kancele, A. Martina darinātās ērģeles (ar Kultūrkapitāla fonda atbalstu restaurētas 1999.gadā), ērģeļu luktas un altāris. Savulaik Ārlavas mācītāja pārziņā atradusies arī zviedru apdzīvotā Roņu sala ar trim kapelām. Ārlavas draudzei bija filiāles Valdemārpilī un Rojā, kas 20.gs. trīsdesmitajos gados kļuvušas pastāvīgas draudzes. Ārlavas baznīca ir lielākā lauku baznīca Talsu novadā. Ārlavas baznīcā ir kristīts K. Valdemārs. Atjaunošanas darbi un altārgleznas restaurēšana 1936. g. Altārgleznu "Kristus apraudāšana" gleznojis J. Rētermans Drēzdenē 1871. g. Glezna 1908. g. nosūtīta restaurācijai uz Drēzdeni, to paturējis muzejs, vietā atsūtīdams Šēnhera kopiju.