Laima
Vikipēdijas raksts
Laima ir dieviete - likteņa lēmēja, viens no centrālajiem tēliem senlatviešu mitoloģijā. Parasti antropomorfiska dievība; dainās minēts, ka viņa tek basām kājām, vaļējiem matiem, ar zaļu bērzu vai liepu zaru slotiņu padusē, svētkos tērpjas greznās drēbēs un zelta kurpēs, bet dažkārt tomēr parādās kā balta vai melna vista/ zila vai melna čūska.
Laima gādā par jaunavu, apveltīdama to ar skaistumu un gudrību, sargā tās godu. Jaunavas vērsās pie Laimas, lūdzot padomu dzīvesbiedra izvēlē. Kad jaunava izgājusi tautās, Laima stājas mātes-žēlotājas vietā, kā arī nodrošina veiksmīgu dzemdību norisi. Topošā māte, dodamās uz pirti, pie ieejas atstāj ziedojumu Laimai. Laima nosaka arī bērnu skaitu.
Laima uzrauga un sekmē sievietes dzimumdzīvi, dievietei liela nozīme arī citās auglības sfērās.
Kā sakrālo tiesību dievieti Laimu raksturo viņas likums, lēmums, vēlējums. Laimas epitets ir licējiņa, jo viņas gribas izteikums jau ir cilvēka liktenis. Par grūtu mūžu vainojama Laima viena pati.
Paretam sastopamas divas Laimas, biežāk trīs. Iespējams, senlatviešiem bija priekšstats, ka katram cilvēkam ir sava Laima.
Laima pielīdzināta gan sengrieķu Atēnai, moirām un parkām, gan romiešu Junonai, bet šī identifikācija ir kļūdaina. Latviešu Laimas kults katolicisma ietekmē saplūda ar Dievmātes Marijas kultu - mariānismu. Tās tēlam Livonijā sāka piedēvēt īpašības, kas agrāk bija raksturīgas tieši Laimai.