Kaps

Vikipēdijas raksts

Palielināt

Kaps - vieta - padziļinājums zemē vai būve mirušo apglabāšanai. Tā var atrasties daļēji vai pilnībā zem zemes virsmas.

Mirušo apglabāšana kapos kā Eiropas iedzīvotāju tradīcija aizsākās ar auklas keramikas kultūras sākumu. Agrāk mirušos gluži vienkārši parasti pameta zvēriem saplosīšanai. Bet no zināmas civilizācijas brieduma pakāpes tos sāk apbedīt. Jādomā, ka cilvēku sabiedrības locekļi viens otram sāka nozīmēt kaut ko vairāk, nekā partnera funkcijas ikdienas pārtikas iegūšanas un izdzīvošanas cīņā, kas izbeidzās līdz ar kāda locekļa nāvi. Apbedīšanas parādīšanās sakrīt arī ar lauksaimniecības attīstības sākumu un pāreju uz pastāvīgām apmešanās vietām. Acīmredzot tā nebija nejauša sakritība. Sākoties zemes apstrādei, sāka veidoties pirmās īpašuma attiecības. Visvieglāk saprotams zemes piederības kritērijs ir tas, ka šeit jau saimniekojuši pašreizējā saimnieka senči. Tas veda arī pie plaši izplatītā ticējuma, ka cilvēkam nomirstot viņš turpina dzīvot, tikai citā pasaulē. Līdz ar to, viņam nav zudušas tiesības uz zemi, tā paliek visas dzimtas – kā dzīvo tā mirušo tās locekļu īpašumā. Savukārt apbedījumu vietas varēja kalpot par zināmu apliecinājumu teritorijas piederībai tai vai citai kopienai.

Vēlāk – ap 2800.-2300.g. p.m.ē. līdztekus kopējiem parādījās arī individuālie kapi dižciltīgajiem kopienu locekļiem. Viņi tika apbedīti greznākā tērpā nekā parastie mirstīgie. Šādi apbedījumi arvien biežāk izcēlās arī ar ieroču, dažādu saimniecības priekšmetu un rotaslietu klāstu, kurus mirušajiem augstmaņiem deva līdzi, lai tie varētu turpināt ierasto dzīves ritmu arī viņā saulē. Tas nozīmēja arī, ka bija attīstījusies ieroču un darbarīku izgatavošanas tehnoloģija. Tā, Dānijas un Dienvidzviedrijas teritorijās individuālajās apbedījumu vietās pirmajā gadu tūkstotī p.m.ē. vai pat vēl senāk parādījās no koka stumbra izgatavoti zārki. Lai tos izgatavotu bija nepieciešami pietiekami pilnveidoti darbarīki.

Kapi un mirušo apglabāšanas tradīcijas un ceremonijas liecina arī par seno sabiedrību strukturizāciju, varas koncentrēšanos atsevišķu kopienas locekļu rokās, kā arī reliģiska rakstura paražu nostiprināšanos. Tie ir cilvēku sabiedrības pašorganizācijas elementi, kas kopumā veidoja zināmu kārtību arvien komplicētākajā dzīves veidā.