19. gs. otrā puse – 20. gs. vidus. Etnogrāfijas materiālu krājumi un etnogrāfiski apraksti (Latviešu mūzikas instrumentu historiogrāfija)
Vikipēdijas raksts
Šī ir daļa no raksta Latviešu mūzikas instrumentu historiogrāfija
[izmainīt šo sadaļu] Nodaļas
- Senākās rakstu liecības un ikonogrāfija 13. – 16. gs.
- 17. gs. – 19. gs. vidus. Vārdnīcas un garīgo tekstu tulkojumi
- Etnogrāfiski apraksti
- 19. gs. otrā puse – 20. gs. vidus. Etnogrāfijas materiālu krājumi un etnogrāfiski apraksti
- Valodnieku darbi
- 20. gs. otrā puse
[izmainīt šo sadaļu] 19. gs. otrā puse – 20. gs. vidus. Etnogrāfijas materiālu krājumi un etnogrāfiski apraksti
Pirmais apraksts par dažādiem latviešu mūzikas instrumentiem, kur skarta ne tikai to lietošana, bet arī norādītas nozīmīgas uzbūves detaļas, ir Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības 1870. gada 2. septembra protokols. Tajā aprakstīti mūzikas instrumenti, ko biedrībai nodevis barons Teodors fon Funks. Trīs instrumentus – somas stabuli, ganu tauri un āža ragu – bija gatavojuši Alsungas zemnieki, un tos tur lietojot vēl arvien.
Viens no nozīmīgākajiem latviešu organoloģijas avotiem ir Andreja Jurjāna vākums. Savus materiālus viņš ir publicējis divos rakstos laikrakstā “Balss” (“Latviešu tautas mūzika”, 1879; “Ievērojumi, latvju tautas mūzikas materiālus krājot”, 1892) un fundamentālā izdevuma “Latvju tautas muzikas materiāli” ceturtajā grāmatā, kur iekļauta nodaļa “Latvju tautas mūzikas rīku meldijas”[1], kā arī piektajā grāmatā “Dejas”. Vēl studēdams Pēterburgas konservatorijā, A. Jurjāns uzsāka tautas mūzikas materiālu vākšanas un pētīšanas darbu. Pirmajā plašākajā apcerējumā “Latviešu tautas mūzika” viņš jau piemin tauri, ragu, bungas, sietiņu, stabuli, somu stabuli, dūkas, smuikas, kokli un citus instrumentus. Dažiem instrumentiem aprakstīta uzbūve, gatavošana, lietošanas veids un nolūks, arī izplatība. Pēc saviem lielajiem 1891. un 1892. gada folkloristiskajiem ceļojumiem pa Vidzemi un Kurzemi A. Jurjāns publicēja plašu apcerējumu “Ievērojumi, latvju tautas mūzikas materiālus krājot”. šis apcerējums, būdams spilgta Latvijas lauku mūzikas dzīves liecība, satur samērā plašus un daudzpusīgus materiālus par mūzikas instrumentiem. Te minētas taures, flautas veida stabules, kā arī stabules ar spiedzi galā, dūkas, dūdas, eglīte, varagāns, āžarags, taure, cimboles, kokles, sietiņš, puigainis, trīdeksnis, ērkulis. Sīkāk aprakstīta dažu instrumentu – stabuļu, tauru – gatavošana, tāpat arī āžaraga un puigaiņa lietošana. Raksturota kokļu uzbūve, skaņošana, spēles veids. Atzīmēts, ka bijušajam nelaiķa troņmantniekam (Aleksandram II (?) – V. M.), Liepāju apmeklējot, suiti tam spēlējuši priekšā "sevišķā mūzikas paviljonā, pie kam 7 uz dūdām un 8 uz āža ragiem kopā pūtuši".
Daudz etnogrāfisku materiālu, tostarp arī par mūzikas instrumentiem – ērkuli, vijoli, somas stabulēm, āžragu u. c. –, publicēts "Dienas Lapas" etnogrāfiskajā pielikumā un Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas rakstu krājumā, kur kā visrosīgākais rakstītājs būtu minams K. Pētersons.
Viens no izvērstākajiem mūzikas instrumentu uzskaitījumiem ir 10. Viskrievijas arheologu kongresa laikā Rīgā 1896. gadā sarīkotās Latviešu etnogrāfiskās izstādes katalogs, ko sastādījis mācītājs Vilis Plute (Olavs). Kā veco laiku mūzikas instrumenti tajā atzīmēti sietiņš, puškaitis un trideksnis no dzelzs ar dzelzs zvārguļiem, puškaitis ar misiņa lapiņām, trideksnis jeb ērkulis jeb kāzu puķe ar skaidu un drēbju rozetēm ap zvārguli, kārkla mizas, alkšņa koka un melna koka svilpes, alkšņa mizas taures, taures no izgrebtiem kokiem, aptītas ar lokiem un tāsīm, īsa, līka sastīpota koka taure, ganu taure, līdzīga fagotam, āžrags, sumbra rags ar misiņa apkalumiem, somu stabule jeb dūda, spēle, loks ar vienu stīgu, 5 kokles (ar 5, 6, 9, 10 un 12 stīgām), cimbale un vargas. Kā modernie mūzikas instrumenti atzīmētas 2 vijoles, cītara, viola, violončells un kontrabass.
Latviešu etnogrāfiskās izstādes katalogā publicētā instrumentu saraksta ierosināts, latviešu muzikālā instrumentārija jautājumiem ir pievērsies latviešu mūzikas publicists, kordiriģents un komponists Straumes Jānis. Tā laikrakstā "Baltijas Vēstnesis" 1901. gadā – 5 gadus pēc kataloga izdošanas – ir atstāstīts viņa priekšlasījums "Par latviešu senču muziku un senajiem muzikas instrumentiem" Jelgavas Latviešu biedrības IV literāriskajā vakarā. Tur Straumes Jānis plaši aplūko "pašu vissvarīgāko mūzikas instrumentu senatnē "kokles"" un tad sniedz pārskatu par citiem instrumentiem. Viņš uzskaita, turklāt gandrīz vārds vārdā ar tiem pašiem komentāriem, visus katalogā minētos instrumentus, tos apvienodams divās grupās – vissenākajos un vēlāka laikmeta mūzikas instrumentos. Straumes Jāņa "vissenākie" instrumenti ir lielais vairums V. Plutes "veclaiku instrumentu", vienīgi sietiņš, vara bungas, somu stabule, vara taure un cimbole ir apvienoti atsevišķā "vēlāka laikmeta, resp. patapinātu vecu muzikas rīku" grupā. Redzams, ka jau V. Plutes katalogā tieši pie sietiņa un somu stabules ir piezīme "salīdzini kāzu grupu jaunlaiku ēkā", bet pie cimbales – "nezināms, kur lietota". šiem, ar īpašu piezīmi apveltītajiem instrumentiem pievienotās "vara bungas" un "vara taure", šķiet, būs ņemtas no dainu materiāliem.
Trīs gadus vēlāk Straumes Jānis publicē plašāku apcerējumu "Par latviešu tautas mūziku un seniem mūzikas instrumentiem"[1] (1904). Tā 2. daļu, kas veltīta mūzikas instrumentiem, viņš iesāk ar dažu Indriķa Livonijas hronikā sniegto ziņu iztirzājumu, tad min latviešu tautas dziesmas un teikas kā visdrošāko avotu, kur var smelties ziņas par mūzikas instrumentiem senatnē. Tālāk rakstā Straumes Jānis vēlreiz piemin katalogā uzskaitītos instrumentus un atstāsta V. Plutes piezīmi par dažādu instrumentu lietošanu. šim instrumentu uzskaitījumam šoreiz seko plašāks apcerējums par koklēm, taurēm, bungām, dūdu, cimboli, spieganām, dūkām. Te apskatītas tautas dziesmas un pasakas, izmantoti Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības 1870. gada 2. septembra sapulces protokola dati, kā arī tolaik jau publicētie A. Jurjāna (1892, 1894), E. Voltera (1892), A. Famincina (1890) un citi materiāli. Raksta beigās doti “seno latviešu mūzikas instrumentu” zīmējumi, no kuriem kankļu un cimbalas attēli, šķiet, nākuši no F. un H. Tecneru (1897) darba “Dainos. Litauische Volksgesänge”. No turienes ņemti koklēm radniecīgo instrumentu nosaukumi un pārņemts arī cimboles uzbūves apraksts.
Krišjāņa Barona "Latvju dainu" izdevumā iekļautie komentāri satur vairākus mūzikas instrumentu gatavošanas un lietošanas aprakstus. Tā 3. sējuma 1. daļā[1] (1904) aprakstīta eglīte, ērkulis, minēts kāds sevišķs trokšņošanas veids kāzās, plīkšķinot pātagas. Parādīta taures vieta kāzās, kā arī citu mūzikas instrumentu lietošana. Vērtīgs ir K. Treijera iesūtītais kāzu apraksts no Ventspils apriņķa, kurā visos svarīgākajos kāzu ieražas posmos minētas dūdas. šie apraksti kopumā nesniedz vispusīgu mūzikas instrumentu lietošanas ainu, tomēr no organoloģijas viedokļa ir diezgan informatīvi un vērtīgi.
Rakstot par mūzikas instrumentiem "senlaikos", arī latviešu instrumentiem ir pievērsies Bindu Atis savā rakstā “Skats mūzikas instrumentu vēsturē”[1] (1908). Tomēr šķiet, ka jaunu materiālu šajā rakstā nav, ir tikai Straumes Jāņa sniegto ziņu atkārtojums. Tāpat pārpublicēti stabules, svilpja, spiegana, koka tauru, dūdu, smuiguļa, cimboles, kā arī latviešu un leišu kokļu attēli, turklāt cimboļu attēls ir nepamatoti sagriezts par 900.
Laikā, kad tika apkopoti un publicēti fundamentālie "Latvju dainu" un "Latvju tautas mūzikas materiālu" izdevumi, tikai izdots arī etnogrāfijā ne mazāk svarīgais Augusta Bīlenšteina divsējumu darbs "Die Holzbauten und Holzgeräte der Letten" (1907, 1918), kura 2. sējuma 9. nodaļa[1] ir veltīta mūzikas instrumentiem. 1. apakšnodaļā "Pūšamie instrumenti" raksturoti: pēkšis, spieganas, pēga, dažāda veida svilpes, svilpes spraugas veida un mēlīšu veida stabules; "Ganu taure, ganu rags" – mizas, tāšu, koka taurs un ragi, gan piemutņa, gan mēlīšu veida, arī metāla taure; "Rags" – dažādu dzīvnieku īpaši apstrādāti ragi; "Somu dūdas" – somas stabules ar un bez plēšām. 2. apakšnodaļā "Stīgu instrumenti" ir materiāli par dūdu, spēli, ģingām un koklēm, bet apakšnodaļā "Sitamie instrumenti" – par bungām, sietiņu, kāzu klabatu (trīdeksni) ar tās dažādajiem paveidiem. Atsevišķās nodaļās atrodama informācija par govju koka zvaniem un par bērnu rotaļu rīkiem – no pogas, rieksta čaulas vai cūkas kājas kauliņa pagatavotiem dūceņiem. Savā pētījumā A. Bīlenšteins raksturo instrumentu veidus un paveidus, to uzbūvi, gatavošanas tehnoloģiju; viņš pievēršas arī terminoloģijai, lietošanas nolūkam, izplatībai. Kopumā varētu teikt, ka A. Bīlenšteina darbs ir plašākais un ievērojamākais latviešu mūzikas instrumentu etnogrāfiskais apraksts 20. gs. pirmajā pusē. No mūsdienu viedokļa tas dažā ziņā uzlūkojams par unikālu darbu, jo vairāki viņa aprakstītie mūzikas instrumenti – dūda, svilpe ar bīdni u. c. – vairs nav atrodami ne dzīvā tradīcijā, ne muzeju materiālos, ne arī citos aprakstos.
Divu kokļu – tā sauktās "kuršu" un "ventiņu" kokles – uzrakstu atšifrēšanai ir veltīts Pētera Abula raksts "Kokļu uzraksti" (1924). Nodarbodamies pamatā ar kriptogrāfijas problemātiku, autors sniedz arī dažus kokļu jautājuma pētīšanai nozīmīgus faktus, tostarp acīmredzot vissenākās saglabājušās latviešu kokles zināmo vēsturi.
Nopietnu organoloģiska rakstura darbu vidū būtu jāpiemin arī tādi, kas, nebūdami zinātniski, tomēr ietekmējuši vai pat ģenerējuši zināmus populārus uzskatus. Tāds būtu, piemēram, Jāņa Vītoliņa raksts "Indiešu un senlatviešu mūzikas instrumentu radniecība"[1] (1932). īsi raksturodams stabules, dūdas, ragus, bungas un cimbales Indijā, autors līdzās min attiecīgā nosaukuma instrumentus Latvijā, vienlaikus apgalvodams, ka, piemēram, neesot starpības starp latviešu (sensuitu) un indiešu mūziķu izpildījumu. šādi pārspriedumi par voluntāri izraudzītiem un formāli līdzīgiem objektiem būtu uzskatāmi par nodevu valodniecības atklājumu ierosinātai eiforijai un ar to saistītām spekulācijām par ģeogrāfiski attālinātu indoeiropiešu (jeb tā laika valodā – "āriešu") etnosu kultūru radniecību.
Jānis Alberts Jansons savā pētījumā "Die lettischen Maskenumzüge" ("Latviešu masku gājieni", 1933), kas ir publicēts arī grāmatā, min vairākus ķekatās izmantojamos trokšņa rīkus.
Apcerējumā par latviešu deju Elza Siliņa pielikuma veidā ir iekļāvusi nodaļu "Deju pavadijumi un dažas ziņas par latviešu senajiem muzikas rīkiem" (1939). Kaut gan tā iesākas ar nepārliecinošu evolucionistiska rakstura pārspriedumu par pirmatnējiem deju pavadījumiem, kopumā autore ir savākusi vienuviet dažāda veida instrumentālās muzicēšanas faktus. Diezgan plaši apcerēta plaukšķināšana, kāju piesišana, dažādu klabekļu un grabekļu sišana, sevišķi izceļot šādu rīku lietošanas maģisko funkciju. īpašā grupā izdalīti dažādie trokšņa rīki kāzās – puškaitis, trīdeksnis, ērkulis, arī klapītes. E. Siliņa apskatījusi svilpes un stabules, uzsverot to nozīmi deju pavadījumam. Viņa pieminējusi arī Straumes Jāņa, kā arī Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības 1870. gada 2. septembra protokolā minētos materiālus par citiem pūšamajiem instrumentiem. No stīgu instrumentiem apcerētas kokles, dūda, ģīga, lielākoties izmantojot 1896. gada Latviešu etnogrāfiskās izstādes, Pieminekļu valdes, A. Bīlenšteina un Brīvdabas muzeja materiālus. Savu nodaļu par mūzikas instrumentiem E. Siliņa nobeidz ar plašāku apceri par somas stabulēm, raksturojot gan instrumenta izplatību, gan lietošanas situācijas, gan tā spēles administratīvo ierobežošanu 18. gs. Te izmantotas J. Kola, J. Petri, A. V. Hupela publikācijas, kā arī K. G. Zontāga apkopotie Vidzemes policijas materiāli.
Salīdzinošie materiāli par latviešu koklēm atrodami A. Famincina (1890), N. Privalova[1] (1908), A. Veisenena[1] (1928), E. Arro[1] (1931), Z. Slavinska[1] (1937) un vairākos citos ne tik nozīmīgos darbos.
Jūlija Sproģa grāmata “Senie mūzikas instrumenti un darba un godu dziesmu melodijas Latvijā” (1943) ir līdz tam lielākais mūzikas instrumentu un instrumentālās mūzikas jautājumiem veltītais darbs. Tā pirmās daļas 12 nodaļās apskatīti sitamie instrumenti – bungas, eglīte, sietiņš, pūšamie instrumenti – taure, rags, vargas (balstoties uz viņa rīcībā esošajām ziņām, autors to uzskata par pūšamo instrumentu), stabule, svilpe, spiegana, pēga, Pāna svilpe, stīgu instrumenti – dūdas, spēles, monohords, cimbāle, Latgales un Kurzemes kokles. J. Sproģis apkopojis folkloras materiālus – tautasdziesmas, sakāmvārdus, pasakas un citus, kuros minēti mūzikas instrumenti, un salīdzinājis tos ar vēsturiskām un etnogrāfiskām liecībām. Darbā publicēti 46 instrumentālu melodiju piemēri, to starpā 2 taures, 19 āžaraga, 7 stabules, 6 dūdu un 12 kokļu melodijas. 8 no tām autors savācis pats, pārējās viņš ņēmis no A. Jurjāna (19 melodijas), E. Melngaiļa (16 melodijas) un A. Salaka (3 melodijas) arhīviem Latviešu folkloras krātuvē. Būdams diezgan erudīts sava laika muzikologs un pārzinādams galvenās latviešu mūzikas instrumentiem veltītās publikācijas, J. Sproģis mēģinājis latviešu instrumentālmūzikas parādības skatīt plašākā reģionālā un vēsturiskā kontekstā.
Diemžēl J. Sproģa grāmata “Senie mūzikas instrumenti un darba un godu dziesmu melodijas Latvijā” neiezīmēja kvalitatīvi jaunu laikposmu latviešu organoloģijā. Sagatavota 1943. gadā, tā tomēr netika publicēta, acīmredzot kādu ar okupācijas situāciju saistītu apstākļu dēļ. Līdz mūsu dienām ir nonācis tikai šī darba korektūras variants, kas glabājas Latviešu folkloras krātuvē.
Emilis Melngailis savā grāmatā “Latviešu dancis” (1949) apraksta tautas mūzikas instrumentus, to gatavošanu un lietošanu, tāpat arī izsaka savas domas par instrumentālās mūzikas atdzimšanas iespējām. Grāmatā ievietotas 362 melodijas un 4 melodiju apdares. Tādējādi būtu sagaidāms, ka šī grāmata būtu ievērojams instrumentālās (deju) mūzikas materiālu krājums, tomēr tā pirmajās piecās nodaļās sakārtotās melodijas būtībā ir dziesmas, kuru divdaļīgs vai četrdaļīgs metrs, formas divdaļība u. c. formālās iezīmes ļāva E. Melngailim tās uzskatīt par danču (paša Melngaiļa apzīmējums) melodijām. Izņēmums ir melodijas Nr. 191, 192, 194–196, 198–201, 206, 208, 210–212, 224, 228–230 un 232, kurām ir analogi grāmatas 6. nodaļā “Instrumentāli paraugi”. šajā nodaļā ievietotas 3 taures, 13 āžaraga, 5 stabules, 13 dūdu, 18 kokļu, 1 divnāšu svilpes un 2 blakusstabuļu melodijas. Ievērojama šo paraugu daļa dublējas “Latviešu mūzikas folkloras materiālu” 1. grāmatā[1]. Te vietā piebilst, ka šo materiālu lielāko daļu E. Melngailis pierakstījis 20.–30. gados.
[izmainīt šo sadaļu] Nodaļas
- Senākās rakstu liecības un ikonogrāfija 13. – 16. gs.
- 17. gs. – 19. gs. vidus. Vārdnīcas un garīgo tekstu tulkojumi
- Etnogrāfiski apraksti
- 19. gs. otrā puse – 20. gs. vidus. Etnogrāfijas materiālu krājumi un etnogrāfiski apraksti
- Valodnieku darbi
- 20. gs. otrā puse