Nikolajs fon Nauens
Vikipēdijas raksts
Nikolajs fon Nauens (avotos: Nikolaus von Nauen, Nicolaus de Nauen) (? - 1253), arī Nikolajs no Nauenas, bija ceturtais Rīgas bīskaps (1229 - 1253).
Cēlies no Magdeburgas, kur ap 1227/1228 bija Sv. Jaunavas baznīcas domkungs, premonstriešu ordeņa loceklis.
Pēc bīskapa Alberta nāves 1229. gada 27. janvārī, Rīgas kapituls ievēl Nikolaju par jauno Rīgas bīskapu, taču Brēmenes arhibīskaps uz veco metropolīta tiesību pamata par jauno Rīgas bīskapu ieceļ Albertu II. Strīda par Rīgas bīskapa amatu izšķiršanu 1230. gada 4. aprīlī Pāvests uztic savam legātam Vācijā un Dānijas kardinālam Otonam, kurš šo uzdevumu savukārt uzliek vicelegātas Alnas Balduīnam. Ievērojot viņa ievāktās ziņas, kardināls Otons par Rīgas bīskapu ieceļ Nikolaju, ko 1231. gada 8. aprīlī arī aptiprina Pāvests.
1231. gada jūnijā Nikolajs ierodas Rīgā. Viņš neievēro Alnas Balduīna līgumus ar kuršiem par viņu kristīšanu un kopīgi ar Zobenbrāļu ordeni un Rīgas pilsētu sadala Kursu un Mežotnes apgabalu Zemgalē savā starpā, un tad piešķir Rīgai 1/6 savas Kurzemes daļas, kā arī 1/3 no Zemgales un Sāmsalas.
Kad 1236. gada 22. septembrī lietuvieši kopā ar zemgaļiem Saules kaujā sagrauj Zobenbrāļu ordeni, kam seko kuršu un sāmu sacelšanas, Nikolajs ar pārējiem prelātiem atbalsta lūgumu Pāvestam apvienot Zobenbrāļu ordeņa atliekas ar Vācu ordeni Prūsijā, ko 1237. gada 14. maijā pāvests arī apstiprina (skat. Livonijas ordenis).
Nikolaja kā baznīcas valdnieka stāvokli apdraudēja Alberta II, kam tūdaļ pēc Nikolaja nāves bija domāts nodot Rīgas bīskapa amatu, iecelšana par Prūsijas un Latvijas virsbīskapu 1251. gadā. Sakarā ar Alberta II jauno lomu, kūrija 1251. gadā pārceļ Zemgales bīskapu Licelburgas Indriķi uz Kurzemes bīskapiju, likvidē Zemgales bīskapiju un tās teritoriju, atskaitot ordeņa trešdaļu, piešķir Rīgas bīskapijai. Savukārt Nikolajs atdāvina pusi Zemgales savam domkapitulam.
Bīskaps Nikolajs veicināja dominikāņu (1234) un franciskāņu ordeņu apmešanos Rīgā. Viņš bija labās attiecībās ar Rīgas pilsētu - izlēņoja tai zemes Kursā, Zemgalē un Sāmsalā, paplašināja Rīgas pašvaldības tiesības saskaņā ar Visbijas pilsētas tiesībām un par spīti kādai legāta Vilhelma pavēlei, 1244. gadā atzina Rīgas aizliegumu atsavināt pilsētas zemes gabalus garīgu ordeņu labā, ko pāvests 1251. gadā gan atkal atcēla. 1250. gadā viņš atjauno Rīgas namnieku un tirgotāju privilēģiju attiecībā uz brīvu un drošu ceļu, ko tiem bij piešķīris bīskaps Alberts
Nikolajs miris starp 1253. gada 25. augustu un novembri.
[izmainīt šo sadaļu] Informācijas avoti
- Nikolajs, Latviešu konversācijas vārdnīca. 15.sējums, 28958.-28960.sleja.
Priekštecis: Alberts fon Bukshēvdens |
Rīgas bīskaps 1229–1253 |
Pēctecis: Alberts Zauerbērs (kā Rīgas arhibīskaps) |