Pirmais pasaules karš

Vikipēdijas raksts

1.pasaules karš
Laiks Sākums:
1914.g. 26.jūlijā
Beigas:
1918.g. 11.novembrī
Karadarbības vieta Galvenokārt Eiropā
Kara beigas Versaļas līgums
Senžermēnas līgums
Trianonas līgums
Neijī līgums
Sevras līgums
Kara rezultāts 1) Vācijas sakāve;
2) Komunistiskā režīma nodibināšanās Krievijā,
3) Austroungārijas sabrukums.
Karojošās puses
ASV
Beļģija
Francija
Grieķija
Itālija
Japāna
Krievija
Lielbritānija
Portugāle
Rumānija
Serbija
Austroungārija
Bulgārija
Turcija
Vācija
Galvenās kaujas
Verdenas kauja
Kauja pie Sommas
Kaporeto kauja
Pšemislas aplenkums
Kauja pie Ipras
Galvenās personas
Francis Jozefs I (Austroungārija)
Ferdinands Fošs (Francija)
Deivids Loids Džordžs (UK)
Nikolajs II (Krievija)
Vilhelms II (Vācija)
Kara upuri
Kara upuri Valsts Cietušo Mirušo Ievainoto
Vācija 6’253’757 2’037’700 4’216’057
Krievija 6’250’000 1’300’000 4’950’000
Francija 5’623’800 1’357’800 4’266’000

Austroungārija 4’820’000 1’200’000 3’620’000
Lielbritānijas Impērija* 2’998’671 908’371 2’090’300
Serbija 1’700’000 450’000 1’250’000
Itālija 1’597’000 650’000 947’000
Osmaņu impērija 725’000 325’000 400’000
Rumānija 455’706 335’706 120’000
Savienotās Valstis*** 360’300 126’000 234’300
Bulgārija 239’890 87’500 152’390
Kanāda* 239’605 66’655 172’950
Austrālija* 218’501 59’330 159’171
Jaunzēlande 76’692 18’166 58’526
Montenegro 60’000 50’000 10’000
Beļģija 58’402 13’716 44’686
Grieķija 26’000 5’000 21’000
Portugāle 20’973 7’222 13’751
Ņūfaundlenda** 3’565 1’251 2’314
Japāna 1’207 300 907
Kopā 32’129’069 9’399’717 22’729’352
* Lielbritānijas Impērijā ir ieskaitīti Kanādas, Īrijas, Austrālijas un Indijas cietušie.
** Tajā laikā Ņūfaundlenda bija, nevis Kanādas daļa, bet gan domīnija.
*** Savienoto Valstu oficiālie 1920. gada 1. aprīlī dotie skaitļi uzrāda 33’560 cīņās mirušo; 14’720 mirušo no ievainojumiem, 57’460 no slimībām; 7’920 no citiem iemesliem mirušo; 205’690 ievainoto; 46 bezvēsts pazudušo; 4’480 ieslodzīto. Avots: The Communication Trench, Anecdotes & Statistics from The Great War 1914-1918. Raksta autors: Will R. Bird ( 75.lpp.)
Piezīme: Apmēram 50% no Norvēģijas tirdzniecības flotes tika noslīcinātas Vācijas zemūdeņu kara laikā. Procentuāli vislielākais tirdzniecības kuģu zaudējums visā Pirmā pasaules kara laikā. Tika nogalināti gandrīz 2000 jūrnieku.
Palielināt

Pirmais pasaules karš, arī pazīstams kā "I Pasaules karš", "Lielais Karš", "Nāciju karš" un "Karš, kas beigs visus karus", bija vispasaules konflikts, kas ilga no 1914. līdz 1919. gadam.Karš notika starp Sabiedrotajiem Antantes vadībā vienā pusē un Trejsavienību - Vācijas bloku otrā pusē. Neviens cits iepriekšējais konflikts nebija mobilizējis tik daudz karavīru, vai ir saturējis tik daudz cīņu uz karalauka. Kad karš beidzās, tas kļuva par otru asiņaināko cīņu cilvēces vēsturē (aiz Taipingu sacelšanās), kaut arī tas tika pārspēts jau pēc vienas paaudzes - Otrajā pasaules karā.

Pirmais pasaules karš kļuva bēdīgi slavens ar pozīciju karu rietumu frontē, kur karavīri tika ieslodzīti ierakumos, aizsardzības taktiku dēļ. Vairāk nekā 9 miljoni mira uz karalauka un gandrīz tik pat mājas frontēs aiz nepietiekamās barības, genocīda un slimībām. Starp citiem vērā ņemamiem notikumiem, tika uzsākta pirmā masīva bumbu izmešana no gaisa un viena no gadsimta pirmajām liela apmēra civiliedzīvotāju masveida slepkavošanām kā viens no modernās karošanas aspektiem. Strauji attīstījās jaunu un iznīcinošu ieroču izmantošana – sāka lietot tankus, lidmašīnas, ložmetējus un ķīmiskos ieročus

Pirmo pasaules karu izraisīja sarežģīti notikumu pavērsienu kopums (skat. zemāk - Cēloņi). Tas kļuva par izšķirošu rāvienu prom no vecās pasaules kārtības, par absolūtās monarhijas galu Eiropā. Sabruka četras impērijas: Vācija, Austroungārija, Osmaņu Impērija un Krievija, to četras valdnieku dinastijas – Hohencollernu dinastija, Hābsburgu dinastija, Ottomaņi un Romanovu dinastija - kuru saknes stiepās līdz pat Krusta karu laikiem, visas krita kara laikā vai tūlīt pēc tā.

Nespēja efektīvi cīnīties ar kara postījumu sekām noveda pie plašas autoritārisma izplatības Eiropā - tas lika parādīties fašismam Itālijā, nacismam Vācijā un briesmīgajam Otrajam pasaules karam tikai vienu paaudzi vēlāk. Karš kļuva par Boļševiku revolūcijas katalizatoru Krievijā, kura iedvesmos nākamās komunisma revolūcijas pat tik atšķirīgās valstīs kā Ķīna un Kuba, un liks pamatus Aukstajam karam starp PSRS un Savienotajām Valstīm. Austrumos Osmaņu impērijas sabrukums lika pamatus modernai demokrātiskai valstij – Turcijai. Centrālajā Eiropā dzima jaunas valstis – Čehoslovākija, Dienvidslāvija, Baltijas valstis un citas. Atkal tika atjaunota Polija.

Franču un Britu impērijas spēku aktivitātes Tuvajos Austrumos pēc Osmaņu impērijas sabrukuma liks pamatus vairākiem mūsdienu konfliktiem - Arābu-Izraēlas konfliktam, grieķu-turku konfliktam par Kipru, Irānas-Irākas konfliktu 1980. gadā, un Līča karu 1990. gadā.

Satura rādītājs

[izmainīt šo sadaļu] Cēloņi

1914. gada 28. jūnijā Franci Ferdinandu, Austrijas Erchercogu un Austroungārijas troņmantinieku nogalināja Gavrila Princips, Bosnijas serbu students. Viņš bija daļa no 15 slepkavu grupas, kuru atbalstīja „Melnā Roka” - slepena panserbu nacionālistu sabiedrība ar saiknēm Serbijas karaspēkā. Slepkavība aizšķīla nelielu sākotnēju uztraukumu Eiropā. Erchercogs pats par sevi nebija īpaši populārs, īpaši pašā Austroungārijas impērijā. Tomēr Sarajevā pēc Erchercoga slepkavības notika vairākas sacelšanās, orientētas uz serbu minoritāti. Kaut arī šī slepkavība tika pasniegta kā tiešs iemesls Pirmajam pasaules karam, kara īstie iemesli ir paslēpti dziļāk, sarežģītās aliansēs un pretsvaros, kuri izveidojās starp dažādiem Eiropas spēkiem pēc Francijas sakāves un Vācijas valsts izveidošanās Otto fon Bismarka vadībā 1871. gadā.

[izmainīt šo sadaļu] Iemesli un atbildīgie

Pirmajam pasaules karam ir daudz savstarpēji saistīti iemesli, piemēram -

Dedzīgs un nelokāms nacionālisms

Iepriekšējie neatrisinātie strīdi

Sarežģīta alianšu sistēma

Sarežģīti strukturētas un sadrumstalotas valdības

Aizkavēšanās un pārpratumi diplomātiskajos sakaros

Iepriekšējo desmitgažu bruņojuma sacīkstes

Uzskatu stigrība militārajos plānojumos

Valstu neapmierinātība ar pasaules sadali

Jaunizveidojušās Vācijas un Itālijas centieni iekarot vietu pasaules politikā

Cīņa par ekonomiskās attīstības iespējām, iegūstot izejvielas vai jaunus patērētājus

Ir daudzas dažādas hipotēzes, kas mēģina izskaidrot kurš vai kas ir vainojams Pirmā pasaules kara notikšanā. Agrākie izskaidrojumi, izplatīti 1920. un 1930. gados, uzsvēra oficiāli [[Versaļas līgums][Versaļas miera līgumā]] ierakstītos oficiālos atbildīgos – ka Vācija ar tās sabiedrotajām ir vienīgās par karu atbildīgās valstis. Tomēr laika gaitā pētnieki sāka raudzītes uz gan Vācijas, gan Krievijas nelokāmību militārajos plānos, katra no kurām uzsvēra pirmā uzbrukuma un ātras plāna izpildes svarīgumu.

Lielbritānijas pieredze koloniālajos karos, kuros šī lielvalsts guva relatīvi vieglas uzvaras, jo tās pretinieki bija daudz vājāki, radīja nepamatotu kara entuziasmu valsts iedzīvotājos. Pie tam neviens liels politisks spēks nepretojas karam, un tie, kas nepiekrita karam, nebija pietiekami spēcīgi, lai varētu izveidot vērā ņemamu opozīciju.

Cits kara iemesls bija alianšu izveidošanās un apbruņojuma sacīkstes. Nācijas pretējos alianšu blokos sāka baidīties viena no otras. Vācija varēja izrauties, attīstot militāro tehnoloģiju, bet Anglija, kā jūras braucēju nācija, varēja tai sekot ar vēl stiprākiem kuģiem. Valstu līderi atraduši sevi nostādīti pretī aizvien augošam nacionālistiskam naidam, kas jau bija audzis Eiropā jau gadiem ilgi. Tas atstāja valdībām aizvien mazākas iespējās manevrēt 1914. gada pēdējajās jūlija nedēļās. Izmisīgie diplomātiski mēģinājumi Austrijas-Serbijas strīdā kļuva nesvarīgi, kad automātiskās militārās eskalācijas starp Vāciju un Krieviju pastiprināja viena otru.

Nedrīkst arī nepietiekami novērtēt komunikāciju problēmu 1914. gadā. Visas nācijas joprojām izmantoja kā galveno komunikāciju forumu telegrāfus un ziņnešus, radot vairāku stundu vai pat dienu garas aizkavēšanās katrā sarunu posmā.

[izmainīt šo sadaļu] Kara pirmais posms

Pašas pirmās kara darbības notika tālu no Eiropas - Āfrikā un Klusajā okeānā. Franču un Britu impērijas (šajās cīņās aktīvi piedalījās arī Jaunzēlande un Austrālija) jau dažu mēnešu laikā okupēja visas Vācijas teritorijas Klusajā okeānā. Āfrikas teritorijā neliela mēroga cīņas turpinājās visa kara laikā.

Nesaprašanās starp Vāciju un Austroungāriju lika Austroungārijai neplānoti sadalīt savu militāro spēku divās daļās, lai satiktu Krievijas armiju no ziemeļiem. Serbu armija, kas nāca no valsts dienvidiem, satika Austrijas armiju Ceras cīņā 1914. gada 12. augstā.

Serbi ātri ieņēma aizsardzības pozīcijas pret Austroungāriju. Pirmais uzbrukums notika 16. augustā un ilga līdz 21. augustam. Smagās nakts cīņās serbu vadonis Stepa Stepanovičs noturēja serbu aizsardzības līniju. Austrieši atkāpās pāri Danubes upei, ciešot 21’000 cilvēku lielus zaudējumus pret 16’000 serbu zaudējumiem. Šī bija pirmā lielā Antantes uzvara. Austroungārija nespēja veikt savu galveno kara mērķi – Serbijas iznīcināšanu, un kļuva skaidrs, ka Vācijai vajadzēs sadalīt savus spēkus karam divās frontēs.

Vācija mēģināja īstenot Šlīfena plānu, kurš paredzēja ātri likvidēt Francijas pretošanos un tad apgriezties, lai cīnīties ar lēni mobilizējošos Krievijas armiju. Vācijas plāni paredzēja uzbrukt Francijai no ziemeļiem. Šādam nolūkam vajadzētu virzīties caur Beļģiju. Sākumā Vācija prasīja šķērsošanas tiesības, lai Beļģija ļauj militārajam spēkam iziet caur tās teritoriju. Par to Vācija apsolīja uzskatīt Beļģiju par visciešāko sabiedroto. Kad Beļģija atteicās, Vācija devās caur tās teritoriju bez līguma, ieņemot sākumā Luksemburgu. Vēlāk Vācijas armija satika arī Beļģijas pretošanos, taču tik un tā turpināja savu ātro gaitu caur Beļģijas teritorijai uz Franciju. Kara sākums Vācijai bija ļoti veiksmīgs. 1914. gada 14-24. augusta pierobežu cīņas.

Tomēr Beļģijas pretošanās, Britu spēki un negaidīti ātra Krievijas mobilizācija, izjauca Vācijas plānus. Krievija uzbruka austrumu Prūsijā, liekot Vācijai atdalīt spēkus paredzētus rietumu frontei. Vācija ir uzvarējusi Krieviju vairākās cīņās, kopā pazīstamās kā Tannenbergas cīņas (17. augusts – 2. septembris), bet šī diversija ļāva apstādināt Vācijas ātro izrāvienu uz Parīzi pirmajā Marnas cīņā (1914. gada septembris). Tomēr Vācija ieņēma labu aizsardzības pozīciju Francijā un padarīju par karot nespējīgiem par 230’000 vairāk Franču un Angļu kājnieku, nekā zaudēja mēnešos no augusta līdz septembrim.

[izmainīt šo sadaļu] Notikumi rietumu frontē

1914. gadā kara uztvere tika ļoti romantizēta. Kara pasludināšana tika pieņemta ar lielu sajūsmu cilvēku vidū.

Nacionālistisku jūtu pārpildīti un šādu romantizētu sabiedrības uzskatu vadīti, ļoti daudzi cilvēki pieteicās karam. Taču īstenībā viņus sagaidīja kas pilnīgi cits.

Militārā tehnoloģijas attīstība tajā laikā bija karu padarījusi daudz asiņaināku, salīdzinot ar iepriekšējiem kariem. Vislabākie aizsardzības ieroči (ložmetēji un dzeloņdrātis) bija daudz pārāki par vislabākajiem uzbrukuma ieročiem, ko tikai nedaudz mainīja pakāpeniskā tanku ieviešana 1916. gadā. Attiecīgi jebkurš uzbrukuma mēģinājums prasīja daudz karavīru dzīvību. Aculiecinieki atzīmē ģenerāļu pilnīgo vienaldzību pret lielajiem cilvēku pūļiem, kas skrēja pretī ložmetēju nāvējošajai ugunij.

Angļi un franči centās pārņemt ofensīvu, bet Vācija mēģināja aizsargāt savas ieņemtās teritorijas. Sekas šim ir tas, ka Vācijas ierakumi bija daudz labāk uzcelti. Angļu un franču ierakumiem gadiem ilgi bija tika „pagaidu” statuss, jo viņi taisījās jebkurā brīdi izlauzties caur Vācijas spēkiem.

1915. gadā kaujā pie Ipras vācieši pirmo reizi izmantoja ķīmiskos ieročus, atverot 6 km platu pārrāvumu pretinieku līnijā, franču koloniālajiem kājniekiem atkāpjoties. Šo robu aizvēra Kanādas karavīri.

Abas puses vairs nespēja veikt nevienu spējīgu izrāvienu sekojošos četros gados, taču Vācijas darbība pie Verdenas 1916. gadā un Antantes neveiksmes pie Sommas 1916. gada vasarā noveda Francijas armiju līdz pat sagrūšanas robežai.

1915-1917. gados angļu un franču spēki cieta daudz lielākus zaudējumus nekā Vācija, taču abas puses zaudēja daudzus miljonus cilvēku gan no ievainojumiem, gan no slimībām.


[izmainīt šo sadaļu] Notikumi dienvidos

[izmainīt šo sadaļu] Osmaņu impērija

Cīņas pārsvarā notika Kaukāzā. Neveiksmīgas turku karadarbības rezultātā Krievija praktiski sagrāva Osmaņu spēkus. 1917. gada pavasarī Krievija bija gatava un spējīga veikt izšķirošu triecienu, taču revolūcijas dēļ kara darbība tika pārtraukta.


[izmainīt šo sadaļu] Itālijas iesaistīšanās karā

Itālija bija Vācijas un Austroungārijas sabiedrotā kopš 1882. gada, bet tai bija savas pretenzijas uz Austrijas teritoriju Terentino, Istrijā un Dalmatijā. Austrijas valdība mēģināja panākt Itālijas neitralitāti par apmaiņu pret Francijas teritorijām, taču Itālija pievienojās Antantei, parakstot Londonas paktu 1915. gada aprīlī, un maijā pieteica karu Austroungārijai. Pēc 15 mēnešiem Itālija pieteica karu arī Vācijai.

Itālija kara laikā, kaut gan slikti ekipēta, bija lielā skaitliskā pārsvarā. Lielākā daļa cīņu notika kalnu reģionos, kuras ir ļoti labas pozīcijas aizsardzības cīņām. Neskatoties uz visu šo un 1917. gadā Austrijas jau tā stiprās dienvidu frontes pastiprināšanu, Austroungārijas štāba priekšnieka Konrāda fon Hotzendorfa ārkārtīgi stiprā naida pret itāļiem, kas padarīju viņu aklu ļoti daudzos veidos, dēļ lika pieļaut ļoti daudzas muļķīgas stratēģiskas un taktiskas kļūdas kampaņās pret Itāliju.

1918. gadā Austroungārija cīņā ar Itāliju padevās Antantes spēkiem Vittorio Veneto cīņā.


[izmainīt šo sadaļu] Notikumi austrumu frontē

Kamēr rietumu fronte bija nonākusi strupceļā - ierakumos, austrumos karš aktīvi turpinājās.

Krievijas sākuma plāni bija diezgan veiksmīgi, taču diezgan ātri Vācijas spēki atstūma Krieviju atpakaļ. Krievijas mazāk attīstītā ekonomika un militārā organizācija drīz izrādījās nespējīga pretoties pret apvienotajam Vācijas un Austroungārijas impēriju spēkiem. 1915. gada 5. augustā trejsavienības izrāviens Polijas dienvidos, sagrābdama Varšavu, lika Krievijai atkāpties no visas Polijas. Šī atkāpšanās palika zināma kā „Lielā atkāpšanās”.

[izmainīt šo sadaļu] Kara otrais posms

1917. gada notikumi vistiešāk atspoguļosies kara nobeigumā, taču to nevarēja saredzēt līdz pat 1918. gadam. Antantes Vācijas jūras blokāde izdarīja nopietnu spiedienu uz Vāciju. Atbildē 1917. gada februārī Vācija sāka zemūdens karu, kura mērķis bija novest Angliju bada nāvē un izstāšanās no kara. Kaut gan sākumā, lielo britu zaudējumu dēļ (līdz pat 860’000 tonnu zaudētu izejvielu mēnesī), drīz vien Anglija ieviesa konvoju sistēmu, kas krietni samazināja vācu zemūdeņu veidotos zaudējumus.

Tā ka decembrī Krievija padevās, Vācijai parādījās liels karavīru daudzums, ko varēja pārvirzīt uz rietumu fronti, taču lielo attālumu dēļ šīs pārvietošanas notika ļoti lēni.

No otras puses, ap to laiku rietumu frontē iesaistījās ASV, un bija skaidrs, ka kara izšķirošais atrisinājumu vajadzēs meklēt tieši šeit. Vācija zināja, ka Amerikas kareivju pieplūduma dēļ viņa vairs nespēs vinnēt aizsardzības karu, tādēļ plānoja strauju rāvienu uz rietumiem, izmantojot jauno bruņoto karaspēku un jaunas kājnieku taktikas. Pie tam abas puses apzinājās, ka ieildzis karš draudēja ar sociālo sagruvumu vai pat revolūciju, kā Krievijā. Abām pusēm bija nepieciešama ātra uzvara rietumu frontē.

[izmainīt šo sadaļu] ASV iesaistīšanās

Zemūdens karš kopā ar Cimmermaņa telegrammu sagrāva attiecības starp trejsavienību un ASV. Prezidents Vudro Vilsons pieprasīja pieteikt karu Vācijai, kas arī notika 1917. gada 6. aprīlī. Senāts pieņēma lēmumu par kara pieteikšanu nobalsojot 373 pret 50.

Kaut gan ASV deva ļoti svarīgu papildinājumu karam, viņa tā arī nekļuva par Antantes locekli, taču palika tikai par Antantes savienoto. Nozīmīgi ASV spēki ieradās Eiropā tikai 1918. gada vasarā.

Kara laikā Amerikas spēki sastāvēja no gandrīz vienīgi kājniekiem. Vairāki mēģinājumi sadalīt amerikāņu vienības un izmantot viņus kā papildinājumu Francijas un Anglijas spēkiem izgāzās.

Amerikāņi bija vienīgie, kas vēl piekopa frontālo uzbrukumu (kur kājnieki caur ložmetēju ugunij skrien uz pretinieka ierakumiem, lai turpinātu cīņu tur), ko Anglija un Francija sen jau nelietoja, tādēļ nedaudzajās kara operācijās 1918. gada vasarā un rudenī Amerika cieta milzīgus zaudējumus.

[izmainīt šo sadaļu] Kara trešais posms

[izmainīt šo sadaļu] Vācijas 1918. gada pavasara ofensīva.

Vācijas plānos bija ātra ofensīva pa rietumu fronti pirms Amerikas spēku nostiprināšanās.

Darbība sākās 1918. gada 21. martā. Vācu spēkiem izdevās bezprecedenta 60km garš izrāviens uz priekšu. Pirmo reizi kopš 1914. gada manevrēšana atgriezās kara laukā.

Britu un franču ierakumi tika sakauti, izmantojot vēl nebijušu infiltrācijas taktiku.

Frontes līnija pārvietojās 120km līdz Parīzei. Daudzi parīzieši jau bēga no pilsētas. Uzbrukuma sākums bija tik labi izdevies, ka 24. marts Vācijā tika pasludināts par valsts brīvdienu. Daudzi vācieši ticēja, ka uzvara ir tuva. Tomēr pēc smagām cīņām Vācijas ofensīva tika apstādināta. Vācijas zaudējumi starp 1918. gada martu un aprīli bija 270’000.

15. jūlijā Antantes spēki, ASV atbalstīti, sāka otro cīņu pie Marnes. Šī Antantes iniciatīva atzīmēja Antantes uzvaru sākumu.

Tajā pašā laikā Vācija bruka jau arī no iekšpuses. Nepārtraukti notika pretkara gājieni un armijas morāle bija ļoti zema. Ražošanas apjoms, salīdzinot ar 1913. gadu, bija sarucis par 53% .

[izmainīt šo sadaļu] Antantes uzvara

1918. gada 8. augustā notika jau gaidītais pretuzbrukums (Amjēnas cīņa). To veica britu Ceturtās armijas III korpuss kreisajā flangā, franču Pirmā armija labajā un Kanādas un Austrālijas korpuss vadot uzbrukuma trieciengrupu centrā. Antantes spēki sastāvēja no 414 IV un V modeļa tankiem un 120’000 cilvēku. Antantes spēki septiņu stundu laikā pavirzījās 12km uz priekšu Vācijas teritorijā.

Tomēr pēc dažām dienām ofensīva samazinājās – Britu impērija piedzīvoja problēmas ar praktiski visiem saviem tankiem (izņemot 7 no viņu 414). 1918. gada 15. augustā ofensīva tika pārtraukta un sākās jaunas ofensīvas plānošana. Tas notika pēc 6 dienām - 21. augustā. Ap 130’000 Savienoto Valstu tika iesaistīti cīņā, kopā ar britu 3. un 4. armiju. Ofensīva bija ļoti veiksmīga - Vācijas 2. armija tika atstumta pa 55km garu fronti. 2. septembrī Vācija jau bija atstumta līdz Hinderburgas aizsardzības līnija.

Hindenburga aizsardzības līnijas ieņemšanas mēģinājums notika 26. septembrī: 260’000 amerikāņu kareivju skrēja pretī Hindenburga aizsardzības līnijas ložmetēju ugunij. Visām divīzijām, izņemot Amerikas 79. kājnieku divīziju, izdevās ieņemt savus pamatobjektus. Šī neveiksme ļāva Vācijai atgūties un pārgrupēties. Visas aizsardzības līnijas ieņemšana notika 27. septembrī, taču nespēja ieņemt to iepriekšējā dienā izrādījās par vienu no visdārgākajām kļūdām visas kampaņas laikā.

Jau oktobra sākumā bija acīmredzams, ka lietas vairs nenotiks pēc Vācijas plāna. Jau atkal daudzi tanki atteica darboties, un tie, kas bija spējīgi darboties, bija bezspēcīgi, jo tanku komandieri uzskatīja, ka pa šādu teritoriju nav iespējams pārvietoties. Tomēr, pat vēl pirms tā, Ludendorfs jau 1. oktobrī bija sapratis, ka Vācijai bija tikai divi likteņi – pilnīga iznīcība vai padošanās. Viņš ieteica pēdējo augstākajām valsts personām sanāksmē Spa, Beļģijā tajā pašā dienā. Baumas par Vācijas neizbēgamo sakāvi izplatījās Vācijas bruņotajos spēkos. Sacelšanās draudi kļuva par pastāvīgu problēmu. Admirāļi Šērs un Ludendorfs izlēma uz pēdējo mēģinājumu atjaunot Vācu jūras kara flotes „varonību”. Viņi zināja, ka šādu darbību aizliegs valdība un izlēma to neinformēt. Baumas par tuvojošos uzbrukumu sasniedza jūrniekus Keilā. Daudzi no jūrniekiem dezertēja – atteikdamies piedalīties uzbrukumā, kuru viņi uzskatīja par neko vairāk par pašnāvību. Par incidentu šo atbildību uzņēmās Ludendorfs, kuru atlaida 26. oktobrī.

Tomēr, kopš 1918. gada septembra beigām, Ludendorfs veidoja savu personīgo plānu. Kaut gan viņš bija konservatīvs tradīcionālists, viņš izlēma mēģināt uzsākt politisku revolūciju, ieviešot jaunas reformas, kuras „demokratizētu” Vāciju. Šīs reformas apmierinātu arī monarhistus, jo ķeizara valdīšana nepārtrauktos. Viņš uzskatīja, ka demokratizācija parādītu Vācijas iedzīvotājiem, ka valdība ir gatava mainīties, šādā veidā samazinot sociālistiskās revolūcijas iespēju, kāda notika Krievijā 1917. gadā. Tomēr, daži vēsturnieki uzskata, ka Ludendofam bija arī apslēpts motīvs. Viņa reformas piešķirtu lielākas tiesības Reihstāga locekļiem – īpaši valdošajām partijām, tajā laikā centriskajai, liberālistiskajai un sociāldemokrātu partijām. Tādēļ, ja šīm partijām būtu vairāk spēka, viņām būtu pietiekami daudz varas, lai pieprasītu karadarbības izbeigšanu. Un ar 5’989’758 upuriem Vācijā (4’216’058 ievainoti un 1’773’700 gājušiem bojā) tas ir tieši tas, ko viņas darīja. Drīz pēc tam Ludendorfs ļoti krasi izmainīja savu viedokli un teica, ka tās partijas, kurām viņš deva varu, bija atbildīgas par Vācijas sakāvi karā, ka šie politiķi ir „iedūruši Vācijai mugurā”. Par valdības vadītāju nozīmēja princi Maksi fon Badenu (SDP). Miera sarunas tika uzsāktas nekavējoties pēc viņa iecelšanas amatā. Tomēr fon Badens nevarēja izlemt starp konstitucionālās monarhijas valsti vai demokrātisko valsti. Viņa neizlēmību atrisināja Filips Šeidemans, kurš 1918. gada 9. novembrī, no Reihstāga augstākās ložas paziņoja, ka Vācija no šī brīža ir republika. Fon Badens paziņoja, ka ķeizaram ir jāatstāj amats – pirms ķeizars paspēja pats pieņemt kādu lēmumu. Imperiālistiskā Vācija bija mirusi, un jaunā Vācija piedzimusi.


[izmainīt šo sadaļu] Kara beigas

Bulgārija bija pirmā no Vācijas bloka valstīm, kura padevās (1918. gada 29. septembris). Vācija pieprasīja uguns pārtraukšanu 1918. gada 3. oktobrī. Kad Vilhelms II pavēlēja Vācijas jūras flotei uzbrukt Antantes jūras spēkiem, sākās sacelšanās no 1918. gada 29. oktobra. 30. oktobrī Osmaņu impērija kapitulēja. 3. novembrī Austroungārija pacēla pamiera karogu Itālijas armijas priekšā, prasot karadarbības izbeigšanu un miera nosacījumus. Kad Antantes autoritātes vienojās par nosacījumiem, tos pa telegrāfu nosūtīja Austrijai un tie tika pieņemti. Karadarbības pārtraukšana stājās 3 pēcpusdienā 4. novembrī. Pēc Hābsburgu dinastijas gāšanas, Austrija un Ungārija parakstīja atsevišķus miera līgumus ar Antanti.

Pēc Vācijas revolūcijas, 9. novembrī tika pasludināta Vācijas republika, kas atzīmēja Vācijas impērijas galu. Ķeizars nākamajā dienā muka uz Nīderlandi, kas deva viņam politisku patvērumu.

11. novembrī, dzelzceļa vagonā pie Kompjenas mežā, Francijā tika parakstīts pamiers starp Vāciju un Antanti. Tās dienas 11:00 uguns pārtraukšana stājās spēkā, un pretojošās armijas sāka atkāpties no savām pozīcijām.

Kara stāvoklis starp abām pusēm turpinājās vēl nākamos septiņus mēnešus, līdz to beidzot pārtrauca Versaļas līgums1919. gada 28. jūnijā.


[izmainīt šo sadaļu] Kara gaita datumos

[izmainīt šo sadaļu] 1914

• 23. jūlijs: Austroungārijas ultimāts Serbijai.

• 28. jūlijs: Austroungārija piesaka karu Serbijai.

• 31. jūlijs: Krievija uzsāk mobilizāciju.

• 1. augusts: Vācija piesaka karu Krievijai.

• 2. augusts: Vācu kājnieki okupē Luksemburgu.

• 3. augusts: Vācija pasludinu karu Francijai.

• 4. augusts: Vācija iebrūk neitrālajā Beļģijā, Apvienotā Karaliste atbildē piesaka karu Vācijai.

• 6. augusts: Montenegro, pievienojas savam mūžīgajam savienotajam Serbijai un piesaka karu Austroungārijai.

• 10. augusts: Austroungārija piesaka karu Krievijai.

• 12. augusts: Apvienotā Karaliste un Francija piesaka karu Austroungārijai.

• 23. augusts: Japāna piesaka karu Vācijai.

• Septembris: Vienotības pakts, ko paraksta Francija, Anglija un Krievija.

• 9. oktobris: Beļģija krīt vācu kājniekiem Antverpas ielekumā.

• 29. oktobris: Osmaņu impērija pievienojas karam Vācijas un Austroungārijas pusē.

• 2. novembris: Krievija piesaka karu Osmaņu sultanātam.

• 5. novembris: Francija un Apvienotā Karaliste piesaka karu Osmaņu sultanātam.

• 25. decembris: Ziemassvētku pamiers ierakumos.

[izmainīt šo sadaļu] 1915

• 25. aprīlis: Iesākas Gallioples kampaņa. Turki sagrauj Apvienotos.

• 26. aprīlis: Itālija paraksta slepenu Londonas paktu ar Antanti.

• 23. maijs: Itālija piesaka karu Austroungārijai.

• 14. oktobris: Bulgārija piesaka karu Serbijai un pievienojas karam Vācijas un Austroungārijas pusē.

[izmainīt šo sadaļu] 1916

• 9. marts: Vācija piesaka karu Portugālei

• 27. augusts: Rumānija piesaka karu Austroungārijai

• 28. augusts: Itālija piesaka karu Vācijai

[izmainīt šo sadaļu] 1917

• 16. janvāris: Vācija aizsūta Zimmermanna telegrammu Meksikai, piedāvājot aliansi pret ASV.

• 6. aprīlis: Savienotie Valstis piesaka karu Vācijai.

• 27. jūnijs: Grieķija pievienojas karam Antantes pusē.

• 6. jūlijs: Tiek sagrābta Akvaba, galvenā Osmaņu impērijas ostas pilsēta

• 14. augusts: Ķīnas republika piesaka karu Vācijai.

• 26. oktobris: Brazīlija piesaka karu Vācijai.

• 7. novembris: Oktobra revolūcija Krievijā

• 7. decembris: ASV piesaka karu Austroungārijai.

[izmainīt šo sadaļu] 1918

• 8. janvāris: Prezidents Vūdrovs Vilsons, izsaka savu slaveno 14 punktu aicinājumu, kurā viņš iepazīstina ar Tautu apvienības pamatideju.

• 3. marts: Krievija un Trejsavienība paraksta Brestas līgumu, kas apzīmēja Krievijas iziešanu no Pirmā pasaules kara

• 30. oktobris: Osmaņu (turku) padošanās atzīmē turku teritorijas atvēršanos Antantes militārajām operācijām

• 11. novembris: Karadarbības pārtraukšana ir parakstīta, Pirmais pasaules karš ir beidzies.

[izmainīt šo sadaļu] 1919

• 28. jūnijs: Versaļas līgums: oficiālais Pirmā pasaules kara beigšanas līgums starp Antanti un Vāciju.

[izmainīt šo sadaļu] 1920

• 4. jūnijs: Trianonas vienošanās, Ungārijas karalistes nodalīšana no Austroungārijas impērijas.

[izmainīt šo sadaļu] 1923

• 24. jūlijs: Lausannes līgums, miers ar Turciju

• 29. oktobris: Turcija maina savu valdību uz republiku.

[izmainīt šo sadaļu] Valstu mērķi

  • Vācija: Lielbritānijas un Francijas koloniju ieguve, Francijas un Krievijas novājināšana; ietekmes nostiprināšana Eiropā.
  • Austroungārija: palielināt ietekmi Balkānos, nepieļaut Krievijas ietekmes palielināšanos Balkānos.
  • Itālija: palielināt savu teritoriju uz ziemeļaustrumiem.
  • Lielbritānija: Vācijas novājināšana, Vācijas koloniju ieguve, Osmaņu impērijas sadalīšana.
  • Francija: Vācijas novājināšana, Elzasas, Lotringas,Zāras un Reinas teritoriju atgūšana.
  • Krievija: nepieļaut Austroungārijas ietekmes palielināšanos Balkānos un kontroli pār Bosforas jūras šaurumu, Vācijas novājināšana.

[izmainīt šo sadaļu] Karojošās puses un neitrālās valstis

  • Antante - Lielbritānija, Francija, Krievija.
  • Trejsavienība - Vācija, Austroungārija, Itālija (karoja Antantes pusē).
  • Neitrālās valstis - Zviedrija, Šveice, Nīderlande, Spānija.

[izmainīt šo sadaļu] Sekas

Pirmais pasaules karš likvidēja absolūtisma monarhijas Eiropā. Šis karš bija arī nozīmīgākais Krievijas Impērijas sabrukuma un komunistiskās revolūcijas cēlonis. Vācijai uzspiestie miera noteikumi, neatrisinot problēmas, kas izraisīja Pirmo pasaules karu, radīja praktiski nenovēršamu Otro pasaules karu. Ļoti būtiskas sekas - daudzu jaunu valstu, to skaitā arī Latvijas, Lietuvas un Igaunijas, rašanās Eiropā.

Kara laikā gāja bojā aptuveni 8,6 miljoni kareivju un aptuveni 6,5 miljoni civiliedzīvotāju.