Emma Goldmane
Vikipēdijas raksts
Emma Goldmane (Emma Goldman, * 1869. gada 27. jūnijā Kauņā, † 1940.gada 14.maijā Toronto) - Lietuvā (tajā laikā Krievijā) dzimusi ebreju izcelsmes sabiedriska darbiniece. Viena no redzamākajām anarhokomunisma un agrīnā feminisma pārstāvēm.
Dzimusi Kauņā sīkburžuāzijas ģimenē. Septiņpadsmit gadu vecumā emigrēja uz ASV. Četru anarhistu sodīšana ar nāvi pēc Heimarketa dumpja (Haymarket Riot) 1886. gadā krasi mainīja viņas dzīvi. Goldmane izšķīrās no vīra, devās uz Ņujorku. Šeit viņa kopā ar domubiedru Aleksandru Berkmanu kļuva par anarhistu līderiem.
1893. gadā Goldmanei piesprieda viena gada cietumsodu par "musināšanu uz dumpi", jo publiski aicināja bezdarbniekus - prasiet darbu, ja viņi nedod darbu, prasiet maizi, ja viņi nedod maizi, paņemiet to paši. 1901. gadā Goldmani arestēja aizdomās par līdzdalību ASV prezidenta Viljama Makkinlija noslepkavošanā, tomēr pierādījumi trūkuma dēļ viņu atbrīvoja. 1916. gadā arestēta par kontracepcijas literatūras izplatīšanu, bet 1917. gadā - par propagandu pret iesaukšanu dienestā 1.pasaules karā.
1919. gadā, kopā ar citiem radikālajiem ASV politiķiem, Emma Goldmane tika deportēta uz padomju Krieviju. Redzēdama reālo dzīvi Krievijā, viņa vīlās jaunajā iekārtā, un 1921. gadā pārcēlās uz Franciju, kur dzīvoja ar Pegijas Gugenheimas atbalstu. Par gadiem Krievijā sarakstījusi darbu My Disillusionment in Russia.
1936. gadā devās uz Spāniju atbalstīt republikāņus pilsoņu karā.