Kuršu ķoniņi
Vikipēdijas raksts
Kuršu ķoniņi bija kuršu valdnieku pēcteči, kas pēc kuršu pakļaušanās Livonijas ordenim 13. gadsimtā saglabāja brīvību un daļu zemes.
Kuršu ķoniņi bija septiņu ciemu - Ķoniņu, Pliķu, Kalēju, Ziemeļu, Viesalgu, Sausgaļu un Dragūnu - iemītnieki, kas bija saņēmuši no ordeņa lēņu grāmatas. Vecāko no tām 1320. gadā no ordeņa mestra Gerharda fon Jorkes ieguvis Tontegode Pliķos.
Livonijas laikā kuršu ķoniņu vienīgais tiešais priekšnieks bija Kurzemes komturs, tie neietilpa nevienas muižas administratīvajā vai tiesu varā. Atšķirībā no vācu mužniekiem, viņiem nebija pakļautu dzimtcilvēku, taču tā pat kā vācu muižniecībai, viņiem bija biškopības, medību un zvejas tiesības.
Kurzemes hercogistes laikā kuršu ķoniņi pamazām zaudē savas tiesības. 1711. gadā viņus jau ieraksta Kuldīgas muižas inventārā un viņi kļūst par dzimtcilvēkiem, lai ar no viņiem klaušas tiek prasītas samazinātā apmērā.
Zaudētās tiesības un privilēģijas viņi atgūst cariskās Krievijas laikā. 1854. gadā tiek atzīts, ka viņi nav zemnieki un muižai nav tiesību uzlikt tiem klaušas. Tomēr tos nepielīdzina Kurzemes bruņniecībai un neieraksta tās matrikulā.
Agrārreforma sākotnēji kuršu ķoniņus neskāra, taču 1929. gadā ar Saeimas lēmumu arī viņu zemes tika sadalītas.