Francija
Vikipēdijas raksts
Francija (pilnais nosaukums Francijas Republika, franču valodā: République française vai France) ir valsts Rietumeiropā. Francijai pieder arī vairākas salas un teritorijas citos kontinentos.
|
|||||
![]() |
|||||
Valsts valoda | franču valoda | ||||
Galvaspilsēta | Parīze | ||||
Lielākās pilsētas | Parīze Marseļa Liona |
||||
Prezidents | Žaks Širaks (Jacques Chirac) |
||||
Premjerministrs | Dominiks de Vilepēns (Dominique de Villepin) |
||||
Platība | 674 843 km² | ||||
Iedzīvotāju skaits - Kopā (2004) - blīvums |
62 350 500 110/km² |
||||
Izveidošanās | IX.gs | ||||
Valūta | eiro/EUR, Klusā okeāna franks/XPF | ||||
Laika zona | UTC +1 | ||||
Valsts himna | La Marseillaise | ||||
Interneta domēns | .FR | ||||
Starptautiskais tālsarunu kods | +33 |
Valsts iekārta Francijā ir demokrātija, kas ir organizēta kā unitāra pusprezidentāla republika. Tā ir attīstīta valsts, kuras ekonomika 2003. gadā bija 5. lielākā pasaulē.
Francija ir viena no Eiropas Savienības, NATO un ANO dibinātājvalstīm, pastāvīgā ANO Drošības Padomes locekle un viena no septiņām pasaules valstīm, kurām ir legāli kodolieroči.
Satura rādītājs
|
[izmainīt šo sadaļu] Vēsture
[izmainīt šo sadaļu] Aizvēsture
- 15 000 p.m.ē.
Saglabājušies seno mednieku zīmējumi uz alu sienām. Zīmējumos attēloti mamuti, brieži. Pēc zīmējumiem var spriest par seno mednieku dzīvesveidu.
- 7000-4500 p.m.ē.
Neolīta revolūcija. Attīstās zemkopība, saglabājušies megalīti un menhiri.
- 1200-700 p.m.ē.
Bronzas un dzelzs laikmets, Francijas teritorijā ierodas ķelti.
- 600 p.m.ē.
Pie Marseļas izveidojās grieķu kolonija. Vidusjūras luksusa preces tiek mainītas pret alvu, varu, dzelzi un vergiem; attīstās senā pilsēta.
- 500 p.m.ē.
Ķeltu augstmaņi mirušos apbedī kopā ar vērtslietām (Viksas dārgumi).
[izmainīt šo sadaļu] Gallija
Sīkāk skatīt rakstu Gallija.
- 125-121 p.m.ē.
Romieši kolonizē Gallijas dienviddaļu.
- 58-51 p.m.ē.
Cēzara karagājieni uz Galliju. Gallija tiek iekļauta Romas impērijā. Verkingetoriksa (Vercingetorix) sacelšanās. Ieņemot Alēziju, Jūlijs Cēzars sakauj sacelšanos.
- Līdz 275. gadam.
- 31. gads. Augusts Cēzars izveido trīs Gallijas provinces – Gallia celtica (lielākā province, mūsdienu Francijas centrā), Gallia Aquitania (mūsdienu Francijas dienvidrietumos) un Gallia Belgica (mūsdienu Francijas ziemeļos). Gallia Narbonensis (mūsdienu Francijas dienvidi) bija impērijas daļa.
Trīs gadsimtus Gallijā saglabajās miers (Pax romana), attīstās celtniecība. (Skat. romiešu arhitektūru.)
- Līdz 481. gadam.
- 275. gadā notiek pirmie barbaru iebrukumi.
- 313. gadā Romas impērijas imperators Konstantīns Lielais atzīst kristietību par oficiālo reliģiju.
- 360. gadā pirmoreiz Lutēcija tiek saukta par Parīzi.
- 406. gadā pirmās ziņas par franku un ģermāņu apmetnēm.
- 476. gadā tiek uzskatīts, ka iet bojā Rietumromas impērija.
[izmainīt šo sadaļu] Agrie viduslaiki
Saskaņā ar 843. gadā starp karolingu radiniekiem noslēgto Verdenas līgumu, Franku valsts tika sadalīta. Tās rietumu daļa tika vienam no Kārļa Lielā mazdēliem (viņa dēla Luija Dievbijīgā dēliem) – Kārlim Plikgalvim. Tas arī bija mūsdienu Francijas vēsturiskais valsts pirmsākums.
Devītā gadsimta otrā puse un liela daļa desmitā gadsimta Francijā pagāja iekšējās jukās, cīņā par varu starp dažādām augstmaņu frakcijām un dinastijām, kā arī visai vāji organizētā aizsardzībā pret vikingu uzbrukumiem. Piecas franku karaļvalstis Eiropā arvien vairāk zaudēja agrākās savstarpējās saites. Rietumfranku karalis Kārlis III, nespēdams atsviest plašos jūras piekrastes reģionos nostiprinājušos vikingus, bija spiests viņiem piešķirt teritoriju Sēnas ielejā. Šī teritorija vēlāk kļuva par mūsdienu Francijas provinci – Normandiju (franki vikingus sauca par normaņiem (normands), no tā arī cēlies šīs provinces nosaukums).
[izmainīt šo sadaļu] Merovingi
Līdz 511
- 496. gadā Meromvingi pievērsās katolicismam, lai nostiprinātu ietekmi iezemiešu vidū un lai iegūtu [[pāvests|pāvesta]] un Bizantijas imperatora simpātijas un atbalstu. *508. gsadā par Franku valsts galvaspilsētu kļūst Parīze.
Līdz 751
Merovingu laiks bija karu un slepkavību laiks starp brāļiem. Hlodviga iekarotās teritorijas tika sadalītas. Vēlākie karaļi, lai saglabātu varu, deva cilvēku naudu aristokrātijai. Slinko karaļu laikā monarhija lēnām zaudēja ietekmi. Aristokrātija pārņēma varu; pēc Kārļa Martela nākušie Karolingi apturēja tālāko arābu invāziju
Visslavenākais karalis ir Dagoberts, līdz pat mūsdienām tautas folklorā ir saglabājusies populāra bērnu dziesmiņa par viņu.
[izmainīt šo sadaļu] Karolingi
Līdz 768
Pipins Īsais, kas bija pils pārvaldnieks, kļūst par Karolingu dinastijas pirmo karali. Viņš bija neapmierināts ar karaļu slinkošanu. Pārņemot varu, viņš apgrieza matus Kildericam III, jo mati demonstrēja karaļa varu.
771 - 814
Kārlis Lielais ir pirmais karalis, kas gribēja pārņemt kaimiņu teritorijas. Tas kļuva franču karaļiem moderni. Viņam bija daudzas mīļākās un arī tas kļuva moderni. Šajā laikā Francija paplašinājās no Dānijas un Slovēnijas līdz Spānijas ziemeļiem.
- 800. gadā viņš tiek kronēts par Svētās Romas impērijas imperatoru.
Līdz 987
- 843. gadā
Saskaņā ar Verdenas līgumu Karolingu impērija tiek sadalīta trijās daļās; izveidojas Rietumfranku karaliste.
- No 896. gada līdz 910. gadam
Dāņi norvēģu vadībā iebrūk Francijā. Karalis atdod Normandiju.
- X gadsimtā aristokrātija pārņēma karaļu nefunkcionējošo varu, pēc tam Karolingu dinastija izmira un pie varas atnāca Kapetingi.
[izmainīt šo sadaļu] Jaunie viduslaiki
Nozīmīgs vēstures posms Francijas attīstībā bija Kapetingu dinastijas valdīšanas laikā. Tiesa, šīs dinastijas valdīšanas sākumā Francijas karaļu vara bija visai vāja. Tā, šīs dinastijas pirmais aizsācējs – Hjū Kapets būtībā nebija nekas vairāk kā šauras augstmaņu grupas ieliktenis. Tikai Luijam VI (v.1108-1137) izdevās soli pa solim varu valstī konsolidēt karaļa rokās. Par pilnīgu karaļa varas centru sākotnēji kļuva tikai Ĭle-de-France – reģions ap Parīzi apmēram 160 km ziemeļu dienvidu virzienā un ap 80 km austrumu rietumu virzienā, kur Luijam VI izdevās apspiest vietējo augstmaņu nepaklausības izpausmes.
Francijas karaļnama vara būtiski paplašinājās pēc Luija VI dēla precībām ar ietekmīgās Akvitānijas hercogistes mantinieci Eleonoru. Šī province arī teritorijas ziņā bija daudz lielāka par Ĭle-de-France. Tās abas apvienojot, Luijs VII nodrošināja kontroli plašā reģionā starp Luāras upi un līdz pat Pireneju kalniem. Tomēr šis Francijas karaļa uzvaras gājiens neturpinājās ilgi. Viņš šķīrās no Eleonoras (pastāv liecības, ka viņa bijusi neuzticīga savam vīram), bet tikusi vaļā no Luija Eleonora drīz vien apprecējās ar Normandijas hercogu Henriju. Šis hercogs 1154. gadā kļuva par Anglijas karali Henriju II Rezultātā Akvitānija, saskaņā ar feodālisma likumiem un praksi, kļuva par Anglijas provinci. Tā nu iznāca, ka Francijas karaļa vasalis Henrijs tikai pašā Francijā vien kontrolēja plašākas teritorijas, nekā suverēns un kungs Luijs VII.
Kapetingu dinastiju pēc Luija VII nāves turpināja Filips II Cēlais (Augustus) (1180-1223). Viņam savas valdīšanas laikā gan ar izdevīgām precībām, gan diplomātiskiem līdzekļiem, gan ar iekarojumiem izdevās būtiski paplašināt karaļnama kontrolējamo Francijas teritoriju. Tomēr nozīmīgāko ieguldījumu Francijas karaļa varas nostiprināšanā veica Filips IV Skaistais (1268-1314). Viņš dažādiem līdzekļiem turpināja savu priekšteču aizsākto karaļnama kontrolējamo teritoriju paplašināšanu. Tomēr vēsturē Filips IV valdīšanas laiks biežāk tiek pieminēts sakarā ar viņa aso konfliktu ar baznīcu. Filips IV mēģināja piespiest baznīcu maksāt nodokļus valsts kasē, kā arī ieviest dažādus citus garīgās varas ierobežojumus.
Konflikta gaitā vai, pareizāk, kā mēģinājums panākt kompromisu starp laicīgo un garīgo varu, radās kāds tālejošs jauninājums. Lai atrisinātu samilzušo nodokļu jautājumu, Filips IV 1302. gadā sasauca Ģenerālštatus (Estates-General) – nacionālu pārstāvniecības institūciju, kas iekļāva trīs šķiras vai štatus: garīdzniecību, aristokrātijaaristokrātiju un pilsoņus. Ģenerālštati atbalstīja Filipa IV nostāju nodokļu jautājumos.
[izmainīt šo sadaļu] Kapetingi (līdz 1305)
Pirmais karalis bija Hugo Kapets, bet pirms tam, Karolingu laikā, jau bijuši divi Kapetingu karaļi. Tā ir tagadējā Spānijas karaļa Huana Karlosa I dzimta, vēsturiski tai bija vara lielā Eiropas daļā.
- 1095. gadā: pāvests izsludina pirmo krusta karu, bet Filips I nepiedalās tajā tāpēc, ka Baznīca viņu ir ekskomunicējusi pēc viņa laulības šķiršanas.
- 1096. gadā: Godefros Debuions vada krusta karu un sasniedz Jeruzalemi 1099. gada 15. jūlijā.
- XII gadsimtā
Pirmais zināmais franču literatūras darbs – „Rolands”. Tiek konstruētas gotiskas katedrāles. Visa gadsimta gaitā risinās karš pret angļiem, tas ir pirmais simtgadu karš.
- XIII gadsimts ir samērā mierīgs bez lieliem kariem, bada, aukstām ziemām vai mēra. Francijas iedzīvotāji šajā laikā bauda labklājību. Tiek dibināta La Sorbonne, slavenā Parīzes universitāte. Filips Augusts sāka atgūt Francijas teritorijas, pateicoties angļu karaļu varas vājumam.
1270. gadā Luijs IX (vai Svētais Luijs), kas bija ieredzēts karalis, nomirst astotā krusta kara laikā. Francija piedalījās septiņos no deviņiem krusta kariem, kas risinājās no 1095. gada līdz 1272. gadam.
- 1305. gadā: Aviņonā tiek nodibināta pāvesta rezidence.
[izmainīt šo sadaļu] Valuā dinastija (līdz 1492)
- No 1337. gada līdz 1453. gadam franču teritorija tiek sadalīta nelielās daļās. Šai laikā notiek otrais simtgadu karš ar angļiem. Karam bija daudzi cēloņi. Luijs X nomira bez dēla. Bija daudzi liekuļi, un Eduards III, angļu karalis bija viens no pretendentiem uz troni. Otrs cēlonis – Bordo reģions bija Eduarda III īpašums, bet Filips VI vadīja to un pēc daudzām blēdībām Eduards III pieteica karu.
- Faktiski karš sākās 1346. gadā tāpēc, ka angļu un franču karaļiem nebija naudas. Tajā laikā bija mazi kari, vara daudzkārt mainījās un vairāki varoņi kļuva slaveni. Angļiem bija Melnais princis un frančiem Žanna d’Arka. Viņa ieņēma Orleānu un Reimsu, bet tika sakauta Parīzē. Pēc tam viņa tika ieslodzīta un sadedzināta. “Vous ne m’avez pas cru, vous m’aurez cuite.” (netulkojams franču humors). Karš beidzās un Francijas teritorija bija tāda pati, kā pirms 116 gadiem, tikai bez Kalē.
Kultūrā un tehnikā attīstība nāk no Itālijas, iezīmējot renesanses sākumu.
- 1492. gads bija Rietumeiropas pārveidošanas gads, vēsturnieki saka, ka tas ir arī franču renesanses sākums.
[izmainīt šo sadaļu] Renesanse
Līdz 1598
Rodas daudzas mākslinieciskas un filozofiskas idejas, šai laikā tiek uzceltas Luāras pilis. Visslavenākā ir Čambora pils.
Fransuā I valdīšanas laikā Leonardo da Vinči dzīvo Francijā un nomirst karaļa rokās. Viņš ir apglabāts pazemē Ambuāzā, Fransuā I pilī.
- 1539. gadā: franču valoda kļūst par oficiālo valsts valodu.
Tas bija arī kristietības reformas laiks, ko vadīja Žans Kalvins Francijā. Vēlāk franču karalis nolēma, ka katolicisms ir valsts reliģija, sākās franču reliģiskais karš.
- 1572. gada 24. augusts: Bērtuļa nakts, tiek noslepkavoti 3000 protestanti. Pēc protestanta Anrī IV kāzām ar karaļu meitu un protestantu līdera nogalināšanas mēģinājuma, katoļi un protestanti bija sadusmoti.
- No 1589. gada: Anrī IV ir franču karalis un pāriet katoļticībā, viņš tiek nogalināts 1610. gadā.
- 1598. gada 13. aprīlis: tiek pieņemts Nantes edikts, kas protestantiem atļāva ticības brīvību.
[izmainīt šo sadaļu] Absolūtā monarhija
[izmainīt šo sadaļu] Burbonu dinastija
Līdz 1789
- Luijs XIII veidoja stipru Franciju ar kardināla Rišeljē padomiem. Tas ir četru musketieru laiks. Musketieri eksistēja, bet ne četri (Skat. romānu “D’Artanjans un trīs musketieri”). Tas ir arī mākslas uzplaukuma gadsimts. Tiek iespiests pirmais laikraksts. Luija XIV valdīšanā piedzima Moljērs, Dekarts, Rasins, Lafontēns un daudzi citi rakstnieki.
Arhitektūrā radās jauns stils. 1682. gadā Luijs XIV sāka būvēt Versaļu un teica „valsts esmu es”. Patiesībā brīvības nebija un visi slavenie cilvēki dzīvoja saskaņā ar karaļa vēlmēm. Kritizējot karaļa ģimeni un sabiedrību, Lafontēns rakstīja fabulas par dzīvniekiem.
Francijas teritorija paplašinājās – centrālās daļas teritorija bija tikpat liela kā tagad, bet Francija sāka kolonizēt Ameriku un Indijas okeāna teritorijas. Bet kara cena un galma dzīve bija dārga, bet nodokļu jaunrade nebija pietiekama. 1715. gadā: Luija XIV valdīšana beidzās ar aukstām ziemām un badu pēc 72 gadiem un 100 dienām.
- Luija XV tēvs bija Luija XIV ārlaulības bērns un nomira pirms sava tēva. Luijs XV bija kluss un viņa valdīšanā bija filozofu apgaismība. Tiek publicēts Denī Didro „Enciklopēdijas” pirmais sējums.
Karalim bija grūti valdīt bez naudas. Turklāt cilvēkiem ļoti nepatika karaļa attiecības ar vienkāršām sievietēm. 1774. gadā Luija XV mazbērns ieguva varu, jo valstī cilvēki bija nervozi un sakaitināti.
- Luijs XVI bija mirstošās monarhijas pēdējais karalis. Pēc diviem gadiem jauns karalis nosūtīja Lafajetu uz Amerikas Savienotajām Valstīm, lai palīdzētu iegūt brīvību. Faktiski, tā ir metode, kā karot pret angļiem. Pēc gara grūtību perioda franči sadumpojās 1789. gadā.
[izmainīt šo sadaļu] Franču revolūcija
[izmainīt šo sadaļu] 1789
- Martā: vēlēšanas
- 30. aprīlis: franču pārstāvji satiekas Versaļā.
- 17. jūnijs: franču asamblejai jaunrade.
- 20. jūnijs: „jeu de paume” sprediķis. Pārstāvji grib veidot Francijas konstitūciju.
- 11. jūlijs: karalis vajā Nekeru, kas bija franču simpātija.
- 13. jūlijs: tiek izveidota apsardze, ko vadīja Lafajets.
- 14. jūlijs: Bastīlijas ieņemšana.
- 4. augusts: atvieglojumu atcelšana.
- 24. augusts: preses brīvība.
- 26. augusts: Cilvēku tiesību deklarācija
[izmainīt šo sadaļu] Monarhijas dibināšana
Līdz 1799
- Nākošajos gados Francija veidoja jaunu valsti, bet tas nepatika citiem karaļiem un pāvestam. Vairums no viņiem mēģināja atjaunot reālo monarhiju, bet revolūcijas armija uzvarēja pie Valmī. 1792. gada 21. janvāris: franči nobendē karali un viņa ģimeni. Tas bija republikas sākums. Pārvaldīšanu musināja „terors” (la terreur), lai izsekotu republikas oponentiem, bet tas nonāvēja labos revolucionārus. Pirmā dzimtbūšanas atcelšana.
- Francija vadīja daudzus karagājienus, lai atbrīvotu citus Eiropas cilvēkus. Viens bandas vadonis, kuru sauc Napoleons Bonaparts, bija labs stratēģis, kas pārņēma varu un noteica, ka visu savu dzīvi būs konsuls un pirmais imperators.
[izmainīt šo sadaļu] Pirmā impērija
Līdz 1814
Vairums franču likumi uzrakstīti šajā laikā, bet Napoleons atjaunoja vergturību. Napoleona laikā nebija neviena, kas varētu sakaut viņu. Viņš gribēja izprecināt savu ģimeni ar citiem Eiropas monarhiem, lai būtu labas attiecības.
Tomēr viņa pretenciozitāte veda uz Krieviju. Viņš sasniedza Maskavu, bet ziema atnāca un no 500 000 kareivjiem, kas bija karagājiena sākumā, tikai ap 50 000 šķērsoja Berezinu kara beigās. Tagad franču valodā “Berezina” nozīmē lielu sakāvi.
Pēc tam Napoleona vara bija kritusi un visa Eiropas alianse sasniedza Parīzi. Viņam vajadzēja atteikties.
[izmainīt šo sadaļu] Restaurācija
Līdz 1830
Luijs XVIII, Luija XVI brālis, tiek iecelts par franču karali. Napoleons atgriezās simts dienu laikā. Luija XVIII monarhija nebija ne laba, ne arī slikta, bet tā bija atgriezusies stipra monarhija.
Kārlis X guva sekmes un arī nebija populārs. Viņa monarhija beidzās ar revolūciju, ko sauc „trīs brīnišķīgi”.
[izmainīt šo sadaļu] Jūlija Monarhija
Līdz 1848
Šī monarhija bija konstitucionālā monarhija, bet trausla. Tāpēc bija opozīcija starp konservatoriem un reformistiem. Tad vēl karalim bija veci draugi, kas mēģināja atņemt varu. Tas bija Parīzes triumfa arkas celšanas laikā, bet šī celtne ir būvēta Napoleona armijas piemiņai.
[izmainīt šo sadaļu] Otrā republika
Līdz 1852
Šī republika nepastāvēja ilgi, bet viņa rādīja aktuālus republikas principus.
- Vispārēja balsošana
- Trīs varu atdalīšana
- Nacionāla sapulce
- dzimtbūšanas atcelšana
Bet Napoleona brāļadēls Luijs Napoleons veica valsts apvērsumu.
[izmainīt šo sadaļu] Otrā impērija
Līdz 1870
Vispirms, Luijs Napoleons bija Francijas prezidents, bet viņš gribēja stipru varu un pēc desmit mēnešiem kļuva par imperatoru. Pēc tam viņš pieņēma vārdu Napoleons III, un valdīja Francijā, kā pats gribēja. Tajā laikā ekonomika bija kapitālistiska, Napoleons gribēja, lai ar viņu būtu baņķieri, rūpnieki un finansisti. Viņš meklēja arī garīdznieku atbalstu. Tā ekspansijas laiki atļāva viņam turēt varu, bet visi saprata, ka impērija bija stipra un imperators bija vājš. Tajā laikā arī bija ekspansija uz Āfriku. Karš starp Bismarku un vāciešiem parādīja imperatora vājumu. 1870. gada 4. septembrī imperators bija vācu cietumā un cilvēki radīja 3. republiku.
[izmainīt šo sadaļu] Trešā republika
Līdz 1940
Tā ir visilgākā franču republika. Bet tā bija sadalīta trīs daļās: līdz pirmajam pasaules karam, pasaules karš un laiks starp diviem kariem.
Pirmais periods sākās grūti un 1871. gadā Parīze sadumpojās. Parīziešiem nepatika daudzi likumi, kas izpostīja Parīzes darbu. Pēc grūtas valdīšanas pieciem gadiem republika darbojās labi. Francijā sākās rūpnieku revolūcija un tā bija bagāta un mierīga. 1889. gadā Parīzē notiek ceturtā Vispasaules izstāde un tiek uzbūvēts Eifeļa tornis. Francija mēģināja iegūt angļu impēriju un turpināja kolonizēt.
Trešā republika radīja likumus par Baznīcas atdalīšanu no Valsts, lai veidotu asociācijas, bet pienāca pirmais pasaules karš.
Kara cīņas izvietojās Francijas rūpnieku daļā. 3 000 000 cilvēki nomira un 2 900 000 kļuva nespēcīgi. Vācija nekad nedeva atjaunošanai naudu, bet Francijai bija desmit gadu ekspansija. Pasaules krīze atnāca Francijā 1931. gadā. Vācija un Itālija krita fašismā un nacismā. Pēc tam pasaule dzīvoja bruņotā mierā. Francijā pirmā bija kreisā valdība. Tā radīja atmaksātas brīvdienas. Hitlers ieguva vairāk un vairāk varas, bet neviens neko neteica. 1939. gadā Hitlers iebruka Polijā, bet Francija un Apvienotā Karaliste pieteica karu. Pēc zibens kara Francijas ziemeļi bija okupēti.
1940. gadā trešā republika beidzās. „Francijas valsts” izveidojās tā vietā.
[izmainīt šo sadaļu] Višī režīms
Francija bija ieņemta.
- 1940. gada jūnijā Petenam
[izmainīt šo sadaļu] Administratīvais iedalījums
Francija tiek iedalīta 26 administratīvajos reģionos (daudzskaitlī - régions). 22 no tiem atrodas metropoles Francijā (t.i. Eiropā) un četri ir t.s. aizjūras reģioni.
Reģioni tālāk tiek iedalīti 100 departamentos (daudzskaitlī - départements). Departamentus numurē, pārsvarā alfabēta kārtībā. Šos numurus izmanto, piemēram, pasta kodiem, automašīnu reģistrācijas numuriem.
Reģioni tiek iedalīti 342 arrondissements. Šīm teritoriālajām vienībām nav vēlētu varas orgānu.
Nākamā iedalījuma vienība ir 4 035 kantoni (daudzskaitlī - cantons), kuru funkcijas arī ir ierobežotas.
Smalkākā Francijas administratīvā vienība ir komūna (daudzskaitlī - communes), kurām ir vēlēti pārvaldes orgāni.
[izmainīt šo sadaļu] Skat. arī
Eiropas valstis |
---|
Albānija | Andora | Apvienotā Karaliste | Austrija | Baltkrievija | Beļģija | Bosnija un Hercegovina | Bulgārija | Čehija | Dānija | Francija | Grieķija | Horvātija | Igaunija | Islande | Īrija | Itālija | Krievija | Latvija | Lietuva | Lihtenšteina | Luksemburga | Malta | Melnkalne | Moldova | Monako | Nīderlande | Norvēģija | Polija | Portugāle | Republika Maķedonija | Rumānija | Sanmarīno | Serbija | Slovākija | Slovēnija | Somija | Spānija | Šveice | Turcija | Ukraina | Ungārija | Vācija | Vatikāns | Zviedrija |
Teritorijas: Farēru salas | Gibraltārs | Gērnsija | Menas sala | Džersija |
|
![]() |
---|---|
Apvienotā Karaliste | Austrija | Beļģija | Čehija | Dānija | Francija | Grieķija | Igaunija | Īrija | Itālija | Kipra | Latvija | Lietuva | Luksemburga | Malta | Nīderlande | Polija | Portugāle | Slovākija | Slovēnija | Somija | Spānija | Ungārija | Vācija | Zviedrija |
Ziemeļatlantijas līguma organizācija (NATO) | ![]() |
---|---|
Apvienotā Karaliste | ASV | Beļģija | Bulgārija | Čehija | Dānija | Francija | Grieķija | Igaunija | Islande | Itālija | Kanāda | Latvija | Lietuva | Luksemburga | Nīderlande | Norvēģija | Polija | Portugāle | Rumānija | Slovākija | Slovēnija | Spānija | Turcija | Ungārija | Vācija |
Lielā astotnieka valstis (G8) |
---|
![]() ![]() ![]() ![]() ![]() ![]() ![]() ![]() |