20. gs. otrā puse (Latviešu mūzikas instrumentu historiogrāfija)

Vikipēdijas raksts

Šī ir daļa no raksta Latviešu mūzikas instrumentu historiogrāfija

[izmainīt šo sadaļu] Nodaļas

[izmainīt šo sadaļu] 20. gs. otrā puse

Sagatavotā, bet nepublicētā J. Sproģa grāmata latviešu organoloģijā savā veidā “iezvanīja” diezgan neauglīgo kara un pēckara laikposmu, kuru pārtrauca pāris aizkavējušās E. Melngaiļa publikācijas. Tikai 1960. gadu sākumā kvalitatīvi jaunu pētījumu līmeni iezīmēja Joahima Brauna darbi. Būdams prof. L. Ginzburga aspirants Maskavas konservatorijā, viņš pievērsās mūzikas instrumentu, galvenokārt lociņinstrumentu, vēstures pētījumiem. Viņa pirmais plašākais un nozīmīgākais darbs bija “Vijoļmākslas attīstība Latvijā: Apskats”[1] (1962), tam sekoja daudz rakstu latviešu, krievu, Rietumvācijas un citos periodiskos izdevumos vai rakstu krājumos. Tostarp kā svarīgākie būtu minami “No latviešu instrumentālās mūzikas vēstures” (1962), “Die Anfänge des Musikinstrumentenspiels in Lettland”[1] (1971) un šī pētījuma latviskais variants “Instrumentālās mūzicēšanas pirmsākumi Latvijas teritorijā”[1] (1975).

J. Brauna darbu pamatā ir plašas un sistemātiskas literatūras, Rīgas pilsētas valdes arhīva materiālu un citu avotu studijas. Viņa apskatīto problēmu loks ir diezgan plašs, tomēr visvairāk viņš pievērsies instrumentālās muzicēšanas vēstures problēmām, laika gaitā arvien vairāk akcentējot mūzikas arheoloģijas ievirzi. Rekonstruēdams dažādu laikmetu instrumentālās mūzikas kultūras ainu, J. Brauns apstrīd tādus iesakņojušos uzskatus kā, piemēram, uzskatu par kāda instrumenta latvisko piederību vai arī par atsevišķu instrumentu senumu. Savos darbos J. Brauns ir izteicis un formulējis daudzas jaunas domas un atziņas, tostarp par etnisko sakaru rezultātiem instrumentārija jomā, par mūziķu profesionalitāti, par atsevišķu instrumentālās muzicēšanas parādību saistību ar likumdošanu, tradīcijām, sociālo jomu u. c. sfērām.

Tomēr J. Brauna zinātniskajai darbībai Latvijā nebija gaidāmās rezonanses. Viņš padomju okupācijas varas iestādēm iesniedza lūgumu izceļošanai no okupētās Latvijas uz Izraēlu, un tas noteica viņa darbu tālāko likteni. Tā sekas – 1971. gadā tika iznīcināts jau iesietais un pusceļā līdz tirdzniecības tīklam nonākušais almanaha “Latviešu mūzika” 9. sējums, kurā bija J. Brauna raksts “Instrumentālās muzicēšanas aizsākumi Latvijas teritorijā”. šo almanahu pārpublicēja pēc gada, bet jau ar citu autoru rakstiem minētā J. Brauna raksta vietā. Tajā laikā raksta vāciskais variants Vācijā jau bija publicēts žurnālā “Musik des Ostens”, un dažus gadus vēlāk ar nosaukumu “Instrumentālās mūzicēšanas pirmsākumi Latvijas territorijā” to publicēja trimdā izdotais almanahs “Latvju mūzika”. Tomēr plašākai auditorijai Latvijā šis pētījums vairs nebija pieejams. Gandrīz divus gadu desmitus padomju okupācijas varas iestādes neļāva atsaukties uz J. Brauna darbiem, viņš padomju muzikoloģijā vairs “neeksistēja”. J. Brauna idejas bez nepieciešamajām atsaucēm parādījās citu autoru publikācijās.

Ziņas par PSRS tautu mūzikas instrumentiem ir apkopotas 1963. gadā pirmoreiz un 1975. gadā otrreiz izdotajā “PSRS tautu mūzikas instrumentu atlantā”[1]. Atsevišķa nodaļa šajā darbā ir veltīta latviešu tautas mūzikas instrumentiem. To sarakstījusi E. Jazovicka – viena no trim atlanta veidotājiem. Grāmatas beigās ir atsauces uz A. Bīlenšteina, A. Jurjāna, J. Sproģa, E. Melngaiļa un S. Krasnopjorova darbiem. Saskaņā ar K. Vertkova piedāvāto mūzikas instrumentu sistemātiku ir apskatīti svilpe, stabule, bērzatāss, pēga, spiegana, pēkšis, ganurags, somas dūdas (atlanta tekstā lietots nosaukums – cjve lelf), rags, āžarags, tāšu taure, taure, kokle, spēles (atlanta tekstā – cgtkc), pūšļa vijole, dūda (stīgu instruments, bet atlanta tekstā nepareizi lietots gaisskaņa apzīmējums – lelfc), ģīga (atlanta tekstā – lbuf), cimbole, sietiņš, bungas, vargas, eglīte, puškainis, trideksnis, čagana, koka zvans, klaburis, tarkšķis (atlanta tekstā – nfhrinbc). Atlanta ievadā minēts, ka nenovērtējamu palīdzību šajā darbā snieguši J. Vītoliņš, E. Melngailis, kā arī S. Krasnopjorovs.

Darbā maz jaunu, iepriekš nepublicētu materiālu. Diezgan daudz ir informācijas par tā saukto “modernizēto tautas mūzikas instrumentu” radīšanu un ieviešanu tautas mūzikas instrumentu orķestru, ansambļu, tautas deju ansambļu praksē. Raksturotas stabuļu, ganuragu, hromatisko tauru, kokļu, ģīgu orķestra grupas, kā arī atsevišķi modernizētie instrumenti – zvārgulis, trīdeksnis, koka zvans.

Kopumā tomēr šo darbu nevar izmantot par ticamu organoloģiskās informācijas avotu, tajā nav atsauču, norāžu, diezgan daudz ir kļūdainas, nepārbaudītas vai pat izfantazētas informācijas. Tā, piemēram, atlantā aprakstīta stabules spēlēšana, pavadot nabagus un bāreņus karā. Minēts arī, ka uz pēkša spēlējot tautas dziesmas, dejas un instrumentālus gabalus; tautas muzikanti ganuragam izņemot spiedzi un spēlējot to kā vaļējo garenflautu; pagātnē ganurags esot bijis tikpat plaši izplatīts instruments kā stabule un uz tā spēlējuši dziesmas, dejas un instrumentālus skaņdarbus; senākām koklēm esot dzīslu stīgas; esot bijuši kokļu ansambļi vai ansambļi, kuros kokles spēlētas kopā ar citiem instrumentiem; kāzas neesot iedomājamas bez koklēm; uz pūšļa vijoles spēlējuši vienkāršas dziesmas, dejas un melodijas; sietiņu dejojot spēlējušas sievietes; bungas esot sen izzudis instruments; vargas pārsvarā spēlējuši Latvijā apmetušies čigāni; tarkšķi izmantojuši deju un reizēm arī dziesmu pavadījumam. Par nepārbaudītu informāciju būtu uzskatāmas ziņas par somas stabuļu lietošanu atlanta sagatavošanas laikā (20. gs. otrajā pusē) Liepājas un Alūksnes rajonos. Sastopami arī izdomājumi tīri krieviskā garā, piemēram, ka tautas svētku “guljanie” laikā kokles siksnā pakārtas kaklā, vai ka spēles visbiežāk spēlētas, sēžot uz savas mājas sliekšņa. Pārsteidzoši, ka šādā specializētā darbā ieviesušās neprecizitātes, kuru novēršana būtu pa spēkam ikvienam daudzmaz izglītotam organologam. Tā, piemēram, rakstot par dabisko virstoņu tauri, minēts, ka uz tās spēlējot instrumentālas melodijas, tautas dejas un maršus. Cimbolēm esot 14 stīgu un hromatiska skaņurinda apmēram 2 oktāvu apjomā.

Praktisku vajadzību mudināti, mūzikas instrumentu problēmām ir pievērsušies dievturi. Kā lielākais apcerējums būtu minams Arvīda Brastiņa raksts “Senie latviešu skandējamie rīki dainās”[1] (1968). No Kopenhāgenā izdoto latviešu tautasdziesmu krājuma autors ir izvēlējies 550 dziesmu tekstus, kuros minēti kādi mūzikas instrumenti vai spēlēšanas situācijas. šo tekstu skaidrošanā izmantoti K. Mīlenbaha “Latviešu valodas vārdnīcas”, A. švābes rediģētās “Latvju enciklopēdijas” un A. Bīlenšteina materiāli, kas papildināti ar P. šmita “Latviešu tautas teiku un pasaku” materiāliem. šis darbs būtu izceļams kā pirmā lielākā “organoloģisko” folkloras tekstu izlase, ja vien neskaita nepublicēto un tāpēc plašākai auditorijai nezināmo J. Sproģa darbu. Diemžēl A. Brastiņa raksta nozīmi stipri mazina diezgan subjektīvie un zināmā mērā arī tendenciozie skaidrojumi.

Jau kopš J. Straumes publikācijām organologi, raksturojot latviešu tautas mūzikas instrumentus, mēdz atsaukties uz informāciju, kas atrodama tautasdziesmās. Tomēr pirmā nopietnā tautasdziesmu kā organoloģiskās informācijas avota analīze ir veikta tikai Kārļa Brambata darbā “Die lettische Volkspoesie in musikwissenschaftlicher Sicht”[1] (1969). Lai noskaidrotu pagājušo laiku mūzikas dzīves ainas konstruēšanas iespējas, autors piemin dažus svarīgus latviešu etnosa vēstures posmus, ieskicē folkloras vākšanu un nozīmīgākos vākumus, raksturo tautas dzejas formālās iezīmes un kultūrvēsturisko vērtību, pievēršas hronoloģizācijas problēmai. Dainas par mūzikas instrumentiem kopumā ir arhaiskākas nekā dainas par dziedāšanu, tomēr dati par mūzikas instrumentiem ir samērā trūcīgi un nedod tiešus norādījumus par kādu noteiktu vēsturisku laikmetu. Tālākai analīzei K. Brambats ir izvēlējies 440 dainu tekstus, kuros minēti mūzikas instrumenti vai to spēlēšana. Līdzās statistiska rakstura informācijas apskatam autors tuvāk pievērsies dažiem seniem idiofoniem, taurei, bungām, koklēm. īpašu uzmanību izpelnījusies vara taure un vara bungas, kuras viņaprāt varētu nosaukt par “vismīklainākajiem dainu instrumentiem”.

Līdz 60. gadu beigām zināmos faktus par arheoloģiskajiem mūzikas instrumentiem Latvijā ir apkopojis Vladislavs Urtāns[1] (1970). Viņš ir aprakstījis 2 kaula svilpes: viena, datēta ar m. ē. 1. gadu tūkstoša vidu, atrasta Daugmales pilskalnā, otra, domājams no 6.–7. gs., atrasta ķentes pilskalnā. Senākā no 8 zināmajām kaula stabulēm attiecas uz neolītu vai vēlāku laiku un ir atrasta Lielā Ludzas ezera krastā. Citas stabules (datējamas līdz pat 13. gs.) atrastas seno latgaļu, sēļu un lībiešu teritorijā. Uz šo laiku attiecas arī stabules spēlētāja attēls uz krāsns māla apmetuma 13. gs. bronzas lējēja miteklī Tērvetē. Atzīmēdams taures nosaukuma izcelsmi un izplatību, V. Urtāns piemin Tērvetes pilskalnā atrasto kaula piemutni, kas analoģisks etnogrāfijas materiālos zināmajiem. 19. gs. beigās Jaungulbenes apkārtnē atrastais bronzas rags, ko pēc spektrālanalīzes datē ar vēlo bronzas laikmetu, varētu būt vēlāks, jo tas atrasts kopā ar 8.–13. gs. latgaļu kapulietām. Kopskaitā pieci vargāni atrasti 13.–17. gs. vācu piļu izrakumos. Beverīnas kaujas aprakstā Indriķa Livonijas hronikā minēto mūzikas instumentu V. Urtāns traktē kā stīgu lociņinstrumentu. Cita stīgu instrumenta — kokļu — ornamentēts fragments atrasts Tērvetes pilskalna 13. gs. slānī.

Kopā ar Liju Krasinsku sarakstītajā darbā “Latviešu mūzikas vēsture” Jēkabs Vītoliņš vienu apakšnodaļu ir veltījis latviešu tautas mūzikas intrumentiem[1] (1972). Organoloģisko informāciju viņš smēlies no A. Jurjāna “Latvju tautas mūzikas materiālu” IV burtnīcas, A. Bīlenšteina grāmatas par latviešu koka celtnēm un darbarīkiem, J. Sproģa manuskripta “Senie mūzikas instrumenti un darba un godu dziesmu melodijas Latvijā”, E. Melngaiļa krājumiem “Latviešu dancis” un “Latviešu mūzikas folkloras materiālu” I sējuma. Izmantotas arī latviešu pasakas un teikas, Indriķa Livonijas hronika un V. Urtāna pētījums. J. Vītoliņš mazliet pievēršas instrumentu lomai seno latviešu dzīvē, kā arī senākajiem instrumentu – svilpju, stabuļu, dūceņu – atradumiem. Apskatīdams etnogrāfiskas ziņas par mūzikas instrumentiem, viņš tos sakārto šādā secībā: idiofoni, membranofoni, aerofoni un hordofoni. J. Vītoliņa darbā sīkāk ir raksturoti trīdeksnis ar tā paveidiem (eglīti, ēkuli, puigaini, puškaini), klabatas, rūcenis, vargas, bungas, sietiņš, stabule, svilpe, spiegana, pēga, pānflauta, dūdas, čagans, āžrags, ganu rags, taure, spēle, dūda jeb pūšļa vijole, ģīga, cimboles, kokles un, visbeidzot, vijole. Apraksts papildināts ar trīdekšņa, stabules, dūdu, āžraga un kokļu skaņdarbu piemēriem, kā arī ar kokļu skaņojuma paraugiem. Ievietots Tērvetes pilskalna arheoloģiskajos izrakumos atrastais zemgaļu stabulētāja attēls, divi no J. K. Broces “Monumente” ņemti attēli ar dūdiniekiem, kā arī fotogrāfija, kurā redzama stabule, taure, dūdas, āžrags, trīdeksnis un trīs piecstīgu kokles.

Kopumā šajā darbā maz jaunas informācijas un ir vairākas organoloģiska rakstura neprecizitātes vai kļūdas. Tā J. Vītoliņš raksta, ka vargas spēlējot pieliek pie zobiem un pietur ar lūpām, bet īstenībā vargas pietur ar pirkstiem un lūpas nedaudz papleš, lai tās nepārcirstu ar vargu mēlīti. J. Vītoliņš nez kāpēc atkārto jau A. Jurjāna izteikto domu, ka “bungas nav vairs tautā nekur uzejamas”, lai gan 20. gs. otrajā pusē bungas gatavotas gandrīz katrā lauku kapelā. A. Jurjāna piezīmi, ka sietiņš esot “tāds pats kā dienvidu tautām tamburīns”, J. Vītoliņš dzejiski izvērš un raksta, ka sietiņu izmantojušas “sievietes dejas ritma pastiprināšanai”. Nekorekts ir A. Jurjāna aprakstītās pānflautas salīdzinājums ar lietuviešu skudučiem, jo starp abiem instrumentiem ir būtiska atšķirība: pānflautas stobriņi ir stingri savienoti vairāki kopā, un tā spēlējama kā solo instruments, bet skuduču stobriņi ir nesaistīti, un tos spēlē vienlaicīgi vairāki, katrs pūšot tikai vienā vai divos stobriņos. Nevar pilnīgi tāpatot ģīgu ar zviedru mācītāja J. Dilnera 19. gs. konstruēto monohordu, kā to ir izdarījis J. Vītoliņš teikdams, ka “ģīga īstenībā ir jau tālajā senatnē pazīstamais monohords”. Rakstīdams, ka “kokles skaņojums parasti ir diatoniskā skaņu rindā”, J. Vītoliņš pusē no piedāvātajiem kokļu skaņojumu paraugiem ir atzīmējis subkvartu – toni kvartu uz leju no diatoniskās skaņurindas zemākā toņa.

Baltijas instrumentārija jautājumiem divos rakstos pievērsies Oregonas universitātes profesors Stīvens Reinoldss. Savā rakstā par Baltijas psaltēriju[1] (1973) viņš pievēršas visai kokles veida instrumentu grupai, raksturo ergoloģisko tipu, komentē ikonogrāfijas materiālus, aprakstus un pētījumus, diskutē par dažām terminoloģijas, cilmes, muzikālās prakses u. tml. problēmām.

Otrā rakstā "Baltijas psaltērijs un Dievu un Velnu mūzikas instrumenti" (1983) S. Reinoldss vairāk uzmanības velta simboliskajiem priekšstatiem, kas saistīti ar dažādiem mūzikas instrumentiem. Analizēdams instrumentu pieminēšanas semantiku gan senākajos avotos, gan folkloras materiālos, viņš secina, ka uzskatus par mūzikas instrumentiem ietekmējusi viduslaikos ienākusī duālistiskās kosmogonijas tēma. Sagaidāmās Dimezila trīsfunkcionālās organizācijas vietā S. Reinoldss atrod mūzikas rīku duālismu: vispirms viņš runā par Dieva un Velna instrumentiem, taču publikācijas turpinājumā par iedalījuma raksturotājiem kļūst apzīmējumi "augšup" un "lejup".

Kristīne Jaremko mākslas maģistra disertācija[1] (1980) ir viens no nozīmīgākajiem un daudzpusīgākajiem darbiem par Baltijas koklēm. Darba metodoloģiskais pamats ir kokļu tradīcijas aplūkošana kultūras kontekstā. Autore piedāvā padziļinātu Baltijas kultūras reģiona vēsturiskā fona analīzi, viņa apskata instrumentu vietu Baltijas zemnieku sabiedrībā, pievēršoties gan spēlētāja sabiedriskajam stāvoklim, gan instrumentu nozīmei tradicionālajā kultūrā. K. Jaremko veic plašu folkloras materiālu analīzi, īpaši izceļot svarīgākos ar kokļu tradīciju saistītos motīvus – Dieva kokļu, zelta kokļu, Orfeja, “dziedošo kaulu” motīvus, kokles rotājošos rakstus un to simbolisko nozīmi. Darbā uzmanība pievērsta arī tēmām, kas līdz tam nav pietiekoši apzinātas un pētītas, – mūzikas instrumentiem Baltijas nacionālajās kustībās, instrumentu atdzimšanai emigrācijā. Veikta arī kokļu un kankļu mūzikas žanriskā klasifikācija un stilistiskā analīze, raksturota baltiešu imigrantu mūzika Amerikā. Liela uzmanība pievērsta kokļu veida instrumentu izcelsmes jautājumam, instrumentu un to daļu nosaukumiem, gatavošanas materiālam, veidam, skanējuma tembram. Beigās dota plaša bibliogrāfija un diskogrāfija, folkloras, mūzikas un vizuālo materiālu norādes.

Pirmā Īrisas Priedītes organoloģiskā publikācija (1978) ir Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja reklāmizdevums, taču jau nākošais darbs "Ko spēlēja sendienās"[1] (1983) ir pirmā lielā tieši latviešu tautas mūzikas instrumentiem veltītā grāmata. Tajā pirmoreiz apkopota vispusīga informācija par atsevišķiem instrumentiem un to grupām. Autore secīgi raksturo šādas instrumentu klases: pašskanošie skaņu rīki, pūšamie, sitamie, stīgu instrumenti. Sīkāka grupējuma veidošanas kritērijs ir vai nu morfoloģiska radniecība ("Svilpes un svilpaunieki", "Ganu rags un dūkas", "Ragi un taures", "Spēles un dūdas", "ģīgas, vienstīdži un divstīdži") vai arī funkcionāla līdzība ("Bērztāss, spiegana un pēga", "Vijoles, cītaras un cimboles"). Grāmatā ir gan jau publicēta informācija, gan arī jauni materiāli, galvenokārt no Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja fondiem. Visvairāk oriģinālo materiālu ir nodaļā "Par tautas instrumentu darinātājiem, spēlmaņiem un kopīgu muzicēšanu". Tur izvērtēts vairāku instrumentu būves meistaru ieguldījums, minēti saistoši fakti no viņu dzīves un darbības. Raksturojot spēlmaņu tradīciju, autore pievēršas gan tās iesākumiem un attīstībai, gan situācijai 20. gs. otrajā pusē. Parādīta kroga kā muzicēšanas vietas īpašā nozīme lauku dzīvē. Darba beigās ir bibliogrāfija un piezīmes.

ī. Priedītes darbu dziļi un vispusīgi divos "Latvju mūzikas" laidienos ir izvērtējis Kārlis Brambats[1] (1987, 1988). Viņš sīki aplūko darba teorētiskos pamatus – pirmkārt tautas mūzikas instrumenta jēdziena definīcijas problēmas un instrumentu klasifikācijas metodes. Sekojot ī. Priedītes grāmatas uzbūvei, K. Brambats tālāk aplūko pašskaņus, pūšamos, sitamos un stīgu instrumentus, kā arī komentē darba pēdējo nodaļu "Par tautas instrumentu darinātājiem, spēlmaņiem un kopīgu muzicēšanu". Faktiski K. Brambata recenzija būtu uzlūkojama par jaunu, nozīmīgu pētījumu latviešu organoloģijā. Veidota kā ī. Priedītes grāmatas "Ko spēlēja sendienās" kritika, tā nevis mazina kritizējamā darba paliekošo nozīmi, bet gan, taisni otrādi, izceļ tā informatīvo, apkopojošo vērtību.

Diezgan liela uzmanība latviešu instrumentiem veltīta vienā no lielākajām mūzikas instrumentu enciklopēdijām pasaulē "The new Grove dictionary of musical instruments" (1984). Enciklopēdijas rakstu materiāli ņemti lielākoties no ī. Priedītes grāmatas "Ko spēlēja sendienās".

Dažās turpmākajās publikācijās (1984, 1985, 1992) ī. Priedīte pievēršas atsevišķiem etnogrāfijas jautājumiem. Apzinot un apkopojot visu Latvijas muzeju krātuvēs atrodamos tautas mūzikas instrumentus, tapuši divi katalogi – "Tautas mūzikas instrumenti" (1988) un "Cītaras un meistari" (1993). Pirmajā iekļautas ziņas par vairākiem simtiem pašskaņu, pūšamo, stīgu un sitamo instrumentu. Atsevišķā nodaļā apkopotas arheoloģiskās liecības. Otrajā katalogā raksturotas apmēram simts cītaras un cītarkokles Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja tautas instrumentu kolekcijā, komentāriem izmantojot arī gandrīz pustūkstoti informācijas vienību lielo muzeja zinātniskā arhīva krājumu. šie katalogi ir tapuši gandrīz gadsimtu pēc pirmā latviešu mūzikas instrumentu kataloga un savā veidā liecina par organogrāfijas noieto ceļu šai laikposmā.

Jau 80. gadu vidū latviešu mūzikas instrumentu klasifikācijas, funkcionēšanas, semantikas u. tml. problemātikai pievērsies šā raksta autors. Loģiski sakārtojot informāciju par latviešu instrumentiem un veicot to klasificēšanu saskaņā ar Hornbostela–Zaksa sistēmu, ir tapusi grāmata "Tautas mūzikas instrumenti Latvijas PSR teritorijā" (1987). Diemžēl, mazā metiena (500 eksemplāru) un nožēlojamās tipogrāfijas kvalitātes dēļ šis darbs gandrīz nemaz nekļuva pazīstams ieinteresēto lasītāju aprindās. Dainas kā organoloģiskās informācijas avots raksturotas kopā ar Arnoldu Klotiņu sagatavotajā publikācijā "Latviešu tautas mūzikas instrumenti un to lietošanas semantika K. Barona "Latvju dainās"" (1985), un tās angliskajā versijā[1], kas publicēta Vairas Vīķes-Freibergas sastādītajā un rediģētajā zinātnisko rakstu krājumā "Linguistics and poetics of Latvian folk songs" (1989). Izmantojot statistiskus datus, ko sniedz samērā lielais "instrumentālo" dainu masīvs, autori konstatējuši vairākas interesantas tradicionālās dzejas tendences, kā arī salīdzinājuši šo informāciju ar vēstures, arheoloģijas, etnogrāfijas un citāda veida liecībām. Viņi secinājuši, ka dainas sniedz unikālu informāciju par mītiskās domāšanas izpausmēm dažādās ar mūzikas instrumentu lietošanu saistītās situācijās.

Valdis Muktupāvels vairākos rakstos apskatījis un analizējis latviešu mūzikas instrumentu funkcionēšanas, simbolikas un vēstures jautājumus. Somugru un kaimiņu tautu kāzu ieražu mūzikai veltītajā krājumā publicēts viņa raksts "Mūzikas instrumenti latviešu kāzu cikla tautasdziesmās" (1986); tajā, ņemot par pamatu materiālu izlasi no "Latvju dainām" un "Kāzu dziesmām", izdalītas un raksturotas vairākas atšķirīgas mūzikas instrumentu lietošanas situācijas arhaiskajā un jaunāko laiku vedību rituālā. "Kokles Latvijā" (1987) – te ir dažas kokļu tradīcijas senākās vēstures un simbolikas problēmas. Raksts par baubenu un membranofoniem Latvijā (1988) publicēts Lietuvas Valsts konservatorijas rīkotās zinātniskās konferences materiālu krājumā; tajā kritizēts uzskats par to, ka bungas latviešu mūzikas kultūrā esot margināls, neraksturīgs instruments un, analizējot vienas dainas vairākos variantos minēto "baubenu", "bambenu" u. tml., izteikts pieņēmums par izzudušu membranofonu, kas arhaisma veidā saglabājies dainu tradīcijā. Krājumā "Padoms" publicētajā rakstā "Kur tava kokle?" (1988) raksturota vairāku latviešu tautas mūzikas instrumentu uzbūve, materiāli un lietošana; kopumā tas dod ievirzi ganu un bērnu instrumentu praktiskai pagatavošanai un apgūšanai. Daži mazāk skarti mūzikas instrumentu simbolikas aspekti aplūkoti apcerējumā "Par āžaragu, vara bungām un ne tikai" (1991); īpaši pievērsta uzmanība āžaraga un stabules falliskajai simbolikai un vara bungu simboliskajai nozīmei vasaras saulgriežu rituālā. Tajā pašā 1991. gadā tika publicēta V. Muktupāvela plašam interesentu lokam veidotā brošūra "Skaņurīku ābece. Latvian Musical Instruments" (1991, 1994), kurā par 44 mūzikas instrumentiem atrodama šāda informācija: instrumenta zīmējums, autora izraudzīts pamatnosaukums un tā varianti izloksnēs, šā instrumenta nosaukumi lietuviešu, igauņu (somu), krievu (baltkrievu, poļu, čehu), zviedru, vācu un angļu valodās. Iespēju robežās dots katra mūzikas instrumenta vai tā lietošanas situācijas attēlojums dainās. Rakstā "Kūklej muni brôleleni sov' ôreņu maleņā" (1993) informācija par kokļu meistaru Donātu Vucinu kontaminēta ar pārsvarā no J. Sproģa darba "Senie muzikas instrumenti un darba un godu dziesmu melodijas Latvijā" ņemtajiem materiāliem par latgaliešu koklēm un koklētājiem. Baltijas reģiona mūzikas instrumenti un instrumentālās mūzikas svarīgākās parādības īsi aprakstītas rakstā "Dziedošais koks" sērijas "Insight Guides" izdevumā (1993), kas veltīts Baltijas valstīm. Kokļu repertuārs, instrumentu konstrukcija, spēles veids, lietošanas nolūks, simbolika ir aplūkoti saistībā ar kultūras un sociālo situāciju rakstā "Kokles 20. gadsimtā: tradīcija pretstatā modernizācijai" (1994). Modernizēto kokļu veidošanos un repertuāru ietekmēja sabiedrībā dominējošie pieņēmumi par tautas mūzikas pārtapšanu jaunā kvalitātē; atgriešanās pie tradicionālo kokļu formas un repertuāra tomēr nav traktējama kā koklēšanas tradīciju atjaunošana, bet gan jaunu, mūsdienu mūzikas kultūrai raksturīgu tradīciju veidošanās. Raksturojot latviešu tradicionālo mūziku kopumā, Smitsona institūta izdevumā (1998) sniegta koncentrēta informācija par svarīgākajiem latviešu instrumentārija funkcionēšanas aspektiem. Latviešu mūzikas instrumentiem vesela nodaļa ir veltīta šā raksta autora un Borisa Avrameca kopīgi veidotajā grāmatā "Mūzikas instrumentu mācība. Tradicionālā un populārā mūzika" (1997).

Datortehnikas sasniegumi 80.–90. gados ir radījuši labu pamatu, lai varētu turpināt ar latviešu mūzikas instrumentiem saistītos semantikas, simbolikas u. tml. pētījumus, ņemot par pamatu folkloras materiālus. Viens no šādiem darbiem ir "Krišjāņa Barona "Latvju dainu" substantīvu rādītājs" (1994), kurā labi pārskatāmā veidā fiksēti arī daudzi "instrumentālie" substantīvi.

Nopietni un vispusīgi instrumentārija problemātikai Baltijas jūras austrumu un ziemeļaustrumu piekrastes zemēs pievērsies igauņu organologs Igors Tenurists. Rakstot par tā saukto kanteles-kanneles-kokļu-kankļu-gusļu reģionu[1], viņš izmanto arī daudz Latvijas materiālu. Interpretējot zināmos faktus, I. Tenurists piedāvā argumentētu kokļu tipa instrumentu evolūcijas shēmu. Savā rakstā par tautas mūzikas instrumentiem un Austrumbaltijas tautu etnokultūru sakariem I. Tenurists skar dažādus kopīgā instrumentārija jautājumus. Vairāku vienkāršo instrumentu līdzību viņš skaidro ar līdzīgajiem dabas apstākļiem, savukārt, ar saimniekošanas īpatnībām saistīto instrumentu līdzība norāda uz noteiktiem kultūru sakariem. šo pašu rakstu, nedaudz pārveidotu un papildinātu, I. Tenurists ievietojis savā grāmatā par mūzikas instrumentiem igauņu lauku dzīvē (1996) kopā ar vairākiem citiem rakstiem, kuros vairāk vai mazāk skarti arī latviešu instrumentārija jautājumi.

Mūzikas instrumentu tipoloģijas, proveniences, simbolikas u. c. problēmas vairākās publikācijās risina lietuviešu organologs Romualds Apanavičs. Instrumentārija veidošanās, funkcionēšanas, attīstības, migrācijas u. tml. vēsturiskiem jautājumiem, galvenokārt Baltijas un Ziemeļeiropas reģionā veltīta viņa grāmata par baltu etnoorganoloģiju (1992). Darbā piedāvāta arī latviešu instrumentu, galvenokārt kokļu, tipoloģija, skarti vairāki ar funkcionēšanas semantiku saistīti jautājumi. šajā darbā skartās problēmas tālāk risinātas rakstā par rietumbaltiem etnoorganoloģijas materiālu gaismā (1997).

[izmainīt šo sadaļu] Nodaļas