Sēlijas bīskapija

Vikipēdijas raksts

Sēlijas bīskapija (latīniski: episcopatus Seloniensis) (1218-1226) bija bīskapija Livonijā. Aptvēra Sēliju un atsevišķus Austrumzemgales zemes - Mežotni un Upmali.

1208. gadā bīskaps Alberts (Albert von Apeldern) ieņēma Sēlpili, bet varēja tur nostiprināties tikai pamazām. 1218. gadā tika nodibināta Sēlijas bīskapija ar bīskapa sēdekli Sēlpilī. 1218. gada vasarā par pirmo bīskapu iecēla Lipes Bernhardu (Bernhard Herr zur Lippe). Pie diacēzes piederēja Sēlija un zemgaliešu Mežotnes un Upmales novadi ap Lielupi, Mūsu un Mēmeli. 1219. gada 25. oktobrī pāvests Honorijs III apstiprināja Alberta noteiktās Sēlijas bīskapijas robežas. Droši zināms, ka diacēze skāra Lielupi pie Babītes ezera; austrumos robeža sniedzās aptuveni līdz Eglaines kreisajam krastam; ziemeļos par robežu kalpoja Daugava; par diacēzes dienvidu robežu ziņu nav. Bīskapa rezidenci 1225. pārceļ uz Mežotni. Izšķirot strīdu starp Rīgu un Sēlijas bīskapu par Babītes apgabalu, kas atradās starp Daugavu un Lielupi, pāvesta legāts Modenas Vilhelms (Wilhelm von Modena) 1225. gada decembrī nosaka Rīgas un Sēlijas bīskapijas robežas - Babītes apgabals atrodas Rīgas apgabala robežās, sākot no Gātes līdz jūrai robeža iet pa Lielupes viduslīniju, tā ka upes labā puse un labais krasts atrodas Rīgas pilsētas īpašumā, kreisā puse un kreisais krasts - Sēlijas bīskapa īpašumā. Tā kā Sēlijas bīskapijas svarīgākā daļa bija Mežotne, tad Sēlijas bīskapu līdz 1225. gadam dēvēja par Zemgales bīskapu (episcopus Semigallie vai Semigallorum), lai gan kūrijas oficiāli lietotais tituls bija Sēlijas bīskaps (episcopus Seloniensis). Bez Mežotnes pils bīskapam bija vēl otra, Babītes pils (castrum Babat), novadā starp Lielupi un jūru. Pēc Bernharda nāves 1224. gada 30. aprīlī par jauno bīskapu Alberts, pārkāpjot savas tiesības iecelt tikai pirmo bīskapu, 1224. gada vasarā iecēla Lambertu, kura bīskapijas robežas pāvests apstiprināja 1224. gada 14. novembrī. 1225. gada augustā sarunās starp pāvesta legātu Modenas Vilhelmu un Viestardu, pēdējais piekrita katoļu ticības sludināšanai Zemgalē. Alberts ar Vilhelma piekrišanu 1226. gada 21. martā no Mežotnes sēdekļa atdalīja Sēliju, no kuras Lamberts atsacījās. Sēliju vēlāk pievienoja Rīgas bīskapijai, bet Lambertam piešķīra arī Zemgales rietumu novadus, nodibinot Zemgales bīskapiju. Sēlijas ienākumus pagaidām atstāja Lambertam. Ar šo aktu tika izbeigta Sēlijas bīskapijas pastāvēšana.