Latviešu atsevišķais bataljons
Vikipēdijas raksts
Latviešu atsevišķais bataljons (1919. gada 5. janvāris - 1919. gada 21. marts), pazīstams arī kā Kalpaka bataljons, bija Latvijas armijas bruņotā vienība Brīvības cīņu laikā.
Latviešu atsevišķais bataljons saformēts 1919. gada 5. janvārī Jelgavā no karaspēka vienībām, kuras pulkveža Oskara Kalpaka vadībā atkāpās no Rīgas. Sākotnēji bataljonā ietilpa 2 rotas - kā 1. rota - Virsnieku rezerves rota (no 3. februāra - Latvijas neatkarības rota) un kā 2. rota - Cēsu rota. Atsevišķos karavīrus no Latgales virsnieku, Latgales apakšvirsnieku un trīs Rīgas apsardzības rotām, kuri bija atlikuši pēc atiešanas no Rīgas, ieskaitīja abās iepriekš minētajās vienībās. 17. februārī bataljonam kā 3. rota tika pievienota Atsevišķā studentu rota, bet februāra beigās - Liepājā saformētā Latviešu atsevišķā jātnieku nodaļa (Artuma-Hartmaņa jātnieku vienība, vēlāk 1. atsevišķais eskadrons). Februāra beigās bataljonā bija aptuveni 650 vīri. 20. martā bataljonam frontē pienāca pirmais ievērojamākais papildinājums 2 rotu (300 vīru) sastāvā, un 1919. gada 21. martā bataljons tika pārformēts par Latviešu atsevišķo brigādi.
[izmainīt šo sadaļu] Bataljona komandieri
- pulkvedis Oskars Kalpaks (1919.g. 5.janvāris-1919.g. 6.marts)
- pulkvežleitnants Jānis Balodis (1919.g. 6.marts-1919.g. 21.marts)
[izmainīt šo sadaļu] Informācijas avoti
- Latviešu atsevišķais bataljons, Historia.lv