Deivids Hjūms

Vikipēdijas raksts

Deivids Hjūms
Palielināt
Deivids Hjūms
Commons
Wikimedia Commons ir pieejami multimēdiju faili par šo tēmu. Skat.:

Deivids Hjūms (David Hume, dzimis 1711. gada 26. aprīlī, miris 1776. gada 25. augustā) bija skotu vēsturnieks un filozofs, kam bija liela nozīme divu filozofijas skolu - skepticisma un empīrisma attīstībā. Hjūmu mēdz uzskatīt par trešo - visradikālāko - no tā sauktajiem "britu empīriķiem" (pārējie divi ir Džons Loks un Džordžs Bērklijs). Hjūma filozofijā liela nozīme bija ne tikai skepticismam, bet arī naturālismam.

Hjūms ir dzimis Edinburgā un turpat arī mācījies. Sākumā viņš apsvēra iespēju studēt jurisprudenci, taču vēlāk viņu pārņēma, paša vārdiem izsakoties, "nepārvarama nepatika pret visu, izņemot nodarbošanos ar filozofiju un vispārīgu mācīšanos".

Divdesmit sešu gadu vecumā viņš Francijā pabeidza darbu "Traktāts par cilvēka dabu" ('A Treatise of Human Nature'). Lai arī tagad daudzi to uzskata par būtiskāko Hjūma darbu, sākotnēji tas neguva atbalstu.

Pavadījis dažus gadus darbā pie dažādiem politiķiem un militāristiem, Hjūms atgriezās pie studijām. Nolēmis, ka "Traktāta par cilvēka dabu" būtiskākā neveiksme ir stils, nevis saturs, Hjūma materiālu pārstrādāja, lai tas būtu vieglāk uztverams. Tā radās darbs "Pētījums par cilvēka sapratni" ('An Enquiry Concerning Human Understanding').

Vēlākajos gados viņam tika liegti dažādi amati, jo viņš bija ateists. Tomēr viņam izdevās iegūt izcila esejista un vēsturnieka slavu. Viņa darbiem izteikti lielāku uzmanību sāka pievērst, kad Imanuels Kants apgalvoja, ka tieši Hjūms esot viņu atmodinājis no "dogmatiskas snaudas".

Hjūms uzskatīja, ka lietām pašām nepiemīt īpašības, tās noteic cilvēka maņas. Līdzīgā kārtā cilvēka saprāts nespēj radīt jaunas domas, bet gan dažādi apvienot jau zināmās un uztvertās. Prāts ir nesaraujami saistīts ar apkārtējo realitāti.