Jaunbabilonijas arhitektūra

Vikipēdijas raksts

Jaunbabilonijas valsts arhitektūra 7.-6. gs. p. m. ē.

Viens no darbīgākajiem Jaunbabilonijas valdniekiem bija Ne-bukadnecars II (604.—562. g. p. m. ē.), kas realizēja iekarošanas politiku un ievērojami papla¬šināja valsts robežas. Viņa laikā notika arī grandioza tempļu, aizsargbūvju un irigācijas sis¬tēmas celtniecība. Daudz ziņu par šo laiku atstājuši grieķu autori — Herodots, Diodors, Strā-bons (piemēram, par Bābeles zikuratu u. c). Galvenais mākslas veids Jaunbabilonijas valsts laikā bija arhitektūra. Līdz mūsdienām sa¬glabājušās vairāku arhitektūras pieminekļu paliekas. Spriežot pēc izrakumu materiāliem un pēc aprakstiem, jauno laiku Bābele bija milzīga, pa¬reizi plānota pilsēta ar taisnām ielām. To apjoza trīskāršs, stiprs mūris, kurā bija astoņi vārti, ko dēvēja astoņu galveno dievu vārdos. Biezie mūri, daudzie torņi un ar ķieģeļiem izmūrētais grāvis nodrošināja pilsētas aizsardzību. Pilsētā bija ļoti daudz dažādu kulta ēku: tempļu, nelielu svētnīcu, ielas altāru. Ištaras vārti. Pilsētas mūra ziemeļu pusē atradās dievietes Ištaras vārti — četri uz kvad¬rāta pamatnes celti torņi ar arkveida ieeju, aiz kuras sākās galvenā maģistrāle — procesiju ceļš. Šo ceļu uzskatīja par svētu, jo tas veda uz Bābeles galveno templi, tā saucamo «Esa-gilu», kas bija celts par godu dievam Mardukam. Procesiju ceļš bija izbruģēts ar kaļķakmens plāksnēm un inkrustēts ar sarkanu brekčiju. Pilsētas mūris, vārtu torņi, sienas gar procesiju ceļu bija celti no dedzinātiem ķieģeļiem, pie kam uz ķieģeļiem ciļņa tehnikā bija attēloti lau¬vas, vērši, pūķi — dievu simboli. Ciļņus klāja krāsaina glazūra . «Bābeles tornis». Blakus Bābeles galvenajai svētnīcai, dieva Marduka templim, atradās jau sensenos laikos slavenais zikurats «Etemenanki», ko bībelē sauc par «Bābeles torni». Zikurata augstums — 90 m, bet pamatnes platība sasniedza 90x90 m. Tas sastāvēja no septiņām tera¬sēm, kas bija krāsotas dažādās krāsās un veltītas septiņiem dieviem. Zikurata pašā augšā at¬radās neliela svētnīca, kas no ārpuses bija apšūta ar tirkīzziliem glazētiem ķieģeļiem. Svēt¬nīcu uzskatīja par dieva Marduka un viņa sievas — rītausmas dievietes Sarpanitas mājokli. Šeit atradās dieva Marduka zelta statuja. Nebukadnecara II pils. Izrakumos atrastas divu Nebukadnecara II piļu drupas. Pilis celtas uz mākslīgām platformām, piļu telpas grupējas ap atklātiem pagalmiem. Vienā no pilīm troņa zāles fasāde bija apšūta ar glazētiem ķieģeļiem, kur uz tumša fona attēlotas daudzas slaidas, zeltaini dzeltenas kolonas ar saritinātām kapiteļu' volūtām, starp kurām karājās lotosu vītnes. Augstāk stiepās frīze, ko veidoja baltas un dzeltenas palmetes un tirkīzzili rombi. Vispār radās iespaids, ka fasāde ir viegls iežogs, ko apvij ziedi. Tā izskatījās ļoti skaista, jo bija sakomponētas zilā, gaišzilā, dzeltens, baltā un melnā krāsa un viss noklāts ar mirdzošu, caur¬spīdīgu glazūru. Otrajā — vasaras pili bija ierīkoti slavenie «gaisa dārzi», t. i., zaļumu stādī¬jumi uz mākslīgām terasēm, ko balstīja velves. No Eifratas pa kanāliem, akām un citām ierīcēm plūda ūdens šo stādījumu laistīšanai. Jaunbabilonijas mākslai vispirms bija dekoratīvi uzdevumi. Attēloja reālus un fantastiskus svētos dzīvniekus, augus, ornamentus. Jaunus paraugus šā laikmeta māksla nedod. Jaunbabilo¬nijas mākslā vairs nav sastopami asiriešu ciļņos un sienu gleznojumos vērojamie sižeti — kara un galma dzīves ainas. Uz zīmogiem attēlotās dievu pielūgšanas ainas bieži pārvēršas par grūti saprotamām shēmām.