Kalifāts

Vikipēdijas raksts

Islāma kalifāts
Palielināt
Islāma kalifāts

Kalifāts vai "kalifs" burtiskā tulkojumā no arābu valodas (خليفة) nozīmē "pēctecis" vai "pārstāvis". Taču šim vārdam ir arī institucionāla nozīme - kalifāts vēsturiski bija arābu islāma komūnas pārvaldes sistēma. Nereti ar kalifātu saprot vēsturisku arābu valsti. Taču kalifāts drīzāk būtu interpretējams kā musulmaņu komūna vai komūnu apvienība, kas atbilst noteiktiem pamatprincipiem.

Galvenie šie principi bija noformulēti Pēc Muhameda nāves 632.g., kad islāma komūnu vecākie sapulcējās tā laika islāma pasaules garīgajā galvaspilsētā Medīnā Tie bija šādi. Pirmkārt, kalifāta līderim - kalifam, bija jābūt etniskajam arābam - pravieša Muhameda (570-632 ) cilts pēctecim. Otrkārt, kalifu var ievēlēt arābu cilšu vecākie, kuri pārstāv visu musulmaņu komūnu. Treškārt, kalifa uzdevums un atbildība ir par dievišķo likumu, apkopotus Korānā, ieviešanu, ievērošanu un izplatīšanu jebkuriem līdzekļiem, ieskaitot karadarbību.

Tai pašā Medīnas sanāksmē tika ievēlēts arī pirmais kalifs. Par to kļuva Ābu Bakrs (573-634) - Muhameda tuvākais domubiedrs un līdzgaitnieks. Tieši Abū Bakrs arī pieņēma apzīmējumu kalifs kā oficiālu valdnieka titulu (Dieva sūtņa pēctecis).

Taču vēsturiski nozīmīga notikumu attīstība islāma un kalifāta nostiprināšanā, kā arī arābu ekspansijas uzsākšanā bija kalifam Umāram I (586-644.). Umārs I ieviesa stingras likumu normas, tai skaitā tās aizliedza neticīgajiem dzīvot arābu valstī.

Umāram I izdevās arī izveidot spēcīgu, saliedētu arābu armiju talantīgu ģenerāļu vadībā. Savu militāro spēku kalifāts daudz nesvārstoties lika lietā, sākotnēji pakļaujot sev Persiju, bet pēc tam soli pa solim sākot drupināt Bizantijas impēriju.

Tā, ap 650.g. arābi jau bija iekarojuši Ēģipti, Sīriju, Irāku un Persijas rietumu daļu. Ap 660.g. arābu kalifāts nonāca centralizētas Umajādu dinastijas kontrolē, kuras agrīnās saknes meklējamas Sīrijā. Šīs dinastijas valdīšanas laikā arābi pakļāva milzīgas teritorijas no Spānijas līdz pat Afganistānai. Arābu flote drīz vien kontrolēja visu Vidusjūru. Rietumeiropā musulmaņu karapulki, šķērsojot Gibraltāra šaurumu, iebruka 711. gadā. Īsā laikā arābi sagrāva Spānijā mītošos višigotus un jau nākamajā gadā to armijas pārvēlās pār Pirenejiem un negaidīti parādījās franku karaļvalstī Luāras ielejā pie Tūras sienām. Līdz Parīzei bija palikuši vairs tikai kādi 200 kilometri – pāris dienu sparīgam kavalērijas maršam.

Franku valsts nonāca nāves briesmu priekšā. Frankiem bija nepieciešami vairāki gadu desmiti lai sīvās cīņās atspiestu musulmaņu karapulkus un iedzītu tos atpakaļ Ibērijas pussalā aiz Pireneju kalnu grēdas.

Šo kalifāta iekarojumu rezultātā plašā lokā ap Vidusjūru izveidojās virkne samērā patstāvīgu islāma valstu Spānijā, Marokā, Ēģiptē, Tunisijā, Persijā. Viena gadsimta laikā islāms pakļāva savai ietekmei apmēram tikpat plašas teritorijas, cik kristietība ar pūlēm septiņos gadsimtos. Mūsdienu Spānijas teritorijā izveidojās spēcīgie un ietekmīgie Kordobas un Granādas emirāti, kuri pastāvēja gandrīz astoņus gadsimtus, aptverot lielāko Ibērijas pussalas daļu. Šajā ilgajā laikā šeit notika būtiskas demogrāfiskas izmaiņas. Uz pastāvīgu dzīvi šeit apmetās ne tikai etniskie arābi, bet arī berberi, mori un citas Ziemeļāfrikas etniskās grupas, kā arī liels ebreju skaits.

Nedaudz vēlāk pēc Ibērijas pussalas iekarošanas, islāma ietekmes sfērā nonāca arī Eiropas dienvidaustrumu reģioni – Balkāni un Melnās jūras piekrastes teritorijas. Šis reģions, kuru pamatā apdzīvoja vēl Rietumromas laikā šeit ieceļojušās slāvu ciltis, arī kļuva par vienu no svarīgākajām vergu ieguves vietām kalifātam. Arī vairums vergu arābu impērijā bija tieši slāvu izcelsmes. Daži vēsturnieki uzskata, ka arī pats vārds slāvs ir vēsturisks sinonīms vārdam vergs. Tādēļ pat angļu valodā tuvā šo vārdu rakstība un izruna neesot nejaušība (Slav un slave). Arī vārds einuhs, kurš arābu valodā skan kā sakaliba, varētu būt atvasinājums no vārda slāvs.