Renesanse

Vikipēdijas raksts

Par Renesansi plašā nozīmē saprot kultūras uzplaukumu un antīkās kultūras atdzimšanu - kustību, strāvojumu, kas kopumā izsaka viduslaiku kultūras pārorientēšanos uz "jauno laiku" kultūru.

Šaurākā nozīmē ar renesansi saprot vērtību sistēmas maiņu ap 14.gs, iesākumā Itālijā, pēc tam arī pārējā Eiropā. Šī attieksmes maiņa iezīmēja viduslaiku beigu sākumu, un tiek dēvēta arī par Dižrenesansi.

[izmainīt šo sadaļu] Renesanses sākums

Florence - mūsdienu Eiropas "māte" XV gs. beigās
Palielināt
Florence - mūsdienu Eiropas "māte" XV gs. beigās

Nav iespējams novilkt precīzu laika robežu, kad notika pāreja no viduslaiku uz renesanses kultūru, jo izpratne par pasaules vērtību sistēmu un tās likumsakarībām veidojas gadu desmitu, gadsimtu gaitā, tādēļ tā nespēj īsā laikā pārorientēties uz pavisam pretēju dzīves izpratni. Zināms, ka sākotnēji (XIV gs. sākumā) renesanse idejas attīstījās Itālijā, kur attīstījušās stipras, bagātas pilsētas (Florence, Sjēna, Piza u.c.) un kur tolaik Eiropā sāka atdzimt zinātne. Šajā ziņā īpaši izcēlās Florence. Šeit dzimuši un darbojušies Frančesko Petrarka (1304-1374), Džoto di Bondone (1267-1337), Tomaso Mazačo (1401-1428), Filipo Bruneleski (1379-1446), Lorenco Žiberti (1378-1455), Donatello (1386-1466), Nikolo Makjavelli (1469-1527) un virkne citu renesanses literatūras, poēzijas, glezniecības, tēlotājmākslas, mūzikas, filozofijas, arhitektūras, kā arī dažādu zinātnes jomu atdzimšanas pionieri. Pateicoties lielā mērā tieši šai dižgaru plejādei aizsākās pasaules vērtību sistēmas pārvērtēšana. Tādēļ Florenci nereti dēvē arī par mūsdienu Eiropas māti.

Milānā, Florencē, Romā un citās Itālijas pilsētās dzīvoja un strādāja arī Leonardo da Vinči, kurš atzīts par vienu no diženākajiem cilvēces ģēnijiem.

Jauno ideju strāvojumi XV gadsimta beigās izplatījās arī citās Eiropas zemēs. Taču tikai vēlāk šo pārmaiņu laiku nosauca par "renesansi" (no franču vārda renaissance - atdzimšana).

Sākotnējie Renesanses aizmetņi bija saistīti pārsvarā ar klasisko autoru, it īpaši Cicerona un Homēra, darbu izpēti un apcerēšanu. Agrīnajos viduslaikos tie bija gandrīz pavisam aizmirsti. Līdz ar to uzmanības centrā bija nonākusi arī sengrieķu valoda, bet padziļināta tās studēšana drīz vien noveda arī pie grieķu un senebreju pirmatnējiem reliģiskajiem rakstiem. Padziļināta to izpēta savukārt veicināja kritiskas attieksmes veidošanos par tā laika baznīcas pastāvošajām ideoloģiskajām dogmām un pie arvien aktīvākiem mēģinājumiem līdzsvarot reliģisko un racionālo pasaules uzskatus.

Kā viens no spilgtākajiem Renesanses domātājiem šajā jomā minams holandietis Roterdamas Erasms (1466-1536) - izcils humānists un aktīvs tā laika baznīcas kritiķis, neskatoties uz to, ka viņš pats bija teologs. Savukārt itāļu filozofs Džovani Piko, arī Piko della Mirandola (1463-1494), pateicoties viņa sarakstītajam traktātam Par cilvēka cieņu (Oration on the Dignity of Man), kā arī ap 900 citiem rakstiem un tēzēm, tiek uzskatīts par Renesanses vēstnesi, bet minēto viņa traktātu nereti dēvē arī par Renesanses manifestu.

[izmainīt šo sadaļu] Renesanses izplatīšanās

Sv.Mihaila baznīca Minhenē (Vācija) Renesanses stilā
Palielināt
Sv.Mihaila baznīca Minhenē (Vācija) Renesanses stilā

Ne tikai Itālija, arī citās Eiropas zemēs atdzima gan interese par klasisko kultūru, zinātnes sasniegumiem un atziņām par cilvēka sūtību un pasaules būtību, gan arī dziņa pārveidot sevi un savu apkārtni, padarīt to skaistāku un racionālāku. Tā, Francijā, daudzi itāļu dzīvesveida elementi, mode un sadzīves normas sasniedza augstāko izsmalcinātību. Jaunu tradīciju iedīgļi no Itālijas, kā, piemēram balets, nonākuši Francijā, šeit uzplauka un attīstījās, kļūstot nākamo gadsimtu laikā par neatņemamu cilvēces kultūras sastāvdaļu. Arī daudzās Vācijas pilsētās ik uz soļa sastopamas jau agrīnās Renesanses pazīmes. Tās vērojamas arī Čehijā, Polijā, Ungārijā un citās Centrāleiropas zemēs, kā arī Baltijā.

Acīmredzamas un paliekošas pēdas Renesanse atstājusi arī Krievijā. Taču tās vērojamas galvenokārt tikai tās kādreizējā galvaspilsētā Pēterburgā. Pārējā šīs impērijas daļā Renesanses vēsmas maz ietekmēja valdošo ortodoksālo (pareizticīgo) ideoloģiju, domāšanu un dzīvesveidu. Praktiski nekādu ietekmi Renesanse neatstāja arī uz Osmaņu impēriju. Pastāv pat viedoklis, ka Renesanse netieši veicinājusi vēl dziļākas plaisas veidošanos starp latīnisko Eiropu un pārējo tā laika pasauli.

[izmainīt šo sadaļu] Renesanses nozīme

Mūsdienās renesansi nereti mēdz interpretēt kā sākotnējo posmu ilgākā vēsturisku pārmaiņu procesā, kas ietver arī Reformāciju, Zinātnisko revolūciju un Apgaismību. Tas gan nenozīmē, ka šie posmi sekoja viens otram noteiktā kārtībā. Tie drīzāk caurvija viens otru, daudzi uz vienu vai otru no šiem posmiem attiecināmie notikumi risinājās vienlaicīgi, vai pat bija to vai citu notikumu dažādi aspekti. Piemēram, lai būtu iespējama Seno laiku klasiskās kultūras atdzimšana, nemaz nerunājot par jaunām vēsmām, idejām un ideāliem, vispirms nācās pārvarēt viduslaiku baznīcas totalitārismu, tās uzspiesto ideoloģisko kontroli pār visām sabiedrības dzīves jomām. Citiem vārdiem, Reformācijas tendencēm, bija jāsasniedz zināms briedums, jāpanāk atzīšana pietiekami plašā, ietekmīgā Eiropas sabiedrības daļā, kā rezultātā kļuva iespējama un neizbēgama baznīcas reforma. Tās ietekmes sfēra būtiski sašaurinājās un reliģiskie uzskati arvien vairāk kļuva par katra sabiedrības locekļa personīgo izvēli. Līdz ar to notika sabiedrības apziņas atbrīvošanās no daudzām reliģijas uzspiestām dogmām, tai pat laikā pamatā saglabājot baznīcas pirms gadsimtiem iedibinātās ētikas vērtības. Atgūtā sabiedrības apziņas, tās domāšanas patstāvība, nereti tiek uzsvērta kā viens no galvenajiem Renesanses ieguvumiem un tās dziļākā būtība. Grandiozie Renesanses kultūras sasniegumi ir šīs patstāvības izpausme dažādās formās un veidos.

Renesanse iezīmēja arī dziļas pārmaiņas tālākā Eiropas sabiedrības attīstībā. Uz cilvēka individualitāti orientētās humānisma idejas un baznīcas lomas mazināšanās radīja vēlāko politisko apziņu par nāciju, kā vienotu, zināmā veidā organizētu indivīdu kopumu, jeb nacionālu, suverēnu valsti, kā pretstatu viduslaiku kristīgajai Eiropas kopienai.

Dziļas pārmaiņas skāra arī Eiropas baznīcas iekšējo organizāciju. Pārmaiņas šajā jomā izpaudās kā Reformācijas kustība un Protestantisma attīstība, kas skāra galvenokārt Rietumeiropas centrālo un ziemeļu daļu. Tā sekas bija vēl lielāka baznīcas ietekmes mazināšanās ievērojamā Eiropas daļā.


Skat. arī