Žozefs Lagranžs
Vikipēdijas raksts
Žozefs Luī Lagranžs (Lagrange, Joseph Louis) (1736-1813), franču matemātiķis un mehāniķis, piedzima 25.janvārī 1736.g. Turīnā. Tēvs gribēja, lai dēls kļūtu ar advokātu, un iekārtoja viņu Turīnas universitātē. Tomēr tur visu savu brīvo laiku Žozefs veltīja fizikai un matemātikai. Agri izpaudušās spīdošās matemātiskās spējas ļāva viņam 19 gados kļūt ar ģeometrijas profesoru Turīnas Artilērijas skolā. 1755. gadā Žozefs Luī Lagranžs nosūtīja Ejleram savu epohālo matemātisko darbu par izoperimetriskajām īpašībām, bet 1756.g. Viņš, Ejlera priekšstatīts, kļuva par Berlīnes zinātņu akadēmijas ārvalstu biedru. Piedalījās zinātniskas sabiedrības organizācijā Turīnā (vēlāk sauktu par Turīnas zinātņu akadēmiju). 1764. gadā Parīzes zinātņu akadēmija izziņoja konkursu pa Mēnesa kustības problēmu. Lagranžs stādīja priekšā darbu, veltītu Mēness librācijai, kurš arī bija pirmās prēmijas vērts. 1766. gadā viņš saņēma Parīzes akadēmijas otro prēmiju par pētījumu, kas ir veltīts Jupītera pavadoņu kustības teorijai, bet līdz 1778. gadam bija ieguvis vēl 3 šīs akdēmijas prēmijas. 1766. g. pēc Fridriha otrā aicinājuma Žozefs Luī Lagranžs pārbrauca dzīvot Berlīnē, kur kļuva par Berlīnes zinātņu akadēmijas prezidentu Ejlera vietā. Berlīnes periods (1766-1787) bija pats auglīgākais Lagranža dzīvē. Šeit viņš veica svarīgus darbus algebrā un skaitļu teorijā, kā arī diferenciālvienādojumos. Berlīnē tika sagatavota viņa slavenā Analītiskā mehānika (Mecanique analytique), kas ir nopublicēta Parīzē 1788. g. Šis darbs kļuva par Lagranža zinātniskās darbības virsotni. Visas statikas pamatā nolikts ņ.ķ. iespējamo pārvietojumu princips, dinamikas pamatā - šā principa savienojums ar D'alambera principu. Ir ievestas apkopotās koordinātas. Ar šo darbu Žozefs Luī Lagranžs pārvērta mehāniku kopīgā zinātnē par dažādu ķermeņu kustību: šķidru, gāzveida, elastīgu.
1787. gadā, pēc Fridriha II nāves, Žozefs Luī Lagranžs pārbrauca Parīzē un ieņēma vienu no amatiem Parīzes zinātņu akadēmijā. Franču revolūcijas laikā viņš piedalījās komisijas darbā, ar mēru un svaru metriskas sistēmas nodarbojušos izstrādāšanu un jauna kalendāra ievadu. 1797.g., pēc Politehniskas skolas radīšanas, nodarbojās ar aktīvu pasniedzēju darbību, lasīja matemātiskās analīzes kursu. 1795.g., pēc Francijas Institūta atklāšanas, kļuva par fizikas-matemātikas klases audzinātāju.
Žozefs Luī Lagranžs ienesa būtisku ieguldījumu daudzos tīras matemātikas apgabalos, ieskaitot variāciju izrēķināšanu, diferenciālvienādojumu teoriju, uzdevumu lēmumu uz maksimumu un minimumu atrašanu, skaitļu (Lagranža teorēma) teoriju, algebru un varbūtību teoriju. Divos savējos svarīgākajos darbos - “Analītisku funkciju teorija” (Thorie des fonctions analytiques, 1797) un “Par skaitlisku vienādojumu risināšanu” (De la rsolution des quations numriques, 1798) - viņš sasummēja visu, kas bija zināms par šiem jautājumiem viņa laikā, bet jaunas idejas un metodes, kuras tika ietvertas darbos, vēlāk bija manāmas daudzu izcilu matemātiķu iemiesojumu darbos 19. gadsimtā.
Žozefs Luī Lagranžs nomira 1813. gada 10. aprīlī Parīzē.