Eiropa

Vikipēdijas raksts

Eiropa ģeoloģiski un ģeogrāfiski ir pussala, kas veido Eirāzijas rietumu daļu. Ziemeļos to ierobežo Ziemeļu ledus okeāns, rietumos - Atlantijas okeāns, dienvidos - Vidusjūra un Melnā jūra, austrumos - Urāli.

Pasaules karte ar tajā iezīmētu Eiropu
Palielināt
Pasaules karte ar tajā iezīmētu Eiropu

Satura rādītājs

[izmainīt šo sadaļu] Eiropas vispārējais raksturojums

Eiropas fiziskā karte
Palielināt
Eiropas fiziskā karte

Platības ziņā Eiropa ir otrs mazākais kontinents (10 400 000 km²), tikai nedaudz lielāks par Austrāliju. Iedzīvotāju ziņā tā ir trešais lielākais kontinents aiz Āzijas un Āfrikas. Eiropas iedzīvotāju skaits ir aptuveni 705 500 000, kas ir aptuveni 11% no pasaules iedzīvotāju kopskaita.

Neskatoties uz visai necilu ģeogrāfisko statusu un samērā nelielajiem izmēriem, Eiropa ir apveltīta ar virkni unikālu fiziskas dabas īpašību. Eiropas sauszemes struktūras, klimats, ģeoloģija un fauna ir radījuši dažādas kombinācijas, kas daudzviet ir sevišķi labvēlīgas tās iedzīvotāju attīstībai pie zināma to saimniekošanas tehnoloģiskā līmeņa.

Eiropas subkontinents izceļas pārējo kontinentu vidū ar savu daudzveidīgo izlocīto krasta līniju, kā arī lielu skaitu lielu un mazu iekšēju un daļēji iekšēju ūdenskrātuvju un dabīgo ūdensceļu. Pirmajiem ieceļotājiem no Mazāzijas Eiropas subkontinentā šis faktors, iespējams, bijis izšķirošais, lai viņi virzītos arvien tālāk subkontinenta iekšienē, bet klimatam kļūstot siltākam – arvien vairāk uz ziemeļiem.

Jau apkārtējās vides faktori nosaka, ka Eiropu kā no ģeogrāfiskā, tā arī no citu (kultūrvēsturisku) aspektu viedokļu būtu jāskata vismaz trijās galvenajās sastāvdaļās vai reģionos: Dienvideiropa (Vidusjūra), Viduseiropa (Atlantijas piekraste) un Ziemeļeiropa (Skandināvija un Baltija). Atšķirībā no tā, kāda nozīme tiek piešķirta ģeofiziskajiem, vēsturiskajiem, reliģiskajiem vai politiskajiem aspektiem un to kombinācijām, atsevišķi būtu skatāma Austrumeiropa (Krievija, Baltkrievija, Ukraina, iespējams arī Polija, Čehija, Slovākija, Ungārija). Praksē tiek lietots arī jēdziens Centrāleiropa, kas aptuveni atbilst Viduseiropas kategorijai. Iespējamas arī citas Eiropas reģionu un tajos ietipstošo valstu kombinācijas.

Eiropas īpatnības meklējamas Eiropas kontinenta veidošanās tektoniskajos nosacījumos. Vācu meteorologs Alfrēds Vegeners (1880-1930) 1912. gadā pirmais izvirzīja hipotēzi, ka visi kontinenti kādreiz bijuši savienoti vienā superkontinentā, kuru viņš nosauca par Pangea. Vēlāk šis superkontinents sadalījies sastāvdaļās, kuras mēs tagad pazīstam kā kontinentus. Laika gaitā kontinenti arvien vairāk attālinājušies viens no otra un to kustība notiek arī vēl joprojām. Vēlāki starpdisciplināri pētījumi noveda pie mūsdienu plātņu tektonikas teorijas, kas izskaidro kontinentu dreifa iemeslus.

Tektonisko procesu rezultātā Eiropas kontinentā izveidojās morfoloģiskā struktūra, kuru varētu iedalīt četrās lielās, visai atšķirīgās zonās. Tās ir Eiropas ziemeļu kalnienes, milzīgais Viduseiropas līdzenums, dienvidu kalnienes un Vidusjūras piekrastes (litorālā) josla. Katrā no šīm zonām, atšķirīgā apvidus, klimata un citu faktoru rezultātā, veidojās arī atšķirīgas civilizācijas, dažādas kultūras.

Eiropas ģeogrāfisko sadalījumu var noteikt arī vadoties no lielāko upju baseiniem. Lielākie ūdeņu kompleksi ir saistīti ar Ziemeļatlantiju, Ziemeļjūru, Baltijas jūru, Vidusjūru un Melno jūru. Šīs jūras un ar tām saistītie iekšzemes ūdens baseini kopš seniem laikiem ir veicinājuši ceļošanu un cilvēku kontaktus. Var pat konstatēt zināmu korelāciju starp viena vai vairāku tuvāko ūdens baseinu un etniski radniecīgu sabiedrību teritorijām.

Eiropā nav tādu upju kā, piemēram, Nīla, ar milzīgu ūdens baseinu, treknu upes ielejas augsni, siltu klimatu. Tomēr Eiropai ir savas priekšrocības. Tā visu Eiropu visdažādākajos virzienos šķērso dabīgie ūdensceļi - upes, kas aicināt aicināja senos cilvēkus pārvietoties pa tām. Tā kā Eiropai piemīt lielas pussalas raksturs, tās ūdensteces sistēma pārsvarā vērsta no centrālās daļas uz perifērijām. Tā, garākā Eiropas upe - Volga - plūst no Valdaja augstienes uz dienvidiem, ietekot Kaspijas jūrā. Otra garākā upe - Donava - plūst no rietumiem (Bādenes Virtembergas zemes Vācijā) uz austrumiem, ietekot Melnajā jūrā. Centrālās un Rietumeiropas upes pārsvarā ietek Vidusjūrā (Ruāna, Po u.c.), Atlantijas okeānā vai Ziemeļu jūrā (Luāra, Sēna, Reina, Elba u.c.). Savukārt, Daugava, Ņeva, Visla, Nemuna u.c. nes ūdeņus no austrumiem uz Baltijas jūru.

[izmainīt šo sadaļu] Klimats

Eiropas satelīta karte
Palielināt
Eiropas satelīta karte

Visā cilvēces attīstības gaitā Eiropas, tāpat kā Zemes klimats kopumā nepārtraukti ir mainījies līdz pat mūsdienām. Galvenā izmaiņu tendence kopš pēdējā Ledus laikmeta beigām ir pakāpeniska vidējās temperatūras paaugstināšanās. Civilizācijas attīstībai vispiemērotākais ir mērens, maigs klimats, kāds vairākus tūkstošus gadus atpakaļ bija ģeogrāfiskā platuma joslā, kur mūsdienās vērojams samērā karsts un tveicīgs laiks, tas ir, pašos Eiropas dienvidos - Grieķijā, Spānijas un Itālijas dienvidos.

Eiropas klimata izmaiņas tomēr nebija vienmērīgas. Ritot gadu simtiem, klimats Vidējos un Tuvajos Austrumos, kā arī Eiropas dienvidos kļuva arvien kontinentālāks un sausāks. Barības apjomi saruka. Plašo līdzenumu tautas bija spiestas meklēt citas izdzīvošanai piemērotas vietas. Dabīgs šo meklējumu virziens bija uz rietumiem, tuvāk Atlantijas okeāna klimatu mīkstinošajai ietekmei. Tomēr arī šīs klimata izmaiņas nebija vienmērīgs process. Atsevišķos laika periodos tas vairāku gadsimtu laikā atkal kļuva vēsāks. Tā daudzas pazīmes liecina, ka no aptuveni 200. līdz 700. gadam Eiropā bija kļuvis vēsāks. Iespējams, ka tas bijis arī viens no faktoriem, kas veicināja Romas impērijas novājināšanos, bet vēlāk sabrukumu, jo šajā laikā lauksaimniecībā jūtami saruka ražas. Šī paša iemesla dēļ vairāku nākamo gadsimtu laikā Eiropas iedzīvotāju skaits, kas jau tā bija stipri sarucis vairākkārtēju mēra epidēmiju rezultātā, pieauga ļoti lēnām. Tikai no 8.līdz pat 11. gadsimtam ražas, klimatam atkal kļūstot siltākam, pieauga un cilvēku dzīves apstākļi it visur Eiropā pakāpeniski uzlabojās.

Mūsdienās nokrišņu daudzums ir daudz lielāks Eiropas rietumos, nekā austrumos. Tā, Atlantijas piekrastes joslā nokrišņi gada laikā sasniedz 3000mm, bet Polijas vidienē vai Donavas baseinā tie ir tikai ap 500mm, arvien vairāk samazinoties austrumu virzienā. Centrālai, Austrumeiropai un vēl jo vairāk Ziemeļeiropai daudz ilgāk bija raksturīgs temperatūras ziņā svārstīgs klimats ar aukstām ziemām un īsām vasarām. Arī mūsdienās klimata atšķirības dažādos Eiropas reģionos ir visai krasas. Uz austrumiem no centrālās Eiropas Polijas - Baltijas reģionā un tālāk uz ziemeļaustrumiem, klimats kļūst arvien bargāks. Izteikti kontinentāls klimats Eiropā vērojams uz austrumiem no Volgas Donas baseina. Vissausākais Eiropas reģions aptver Kaspijas jūru (tās austrumu piekraste gan attiecas uz Āziju) - šeit gadā nokrišņi sasniedz vidēji tikai ap 250 mm (vienā no vismitrākajiem Eiropas reģioniem - Norvēģijas rietumu daļā vidējais gada nokrišņu daudzums ir ap 3500 mm).

Nav nejaušība, ka šī klimatiskā robežlīnija, kas nošķir Eiropas atlantiskā klimata daļu no kontinentālās daļas, vienlaicīgi nošķir Eiropas iedzīvotājus arī pēc to pamata saimniecības veida, bet līdz ar to arī dažādu citu dzīves apstākļu ziņā. Tā atlantiskajā klimata joslā, tātad, galvenokārt, uz rietumiem no Donas upes, cilvēki drīz vien, līdzko kļuva pieejami metāla darbarīki, pārgāja uz pastāvīgu dzīves veidu, piekopjot laukkopību un lopkopību. Turpretī austrumu virzienā no šīs robežšķirtnes par noteicošo kļuva nomadu dzīves veids, kura pamatā bija klejojošā lopkopība. To veicināja galvenokārt šī reģiona ģeoloģiskās, augsnes un augu valsts īpatnības. Tā Eiropas attālāko austrumu daļu veido bezgalīgās Volgas un Ukrainas stepes, kas ir dabīgs turpinājums Kirgīzu stepei starp Urālu kalnu dienvidu nogāzi un Arālu, bet vēl tālāk uz austrumiem no Eiropas galējās ģeogrāfiskās robežas stepes atduras Baikālā un Altaja kalnu rietumu piekalnē. Savukārt Eiropas subkontinenta rietumos stepe nemanāmi pāriet plašajās Dobrudjas (Valahijas) zemienē Rumānijā un Ungārijas līdzenumā, kur saimniekošanas un dzīves apstākļi ir pavisam citi.

Eiropas klimatisko un ģeoloģisko nosacījumu dažādās kombinācijas radījušas visai atšķirīgus reģionālos hidroloģiskos režīmus, augsnes sastāvus un veģetāciju veidus. Šo iemeslu dēļ arī Eiropas „apgūšana” vēsturiski nenotika dažādās tās daļās vienmērīgi. Turklāt, kā jau atzīmēts, subkontinents visas Eirāzijas un citu Zemes kontinentu vidū izceļas ar savām fragmentārajām, sarežģītajām ģeofiziskajām struktūrām - dažādajām kalnu, līdzenumu, ūdenskrātuvju utt. kombinācijām, kas ir nozīmīgi arī kā lokālie klimata veidošanās faktori. Rezultātā dažādi, pat samērā tuvi reģioni no cilvēka dzīvošanas piemērotības viedokļa daudzviet visai stipri atšķiras. Līdz ar to laika gaitā atšķirīgi ir veidojušās dažādu sabiedrību politekonomiskās un sociālās struktūras, dzīves veids, tradīcijas un kultūra.

[izmainīt šo sadaļu] Resursi

Eiropas subkontinents ir bagāts ar derīgajiem izrakteņiem un tas bija un ir būtisks Eiropas civilizācijas attīstību veicinošs faktors. Tomēr ar izrakteņiem ir saistīta arī viena problēma - sakarā ar sarežģīto Eiropas ģeoloģiju, tie bija izvietoti nevienmērīgi. Vācijā, Francijā un Lielbritānijā atrodas lieli akmeņogļu, naftas un dabasgāzes krājumi. Savukārt Skandināvijas un Lielbritānijas kalnos šo valstu ziemeļu daļās ir bagātīgas minerālo rūdu iegulas - dzelzs, varš, svins, cinks, alva. Arī Alpu kalnos, to tektoniskajā veidošanās procesā, koncentrējušies ievērojami alumīnija, hroma, vara, svina, cinka, sudraba u.c. depozīti. Savukārt Baltijas reģionā minēto dabas resursu nav vispār.

Tai pat laikā šai nevienmērībai bija arī sava pozitīvā puse - tas veicināja starpreģionālās darba dalīšanas procesu un tirdzniecību. Tā veidojās pirmie tirdzniecības ceļi, kravu šķirošanas un pārkraušanas centri. Piemēram, visizplatītākie bija sāls ceļi, jo sāls Eiropā bija atrodama daudzās vietās. Atsevišķi reģioni patiesi bija unikāli, jo tajos ļoti agri tika atklāti dažādu minerālu depozīti ļoti tuvu viens otram. Tāds reģions bija netālu no Krakovas, kur bija atrastas sāls, svina, dzelzs u.c. minerālu iegulas. Svins, sudrabs, vulkāniskais stikls un citi minerāli bija atrodami arī dažādās Grieķijas vietās. Plaši pazīstams antīkajā Eiropā bija arī dzintars un „dzintara ceļš”.

Minerālo izrakteņu atrašanās vietas vēsturiski bija izšķirošais faktors ne tikai Eiropas ieguves rūpniecības attīstībai līdz pat mūsdienām, bet arī apstrādes rūpniecības struktūras veidošanai.

[izmainīt šo sadaļu] Vēsture

Eiropai ir ļoti gara kultūras un ekonomisko sasniegumu vēsture, kas sniedzas līdz pat paleolītam. Par mūsdienu Eiropas kultūras pirmssākumiem tiek uzskatīta Senā Grieķija. Tad nāca Romas impērijas periods, kas uz daudziem gadsimtiem sadalīja Eiropu pa Reinu un Donavu. Pēc Romas impērijas sabrukuma Eiropā iestājās stagnācijas periods, ko renesanses laikā sauca "Drūmajiem viduslaikiem", bet apgaismības un mūsdienu vēsturnieki - par viduslaikiem. Renesanse aizsāka jaunu izgudrojumu un atklājumu periodu. 15. gadsimtā Portugāle aizsāka Lielo ģeogrāfisko atklājumu periodu, drīz tai sekoja Spānija. Vēlāk tām pievienojās Francija, Nīderlande un Apvienotā Karaliste, kas izveidoja lielas koloniālas impērijas, kam piederēja teritorijas Āfrikā, Amerikā un Āzijā.

Pēc atklājumu perioda Eiropā ienāca demokrātijas idejas.

[izmainīt šo sadaļu] Leģenda par Eiropas izcelšanos

Ticiāna glezna "Eiropas nolaupīšana"
Palielināt
Ticiāna glezna "Eiropas nolaupīšana"

Saskaņā ar vienu no brīnišķīgākajiem Sengrieķu mītiem, Eiropa – feniķiešu valdnieka Agenora meita un Tēbu valdnieka Kadmisa māsa kādu rītu netālu no jūras savā nodabā lasījusi puķes. To nejauši novērojis Dievs Zevs un iemīlējies Eiropā. Viņš pieņēmis balta vērša izskatu, pierunājis Eiropu uzrāpties tā mugurā, bet līdzko Eiropa tā izdarījusi, viņš ar jauno meiteni aizjoņojis pāri jūrai uz Krētas salu.

Šī leģenda visos gadsimtos likusies tik saistoša, ka tai pievērsušies desmitiem dzejnieku, rakstnieku, filozofu, mākslinieku. Tai skaitā, arī viena no slavenākajām Ticiāna gleznām ataino šo Eiropas nolaupīšanas brīdi.

Taču leģendai par Eiropas nolaupīšanu vēl ir arī simboliska blakus nozīme. Eiropas nolaupīšana atspoguļo vēsturisko saikni starp Eiropu un Āziju. Tā, Feniķija leģendā aprakstīto notikumu laikā atradās stiprā Ēģiptes politiskā un saimnieciskā ietekmē. Nolaupot Eiropu, Zevs paņēma no vecākas Austrumu civilizācijas tās mantojumu un pārnesa uz Egeju, kur tā nākamo gadsimtu laikā tika attīstīta un izplatīta arvien tālāk pa Eiropas kontinentu.

[izmainīt šo sadaļu] Rietumeiropas "apdzīvošanas" sākums

Līdz pat vēlīnam Bronzas laikmetam (apmēram 8. gs. p.m.ē.) Rietumeiropā, sakarā ar tās zemo apdzīvotības līmeni, nekur nepastāvēja kaut cik ievērojamas politiski organizētas valstis. Tikai laikā starp 800. un 600.g. p.m.ē., agrīnā Dzelzs laikmetā, sākās intensīva lielāku ciematu un pilskalnu būvniecība plašā reģionā uz ziemeļiem no Alpiem. Šīs aktivitātes lielā mērā ir saistāmas ar ķeltu, ģermāņu, gotu un citu tautu pakāpenisku izplatību. Pat pēc Romas impērijas sabrukuma Eiropas iedzīvotāju etniskā piederība bija visai izplūdusi. Turklāt līdz pat Franku valsts izveidošanai ciltis un tautas atradās gandrīz nepārtrauktā kustībā – tās klejoja praktiski pa visu Eiropas teritoriju.

Noteicošā, lai gan ne vienīgā šajā laikā bija lielu cilvēku masu kustība virzienā no ziemeļiem uz dienvidiem un no austrumiem uz rietumiem, vairumā gadījumu savstarpēji sajaucoties un daļēji vai pilnībā asimilējoties. Tā, daļa ģermāņu cilšu grupai piederīgo gotu pēc ilgiem klejojumiem apmetās Gallijas ziemeļu daļā. Samērā īsā laikā tā sajaucās ar vietējiem iedzīvotājiem – dažādām ķeltu ciltīm, gala rezultātā veidojot daļu no vēlākās franku valsts.

Tāpat arī lombardi iespiedās Itālijas ziemeļu daļā, bet cita gotu daļa atrada savas pastāvīgās mājas Ibērijas pussalā - visai tālu no savas sākotnējās izcelšanās vietas - Skandināvijas. Bijušās Romas impērijas centrālās un it īpaši austrumu provincēs, kā ūdens caur pārrautu aizsprostu, ieplūda huņņu, bet vēlāk avāru pūļi. Pilnīga etniska pārstrukturizācija notika Balkānos, kur lielā skaitā ieradās slāvu, bulgāru un gotu imigranti. Slāvu ciltis 7.- 9. gadsimtā uzsāka plašu ofensīvu rietumu virzienā un aizkļuva līdz pat Elbas upei, asimilējot praktiski visus šeit sastaptos dažādas etniskas izcelsmes iedzīvotājus.

Mainīgs bija ne tikai Eiropas iedzīvotāju etniskais sastāvs, bet arī skaits. Precīzu ziņu par iedzīvotāju skaitu Eiropā pirmajos gadsimtos pēc Romas impērijas sabrukuma nav. Tā Anglijas iedzīvotāju skaits ap 500.g. pārsniedza vienu miljonu cilvēku. Šis skaits līdz apmēram 14.gs. vidum četrkāršojās, kad Eiropas iedzīvotāju skaits stipri saruka pēc vairākkārtējiem buboņu mēra viļņiem. Rezultātā Eiropas subkontinents šajā laikā atkal kļuva par visai vāji apdzīvotu pasaules reģionu. Milzīgas platības aizņēma meži, purvi un krūmāji, starp kuriem bija izkaisīti reti ciemati, galvenokārt upju ielejās.



[izmainīt šo sadaļu] Eiropas valstis

Eiropā ir aptuveni 50 valstu, no kurām liela daļa ir apvienojušās Eiropas Savienībā.

Sekojošām valstīm ir teritorijas Eiropā:

   

1 Armēnija un Kipra ģeogrāfiski atrodas Āzijā, bet kulturāli un vēsturiski tiek uzskatītas par Eiropas daļu.
2 Azerbaidžāna un Gruzija daļēji atrodas Eiropā, ja par Eiropas robežu pieņem Kaukāzu.
3 Kazahstānai Eiropā atrodas neliela daļa teritorijas uz rietumiem no Urālas upes.
4 Krievijas Eiropas daļa ietver teritorijas uz rietumiem no Urālu kalniem.
5 Eiropas Turcija ir neliela teritorija uz ziemeļrietumiem no Bosfora un Dardaneļu jūras šaurumiem.

[izmainīt šo sadaļu] Eiropas reģioni

[izmainīt šo sadaļu] Ārējās saites


Pasaules kontinenti
Āfrika | Antarktīda | Austrālija | Āzija | Eiropa | Dienvidamerika | Ziemeļamerika

(Okeānija netiek pieskaitīta ne pie viena no kontinentiem.)