Aromaterapija

Vikipēdijas raksts

Šī raksta neitralitāte ir apšaubāma.
Skat. šī raksta diskusijas lapu.

Aromaterapija - sena alternatīvās medicīnas metode, kurā ķermeņa un prāta iedzimto dziedināšanas enerģiju stimulācijai izmanto tīras ēteriskās eļļas.


[izmainīt šo sadaļu] Aromaterapijas vēsture

Paši pirmie, kas novēroja augu aromātu specifisko iedarbību uz cilvēku, bija senie feniķieši. No viņiem šo māku apmēram 4. vai 5. gadu tūkstotī p.m.ē. apguva Senajā Ēģiptē, kur arī sāka izmantot smaržvielas. Par to liecina ne tikai arheoloģiskie atradumi, bet arī mākslas priekšmeti un leģendas. Faraona Tutanhamona mūmija nevarētu saglabāties gadu simtiem, ja ēģiptiešu zintnieki cilvēka ķermeņa balzamēšanā neizmantotu no augiem iegūtās esences. Arī divas Ēģiptiešu valdnieces Nefretete un Nefretari bija lielas smaržu cienītājas. Viņu pilīs bija telpas skaistuma kopšanai. Šeit varēja peldēties aromātiskās vannās. Te arī gatavoja un lietoja smaržīgās ziedes, parfīmus un pūderus. Smaržu un ziežu lietošana ieņēma nozīmīgu vietu ēģiptiešu ikdienā. Pēc mazgāšanās vai peldes ķermeni mēdza ierīvēt ar smaržīgām ziedēm un eļļām. Sausais tuksneša klimats radīja nepieciešamību mitrināt ādu. Eļļas lietoja, lai saglabātu tās elastību. Ziežu galvenie piegādātāji bija priesteri, jo tie mācēja tās pagatavot. Bet par vienu no augstākajām mākslām smaržu un kosmētikas lietošanu padarīja Kleopatra. Uzskata, ka viņa ik dienas peldējās smaržīgās vannās un tieši ar parfimērijas palīdzību jau pirmajā tikšanās reizē paveda Marku Antoniju.

Senajā Romā izveidojās pat veseli kvartāli, kuros strādāja un dzīvoja parfimēri, gatavojot un tirgojot smaržas īpašos stikla vai oniksa traukos. Pie tam jau senatnē cilvēkiem nācās atzīt, ka tajos pilsētas kvartālos, kur dzīvoja un strādāja aptieķnieki, briesmīgo slimību bija daudz mazāk.

Islama zemēs liela nozīme bija zinātniekam, ārstam un parfimērijas atzinējam Avicennam (980–1036). Viņš atklāja veidu, kā, destilējot olīveļļu un jaucot to ar rožu aromātu, var iegūt apbrīnojamo «rožu ūdeni».

Arī viduslaiku Eiropā mēra epidēmijas laikā palielinājās aromātisko vielu patēriņš. Uz ielām dedzināja ugunskurus, kuros svieda dažādus ārstnieciskos augus, lai to smaržas palīdzētu pārvarēt epidēmiju. Dzīvojamo istabu stūros kaisīja smaržīgus pulverus, aromātiskās sveces dedzināja pie slimnieku gultām. Iekārtus smalkās sudraba ķēdēs, sievietes nēsāja juvelieru gatavotas sudraba bumbas ar caurumiņiem, kuros glabājās aromāti, lai to labvēlīgā smarža vienmēr pavadītu.

Tikai kopš Elizabetes I valdīšanas laika var runāt par smaržu vispārēju pielietojumu Anglijā. Lielu prieku karalienei sagādāja Oksfordas grāfa pasniegts iesmaržotu cimdu pāris. Grāfs viņai tos, tāpat arī daudzus citus smaržīgus priekšmetus, atveda no Itālijas. Smaržu nosauca Oksfordas grāfa vārdā.

Tāpat kā daudzi galminieki, Elizabete nēsāja pomanderu (14.gs. ievestu aromātisku vielu bumbiņu.) Šo lodīti ievietoja dažādās rotaslietās. Arī trauku smaržu ievietošanai sāka saukt par pomanderu. Iesmaržinātas tika karalienes Elizabetes I kurpes un apmetnis. Smaržas glabāja arī tā saucamajās “kassoletēs” – nelielās kārbiņās ar caurumotu vāciņu, caur kuru ieelpot aromātiskās vielas. Parasti šīs kārbiņas gatavoja no ziloņkaula, zelta vai sudraba. „Vinaigrette” bija nelielas no iekšpuses apzeltītas sudraba kārbiņas (lai novērstu koroziju). Tajās glabāja ar aromātisku etiķi piesūcinātu sūkli. Tās lietoja, lai “atmodinātu” paģībušu vai aizgainītu nepatīkamas smakas. Kaklarotu dobās krelles piepildīja ar smaržīgiem sveķiem, pat gredzenos bija nodalījumi aromātiskiem pulveriem. Tajos iestrādāja atverītes, lai ļautu smaržai izplūst.

Smaržu renesanse bija Francijā Katrīnas Mediči (1519–1589) valdīšanas laikā. Viņas izveidotā parfimērijas ražotne Grācā darbojas vēl šodien. Tolaik apvienojās smaržu un cimdu manufaktūras ražotnes. Modē nāca aromatizētie cimdi. Francijā smaržu meistari strādāja kopš 12. gadsimta. Pirms kļūt par šādu meistaru, vajadzēja nokalpot 7 gadus. Kad radīja jaunas smaržas vai zāles, tās reģistrēja un izdeva patentu. Vissenākie šādi patenti datēti ar 1190. gadu.

Kad 1533. gadā Katrīna Mediči apprecēja Henriju II, kopā ar viņu no Florences ieradās personīgais smaržu meistars Renē. Renē darbnīca kļuva par ļoti iecienītu tā laika elites satikšanās vietu. Tas paātrināja smaržas izplatību šajās aprindās. Katrīnu Mediči pazīst kā Francijas parfimērijas aizgādni, kas veicināja šīs nozares attīstību valstī. Smaržu patēriņš aristokrātijas aprindās turpināja palielināties. Stāsta, ka Luijs XIV pats piedalījās savu smaržu veidošanā. Smaržu popularitāte auga. Luija XIV laikā bija moderni katru dienu lietot citu smaržu. Acīmredzot liela daļa Pompadūras kundzes mājsaimniecības budžeta tika izlietota šīm vajadzībām. Tas viss turpinājās līdz revolūcijai, kad šādu luksusu stingri noliedza, bet ne uz ilgu laiku.

Nākamā renesanse sākās 18. gadsimta otrajā pusē. Toreiz higiēna bija atstāta novārtā. Nepatīkamo miesas izgarojumu centās noslāpēt ar smaržām. Patīkamo aromātu noturību sekmēja muskuss.

Jau 19.gs. augus, kas saturēja ēteriskās eļļas, sāka audzēt rūpnieciskos nolūkos. Francija kļuva par vienu no vadošajām parfīmu ražotājām. 20.gs. aromātiskās vielas sāka izmantot medicīnā, kas nozīmēja, ka aromātisko vielu īpatnības un to specifiskā iedarbība uz cilvēka psihi un ķermeni tika racionāli izpētīta.


[izmainīt šo sadaļu] Vienkāršas aromaterapijas metodes.

Telpu aromatizācija ir viena no izplatītākajām aromaterapijas metodēm. Daudzi cilvēki pat neaizdomājas, ka to, ko viņi dara, sauc par aromaterapiju. Lai aromatizētu telpu, var iegādāties aromatizējošo lampiņu. Nelielā trauciņā ar ūdeni, kam apakšā paliek tējas svecīti, iepilina vienu pilienu ēteriskās eļļas uz 10 kvadrātmetru lielu telpu. Pāris stundu laikā, kamēr svecīte degs, eļļa lēni izgaros, ne tikai radot brīnišķīgu gaisotni telpā, bet to arī attīrot. Otrs variants — iegādāties speciālu māla gredzentiņu, ko uzlikt uz lampiņas. To ieslēdzot, uz riņķīša uzpilinātā eļļa lēnām izgaro. Trešais variants — var uzklāt uz radiatoriem samitrinātu lupatiņu, uz kuras uzpilināti daži pilieni eļļas. Vēl viens variants – sveces vaskā iepilināt ēterisko eļļu – tie sajauksies un, svecei degot, eļļa izgaros, radot patīkamu aromātu.

Inhalācijas ir divējādas — aukstā un karstā. Auksto inhalāciju var veikt, vienkārši eļļu uzpilinot uz kabatlakatiņa, salvetes vai spilvena un ieelpo 10-15 minūtes — šādu inhalāciju izmanto vājuma, noguruma novēršanai, stresa mazināšanai, nervu sistēmas stāvokļa uzlabošanai. Savukārt karstajai inhalācijai gandrīz verdošā ūdenī iepilina ēterisko eļļu (uz litru ūdens 2-5 pilieni) un virs trauka 5-10 minūtes tvaicē seju un ieelpo tvaikus. Tā var atvieglot galvassāpes, ārstēt saaukstēšanos, elpošanas traucējumus, kā arī tā ir laba sejas attīrīšanas procedūra.

Aromātiskās vannas. Vannai ar ūdens temperatūru 36-39ºC pievieno 1-10 pilienus ēteriskās eļļas. Siltais ūdens pastiprina smaržvielu iedarbību. Šāda pelde veicina ēterisko eļļu iekļūšanu organismā ne vien ieelpojot, bet arī caur ādu un gļotādām. Aromātisko vannu ilguma – 15-20 minūtes.

Masāža uzveic stresu, palīdz atjaunoties organismam, stiprina imunitāti. Masāžas laikā eļļas iedarbība ir īpaši efektīva, jo ārstnieciskās molekulas nokļūst asinīs, kas tās ātri iznēsā pa visu organismu. Eļļas uzlabo limfu stāvokli un asins cirkulāciju, savukārt eļļas masāžas laikā tiek arī ieelpotas un tādējādi rada pozitīvu psihoemocionālo stāvokli. Masāžai parasti izmanto 100 ml augu eļļas un 15-20 pilienus ēteriskās eļļas.

Kakla skalošana. Ēteriskās eļļas var izmantot arī kakla iekaisuma gadījumā, skalojot kaklu ar šādu mikstūru, kas aprakstīta „Praktiskajā aromaterapijā”: „Vienai tējkarotei degvīna pievienojiet 3 pilienus ēteriskās eļļas un pielejiet pustasīti ūdens. Pirms katra malka saskalojiet. Skalošana labi noder, lai novērstu:

- kakla iekaisumu,

- klepu,

- vīrusu infekcijas.

Kompreses izmanto uz mitras salvetes uzpilinot 2-3 pilienus eļļas. Ideālā variantā kompresei uz ķermeņa būtu jāpaliek vismaz divām stundām. Kompreses vislabāk piemērotas, lai dziedinātu:

- ādas slimības,

- neiralģiju (periodiski vai epizodiski uznākošas asas, lēkmjveidīgas sāpes jušanas vai jaukta nerva apvidū),

- zilumus,

- atklātus ievainojumus,

- sāpīgas menstruācijas,

- sastiepumus,

- muskuļu sāpes,

- apdegumus,

- applaucējumus,

- insektu kodumus.

Komprese dezinficē brūces un mazina sāpes.