Čehija

Vikipēdijas raksts

Čehijas republika (čehiski Česká republika) ir augsti attīstīta mononacionāla valsts Eiropas centrā bez pieejas pie jūras. Ziemeļos tā robežojas ar Poliju, austrumos ar Slovākiju, dienvidos ar Austriju, bet rietumos ar Vāciju. Pazīstamākie Čehijas zīmoli ir automašīnas "Škoda", čehu alus un čehu hokejs.

Česká republika
Čehijas Republikas karogs Čehijas Republikas ģerbonis
(Par karogu) (Par ģerboni)
Valsts iekārta parlamentāra republika
Freedom House brīvības indekss(2004) 1,5 - brīva valsts
ANO tautas attīstības indekss 0,868 (32.vieta pasaulē 2002.gadā)
IKP (PPP) uz vienu iedzīvotāju 16 448 USD (2003) - 36.vieta pasaulē
Valsts valoda čehu valoda
Galvaspilsēta Prāga
Lielākās pilsētas Prāga
Brno
Ostrava
Prezidents Vāclavs Klauss
Premjerministrs Mireks Topolāneks
Platība 78 866 km²
Iedzīvotāju skaits (2004) 10 230 100
Etniskais sastāvs čehi
Reliģija katolisms - 40%
nereliģiozi - 40%
Neatkarība Sadaloties Čehoslovākijai 1993. gada 1.janvārī
Valsts himna Kde domov můj
Valūta Čehijas krona/CZK
Laika zona UTC +1
Interneta domēns .CZ
Starptautiskais tālsarunu kods +420

[izmainīt šo sadaļu] Prāgas pavasaris

Prāgas pavasaris bija liberalizācijas periods Čehoslovākijas Sociālistiskajā republikā, kas sākās 1968. gada 5. janvārī kad Aleksandrs Dubčeks tika ievēlēts par komunistiskās partijas vadītāju, un beidzās 1968. gada 20. augustā, kad PSRS vadītā Varšavas pakta bruņotie spēki iebruka valstī.

Pēc Otrā pasaules kara, Čehoslovākija nokļuva Padomju ietekmes zonā. No 1948. gada Čehoslovākijas Komunistiskā partija bija vienīgā atļautā partija valstī, un PSRS stingri kontrolēja valstī notiekošo. Lai arī komunisti iznīcināja valsts demokrātiju, viņi sākotnēji bija diezgan populāri. Pāris iemesli šai popularitātei:

  1. Iedzīvotāji atcerējās, kā rietumvalstis 1938. gadā ar Minhenes vienošanos bija atļāvušas Hitleram sagraut viņu neatkarību.
  2. Lai arī ASV armija atradās tuvāk Prāgai, Staļins panāca slepenu vienošanos ar rietumu sabiedrotajiem, ka tieši Sarkanā armija drīkstēs atbrīvot Prāgu no nacistiem. Iedzīvotāji jutās pateicīgi saviem atbrīvotājiem.


60to gadu vidū komunistu režīms kļuva aizvien nepopulārāks. Partijas reformatoriem, saprotot ka nepieciešamas izmaiņas, izdevās par tās vadītāju ievēlēt Aleksandru Dubčeku. Viņš veica virkni politisku reformu. lai radītu "sociālismu ar cilvēcīgu seju". Tās nebija vērstas uz padomju sistēmas sagraušanu, drīzāk uz tās nelielu liberalizāciju. Dubčeka reformas guva plašu iedzīvotāju atbalstu. Taču PSRS vadība ar Leonīdu Brežņevu priekšgalā uztvēra šīs reformas kā pirmos soļus padomju iekārtas graušanā. PSRS vadība nevarēja pieļaut, ka Aukstā kara laikā kāda no tās satelītvalstīm pāriet rietumu demokrātiju pusē. Kad sarunu ceļā Brežņevam neizdevās pārliecināt Dubčeku pārtraukt reformas, PSRS sāka plānot militāru iebrukumu.

Lai attaisnotu iebrukumu suverēnā valstī, bija nepieciešams lūgums pēc palīdzības. Čehoslovākijas komunistu vadībā joprojām bija daudz konservatīvo spēku, kuri Brežņevam nosūtīja slepenu vēstuli kurā apgalvoija ka "labējā prese" valstī "vairo nacionālisma un šovinisma vilni, provocē antikomunistisku un antipadomju psihozi". Vēstule lūdza PSRS palīdzēt "ar visiem iespējamajiem līdzekļiem" lai paglābtu Čehoslovākijas Sociālistisko republiku no "tūlītējiem kontrrevolūcijas draudiem".

Naktī no 20. uz 21. augustu piecas Varšavas pakta valstis iebruka Čehoslovākijā. Apmēram 5000 - 7000 padomju tankiem sekoja 200 - 600 tūkstoši Varšavas bloka kareivji. Iebrukuma laikā 72 čehoslovāki tika nogalināti un simtiem ievainoti. Padomju karavīri arestēja Dubčeku un nogādāja uz Maskavu.

Pēc okupācijas apmēram 300 000 čehoslovāku atstāja valsti un devās trimdā uz rietumiem.


[izmainīt šo sadaļu] Skat. arī



Eiropas valstis
Albānija | Andora | Apvienotā Karaliste | Austrija | Baltkrievija | Beļģija | Bosnija un Hercegovina | Bulgārija | Čehija | Dānija | Francija | Grieķija | Horvātija | Igaunija | Īrija | Īslande | Itālija | Krievija | Latvija | Lietuva | Lihtenšteina | Luksemburga | Malta | Melnkalne | Moldova | Monako | Nīderlande | Norvēģija | Polija | Portugāle | Republika Maķedonija | Rumānija | Sanmarīno | Serbija | Slovākija | Slovēnija | Somija | Spānija | Šveice | Turcija | Ukraina | Ungārija | Vācija | Vatikāns | Zviedrija
Teritorijas: Farēru salas | Gibraltārs | Gērnsija | Menas sala | Džersija



 
Eiropas Savienība (ES)
Eiropas Savienības karogs

Apvienotā Karaliste | Austrija | Beļģija | Bulgārija | Čehija | Dānija | Francija | Grieķija | Igaunija | Īrija | Itālija | Kipra | Latvija | Lietuva | Luksemburga | Malta | Nīderlande | Polija | Portugāle | Rumānija | Slovākija | Slovēnija | Somija | Spānija | Ungārija | Vācija | Zviedrija



Ziemeļatlantijas līguma organizācija (NATO) NATO karogs
Apvienotā Karaliste | ASV | Beļģija | Bulgārija | Čehija | Dānija | Francija | Grieķija | Igaunija | Īslande | Itālija | Kanāda | Latvija | Lietuva | Luksemburga | Nīderlande | Norvēģija | Polija | Portugāle | Rumānija | Slovākija | Slovēnija | Spānija | Turcija | Ungārija | Vācija
Citās valodās