Vikings

Vikipēdijas raksts

Ir ierosinājums apvienot šo rakstu ar Vikingi.


[izmainīt šo sadaļu] Vikingi

Pirms apmēram diviem tūkstošiem gadu tagadējās Dānijas, Norvēģijas un Zviedrijas teritorijās no dienvidiem ienāca ģermāņu ciltis, bet Somijas teritorijā somugru ciltis no Urāliem. Pieaugot iedzīvotāju skaitam, arvien grūtāk bija atrast jaunas lauksaimniecības zemes. Daudzi pārcēlās uz agrāk neapdzīvotajiem mežiem un kalniem, bet daudzi devās sirojumos uz kaimiņzemēm un pa visu Eiropu. Šis periods no 800. līdz 1050. gadam vēsturē tiek dēvēts par vikingu laikmetu. Par vikingiem kļuva gan norvēģu, gan dāņu un zviedru senči. Šo vairāk nekā 200 gadu laikā vikingu kuģos devās gar Eiropas piekrasti un uzbruka visām apdzīvotajām vietām. Viņi brauca pa upēm Francijā un Spānijā, iekaroja lielāko daļu Īrijas un plašus Anglijas apgabalus, apmetās uz dzīvi gar Krievijas upēm un Baltijas jūras piekrastē (arī Kurzemē). Viņi laupīja arī Vidusjūrā un uzbruka pat Konstantinopolei. Vikingi tomēr ne vien karoja un laupīja, bet izveidoja arī savas karaļvalstis. Dublinas un Jorkas karalistes vēlāk izjuka. Kijevas karalisti dibināja zviedru vikings Rjuriks un vēlāk tā kļuva par Krievijas impērijas pamatu. Kopā ar brāli Oļegu (Helgi) viņi pārvaldīja zemes līdz pat Novgorodai. Islandē un Grenlandē vikingi atrada neskartas zemes un tās kolonizēja. Ģeogrāfijas vēsturē ievērojams ir Leifa Eiriksona ceļojums uz Ziemeļamerikas krastiem. Vikingu panākumus nodrošināja dzelzs apstrādes attīstība Skandināvijā, jo bija iespējams izgatavot ieročus un labi apbruņot visus vīrus. Vikingu kuģu būvētāji izgatavoja ātrus kuģus, kas varēja veikt straujus uzbrukums un arī kuģot okeānā. Par vikingu vēsturi stāsts daudzas mutvārdu teikas - sāgas, kā arī rūnakmeņos iecirstās rakstu zīmes. Šādi akmeņi Skandināvijā daudzviet saglabājušies arī mūsdienās. Vikingi ticēja pagānu dieviem. Augstākais dievs bija Odins, Tors bija karotāju dievs, bet Freija rūpējās par tīrumiem, pļavām un mājlopiem. Ap 1000. gadu Ziemeļvalstīs tika pieņemta kristīgā ticība. Pamazām nostiprinājās karaļa un baznīcas vara un Norvēģija, Zviedrija un Dānija kļuva par feodālām karaļvalstīm.