Lielie ģeogrāfiskie atklājumi

Vikipēdijas raksts

Lielie ģeogrāfiskie atklājumi (arī Atklājumu laikmets) ir atklājumi, kurus veica Eiropas kuģi laika posmā no XV gs. sākuma līdz apmēram XVII gs. sākumam, meklējot jaunus tirdzniecības ceļus, un tirdzniecības partnerus.

[izmainīt šo sadaļu] Lielo ģeogrāfisko atklājumu priekšnosacījumi

Kolumba kuģi
Kolumba kuģi

Pēc neveiksmīgo Krusta karu sērijas 1244.g. Jeruzālemi ieņēma musulmaņi un kristīgajai pasaulei tā bija zudusi uz visiem laikiem, bet Levantē 1281.g. tika pazaudēts arī pēdējais franku nocietinājums. Jeruzāleme, kas gadsimtiem ilgi vairuma eiropiešu apziņā bija civilizācijas centrs, XIV gs. sākumā vairs bija tikai nostaļģiskas, rūgtuma pilnas atmiņas. Vēl savu nozīmi saglabāja Vidusjūra, ap kuru bija attīstījušās visas iepriekšējās civilizācijas. Taču pēc Bizantijas sabrukuma, Tuvo un Vidējo Austrumu nonākšanas musulmaņu kontrolē, Eiropai ceļš uz austrumiem no Vidusjūras, kā arī pati Vidusjūras austrumu daļa, bija slēgti. Palika vēl neapgūtie jūras ceļi visos citos virzienos pa Atlantijas okeāna plašumiem, bet līdz šim izmantotie Vidusjūras kuģi nebija piemēroti okeāna ceļojumiem. Bezizeja un nepieciešamība piespieda Eiropas karalistes nepilna gadsimta laikā attīstīt kuģošanas tehniku tiktāl, lai konstruktīvi un kvalitatīvi uzlabotie kuģi kļūtu par pietiekami drošu okeānu transporta līdzekli cilvēku un kravu pārvadāšanai lielos attālumos.

No konstruktīvā viedokļa kuģubūvē tika ieviestas divas būtiskas inovācijas. Pirmkārt, kuģa ahteris (pakaļgals) tika rekonstruēts un tajā iemontēta pastāvīga, stabila stūres iekārta. Rezultātā kuģa vadīšana nelabvēlīgos laika apstākļos un līdz ar to navigācija okeānā kļuva daudz drošāka.

Otrkārt, vairāku gadu desmitu laikā tika ieviesti daudzi izgudrojumi un uzlabojumi kuģu takelāžā. Ziemeļeiropā līdz šim plaši izmantotās vienmasta kogas (cog) ar vienu četrstūrainu buru vietā sāka būvēt arvien lielākus kuģus ar diviem un pat trīs mastiem, aprīkotus ar dažādas konfigurācijas burām. Tā, priekšējais (fokmasts) un vidējais masts (grotmasts) sāka nest virkni četrstūrainu buru. Trešais, pakaļējais masts (bizaņmasts) vairumā gadījumu saglabāja tradicionālo Vidusjūras trapečveida (latīņu) buru. Kuģa priekšgalā tika ierīkots izturīgs bomis – bušprits, kas ļāva starp to un fokmastu ievietot vairākas neliela izmēra trīstūrveida buras (klīverus). Tām nebija izšķirošas nozīmes kuģa gaitas paātrināšanā, taču ar to palīdzību būtiski uzlabojās kuģa vadāmība. Līdzīgas buras tika ierīkotas arī starp mastiem (stakseļi). Rezultā, pateicoties visu šo inovāciju kombinācijai, radikāli uzlabojās kuģu vadāmība, manevrēšanas spēja, pieauga to izmērs un kravnesība. Pilnveidotie kuģi (karavelas) tagad spēja iet visai šaurā leņķī pret vēju, vai pat vispār pretēji vējam, izmantojot halses (zigzag veida) kustību.

Taču lai veiktu okeāna ceļojumus starp kontinentiem ar izturīgiem un drošiem kuģiem vien arī vēl bija par maz. Jūrniekiem vēl vajadzēja iemācīties orientēties okeānu plašumos, noteikt savu atrašanās vietu, citiem vārdiem – apgūt navigāciju. Dažus elementārākos navigācijas paņēmienus bija apguvuši vēl vikingi. Viņi pirmie no eiropiešiem bija iemācījušies mērīt Polārzvaigznes, kā arī Saules augstumu virs horizonta Saules zenītā (dienas vidū) un pēc kāda īru astronoma vēl X gs. izstrādātām tabulām aprēķināt aptuvenu savas atrašanās vietas ģeogrāfisko platumu (paralēli). Peldot gar noteiktu paralēli vikingi un vēlākie to skandināvu pēcteči vairāku gadsimtu laikā regulāri kuģoja starp Skandināviju un Grenlandes un, iespējams, arī Ziemeļamerikas, kolonijām.

Navigācijas pilnīgākā apgūšanā svarīga nozīme bija vēl divām izcilām inovācijām – kompasa un kartes izgudrošana. Kompasu sāka plaši izmantot XIII gs. Vidusjūrā, lai gan Ķīnā to jau pielietoja vēl daudz senāk. Nav gan drošu ziņu, vai kompasu eiropieši no Ķīnas pārņēma, vai tas Eiropā parādījās neatkarīgi. Arī navigācijas kartes uz kuģiem Vidusjūrā sāka parādīties XIII gs. pēdējā trešadaļā. Kvalitatīvs pavērsiens navigācijas kartogrāfijā aizsākās gan tikai pēc 1541.g., kad holandietis Gerhards Krēmers, kurš vēsturē iegājis kā Merkators, izgatavoja savu pirmo pasaules karti tā sauktajā cilindriskajā (Merkatora) projekcijā. Tas ļāva kuģa kursu uz reāli izliektās Zemes virsmas attēlot plaknē (kartē) kā taisnu līniju. Pēc šīs metodes navigācijas kartes tiek izgatavotas arī mūsdienās.

Nozīmīgs faktors kuģošanas un navigācijas progresā bija daži Eiropas karaļnami. Atgriezti no kādreizējām tirdzniecības iespējām ar Austrumiem un līdz ar to garšvielu, zīda un citu vērtīgu preču avotiem, kas nesa lielu peļņu to bagātības krātuvēs, tie veltīja lielu uzmanību kuģu modernizēšanai, navigācijas pilnveidošanai, ekspedīciju rīkošanai, jaunu zemju atklāšanai un apgūšanai.

[izmainīt šo sadaļu] Jaunu zemju atklājumi

Vieni no motivētākajiem jūras ceļu apgūšanā un jaunu zemju atklāšanā bija portugāļi, jo no sauszemes puses to piekļūšanu pārējai Eiropai norobežoja Spānijas teritorija. Viens no pirmajiem lielākajiem to atklājumiem bija Kanāriju salas (1339.g.) un Madeira, kur tie sāka apmesties pēc 1420.g.

Tālāk portugāļu atklājumi sekoja viens otram. Tā, 1445.g. tie sasniedza Senegālu un drīz šeit uzbūvēja pirmo eiropiešu fortu Āfrikā. Taču tikai pēc gandrīz trīsdesmit gadiem, 1473.g. portugāļu kuģi šķērsoja ekvatoru, bet 1487.g. tie sasniedza Labās Cerības ragu, paverot Eiropai durvis uz Indijas okeānu. Vasko da Gama 1498.g. ar arābu loču palīdzību, kuri labi pārzināja Indijas okeānu, sasniedza Indijas rietumu piekrasti. Eiropai ceļš uz Austrumiem kopš šī brīža atkal bija atvērts.

Portugāļiem bija lieliska izdevība piesaistīt kādu izcilu jūras braucēju arī citiem jaunu zemju atklājumiem – dženovieti Kristoforu Kolumbu, kura mērķis bija atklāt Āziju, dodoties rietumu virzienā. Taču pie portugāļiem, aizņemtiem ar ceļa apkārt Āfrikai apgūšanu, viņam neizdevās rast atbalstu. Taču to viņam neliedza Kastīlijas Izabella.

Kolumba ekspedīcija 1492.g. sasniedza Bahamu salas, bet desmit dienas vēlāk tā atklāja Kubu, kuru Kolumbs nosauca par Hispanjolu. Gadu vēlāk Kolumbs devās jaunā ekspedīcijā un apsekoja Vestindijas salas, kuras tā arī nosauca Kolumbs, kļūdaini uzskatīdams, ka tās ir viņa atklātās Āzijas sastāvdaļa.

Līdz pat pēdējai savai dzīves stundas Kolumbs bija nesatricināmi pārliecināts, ka viņš atklājis Āzijas salas un nevis pilnīgi jaunu kontinentu starp Eiropu un Āziju. Daudzo ģeogrāfisko atklājumu vidū gadījās arī pa kādai brīnumainai nejaušībai ar tālejošām sekām. Tā, kāda portugāļu eskadra 1500.g., kuras kurss sākotnēji bija nosprausts, apliecot Āfriku, sasniegt Indijas okeānu, stipra pretvēja dēļ bija spiests kādu laiku dreifēt Atlantijas okeānā. Cīnoties ar nelabvēlīgu laiku viņi, sev par lielu pārsteigumu, uzdūrās nezināmai cietzemei Āfrikai pavisam pretējā pusē. Tā izrādījās Brazīlija, ar kuru vairākos nākamos gadsimtus Portugāle bija cieši saistīta.

Vēl ilgi, līdz pat 1726.g., nebija arī skaidrs, vai Amerika ar Āziju ir savienoti vietā, kura pazīstama kā Bēringa šaurums, vai nē.

[izmainīt šo sadaļu] Lielo ģeogrāfisko atklājumu politiskās sekas

Lielie ģeogrāfiskie atklājumi drīz vien piespieda Eiropā mainīt uzskatus par starpvalstu attiecībām. Eiropas karaļnamos ausa nojausma, ka to savstarpējās attiecības jaunatklāto zemju sakarā nepieciešams regulēt. Tā, pirmais līgums starp Portugāli un Kastīlijas hercogisti par tirdzniecību tika noslēgts 1479.g.

Taču nozīmīgākās bija izmaiņas eiropiešu zināšanās un uzskatos par apkārtējo pasauli. Lielie ģeogrāfiskie atklājumi deva nozīmīgas ekonomiskās attīstības priekšrocības Eiropas valstīm, kurām bija jūras robežas. Tās sākotnēji bija Portugāle un Spānija, tām drīz vien sekoja Francija, tad Holande un Anglija.

Daudzi vēsturnieki uzskata, ka viens no Lielo ģeogrāfisko atklājumu rezultātiem, kad eiropieši sastapās ar jaunām civilizācijām un neizbēgami sāka tās salīdzināt ar savējo, ir arī Eiropas identitātes idejas rašanās. Tas ir, eiropieši sāka sevi apzināties kā vairāk vai mazāk vienotu civilizāciju, ar daudzām kopīgām kultūras pazīmēm, atšķirīgām no citām civilizācijām. Jēdziens „eiropieši” sāka iegūt reālu saturu.