Valodnieku darbi (Latviešu mūzikas instrumentu historiogrāfija)

Vikipēdijas raksts

Šī ir daļa no raksta Latviešu mūzikas instrumentu historiogrāfija

[izmainīt šo sadaļu] Nodaļas

[izmainīt šo sadaļu] Valodnieku darbi

Kārļa Kristiāna Ulmaņa "Latviešu vārdnīca" (1872–1880), ko viņš sastādījis, izmantojot J. Neikena materiālus, ir ievērojama ar diezgan lielu pieminēto mūzikas instrumentu skaitu. Liela šo pieminējumu daļa ir pārņemta no agrākajām vārdnīcām, tomēr ir arī jauni materiāli. Ir minēts trīdeksnis un citi grabekļi. "Pulkstenītis" tiek lietots nevis zvaniņa, bet ērģeļu reģistra nozīmē. Līdzīgi kā iepriekš, minēts vargans. Pirmoreiz ir minēts sietiņš – rokas bundziņas ar zvārguļiem, tāpat arī leijerkaste un mūnikas – ielu harmonikas. Pieminēta ģīga, kas esot mazpazīstama. Liela uzmanība pievērsta dažādiem gaisskaņiem. Primitīvi no putna spalvas gatavoti bērnu instrumenti ir pēkšis jeb spalvas pēkšis un spendele. Dūda ir vientoņa svilpe, bērnu instruments, pīpere, arī tūte, tūtere – daudztoņu stabule. Dūka ir gan somas stabules, gan arī somas stabuļu vai ērģeļu stabule, turpretī bāga – somas stabuļu basa stabule jeb dūcene. No piemutņa gaisskaņiem minēta strūba, trūbe, kā arī strumpis jeb strumpe.

Valodnieks Johans Zēverss plašākā apcerējumā (1924) ir apkopojis dažādās agrākās publikācijās atrodamos materiālus par latviešu mūzikas instrumentiem. Pamatā tās ir 17.–19. gs. vārdnīcas, bībeles un tās daļu tulkojumi, dziesmu grāmatas. Izmantotas arī J. K. Broces, Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas, A. Bīlenšteina publikācijas, kā arī valodnieciski, vēsturiski u. c. pētījumi. Autors ir analizējis instrumentu nosaukumus, mēģinājis noskaidrot to etimoloģiju, dažādās nozīmes. Viņa apskatītie termini ir šādi: eglīte, trīdeksnis, puškainis, čagans, ērkulis, trumulis (trumelis), pulkstenītis, sietiņš, bungas, spieganas, spendele (pēkšis), pēga, taure (aure), svilpe, stabule, pīpe, dūda (dūka), soma stabule, bazūne, strumpis, trumete (trumiete), trūba (trūbe, strūbe), ērģeles, leijerkaste, mūnikas (ermonikas), blumīzeris (glumīzeris), vargans, kokle, klavieres, videle, bāga, gīga, vijole, spēle. Nosaukumu analīzes ir papildinātas ar instrumentu uzbūves, gatavošanas un pat lietošanas aprakstiem, kas šim darbam piedod nopietnas, vērā ņemamas organoloģiskas publikācijas raksturu. Diemžēl, vairumam vēlāko laiku organologu J. Zēversa pētījums, šķiet, nav pazīstams.

Gandrīz pēc trim gadu desmitiem J. Zēverss šo apcerējumu vācu tulkojumā ar papildinājumiem un nosaukumu “Musikinstrumente” kā 11. nodaļu iekļauj savā darbā par vācu valodas ietekmi uz latviešu valodu (1953).

Savā latviešu personu vārdu un uzvārdu studijas 1. daļā Ernsts Blese apskata vecākos personu vārdus un uzvārdus dažādos 13.–16. gs. avotos. Starp šiem vārdiem diezgan daudz tādu, kas vai nu norāda uz mūziķa vai instrumentu meistara profesiju vai arī kā citādi saistās ar mūzikas instrumentu nosaukumiem. Rīgas un Vidzemes materiāli ietver šādus "instrumentālus" uzvārdus: Bauben, Bratsche, Bunger, Bwnger, Bungher, Cynwolsz (Cimbuols?), Klaben, Klabbesche, Kokelne Seewe, Kokelnyk Ze (Kokleniece?), Kokelneke, Leische toure, Leischetower, Pauke, lele Pauke, Paucke, Pouke, Powyeke, Powke, Powcke, Powyke, Pucke, Pulcksten, Pulcstyn, Pulxstins, Spellnick, Spelman, Spelmans, (–nsz?), Speleman, Spelmansche, Stabbelatis, Stabbelats (Stabulītis?), Stabwlneke Snote, Swilp, Swilpecksche, Taurkallyt, Tourkal, Trummel. Iespējams, ka ar mūzikas instrumentiem saistīti arī vārdi Dudesman un Gigge. Tikai viens vārds – Pauke – atrodams Kurzemes sarakstā, un tikai divi – Dudel, Piper (?) – poļu dokumentos.

Īpaša nozīme kā organoloģiskās informācijas avotam ir Kārļa Mīlenbaha veidotajai un Jāņa Endzelīna turpinātajai un rediģētajai fundamentālajai “Latviešu valodas vārdnīcai” un tās papildinājumiem. Organogrāfiskie materiāli ņemti pārsvarā no 17.–19. gs. latviešu valodas vārdnīcām, folkloras un etnogrāfijas materiālu krājumiem, periodikas. “Latviešu valodas vārdnīcā” atrodami ne tikai daudzu skaņu rīku nosaukumi, bet arī šo nosaukumu lietojuma piemēri, bieži vien – arī pagatavošanas vai spēlēšanas apraksti. Vairāki publicētie nosaukumi šeit parādās pirmoreiz – biuvas, kaukala u. c. Tādējādi vārdnīca sniedz daudzpusīgu, oriģinālu informāciju un dod iespēju veikt etimoloģiska rakstura studijas. Diemžēl, K. Mīlenbaha, J. Endzelīna un E. Hauzenbergas pamatīgā darba nozīme organoloģijas kontekstā līdz šim nav pietiekoši novērtēta.

[izmainīt šo sadaļu] Nodaļas