Platons
Vikipēdijas raksts
Platons [īstajā vārdā Aristokls], grieķu valodā Πλάτων, (* ap 428.—427. g. p. m. ē., † ap 348.—347. g. p. m. ē.) bija nozīmīgs Senās Grieķijas filozofs, Sokrāta māceklis, Aristoteļa skolotājs, rakstnieks un Atēnu akadēmijas dibinātājs.
Platons ir viens no ievērojamākajiem sengrieķu domātājiem. Platona ievērojamākie darbi ir "Valsts" un "Likumi". Platons ir dibinājis savu filozofisko skolu - Platona Akadēmiju. Platons risina klasisko filozofijas jautājumu - kas ir mūžīgā, nepārejošā esamība. Platona filozofijā svarīgas atziņas rodamas mācībā par idejām un valsts teorijā. Valsts teorija: Kad dzīvoja un savas teorijas izstrādāja Platons, Grieķija atradās vissmagākās pilsoniskās krīzes stāvoklī, kas beidzās ar neatkarības zaudēšanu. Zīmīgi, ka Platons izstrādāja savas valsts un tiesību teorijas. Platonam taisnīga un pilnīga valsts ir augatākais no visa, kas pastāv uz zemes. Audzināšanas pamatuzdevums - uzturēt un atražot kārtu hierarhiju, stingri ievērot sabiedriskās un privātās dzīves kārtību, ieaudzināt paklausību, vienādu domāšanu, brālību, solidaritāti. Bērnus audzina valsts. Platons domāja pārvērst visus par radiniekiem. Vergi nepieder pie valsts struktūras. Platons vēršas pret mākslu, kas izkladē cilvēkus. Aizliegti ceļojumi līdz 40 gadu vecumam. Mācība par idejām: Savā tikumu mācībā kā galveno vērtību Platons izceļ labo ideju. Platons apgalvo, ka cilvēka dvēseli netikumība nevar sagraut, tikai sabojāt. Tikummācība ir saistīta ar askētismu. Platons apgalvo, ka cilvēka dvēsele ir tā, kas var izšķirties par labu jutekliskajai pasaulei vai idejām. Dvēsele ir saistīta ar ķermeni. Tikummācībā Platons atzīst dvēseles nemirstību - pēc nāves dvēsele nošķiras no ķermeņa un meklē jaunu ķermeni, ko iegūst no jauna iemiesojoties. Nāve neatbrīvo cilvēku no morālās atbildības, jo līdz ar ķermeņa nāvi nemirst dvēsele.