Lavrentijs Berija

Vikipēdijas raksts

Lavrentijs Berija
Lavrentijs Berija

Lavrentijs Berija (Gruzīniski: ლავრენტი ბერია, Lavrenti Pavles dze Beria; Krieviski: Лаврентий Павлович Берия) (dzimis 1899. gada 29. martā, miris 1953. gada 23. decembrī) bija padomju valsts darbinieks, PSRS Iekšlietu ministrijas vadītājs.

[izmainīt šo sadaļu] Biogrāfija

Lavrentijs Berija piedzima Merheci ciemā netālu no Suhumi. Viņš mācījās Suhumi ģimnāzijā un pēc tās beigšanas devās uz Baku, kur iestājās celtniecības skolā, ko absolvēja 1919. gadā. Baku Berija iestājās sociāldemokrātiskajā partijā un uzsāka nelegālu darbību. Sākotnēji viņš bija meņševiku uzskatu atbalstītājs, bet 1917. gada martā pieslējās boļševikiem. Pirmā pasaules kara sākumā viņu iesauca armijā, un vairākus mēnešus viņš pavadīja frontē Rumānijā, līdz 1917. gada beigās dezertēja un atgriezās Baku, kur pilsoņu kara laikā darbojās pagrīdē. Pēc tam Berija uz kādu laiku atgriezās Gruzijā, taču drīz vien viņu arestēja un izsūtīja uz Baku. Pēc tam, kad Azerbaidžānā tika nodibināta padomju vara, viņš kļuva par čekas darbinieku. Kopš tā laika Berija sāka pamazām kāpt uz augšu pa karjeras kāpnēm, ieņemdams augstus posteņus Gruzijas un Azerbaidžānas čekā. Pēc asinspirts, ko viņš bija sarīkojis kolektivizācijas laikā, Berija iemantoja stingra vadītāja slavu, vadītāja, kurš izmanto jebkurus līdzekļus mērķa sasniegšanai.