Tiesību zinātne
Vikipēdijas raksts
Tiesību zinātne jeb jurisprudence ir zinātne par tiesībām un valsti. Tiesību zinātne pētī:
- tiesības kā sabiedrības vadības institūtu;
- sabiedrības politiskās sistēmas un valsts organizācijas un darbības tiesību formas.
Satura rādītājs |
[izmainīt šo sadaļu] Tiesību nozares
Dažādās valstīs tiesību nozares tiek dēvētas dažādi. Dažreiz cilvēki izšķir "publiskās tiesības", tās ir nozares, kuras ir saistītas ar valsts lietām (ieskaitot konstitucionālās, administratīvās un krimāltiesības) un privāttiesības (līgumi, civiltiesības un privātīpašuma tiesības). Lai apgūtu jurisprudenci parasti apgūst kādas noteiktas pamatnozares, kuras, piemēram, anglijā ir Eiropas Kopienas tiesības, konstitucionālās un administratīvās tiesības, krimināltiesības, līgumtiesības, civiltiesības, nekustamā īpašuma tiesības un trestu tiesības. Tomēr pastāv daudzas citas nozares arī ārpus ES, tādēļ starptautiskajā jurisprudencē apgūst tādas tiesību nozares, kā NAFTA, SAFTA, CSN, ASEAN vai Āfrikas Savienības tiesības. Katra tiesību nozare prasa rūpīgu izpēti.
Latvijā apgūst 5 galvenās tiesību nozares, tās ir konstitucionālās, cilvēktiesības, civiltiesības, krimināltiesības un administratīvās tiesības. Protams, katra prasa rūpīgāku izkatīšanu.
[izmainīt šo sadaļu] Konstitucionlās tiesības
Konstitucionālās tiesības darbojas ar nācijvalstu vai citu politisku organizāciju pamatlikumus. Konstitūcijas ir valdības karkass un nosaka cik brīvi politiskie orgāni var ieviest jaunus likumus vai regulas.
Ne visām nācijvalstīm ir apkopotas konstitūcijas, taču šādām valstīm ir tā saucamais jus commune, vai arī zemes likums, kas satur sevī dažādus pavēlošus un saskaņojošus likums. Šādi likumi var būt paražu likumi, tiesnešu izveidoti likumi, starptautiskie likumi un normas. Bieži kļūdas pēc par tādām valstīm kā Lielbritānija saka, ka viņām ir "nerakstīta konstitūcija". Taču patiesībā tās konstitūcija ir pierakstīta plašā grāmatu, statūtu un atskaišu daudzumuā. Taču tādas valstis, kam nav nekādas pierakstītas konstitūcijas, pilnīga likuma un kārtības neesamības dēļ, var saukt par neizdevušāmies valstīm.
Konstitucionālās tiesības var izskaidrot kā tiesības veidot jaunas tiesības. Tās kontrolē attiecības starp tiesu varu, tiesnešu varu un likumdevēju varu ar izpildorgānu un tā apakšorgāniem. Viens no svarīgākajiem konstitūciju uzdevumiem šajā aspektā ir norādīt varu heirarhijas un savstarpējās attiecības. Piemēram, unitārās valstīs konstitūcija piešķirs maksimālo varu vienai centralizētajai administrācijai un likumdevējam, kaut gan bieži vara var būt sadalīta lokālā municipālā līmenī. Kad konstitūcija darbojas federālā valstī, tā noteikts vairākus valsts līmeņus, kas sadzīvo sadalot savā starpā jurisdikciju apgabalus, kurus var darboties dažādi likumi, to pielietojums un realizācija.
[izmainīt šo sadaļu] Cilvēktiesības
Cilvēktiesības ir likumu krājums, gan valsts līmenī, gan starptautiski, kuru mērķis ir sekmēt cilvēku tiesības. Cilvēktiesības iekļauj sevī vairākas starptautiskus likumus, kuru mērķis ir sodīt tādus cilvēktiesību pārkāpumus, kā kara noziegumi, noziegumi pret cilvēci un genocīdu. Pastāv vairākas starptautiskas tiesas, kuras ir pilnvarotas spriest par cilvēktiesību pārkāpumiem. Šadas tiesas ir, piemēram, Eiropas cilvēktiesību tiesa un Starptautiskā kriminālā tiesa.
Viens cilvēktiesību koncepts ir "vispārējā jurisdikcija". Šis koncepts, kaut gan plaši neatzīts, paredz, ka jebkura nācija ir tiesīga tiesāt cilvēktiesību pārkāpumus jebkur vai jebkad tās varēja notikt.
Vispārēja cilvēka tiesību deklarācija ir cilvēku tiesību izklāsts, kuru ANO ģenerālā asambleja pieņēma 1948. gadā. Pati par sevi deklarācija ir principu kopums, kuru uztver kā lietu uz kuru vajadzētu tiekties, taču juridiskā ziņā šis dokuments ir tīri motivējošs. Vairāki sekojoši starptautiski likumi deva dažādus legālus nosacījumus daudzām tās nosacījumiem.
[izmainīt šo sadaļu] Administratīvās tiesības
Administratīvās tiesība (arī regulējošās tiesības) ir tā tiesību nozare, kas izceļas no valdības administratīvo biroju darbības. Valdības biroju darbība var būt likumu veidošana, lēmumu spriešana vai arī specifiskas regulējošas sapulces. Kā tiesību nozare, administratīvās tiesības nodarbojas ar valdības lēmējinstanču (piemēram, tribunāliem, padomēm vai komisijām), kuras var būt tādu nacionālo orgānu, kā starptautiskā tirdzniecība, rūpniecība, apkārtējā vide, aplikšanu ar nodokļīem, emigrāciju vai transporta noteicējas, regulēšanu. Administratīvās tiesības ļoti spēcīgi paplašinājās 20. gadsmintā, jo likumdošanas instances visapkārt pasaulei veidoja aizvien vairāk valdības biroju, kas regulēja aizvien kompleksākus sociālus, ekonomiskus un politiksus cilvēka dzīves momentus.
[izmainīt šo sadaļu] Civiltiesības
Civiltiesības ir tā likuma sfēra, kas nosaka attiecības starp privātpersonām. Tas arī apraksta likumus starp privātpesonām un organizācijām. Šādā nozīmē civilitiesības parasti attiecas uz civlitiesām (pretēji kriminālām tiesām), bieži kā veidu kā atrisināt konfliktus par, piemēram, negadījumiem, civiltiesību pārkāpumiem (kā nevīžība, apmelojums un citiem tīšiem pārkāpumiem), līgumu pārkāpumiem testamentu apstrīdējumu un citu privātu lietu risinājumu. Neuzticība civillikumam tiek uzkatīta par tā pārkāpumu, nevis par noziegumu (kriminālu noziegumu). Taču, atkarībā no valsts likumdošanas, civillikums var pārvaldīt tādus kriminālus pārkāpumus, kā piemēram, parkošanās biļešu nenomaksāšanu un citus mazus pārkāpumus.
[izmainīt šo sadaļu] Krimināllikums
Krimināllikums ir tā tiesību nozare, kas nodarbojas ar noziegumiem un sodiem par šiem kriminālpārkāpumiem. Krimināllikumam ir četras teorijas: sods, iebiedējuma līdzeklis, tiesību atņemšana un pārraudzināšana. Tiek uzskatīts, ka saistot noziegumu ar tam sekojošu sodu, sabiedrība var sasniegt taisnīgumu mierīgu dzīvi.
Krimināllikums lielākā dāļā jurisdikciju ir sadalīts divās nozarēs:
Kriminālprocess regulē procedūru kādā tiek risināti krimināllikuma pārkāpumi;
Pats krimināllikums nosaka pārkāpuma veidus un sodus, kādi var tikt piemēroti.
Krimināltiesības ir paredzētas, lai uzspiestu sabiedrības kontroli, atrunājot no uzvedības, kas ir kaitējoša sabiedrības labklājībai un, kas izaicina valdības autoritāti un likumību, kur atrunāšanas instrumenti ir krimināllikums un sodi, ko tas paredz. Kamēr daži pārkāpumi (malum in se) ir pletlikumīgi gandrīz visur (piemēram, slepkavība un izvarošana), citi pārkāpumi (malum prohibitum) atspoguļo sabiedrības attieksmi un moralitāti, piemēram, likumi, kas aizliedz vai atļauj lietot marihuanu.
[izmainīt šo sadaļu] Nozares
Tiesību teorija
Civiltiesības
Darba_tiesības
Kriminālistika
Starptautiskās tiesības
[izmainīt šo sadaļu] Ārējās saites
Juridiskais forums
Juridiskās informācijas resursi
Latvijas Republikas tiesību akti