Zemgaļi
Vikipēdijas raksts
Zemgaļi (lietuviski: Žemgaliai ; latīniski: Semigalli ) bija viena no tagadējo Latvijas teritoriju apdzīvojušām baltu tautām, kas vēlāk ieplūda latviešu un lietuviešu tautās. Apdzīvoja Lielupes baseinu, tagadējo Zemgales novadu.
[izmainīt šo sadaļu] Vēsture
Zemgaļi bija viena no baltu tautām, kas jau pirms krusta kariem bija izveidojuši vāju monarhiju. To gan stipri vājināja zemgaļu pilskungu stiprā vara. Zemgaļi bija arī viena no militāri visattīstītākajām senlatviešu tautām. Zināms, ka 6. gadsimtā tie atvairīja vikingu uzbrukumu, bet 1107. gadā pie Daugmales sakāva iebrukušo Polockas karaspēku, radot tam 9000 vīru lielus zaudējumus.
Pirmais hronikās minētais zemgaļu valdnieks, kas savā varā bija apvienojis gandrīz visu Zemgali (izņemot Mežotni), bija Viestards (Viestarts, Viesturs, Vesters), kurš valdīja no 12. gadsimta beigām līdz aptuveni 1230. gadam. Sākoties krusta kariem tagadējā Latvijas teritorijā, Viestards sākotnēji noslēdza savienību ar bīskapu Albertu, lai iegūtu sabiedrotos cīņās pret lietuviešiem un apgūtu Zobenbrāļu ordeņa karamākslu. Zemgaļi piedalījās krusta karos pret līviem un kopā ar kristījušos līvu valdnieku Kaupo 1207. gadā piedalījās Turaidas pils ieņemšanā.
Pēc kāda laika šī savienība gan izjuka. Pirmkārt, katoļu misionāri panāca, ka Upmales pilsnovada labieši pieņēma kristietību un atteicās pakļauties Viestarda virsvaldībai. Otrkārt, ar baznīcas sodiem un draudiem tika panākts, ka Rietumeiropas tirgotājiem tika aizliegts iebraukt Zemgales ostā un visi tirdzniecības ienākumi tika Rīgai. 1219. gadā Viestarda karaspēks atkaroja Upmales centru - Mežotni, ko gan uz ilgu laiku savā varā noturēt nespēja.
1225. gadā Rīgā ieradās pāvesta legāts Vilhelms no Modenas, kurš uzaicināja Viestardu uz sarunām, mēģinot viņu pierunāt kristīties. Viestards atteicās, taču atļāva Zemgalē brīvi darboties kristiešu misionāriem.
1228. gadā zemgaļi Viestarda vadībā kopā ar kuršiem devās karagājienā uz Rīgu. Rīgu tiem ieņemt neizdevās, taču tie nopostīja Daugavgrīvas klosteri. Atriebjoties ordeņa karaspēks iebruka Zemgalē, bet Viestarda karaspēks savukārt izpostīja Aizkraukli. Pēc dažiem gadiem Viestards mirst.
1236. gadā liels Zobenbrāļu ordeņa, līvu, letgaļu un Pleskavas karaspēks iebruka Lietuvā. Atceļā tiem uzbruka un Saules kaujā sakāva lietuviešu un žemaišu karaspēks. No Lietuvas caur Zemgali bēgošajiem ordeņa spēkiem uzbruka zemgaļi. Kaujā krita ordeņa mestrs Folkvins un gadrīz visi ordeņa brāļi, kā rezultātā nākamajā gadā Zobenbrāļu ordenis pašlikvidējās un tā vietā tika izveidota Vācu ordeņa filiāle - Livonijas ordenis.
Turpmākos gadus notika mērķtiecīgi uzbrukumi zemgaļiem līdz 1254. gadā tos izdevās pakļaut.
Hronikās parādās arī valdnieks Nameisis (Namejs, Nameitis), kurš, domājams, 1279. gadā vadīja zemgaļu sacelšanos pret Livonijas ordeni. Zināms, ka 1281. gadā viņš devās uz Prūsiju, kur kopā ar vietējām tautām cīnījās pret Vācu ordeņa spēkiem.
Zemgale bija pēdējais Latvijas novads, kurš tika pakļauts tikai 1290. gadā. Daļa zemgaļu (hronikas min ap 100 000 cilvēku, taču šis skaitlis, iespējams, ir stipri pārspīlēts) nepakļāvās vāciešiem un, nodedzinājuši savu pēdējo pili Sidrabeni, pārcēlās uz Lietuvu.
[izmainīt šo sadaļu] Zemgaļu pilsnovadi
- Dobe
- Dobele
- Rakte
- Silene
- Spārnene
- Tērvete
- Upmale
[izmainīt šo sadaļu] Zemgaļi popkultūrā
- Folkmetāla mūzikas grupa Skyforger ir izdevusi albumu Semigalls' Warchant (Zemgaļu karadziesma), kas veltīts zemgaļu cīņām pret krustnešiem 13. gadsimtā.