Etnogrāfiski apraksti (Latviešu mūzikas instrumentu historiogrāfija)

Vikipēdijas raksts

Šī ir daļa no raksta Latviešu mūzikas instrumentu historiogrāfija

[izmainīt šo sadaļu] Nodaļas

[izmainīt šo sadaļu] Etnogrāfiski apraksti

Nereti mūzikas instrumenti un to spēlēšanas situācijas ir minētas ar valsts varu vai baznīcu saistītos dokumentos, starp kuriem īpaši būtu jāpiemin tā sauktie raganu prāvu[1] protokoli – zemes tiesu protokoli, baznīcu vizitāciju akti u. c.. Protokolos dažādos kontekstos minēti un arī sīkāk raksturoti bundzinieki, dūdas, kokles, muzikanti, stabulnieki, svilpšana, trumelnieki, zvani un zvanīšana. Jezuītu 1613. gada ziņojumā par 1612. gada Ziemassvētkiem atrodama pirmā drošā rakstītā liecība par kokļu spēlēšanu. Trumelnieki minēti jau 1584. gadā, bet trumelnieki un dūdinieki – 1614. gada protokolos.

Savā Maskavas un Persijas ceļojuma aprakstā (pirmoreiz izdots 1656. g., otrreiz – 1663. g.) ādams Oleārijs sniedz ziņas par Vidzemi[1]. Grāmatā ir ievietots zemnieku kāzu attēls, kurā redzama līgava un līgavainis jāšus uz zirga, aiz viņiem – citi kāzinieki, bet procesijas priekšgalā – dūdinieks. Attēlā redzamā situācija ir paskaidrota tekstā: "Viņu kāzas notiek lielākoties šādi: ja līgava un līgavainis dzīvo dažādos ciemos, tad līgavainis līgavu pārved jāšus. šī sēž aizmugurē, ar labo roku aptvērusi šā ķermeni. Papriekšu jāj dūdinieks (Sackpfeiffer), kam seko divi pavadoņi ar kailiem zobeniem …"

Mūzikas instrumentu spēlēšana ir izpelnījusies varas iestāžu ievērību, un dažādos dokumentos var konstatēt vairāk vai mazāk stingrus pasākumus nereglamentētas spēlēšanas ierobežošanai. Interesantas ziņas atrodamas, piemēram, K. G. Zontāga apkopotajos Vidzemes policijas materiālos. 1753. gadā somas stabuļu lietošanu atļāva tikai mazākos gada tirgos, bet 1760. gada 15. decembrī to noliedza pavisam. 1765. gada 20. aprīlī šis aizliegums tika atjaunots, un pat vēl 1773. gadā somas stabulniekus sodījuši ar naudas sodu.

Augusta Vilhelma Hupela etnogrāfiskajos aprakstos (1777) ir minēti daži mūzikas instrumenti. Mazliet nicinoši viņš izsakās par koklēm ("nožēlojama guļus arfa un vijole"), toties somas stabules raksturo kā latviešu un igauņu iemīļotāko mūzikas instrumentu, ko "viņi paši taisa un divbalsīgi ar lielu meistarību ļoti ritmiski spēlē".

Johana Kristofa Broces fundamentālajā krājumā "Monumente", kas tapis galvenokārt 18. gs. beigās, vairāk nekā 4600 objektu vidū mūsu uzmanību ir izpelnījušies divi. Viens ir Vidzemes zemnieku kāzu zīmējums ar šādu aprakstu: "Divi zemnieki, kuri ar āmuriem rokā sēd pie galda, sizdami ar viņiem uz galda, dod pie dziedāšanas takti; šos āmurus, kuriem uz kāta ir daži riņķi, latvietis sauc "Tschaggans"." Tajā pašā attēlā redzams arī somas stabuļu pūtējs. Otrs zīmējums ir talka Straupes draudzē, kur starp daudziem ļaudīm, gandrīz vidū, redzams dūdinieks.

Gan savā darbā par Igauniju un igauņiem[1] (1802), gan Vidzemes un Igaunijas tēlojumos (1809) Johans Kristofs Petri raksta par somas stabulēm. Pārsvarā rakstīdams par igauņiem, viņš tos nereti salīdzina ar latviešiem un tādējādi raksturo arī latviešu dūdas, dūdošanu kāzās, deju mūziku.

Johans Georgs Kols savā 1841. gadā iznākušajā grāmatā "Die deutsch–russischen Ostseeprovinzen" apraksta koklēšanu, atzīmēdams, ka "stundām ilgi ļaudis var klusu sēdēt un šais skaņās klausīties". Viņš min arī pūšamo instrumentu – stabuļu, dzīvnieku ragu – spēlēšanu, vairāk pievērsdamies somas stabulēm. šķiet, ka daļēji šie apraksti balstās uz J. K. Broces materiāliem.

Kaut gan ir iespējams, ka instrumentu nosaukumi ik nākošajos dokumentos (vārdnīcās, garīgo tekstu tulkojumos, aprakstos) ir pārņemti no iepriekšējiem autoriem, tomēr šo nosaukumu pieminēšanas statistika varētu netieši liecināt par attiecīgo instrumentu izplatību un popularitāti. Visvairāk pieminētais instruments ir somas stabules, un tā ir laba liecība par šā instrumenta izcilo nozīmi attiecīgajā laika posmā. To, starp citu, apliecina arī ceļotāju piezīmes, nosaucot somas stabules par latviešu iemīļotāko mūzikas instrumentu. Mazliet retāk minētas kokles un apmēram tikpat – bungas; tomēr, ja ņemtu vērā liecības par vara bungām jeb paupenēm, tad pēdējās būtu pārsvarā. Diezgan bieži minēti dažādi piemutņa gaisskaņu paveidi – taures, aures, trumetes, strumpes, trūbes, bazūnes; ja tos visus ņemtu kopā, tad tieši šis instruments izrādītos dominējošais. Nedaudz retāk tekstos sastopamas stabules un citi instrumenti – pulkstens, ģīgas, zvans, zvārgulis, svilpe, vēl retāk – eglīte, trīdeksnis, vargans, spēles, dūda.

Gribētos pievērst uzmanību dažu vārdu nozīmei, kas minētā laika posma tekstos ir citāda nekā mūsdienās: stabulnieks – somas stabuļu spēlētājs; pulkstens – zvans; spēles – stīgas; koklējs – koklētājs; aurs, aure – rags, govs rags, taure, medību taure; trūba – lietuviešu taure; vara bungas – paupenes jeb katla bungas; dūde – maza koka taurīte; dūka – somas stabuļu jeb dūdu, kā arī ērģeļu stabule; ģīga – vijole, arī basa vijole (viola da gamba?); bāga – basa vijole (viola da gamba?) vai vijoles lociņš; taure – mednieku rags vai ganu rags.

[izmainīt šo sadaļu] Nodaļas