Finanšu instrumenti
Vikipēdijas raksts
Finansu instrumenti, kuru dzēšanas termiņš ir ne lielāks par vienu gadu, tiek saukti par naudas tirgus instrumentiem;
Finansu instrumenti, kuru dzēšanas termiņš ir lielāks par vienu gadu, tiek saukti par kapitāla tirgus instrumentiem.
Satura rādītājs |
[izmainīt šo sadaļu] Finanšu instrumentru klasificēšana
Finansu instrumentus ir iespējams klasificēt pēc to derīguma termiņa:
· Īstermiņa finansu instrumenti - instrumenti, kuru izdzēšanas termiņš ir līdz vienam gadam;
· Vidēja termiņa finansu instrumenti - instrumenti, kuru dzēšanas termiņš ir no viena no līdz pieciem gadiem;
· Ilgtermiņa finansu instrumenti- instrumenti, kuru dzēšanas termiņš ir virs pieciem gadiem.
Peļņas nolūkos naudas tirgus instrumentus iegādājas sekojošas ieguldītāju grupas:
· Komercbankas;
· Apdrošināšanas kompānijas un pensiju fondi;
· Investīciju trasta uzņēmumi;
· Municipalitātes;
· Starptautiskās institūcijas;
· Brokeri-dīleri.
[izmainīt šo sadaļu] Naudas un kapitāla tirgus.
Īstermiņa naudas tirgus instrumenti tiek apgrozīti vairumtirdzniecības tirgū. Valsts, municipālās, privātas un starptautiskās finansu institūcijas ir galvenie kreditori un debitori naudas tirgū[1]. Tie veic aizņēmumus pret garantētu nodrošinājumu vai bez pat īpašam garantijām. Aizņēmums tiek aizdarīts emitējot vērtspapīrus.
Dažādas institūcijas izlaiž īstermiņa naudas tirgus instrumentus, piemēram:
· Finansu ministrija emitē valsts īstermiņa obligācijas, lai segtu budžeta deficītsu;
· Centrālā banka izlaiž īstermiņa obligācijas, lai iegūtu līdzekļus un nodrošinātu monetāro politiku;
· Municipalitātes emitē īstermiņa obligācijas savām finansiālām vajadzībām;
· Komercbankas izdod depozīta sertifikātus, kā specifisku finansu instrumentus;
· Lielas bankas diskontē komercstruktūru izrakstītas parādzīmes, lai paātrinātu finansu apgrozījumu;
· Komercstruktūras izraksta vekseļus un tratas, kā alternatīvu bankas kredītam.
Ikviena finansu kompānija, valdība un starptautiskā institūcija var izlaist vekseļus vai peldošo procentu īstermiņa obligācijas. Starptautisko ieguldītāju izvēles iespējas var tikt palielinātas piedāvājot tiem iegādāties depozīta sertifikātus, vekseļus un peldošo procentu obligācijas Eirotirgū. Eirovērtspapīru emisija tiek veikta tieši vai caur starpniekiem. Tātad, ja finansu instruments tiek izlaists kaut kādā valstī, ne savā valūtā, tas notiek eiro-valūtā, piemēram, ja Latvijā obligācijas tiek izlaistas jenās - tas notiek eirojenās.
[izmainīt šo sadaļu] Naudas tirgus instrumentu aprēķins.
Procentus nesošie vērtspapīri, tādi kā depozīta sertifikāti, tiek izplatīti par to nominālvērtību (face value), sauktu arī par principiālo maksājumu. Iegādājoties šādus vērtspapīrus, pircējs maksā to pilnu nominālvērtību. Ieguldītāja ienākums šajā gadījumā ir procentu likme, kas ir fiksēta daļa no vērtspapīra nominālvērtības. Uz vērtspapīra tiek norādīts tā darbības termiņš. Pienākot šim termiņam, vērtspapīrs tiek dzēsts un ieguldītājam tiek izmaksāta vērtspapīra nominālvērtība, kā arī
norādītais procents no nominālvērtības.[2]
Procenta aprēķins dažādās valūtās un valsts emitētiem vērtspapīriem ir atšķirīgs. Galvenā atšķirība ir aprēķinam izmantojamo dienu skaits. Procentu aprēķins Latvijā emitētām LVL īstermiņa obligācijām tiek veikts par bāzi pieņemto 360 dienas gadā.
Ienākums, ko dzēšas brīdī saņems ieguldītājs tiek aprēķināts pēc formulas:
I=T360*c*Pf , kur
I- ienākums,
T-dien skaits līdz dzēšanai,
c-procentu likme gadā,
Pf- nominālvērtība.[3]
Atsevišķiem naudas tirgus instrumentiem nav noteikts fiksēts procentu maksājums, kurš būtu jāizmaksā ieguldītājam šī instrumenta dzēšas brīdī. Šādi vērtspapīri tiek saukti par diskonta vērstpapīriem. Šādi vērtspapīri tiek emitēti un turpmāk pārdoti par cenu kas ir zemāka par to nominālvērtību(par value). Dzēšanas ieguldītājam tiek izmaksāta vērtspapīra pilna nominālvērtība. Ieguldītāja ienākums ir starpība starp diskontēto pirkšanas cenu un vērtspapīra nominālvērtību.[3]
Diskonta vērtspapīri arī tiek kotēti dažādi. Latvijā emitētie LVL diskonta instrumenti tiek kotēti uz 360 dienu gada un reālo dienu skaita dienu bāzes.
Diskonta lielums atņemts vērtspapīra nominālvērtībai, dod pirkšanas cenu:
P=1-T360*D*Pf
P-cena,
T-dienu skaits līdz dzēšanai,
D-diskonta procents,
Pf- nominālvērtība.[5]
Sakarība starp faktisko (nominal) un reālo (real) procentu ienesīgumu.
Līdzīgi kā ekonomikā tiek izšķirtas nominālās un reālās vērtības (reālās vērtības ir attīrītas no inflācijas), arī finansēs ir iespējams atšķirt nominālo un reālo procentu ienesīgumu.
Finansēs izmanto šādas formulas, lai izteiktu sakarību starp nominālo un reālo procentu ienesīgumu[6].
1+realā procentu likme= 1+nominālā procentu likme1+inflācija
Vai arī tās pārveidojums
reālā procentu likme= nominālā procentu likme-inflācija1+inflācija
[izmainīt šo sadaļu] Atsauces
[1]Bodie Z., Merton R.C., Finance. 1998, p. 36
[2]Ritter L.S., Silber W.I., Udell G.F., Principles of Money, Banking and Financial Markets. 1996, p. 111
[3]Ritter L.S., Silber W.I., Udell G.F., Principles of Money, Banking and Financial Markets. 1996, p. 112
[4]Ritter L.S., Silber W.I., Udell G.F., Principles of Money, Banking and Financial Markets. 1996, p. 114
[5]Bodie Z., Merton R.C., Finance. 1998, p. 45