Edvarts Virza

Vikipēdijas raksts

Edvarts Virza (īstajā vārdā Jēkabs Eduards Liekna, dzimis 1883. gada 27. decembrī, miris 1940. gada 1. martā) - viens no nozīmīgākajiem 20. gadsimta latviešu rakstniekiem, arī dzejnieks, prozaiķis, publicists, atdzejotājs. Padomju laikā viņa personība un darbi bija noklusēti.

Satura rādītājs

[izmainīt šo sadaļu] Biogrāfija

Edvarts Virza dzimis Emburgas (Salgales) pagasta Rāceņos (mātes dzimtas mājas). Abi vecāki bija turīgu Zemgales saimnieku dzimtas atvases. Tēvs Juris Liekna spēlēja arī vijoli. Māte Anna Vīgante bija liela dainotāja un dancotāja. Edvarts bija vecākais no Lieknu ģimenes deviņiem bērniem. Edvarta māsas – Emīlija un Zelma – vēlāk bija skolotājas, bet Valdis, Alīda, Valija, Kārlis, Ādolfs un Artūrs kļuva par lauksaimniekiem. Vectēvam Pēterim piemita bohēmiska daba un stāstītāja talants. Savukārt vecāmāte Anna bija tautas ticējumu, burvību, leģendu zinātāja. No viņas dzejnieks pārmantojis interesi par etnogrāfisko un mistisko.

Edvarts mācījās Salgales pagasta skolā un Bauskas pilsētas skolā. Mācījās labi un jau skolas gados bija guvis labu literāru skolu. Šajā laikā Virza sevišķi aizrāvās ar Puškina dzeju, to zināja no galvas un daudz deklamēja. Bauskas pilsētas skolu Edvarts Virza beidza 1901. gadā, un tad viņš atgriezās mājās. Šajā gadā dzejnieka tēvs mantoja "Billītes" (savas dzimtas mājas), uz kurieni tad arī pārcēlās Lieknu ģimene. Materiālie apstākļi bija tik tālu uzlabojušies, ka Edvarts varēja palikt mājās un nodoties literatūrai.

1902. gadā viņš uzsāka mācības Rīgas pasta - telegrāfa skolā, bet monotonais darbs viņam nepatika, un viņš no skolas izstājās. 1904. gadā Edvarts devās uz Maskavu un klausījās lekcijas jurisprudencē un tautsaimniecībā. Maskavā Edvarts pavadīja tikai gadu, un jau 1905. gadā viņš atgriezās "Billītēs".

Dzīvodams dzimtas mājās, pašmācības ceļā apguva franču valodu. Šajā laikā viņš pastiprināti sāka pētīt franču un krievu simbolistu un dekadentu dzeju, sāka arī sacerēt to pats. Edvarts Virza sevi latviešu literatūrā vispirms pieteica kā dzejnieks. 1906. gadā Virzas pirmie dzejoļi sāka parādīties žurnālā „Dzelme”. Pirmā publikācija bija dzejoļu cikls „Nakts dziesmas”, kuru ievada moto: „Cik pasaule ir dziļa, To nakts tik zināt drīkst.” 1907. gadā tika izdots viņa pirmais dzejoļu krājums „Biķeris”.

Gadi līdz Pirmajam pasaules karam bija šaubu, iekšēju konfliktu, sava dzejas stila meklējumu laiks. Tas bija arī laiks, kad jaunais dzejnieks jūtās vientuļš, jo viņu atbalsta tikai tuvākie draugi – V. Eglītis un V. Dambergs. Arī šajā laikā Edvarts Virza ļoti rūpīgi studēja franču dzeju.

Karam sākoties, visa dzimta posās bēgļu gaitām, bet kāda nomaldījusies lode 1915. gada vasarā nogalināja Edvarta māti. No 1915. līdz 1922. gadam tapa Virzas tēlojumi, kas vēlāk ievietoti krājumā „Zaļā Zemgale” (izdots 1923.). 1916. gadā Edvarts Virza iestājās karadienestā – strēlnieku 5. Zemgales pulkā, kuru komandēja Jukums Vācietis. Šajā laikā viņš ieguva pulka dzejnieka slavu, kurš uzrakstījis ne vienu vien dzejoli par saviem cīņu biedriem.

1917. gadā, ienākot vācu frontei Latvijā, Virza atkāpās un Krieviju un apmetas Pēterburgā. Šeit, lai darītu zināmu Sabiedrotajiem par krievu karaspēka postījumiem Vidzemē un Zemgalē, tapa publicistiski kaismīgs un dziļi analītisks raksts „Izpostītā Latvija” par Vācijas un Krievijas karu Baltijas telpā, par latviešu karavīru bezjēdzīgo varonību, cīnoties svešā armijā. Šo rakstu Virza tulkoja arī franču valodā, lai plašāku starptautisko sabiedrību informētu par baltiešu traģēgiju. Rakstā „Izpostītā Latvija” autors izvirzīja arī Latvijas neatkarības ideju. 1918. gadā Virza tika demobilizēts, un viņš devās atpakaļ uz Latviju.

Latvijas valsts tapšanas laikā Edvarts Virza bija viens no tiem literātiem, kas līdzdarbojās vairākos to gadu preses izdevumos. Viņš kaismīgi iestājās par tautas vienotību, bezkompromisa cīņu, kas vienlaikus bija arī cīņa par nacionālo kultūru. Laikrakstos tika publicēti Virzas raksti un dzejoļi – neviltoti, patosa un gaišas ticības piesātināti. Tie aicināja ikkatru mīlēt savu tēvzemi un ienīst ienaidnieku, tie drošināja neticīgos un vērsās pret izlīdzējiem.

Būdams klāt Latvijas vistumšākajos un kritiskākajos brīžos, Virza (arī J. Akuraters un K. Skalbe) kopā ar pagaidu valdību 1919. gada janvārī atstāja Rīgu un devās uz Liepāju. Tur viņš strādāja laikrakstā „Latvijas Sargs”. 1919. gada pavasarī, kad no Latvijas brīvvalsts Kurzemē bija atlicis tikai kuģis Liepājas ostā, uz kura patvērās pagaidu valdība, un kad gandrīz visa Vidzeme un Latgale bija lielinieku armijas ieņemta, Edvarts Virza no Liepājas caur Rēveli (Tallinu) devās uz vienīgo tolaik vēl brīvo Latvijas pilsētu – Valku. Tur kopā ar O. Nonācu un J. Janševski E. Virza dibināja dienas laikrakstu „Tautas Balss”. Savā īsajā pastāvēšanas laikā šis laikraksts kļuva par savdabīgu vēl nesalauztās Latvijas brīvības simbolu.

1919. gada rudenī Virza pārnāca dzīvot uz Rīgu (no Valkas) un strādāt laikraksta „Latvijas Kareivis” redakcijā, kurā strādāja arī tādi zināmi literāti kā Viktors Eglītis, Aleksandrs Grīns.

1919. gada rudenī Melngalvju namā dzejnieks ieraudzīja melnīgsnēju dāmu – dzejnieci Elzu Stērsti. 1920. gadā Virza sarakstīja poēmu „Marselīne Nevermore”, ko veltīja Elzai. Šī poēma uzrakstīta ar sapņu vieglumu, un apdzied visšķīstāko mīlestību. 1920. gada 17. oktobrī abi dzejnieki apprecējās. Pēc kāda laika, 1922. gadā, viņu ģimenē ienāca meita Amarillis, kurai tēvs veltījis vairākus dzejoļus.

[izmainīt šo sadaļu] Literārā darbība

1907. gada debijas krājums "Biķeris" bija kas radikāli jauns latviešu literatūrā. "Biķeris" uzskatāms ne tikai par pirmo erotiskās dzejas krājumu, bet arī par pirmo nopietno un mākslinieciski augstvērtīgu simbolisma dzejas paraugu latviešu literatūrā. Šis krājums radīja asu reakciju lielā daļā tā laika vairumā pilsoniski un konservatīvi noskaņotajos lasītājos. "Biķera" dzejas pasaule ir spēcīgas, bieži pat dēmoniskas kaisles, baudkāres, erotikas piesātināta.

[izmainīt šo sadaļu] Darbi

[izmainīt šo sadaļu] Dzejas krājumi

  • "Biķeris" (1907)
  • "Dievišķīgās rotaļas" (1919)
  • "Laikmets un lira" (1923)
  • "Skaidrība" (1927)
  • "Dzejas un poēmas" (1933)
  • "Pēdējās dzejas" (1941, pēc autora nāves)

[izmainīt šo sadaļu] Atsevišķi izdotās poēmas

  • "Hercogs Jēkabs" (1924?)
  • "Karalis Nameitis" (1924)

[izmainīt šo sadaļu] Proza

  • "Zaļā Zemgale" (1923)
  • "Straumēni" (1933)

[izmainīt šo sadaļu] Publicistika

  • "Laikmeta dokumenti" (1920)
  • "Zem karoga" (1935)
  • "Jaunā junda" (1936)

[izmainīt šo sadaļu] Atdzejojumi

  • Emila Verharna "Dzīves sejas" (1920)
  • "Franču lirika 19. gadsimtā" (1921)
  • "Franču renesanses lirika" (1930)