Gustavs Klimts
Vikipēdijas raksts
Gustavs Klimts (vāciski - Gustav Klimt; (* 1862. gada 14. jūlijā, Bamgartenā, Vīnē, † 1918. g. 6. februārī, Vīnē) - austriešu jūgendstila (Sezessionsstil Austroungārijā) gleznotājs.

“Man īpaši nepadodas izteikties mutiski jeb rakstiski, īpaši tad, ja man ir kas jāstāsta par sevi vai manu darbu. (..) Ja kāds vēlas uzzināt ko par mani kā par mākslinieku, ko ir vērts arī pieminēt kā personu, tad viņam vajadzētu rūpīgi aplūkot manas gleznas un no tām izsecināt kas es esmu un kādi ir mani nolūki.”
-
-
-
-
- Gustavs Klimts
-
-
-
Gustavs Klimts savā laikā tika daudz kritizēts, jo akadēmiskais priekšstats par skaistumu un mākslu gaisa, bet cilvēki vēlējās vēl pieturēties pie tā, ko viņi pazīst un Klimta erotiskās, dominējošās un atkailinātas sievietes nemaz nebija tas, ko sabiedrība atzina un augstu novērtēja. Jau no paša sākuma Klimts pārkāpa pieklājības robežas, kuras bija novilkusi Vīnes sabiedrība. Akadēmiskā, ideālā, dievišķā kailā sieviete tika uzņemta ar aplausiem, it sevišķi, ja viņa nesa kādu reliģisku vai vēsturisku vēstījumu. Savukārt, vienkāršas, mīlu gaidošas sievietes glezna izraisīja skandālu. Daudzus Klimta darbus neatzina, nevis erotisma dēļ, bet gan viņa savādākās pasaules uztveres dēļ. Cilvēki nesaprata un nespēja uztvert Klimta glezniecības idejas, ļoti daudz ko uztvēra virspusēji.
Satura rādītājs |
[izmainīt šo sadaļu] Dzīves norise
Gustavs Klimts piedzima 1862. gadā 14 jūlijā, Baumgartenā. Viņš bija otrais no septiņiem bērniem, trīs puikām un četrām meitenēm. Viņa tēvs Ernsts Klimts, māte Anna Klimta. Tēvs bija iegravētājs, nācis no zemnieku ģimenes, bet māte - no Vīnes. Gustavs Klimts arsaviem brāļiem un māsām gandrīz visu bērnību nodzīvoja nospiedošā nabadzībā. Astoņus gadus Klimts mācījās vietējā skolā Volks – und Burgerschule, kad viņam palika 14 gadu viņu pieņēma Vīnes Mākslas un Rokdarbu skolā (Kunstgewerbeuchule), kur viņš mācījās septiņus gadus. Mākslas skolā viņš mācījās par dekorātoru. Skolā viņš gāja kopā ar brāli Ernstu. Abus brāļus un viņu draugu Franci Matzhu norīkoja vairākiem uzdevumiem. Klimts savu darbu kā mākslinieks uzsāka apgleznojot sienas ēkām Šajā laikā Klimts bija attīstījis vieglu baroka stila virtuozitāti. Jau kopš 1880. gada abi brāļi un Matzhs saņem vairākus pasūtījumus, viņi apglezno sienas muzejiem un mājām. Pa starpu Klimts arī pēc fotogrāfijām glezno pasūtījuma portretus. Fotogrāfiski precīzie cilvēku attēlojumi arī tālākajā nākotnē kļūst par vienu no viņa spilgtākajām iezīmēm un iegūst atzinību. Kopā ar dekoratīvajiem rāmjiem, tie kļūst par daļu un komentāru gleznai, kā arī izceļ centrā nostādīto varoni. 1886. gadā trijotne pašķiras, jo Klimtu vairs neinteresē akadēmisms, kurš bija izteikts trijotnes darbos. Viņa gleznas iecienīja Imperators Francs Džozefs, viņš 1888.gadā Klimtu apbalvoja ar Zelta Ordeni par nopelniem mākslā. Glezna “Šūberts pie klavierēm”, 1899 g. ( Schubert am Klavier) īpaši parāda bēgšanu no akadēmisma, vieglais triepiens, gaismas un ēnas spēles atgādina impresionismu. Klimta darbi kļūst aizvien izaicinošāki un sabiedrība pret tiem aizvien kritiskāka. Finansiālo stabilitāti Klimts ieguva no saviem sponsoriem, galvenokārt, Vīnes turīgajām ebreju ģimenēm, kā piemēram, no metāla tirgotājiem – Knipsiem. Viņš tiem gleznoja portretus, un tajos ieturēja īpašu stilu un vieglu manieri. Sieviešu skatieni gleznās bija vērsti pret pasauli ar tādu kā melanholisku un atsvešinātu toni. Šajos darbos Klimts meistarīgi reizē gleznoja plūstošas un maigas līnijas, sejās saglabājot daļu no praktizētās fotogrāfijas precizitātes. 1892. gadā no sirds triekas nomirst Klimta tēvs un arī brālis. Klimta reputācijas dēļ Kultūras ministrs neļauj viņam kļūt par profesoru Mākslas Akadēmijā. 1894. gadā Klimtam uzdod uzgleznot trīs gleznas Universitātei. Vēlāk tās izraisa milzīgus skandālus to satura dēļ. Šos darbus sauc “Filosofija”, “Medicīna” un “Juristprudence”. “Medicīnā” Klimts parāda to, ka medicīna un zāles nav spējīgas stāties pretī tādam spēkam kā liktenis. Gleznas priekšplānā stāv veselības dieviete, kas ir viena no daudzajām Klimta liktenīgajām sievietēm jeb femmes fatales, “Filosofijā” viņš pauž to pašu viedokli, ka cilvēkam nav nekādas kontroles pār savu dzīvi un nākotni, savukārt “Juristprudencē” gleznas priekšplānā ir važās piekalts vīrietis. Viņš stāv tiesas priekšā, Patiesības, Taisnīguma un Likuma tiesas priekšā. Sods, ko viņam piespriež ir neizmērams kauns. Šīs gleznas izraisīja skandālu, jo visi bija cerējuši uz darbiem, kuri slavinātu šīs trīs jomas, taču saņēma darbus, kuri gandrīz vai izsmej un nomelno šīs trīs zinātnes. Klimtu apsūdzēja pornogrāfijā un perversijā. Vēlāk Klimts atpērk šos darbus no Universitātes.1945. gadā darbi tika iznīcināti ugunsgrēka laikā, no tiem palikušas tikai fotogrāfijas. 1890. gados Klimts satika Emiliju Flogu, kura kļuva par viņa dzīves biedri. Viņa piecieta visus pārējos Klimta mīlas sakarus un paralēlās, bet nenozīmīgās attiecības, no kurām Klimtam bija vairāki bērni. 1897. gadā tika nodibināta Wiener Sezession jeb Vīnes Atdalīšanās apvienība ar Klimtu kā tās prezidentu un iedvesmotāju. Tās biedri vairs nevēlējās piederēt akadēmismam, viņi vēlējās izbeigt Vīnes kulturālo izolāciju, paaicinot māksliniekus arī no ārzemēm. Tā kļuva par jūgendstila viss spēcīgāko attīstītāju. Pēc gada Wiener Sezession jau bija noorganizējusi pirmo izstādi. Tai Klimts bija sagatavojis darbu “Tesejs un Mintaurs”. Glezna bija ļoti simboliska- Tesejs atrodas gaismas pusē, viņa kailums simbolizē cīņu par ko jaunu, kamēr Mintaurs, sadurts ar Teseja zobenu, pazūd ēnās, simbolizējot zūdošu spēku. Uz viņiem, simbolizējot dievišķo gudrību, noskatās Atēna. Katru pavasari iznāca Wiener Sezession žurnāls “Ver Sacrum” jeb “Svētais Pavasaris”. Tajā pašā gadā Klimts kopā ar savu partneri Emiliju Flogu sāk pavadīt vasaras ārpus Vīnes, Kammeras rajonā. Šajā laikā top arī viņa pirmās ainavas. Klimta ainavas ir kaut kas starp impresionismu un jūgendstilu, izzūdošās krūmu malas un dažviet maigās līnijas atspulguļo impresionisma pieskārienu, savukārt lapu noteiktās formas un orientālie raksti norāda uz jūgendstilu, visu darbu veidojot kopā kā mozaīku no sīkām drumslām. Klimtu, atšķirībā no impresionistiem, ļoti maz interesēja gaismas un ēnas spēles, un laikapstākļi. Savās ainavās viņs savieno shematismu ar dabiskumu, gandrīz visur viņš spēlējās ar horizontālajām un vertikālajām līnijām. 1901. gadā top viens no viņa viss slavenākajiem darbiem “Judith I” jeb “Judīte I” ( astoņus gadus vēlāk top “Judith II” jeb “Judīte II”) . 1902. gadā notiek 14. Wiener Sezession izstāde, tā veltīta Bēthovenam. Tajā laikā komponists bija kulta persona, par viņa dzīvi rakstīja grāmatas. Klimts un viņa biedri pamanīja šī ģēnija atdzimšanu, tādēļ arī izveidoja šo izstādi. Izstādes telpas vidū atradās viņu nesen mirušā biedra Maksa Klingera Bēthovena skulptūra. Klimts šai izstādei uzgleznoja “Beethoven Frieze” (Frieze – sienasglezna). Klimts bija iecerējis to tieši uz šo izstādi, tādēļ gleznoja uzreiz uz sienām, lietojot matereālus, kurus viegli pēc tam noņemt. Par laimi gleznas ir saglabājušās līdz mūsdienām. Klimts savu darbu bija iecerējis kā simbolisku Bēthovena 9. simfonijas attēlojumu. Glezna aizņēma trīs sienas un sastāvēja no trīs daļām: “Ilgas pēc laimes”, “Naidīgie spēki” un “Oda Priekam”. Lai gan šai sienas gleznai izcilais skulptors Augusts Rodēns izsaka savu apbrīnu un simpātijas, sabiedrībai ir ļoti kritiska nostāja. Finansiāli izstāde izgāzās. No 1903. gada sākas Klimta “zelta periods”, kurā viņš ļoti daudz izmanto zeltu un sudrabu.Šajā laikā Klimta darbus beidzot pieņem un atzīst, šajā periodā tapušie darbi ir ieguvuši īpašu popularitāti arī mūsdienās. Tajā pašā gadā Wiener Sezession mājā notiek Klimta darbu retrospektīva. 1905. gadā Klimts ar draugiem pamet Wiener Sezession. Divus gadus vēlāk Klimts iepazīstas ar Egonu Šīli. Šīle ļoti iespaidojās no Klimta un kļūst par viņa mācekli. Šīles darbos var manīt ļoti lielu Klimta ietekmi. Tajā pašā laikā top arī Klimta pasaulslavenie darbi “Adele Bloch- Bauer” un “The Kiss” jeb “Skūpsts”. 1911. gadā glezna “Nāve un Dzīve” iegūst pirmo vietu Pasaules Mākslas izstādē Romā. Šī gada laikā Klimts daudz ceļo. Četrus gadus pēc tam nomirst Klimta māte, viņa darbi kļūst drūmāki un tumšāki. 1917. gadā Klimts kopā ar Šīli, Kokošku un Faisthaueru izveido “Kunsthalle” jeb “Mākslas gaiteni”, cenšoties aizkavēt vietējos māksliniekus no Vīnes pamešanas. Tajā pašā laikā sāk darbu pie “ Ādama un Ievas” un “Līgavas”, ko nepabeidz. (Pēc šīs gleznas atklāja, ka Klimts sievietes no sākuma uzgleznoja kailas un tikai pēc tam apgērba.) 1918.gada 6. februārī Klimts mirst no sirds lēkmes. Viņa pēdējie vārdi bija "Pasauciet Emīliju!", no tiem ir izveidotas dažādas interpretācijas. Tajā pašā gadā nomirst arī Egons Šīle, Otto Wāgners un Ferdinands Hodlers.
[izmainīt šo sadaļu] Slavenākie darbi
[izmainīt šo sadaļu] “Der Kuss” jeb “Skūpsts”
1907-1908
“Skūpsts”ir Klimta visslavenākais darbs. Klimts to gleznoja sava “zelta perioda” laikā. Mīlētāji stāv uz klints, viņi saplūst kopā. Ap viņiem abiem ir zelta aura, kas viņus nošķir no apkārtējās pasaules. Ap viņiem ir debesis, viņi paši šķiet kā daļa no dabas un visuma. Atšķirībā no citām Klimta gleznām šajā vīrietis ir dominējošais, vīrieša tērpu veido “stingrākas” un noteiktākas formas: kvadrāti, taisnstūri. Savukārt sievietes tērps ir veidots no “maigākām” - krāsainiem apļiem, ziediem. Sieviete notupusies uz zemes simbolizē viņas pakļaušanos un uzticību savam vīrietim.
[izmainīt šo sadaļu] “Die Hoffnung I” jeb “Cerība I” un “Die Hoffnung II” jeb “Cerība II”
1903 un 1907-1908
“Cerība I” tapa tādēļ, jo viena no Klimta modelēm, zināma tikai pēc vārda Herma, palika stāvoklī. Klimts lika viņai nākt uz studiju, lai gan viņa atsacījās kalpot par modeli viņa gleznām, kamēr bija ir grūta. Tā kā viņai vajadzēja naudu, ko Klimts viņai par to maksāja, viņa palika un ļāva sevi gleznot. “Cerībā I” var redzēt, ka fonā ir skeletgalvas un apkārt virmo tumsība un nakts, bet grūtā sieviete spīd tam visam cauri kā cerības stars, jaunas dzīvības nesēja. “Cerībā II” grūtās sievietes ķermenis plaukst un zied, vēstot par jaunas dzīvības drīzu ierašanos.
[izmainīt šo sadaļu] “Bildnis Adele Bloch-Bauer I” jeb “Adeles Blokas-Baueres portets”
1907
Šis Klimta portrets tapis arī viņa tā saucamajā “zelta periodā”. Adeli rotā Klimta ļoti iemīļotās divdimensionālas ēģiptiešu acis un milzīgs daudzums zelta. Šis portrets nesen tika nopirkts par 135 miljoniem dolāru, kas pašlaik ir rekordliela summa. Par nevienu mākslas darbu publiskā izsolē nekad nav samaksāts tik daudz. To nopirka Ņujorkas “Neue Galerie”.
[izmainīt šo sadaļu] “Judith I” jeb “Judīte I”
1901
“Judīte I” ir viena no Klimta visslavenākajām femmes fatale. Judīte nav ne bībeles, ne arī vēsturiska vai mitoloģiska varone, bet gan tipiska Vīnes sieviete. Klimts radīja femme fatale paraugu- lepnu, skaistu, viegli pavedināmu,bet tajā pašā laikā noslēpumainu, neatklātu. “Judītes I” rāmi izveidoja Klimta brālis Georgs, gravētājs. Gandrīz fotogrāfiski precīzā Judīte un ornamenti kopā veido gleznu, kas atgādina kādu kolāžu vai fotomontāžu.
[izmainīt šo sadaļu] Gleznošanas stils
Klimta agrīnajos darbos redzamas baroka pazīmes un pilnīga akadēmiska precizitāte. Vēlāk viņa gleznās var atrast arī impresionisma iezīmes, piemēram, gleznā “Šūberts pie klavierēm”. Savas daiļrades uzplaukuma laikā viņš kombinē ļoti dažādus stilus, liekot kopā ēģiptiešu, grieķu un bizantīniešu tekstūras, bet sejas vēl joprojām zīmējot ar fotogrāfijas precizitāti. Gandrīz visām viņa gleznām ir kāda simboliska nozīme. Klimts noteikti pieder pie jūgendstila, jo jūgendstils jeb Art Nouveau ir eksperimentēšana ar jauniem materiāliem, jaunu ornamentiku, tā ir māksla, kas balstās uz kompozīciju, liektām līnijām un jaunas mākslas meklēšanu.