Latvijas neatkarības atjaunošana un Krievija

Vikipēdijas raksts

[izmainīt šo sadaļu] Ekonomiskā bezizeja

Pēc Latvijas Neatkarības deklarācijas pieņemšanas 1990. gadā pastiprinājās Latvijas, tāpat kā pārējo Baltijas valstu ekonomiskā blokāde no PSRS puses, jo PSRS vadība, tai skaitā arī PSRS prezidents Mihails Gorbačovs neatkarību neatzina. Tādēļ Latvijas valdība, lai atvieglotu valsts ekonomisko situāciju, meklēja kontaktus un mēģināja tuvināties Krievijai. Arī Krievijai atrašanās PSRS sastāvā arvien vairāk traucēja, jo, līdzīgi kā Latvijā un citās PSRS republikās, astoņdesmito gadu vidū visā Padomju Savienībā saasinājās ekonomiskā krīze, bet PSRS vadība nespēja to atrisināt.

Krievijas vadītāji saprata, ka atbrīvoties no PSRS nav iespējams savādāk, kā netieši, bet drīz vien arī tieši atzīstot tādas pat tiesības arī citām PSRS republikām ar kurām turpmākās attiecības veidojamas uz pavisam citiem principiem. Tādēļ 1990.gada jūlijā Jūrmalā notika trīs Baltijas valstu un Krievijas Federācijas vadības pārstāvju tikšanās, kuru vidū līdzdalību ņēma arī Boriss Jeļcins. Tikšanās dalībnieki vienojās nekavējoties uzsākt darbu pie savstarpējo attiecību regulējošu politiski tiesisku dokumentu, kā arī līgumu par ekonomisko, zinātniski tehnisko, tirdzniecības, sociālo, starpnacionālo, kultūras un citām attiecībām izstrādes. Tāpat bija paredzēts izstrādāt un noslēgt līgumus par pilsonības jautājumiem.

[izmainīt šo sadaļu] Risinājums - līgumi par attiecībām

Boriss Jeļcins
Boriss Jeļcins

Pēc pusgada – 1991.gada janvārī Tallinā notika nākamā tikšanās starp Baltijas valstu un Krievijas pārstāvjiem B. Jeļcina vadībā. Galvenais šīs tikšanās rezultāts bija līgumu par starpvalstu attiecībām parakstīšana starp Krievijas Federāciju, Igauniju un Latviju (ar Lietuvu tas notika vēlāk), par ko vienošanās bija panākta vēl iepriekšējā B. Jeļcina viesošanās laikā Jūrmalā.

Baltijas valstīm šo līgumu parakstīšana bija ne mazāk nozīmīga, nekā neatkarības deklarāciju pieņemšana. Principā PSRS vadībai šos līgumus, tāpat kā minētās deklarācijas, atkal būtu bijis jāizsludina par pretlikumīgiem un spēkā neesošiem jau no to parakstīšanas brīža, jo to formulējumi saturēja normas, no kurām izrietēja, ka līgumslēdzēju puses ir neatkarīgas, suverēnas valstis. Ne uz kādiem PSRS normatīviem aktiem, uz kuriem šādiem līgumiem vajadzētu būt balstītiem, nekādas norādes nebija. Tātad arī no tā izrietēja, ka līgumi noslēgti ārpus PSRS tiesisko attiecību sistēmas. Turklāt tas vienādā mērā attiecās kā uz Baltijas valstīm, tā arī uz Krievijas Federāciju. Vēl jo vairāk, līgumos bija norādes uz Igaunijas un Latvijas neatkarības deklarācijām, kā šo valstu starptautisko tiesību subjekta tiesisko pamatu. Līdz ar to Krievijas Federācija netieši, de facto, bija atzinusi Baltijas valstu aneksijas un okupācijas faktu, ko nekad tā arī neatzina PSRS vadība. Starp līguma nosacījumiem bija paredzēta arī brīvā Krievijas vai Latvijas pilsonības izvēle abu valstu iedzīvotājiem.

Starpvalstu attiecību regulējošo līgumu parakstīšana atsevišķu Krievijas politiķu retorikā nereti tiek traktēta kā īpaši labvēlīga Krievijas pretimnākšana Baltijas valstīm. Tomēr tanī brīdī šādi līgumi bija izdevīgi un nepieciešami pašai Krievijas Federācijai, jo tai vajadzēja veidot pašai savas, no PSRS neatkarīgas attiecības ar citām republikām. Tāpēc līdzīgus līgumus, kā ar Baltijas valstīm, Krievija noslēdza arī ar Ukrainu (arī 1991.gada janvārī), Kazahstānu (1991. gada novembrī), bet vēlāk arī ar citām bijušās PSRS republikām.

Līgums starp LR un KPFSR[1] spēkā nestājās.