Armēņu genocīds

Vikipēdijas raksts

Armēņu genocīds (armēņu valodā: Հայոց Ցեղասպանութիւն, turku valodā: Ermeni Soykırımı) ir apzīmējums vairāk kā miljons armēņu tautības iedzīvotāju masveida slepkavībām[1], izsūtījumiem un iedzīves izpostīšanai laikā, kad Osmaņu impērijā pie varas bija Jauno turku kustības piekritēji (1915-1917).[2]

Mūsdienās 21 valsts šo prettiesisko rīcību oficiāli ir atzinušas par pirmo genocīdu pasaulē[3] un tas ir otrais pētītākais genocīds vēsturē.

Osmaņu impērijas oficiālā mantiniece Turcija oficiāli atzīst, ka Pirmajā pasaules karā gāja bojā ievērojams skaits armēņu, bet noraida apsūdzības genocīdā, jo tajā laikā gāja bojā arī ievērojams skaits musulmaņu un iznīcinošā karadarbība izrietēja no kara laikā uzkurinātā savstarpējā etniskā naida. Turcijas valdība neatzīst uzskatu, ka Osmaņu valsts iestādes būtu ar nolūku centušās iznīcināt armēņus.

[izmainīt šo sadaļu] Armēņu kopiena Osmaņu impērijā pirms genocīda

Osmaņu impērijas varā Armēnija nokļuva jau sultāna Selima II valdīšanas laikā (1524-1574) un tā kļuva par neatņemamu impērijas daļu. Osmaņu impērijas sastāvā visa Armēnija atradās 300 gadus, līdz Austrumarmēniju nācās cedēt Krievijas impērijai. Osmaņu impērijas sastāvā palikusī daļa līdz Pirmajam pasaules karam tika saukta par Rietumarmēniju.

Osmaņu impērijā armēņi, tā pat kā citu ticību kopienas, veidoja savus „milletus” (turku valodā: millet), kas bija tiesīgi uzturēt savu sabiedrības iekārtu. Armēņiem Osmaņu impērijā bija trīs milleti: Armēņu pareizticīgie gregoriāņi, Armēņu katoļi un Armēņu protestanti[4].

Tanzimata reformu laikā (no 1856) sultāns pasludināja vienlīdzību visu impērijas pavalstnieku starpā, neatkarīgi no viņu tautības un reliģiskās piederības. 1863. gadā armēņu inteliģence sagatavoja un Osmaņu impērijas valdība apstiprināja Armēņu valsts konstitūciju (osmaņu turku valodā: Nizâmnâme-i Millet-i Ermeniyân), kurā tika noteikti pamati milleta vadītāja (patriarha) un Armēņu nacionālās asamblejas darbībai[5]. 1876. gada 23. novembrī tika izsludināta konstitūcija (osmaņu turku valodā: Kanûn-ı Esâsî), kas visā Osmaņu impērijā noteica pilnīgu vienlīdzību visu pilsoņu starpā. Reformu fermans (sultāna rīkojums) deva pilnas tiesības armēņiem izveidot „valsti valstī”, kā rezultātā radās iespēja atbrīvoties no armēņu augstmaņu aristokrātijas virskundzības, dibinot dažādas politiskas kustības[6].

[izmainīt šo sadaļu] Tehdžira likums

1915. gada 27. maijā Osmaņu impērijas parlaments pieņēma Tehdžira likumu. Likums stājās spēkā 1. jūlijā, līdz ar publicēšanu oficiālajā laikrakstā Takvim-i Vekayi un tas zaudēja spēku 1916. gada 8. februārī. Tehcir osmaņu turku valodā nozīmē pārcelšanu un šis „Pārcelšanas likums” paredzēja lielu armēņu tautības iedzīvotāju skaitu pārvietošanu uz citiem valsts reģioniem politisku un drošības apsvērumu dēļ.

Šis likums nebija nekas jauns Osmaņu impērijā. Tas tika veidots, balstoties uz tādu pašu šablonu, kādu bija jau lietojuši iepriekš, uz laiku pārceļot musulmaņus, grieķus vai armēņus. Daudzviet šo likumu saista tikai ar armēņiem, bet likumā nav konkrēti norādīta kāda konkrēta tautība vai millets[7]. Tomēr, likumam zaudējot spēku, saskaņā ar statistiku, lielākā daļa pārvietoto pilsoņu bija armēņu tautības.

Likums arī noteica, ka atsevišķas grupas nav pakļaujamas pārvietošanai: slimnieki, aklie, katoļi, protestanti, kareivji un viņu ģimenes locekļi, valsts ierēdņi, tirgotāji, un citu atsevišķu profesiju pārstāvji. Ja vietās, no kurām cilvēki ir evakuēti, situācija pasliktinātos, likums noteica minēto grupu pārvietošanu uz apdzīvoto vietu centriem.

Likums noteica pagaidu evakuāciju, nevis pārcelšanu uz pastāvīgu dzīvi citur, jo likuma ceturtā nodaļa bija veltīta tam, lai noteiktu kārtību, kādā nodrošināma atstāto īpašumu uzskaite un apsardze. 1915. gada 10. jūnijā tika izdots vēl viens likums, kas noteica kārtību, kādā nodrošināma Tehdžira likuma ceturtās nodaļas izpilde. Tika noteikts, ka atstāto īpašumu sarakstus sastāda trīs eksemplāros, no kuriem vienu glabā vietējā baznīcā, otru – pašvaldībā un trešo – tajā vienībā, kas sastādījusi sarakstu. Pašvaldība un vienība, kas veica mantu aprakstīšanu, bija atbildīgas par evakuēto pilsoņu īpašuma saglabāšanu līdz to īpašnieki atgriežas.

Likums noteica, ka personām, kuras pakļautas pārvietošanai, tiek dzēsti visi parādi, bet tekošie maksājumi (zemes nodokļi u.c.) atliekami līdz laikam, kad viņi atgriežas.

[izmainīt šo sadaļu] Atsauces

  1. New York Times Dispatch. Lord Bryce's report on Armenian atrocities an appalling catalogue of outrage and massacre.. The New York Times, 1916. gada 8. oktobris.
  2. "Cultural Cleansing: Who Remembers The Armenians," in Robert Bevan. The Destruction of Memory, Reaction Books, London. 2006, 25.-60. lpp.
  3. Ferguson, Niall. The War of the World: Twentieth-Century Conflict and the Descent of the West. New York: Penguin Press, 2006, 177. lpp. ISBN 1-5942-0100-5
  4. Ortaylı, İlber. "Son İmparatorluk Osmanlı (Osmaņu impērija - pēdējā)", İstanbul, Timaş Yayınları (Timaş Press), 2006. 87-89. lpp. ISBN 975-263-490-7 (turku valodā)
  5. Richard G. (EDT) Hovannisian "The Armenian People from Ancient to Modern Times" page 198
  6. İlber Ortaylı, Tanzimattan Cumhuriyete Yerel Yönetim Geleneği, İstanbul 1985, 73. lpp.
  7. Yıldırım, Dr. Hüsamettin, Ermeni Iddiaları ve Gerçekler, Ankara 2000, 21. lpp.