Prūsija (karaliste)

Vikipēdijas raksts

Šis raksts ir par vācu karalisti. Skaties nozīmju atdalīšanas lapu, lai uzzinātu par citām jēdziena Prūsija nozīmēm.

Prūsijas karaliste (vācu: Königreich Preußen) pastāvēja no 1701. gada līdz 1918. gadam. No 1871. gada tā bija galvenā Vācijas impērijas pavalsts, aptverot apmēram divas trešdaļas impērijas teritorijas.

Prūsijas karte līdz 1905.gadam
Prūsijas karte līdz 1905.gadam

Prūsijas kā karaliste izveidojās pēc Trīsdesmitgadu kara agrākās monarhijas Brandenburgas Prūsijas vietā.

Satura rādītājs

[izmainīt šo sadaļu] Varenības nostiprināšanās

Vairāku gadu desmitu laikā pēc izveidošanās Prūsija vēl bija ļoti vāja. Tās iedzīvotāji un saimniecība bija smagi cietuši gan Trīsdesmitgadu kara, gan buboņu mēra rezultātā. Taču enerģiskais karalis Frīdrihs I (1657-1713), karalistes dibinātājs, veicināja reformas, kā arī veltīja daudz uzmanības literatūrai un mākslai. Tas drīz vien deva rezultātus un Prūsijas labklājība pieauga.

Viņa dēls Frīdrihs Vilhelms I (1713-1740), tieši pretēji, neveltīja nekādu uzmanību mākslai, bet gan pievērsās militārajai jomai. Pēc viņa iniciatīvas Prūsijā, bet vēlāk visā Eiropā tika izveidots reguārās armijas princips. Viņš arī vēsturē iegāja ar iesauku - "zaldātu karalis". Augstā valsts un militārā organizācija deva iespēju Prūsijai izveidot un uzturēt neproporcionāli lielu armiju. Tā, Prūsijas armijas skaitliskais sastāvs, attiecībā pret valsts kopējo iedzīvotāju skaitu, bija apmēram trīsdesmit reizes lielāks, nekā Polijā Lietuvā. [1] [2]

Taču arī valsts pārvaldē Frīdrihs Vilhelms I ieviesa stingru kārtību, ar to radod vēl vienu populāru kategoriju - "prūšu birokrātija".

[izmainīt šo sadaļu] Iekarojumi

Frīdrihs Vilhelms II
Frīdrihs Vilhelms II

Prūsija ekonomiskā, politiskā un militārā ziņā turpināja nostiprināties, kad pie varas 1740. gadā nāca Frīdriha Vilhelma I dēls Frīdrihs II (Frīdrihs Lielais) (1712-1786). Viņa vadībā Prūsija nekavējās savu daudzu gadu laikā uzkrāto militāro potenciālu izmantot un iebruka Austroungārijas impērijas pārvaldītajā Silēzijā, līdz ar to uzsākot Silēzijas karus (1740-1763), kuri bija plašāku Austrijas mantojuma karu un Septiņgadu kara daļa. Šo karu rezultātā Prūsijai izdevās Silēziju paturēt. Saimnieciskā ziņā tas bija nozīmīgs ieguvums, jo šis Eiropas reģions bija apveltīts ar auglīgu zemi un plaukstošām pilsētām (Vroclava, Katovice u.c.), kuru ekonomisko pamatu veidoja rūpniecība.

Silēzijas kari ievadīja arī ap 100 gadu ilgstošu politisku un militāru konfliktu starp divām Eiropas tā laika lielvarām - Prūsiju un Austroungāriju, neskatoties uz to, ka tās abas bija divas Svētās Romas impērijas sastāvdaļas. Tas gan nebija šķērslis Prūsijai, kopā ar Austroungāriju un Krieviju piedalīties Polijas pirmajā sadalīšanā 1772. gadā.

Neskatoties uz savu kareivīgumu Eiropas procesos, Frīdriha II iekšpolitikā iezīmējās daudzas liberālisma tendences. Tā, viņa valdīšanas laikā Prūsija bija atvērta imigrantiem no citām Eiropas valstīm, kur tie tika vajāti reliģisku vai citu iemeslu dēļ. Piemēram, Prūsija kļuva par mājvietu daudzām hugenotu ģimenēm, kuras glābās no vajāšanas Francijā un citās pret protestantismu agresīvi noskaņotās valstīs.

Frīdriha II uzraudzībā tika veiktas arī izglītības reformas - izveidota jauna sekundārās izglītības sistēma (ģimnāzija), kuras pamatprincipus drīz vien pārņēma citas Eiropas valstis.

Nākamais Prūsijas karalis Frīdrihs Vilhelms II (1744-1797) anektēja arī citas Polijas teritorijas nākamajās Polijas sadalīšanās. Savukārt viņa pēctecis Frīdrihs Vilhelms III (1770-1840) apvienoja Prūsijā Luterāņu un Reformātoru baznīcas vienotā Evanģēliski kristīgajā baznīcā.

[izmainīt šo sadaļu] Neveiksmes

Prūsijas agrākā militārā veiksme to pameta Francijas revolucionārajos karos. Pilnīgu sagrāvi Prūsijas armija cieta no Francijas karaspēka Napoleona I vadībā Jēnas-Auerštetes kaujā 1806. gadā. Prūsijas karalis Frīdrihs Vilhelms III, glābjoties no vajātājiem, ar visu ģimeni pat bija spiests patverties Mēmelē.[3]

Saskaņā ar Tilzītes miera līgumu (1807), Prūsija zaudēja apmēram pusi savas teritorijas, tai skaitā praktiski visas tās, kuras bija iegūtas Polijas sadalīšanu rezultātā. Turklāt karalim tika uzlikts pienākums atbalstīt Franciju tās cīņā pret Apvienoto Karalisti un Īriju.

[izmainīt šo sadaļu] Atdzimšana

Smagā sakāve piespieda Prūsiju apzināties, ka kādreiz veiktās valsts reformas nekalpo mūžīgi, valsts pārvaldē, ekonomikā un citās jomās nepieciešamas jaunas pārmaiņas. Nākamajos gados tika atcelta dzimtbūšana, pašvaldībām tika piešķirtas daudz plašākas pašpārvaldes tiesības, bet ebrejiem tika atļauts kļūt par pilntiesīgiem pilsoņiem. Tāpat tika ieviesta brīva tirdzniecība ar citām valstīm.

Arī politiskā situācija Eiropā kļuva Prūsijai labvēlīgāka. Napoleona I kampaņa Krievijā beidzās ar neveiksmi. Tas ļāva Prūsijai izstāties no savienības ar Franciju un tā pievienojās Sešu koalīcijai cīņā pret franču okupāciju. Prūsijas karaspēka veiksmīgā darbība Vaterlo kaujā (1815) maršala Blīhera vadībā bija izšķiroša franču karaspēka sagrāvē. Līdz ar to Prūsija bija lielā mērā atjaunojusi ticību pati sev un reabilitējusi savu politisko nozīmi Eiropā.

Vīnes kongresā, Prūsija, kā kompensāciju par tās ieguldījumu Napoleona I galīgajā sakāvē, atguva visas zaudētās teritorijas, bet vēl papildus tai tika piešķirtas Reinzemes, Vestfāles un dažas citas teritorijas. Šis bija nozīmīgs solis visā tālākajā Eiropas vēsturē, jo rezultātā Prūsija ieguva ar akmeņoglēm, dzelzs rūdu un citiem izrakteņiem bagāto Rūras apgabalu, kas ļāva Vācijai īstenot rūpniecisko revolūciju un radīt bāzi moderna bruņojuma veidošanai.


[izmainīt šo sadaļu] Prūsijas impērija

[izmainīt šo sadaļu] Apvienošanās kari

Karalis Vilhelms I, nespējot samierināt iekšpolitiskos konfliktus starp galvenajām liberāļu un konservatīvo partijām, nozīmēja spilgtu personību - Otto von Bismarku - par Prūsijas premjerministru (kancleru). Bismarka mērķis bija radīt stipru, centralizētu Prūsijas valsti, kuru vadītu nevis parlaments ar tā sadrumstalotajām, ķīviņos iestigušajām politiskajām partijām, bet gan aristokrātija un birokrātija ar karali un viņu pašu priekšgalā.

Pēc Eiropas 1848. gada revolūcijām demokrātijas un liberālisma tendences bija paguvušas laist dziļas saknes arī Prūsijā. Pastāvēja konstitūcija un parlaments. Bija skaidrs, ka mierīgā ceļā ierobežot to varu, kā arī Vācijas konfederācijas atsevišķo zemju pašpārvaldes tiesības, neizdosies. Tomēr Bismarks ar karaļa atbalstu izlēma, ka zemju apvienošana zem centralizētas varas jāveic jebkuriem līdzekļiem. Tas nozīmēja jaunus asiņainus karus.

[izmainīt šo sadaļu] Atsauces un komentāri

  1. Davies Norman. Europe. A History. Pimlico, 1997., p.649.
  2. Voltērs vēlāk esot trāpīgi izteicies, ka tur kur citām valstīm ir armija, Prūsijas armijai ir valsts
  3. mūsdienu Klaipēda