Oligotrofs
Vikipēdijas raksts
Ūdens ir dzidrs, taču tikpat kā nedzīvs, jo tajā gandrīz nav dzīvo organismu (Cimdiņš 2001). Kamēr ezeru ūdeņi satur nedaudz biogēno vielu, tie ir maz apdzīvoti. Tajos gan ir daudz un dažādu augu un dzīvnieku sugu, bet katras sugas īpatņu skaits ir neliels. Piekrastēs augu maz, audzes ļoti skrajas (Leinerte 1988). Oligotrofajos ezeros neveidojas organisko vielu pārpalikumi, vielmaiņa pamatā ir noslēgta tipa un nogulsnējumus veido nešķīstošas minerālvielas, pirmām kārtām diamoteju (kramaļģu) silīcijsaturošas čaulas, taču to masa ir neliela un ezera dobes aizpildīšana norit gausi (Cimdiņš 2001). Vielmaiņa ir noslēgta tāpēc, ka starp peldošiem mikroskopiskiem augiem (fitoplanktonu jeb planktona aļģēm) un dzīvniekiem (zooplanktonu) ir līdzsvars: cik aļģu savairojas, tik tās apēd zoplanktona organismi (Leinerte 1988). Oligotrofijas galvenā pazīme ir tā, ka mineralizācija ir vairāk vai mazāk noslēgta, un šī noslēgtība aizkavē ezeru aizaugšanu un pārpurvošanos. Šādos ezeros pat tad, ja zivju kopējais skaits nav liels, var būt ļoti labs indivīdu barojums un augsta individuālā produktivitāte. Šie ezeri pārsvarā ir dziļie ezeri, kuros apakšējā tumšā – trofolītiskā slāņa biezums ir mazāks par augšējā trofogēnā slāņa biezumu. Oligotrofajos ezeros to epilimnijā veidojas organismu biomasa, tā satur organiski saistīto fosforu. Organismiem atmirstot, daļa fosfora atbrīvojas un paliek ūdens augšējos slāņos un nodrošina tālāko organisko vielu producēšanu. Pārējā fosfora daļa kopā ar beigtajiem organismiem nogrimst, sedimentējas hipolimnijā un grūti šķīstošu savienojumu sastāvā uzkrājas ezera gruntīs. Tātad oligotrofo ezeru raksturīga pazīme ir tā, ka fosfors daļēji tiek izslēgts no tālākās aprites (Cimdiņš 2001). Ūdens reakcija ir neitrāla vai viegli sārmaina (pH 7-8). Skābekļa apstākļi ir ļoti labi, ūdens ir bagātīgi piesātināts ar skābekli pat visdziļākajās vietās (Leinerte 1988). Šo ezeru litorāle ir smilšaina, sekla. Krastmalā veģetāciju veido zemu daudzgadīgu amfībisku ūdensaugu sugas, kā arī viengadīgi mitru un periodiski izžūstošu vietu augi. Ūdenī veģetāciju veido galvenokārt daudzgadīgu piegrunts ūdensaugu sugas: Dormaņa lobēlija Lobelia dortmanna, vienzieda krastene Littorella uniflora un ezerenes Isoёtes spp. Ezeriem raksturīga skraja niedru josla. Augu sabiedrībās sastopamas arī ūdens sūnas, kā arī atsevišķas iegrimušo augu sugas (Biotopu rokasgrāmata 2000).