Termas
Vikipēdijas raksts
[izmainīt šo sadaļu] Termas
Termas (lat.val. Thermae, grieķu Therme - siltums, karstums) pirmsākumi ir meklējami Antīkajā Grieķijā ģimnāziju veidolā, tomēr grieķi ģimnāzijas apmeklēja vingrojumu dēļ, bet romieši termas- karstas mazgāšanās dēļ. Pirmās publiskās termas bija uzceltas uz Marsa laukuma Oktaviāna Augusta valdīšanas laikā. Ilgu laika posmu Romas sabiedriskās termas bija nelielas, slikti apgaismotas un atradās vienkārši apdarinātās velvju telpās, kur uzsildītajās termās izmantoja akas ūdeni, uzkrātu rezervuāros.
Līdz 1. gs.p.m.ē. vidū, kad Romas dzīvesveids mainījās un paaugstinājās komforta līmenis, termu plānojums un arhitektūras un interjera noformējums kļuva sarežģītāks. Līdz 1. gs.p.m.ē. vidum izveidojās romiešu termu uzbūves kārtība, kura secīgi atspoguļoja mazgāšanās procesa dažādas stadijas.
[izmainīt šo sadaļu] Termu uzbūve
Termas sākās ar ģērbtuvēm- apoditerijām (apodyterium), te romieši pārģērbās, pirms devās uz pirtīm. Cilvēkus, kuri sargāja atstātās mantas, kamēr apmeklētāji mazgājās sauca par kapsarijiem (capsarii- drēbju, somu sargātājs). Vēl pirms pirtošanās unktuarijā (unctuarium- kur glabājas eļļa) pirtnieka ķermenis tika iesmērēts ar dažādām eļļām. Tad romieši tālāk gāja uz sferisteriju (sphaeristerium- liela telpa priekš vingrošanas) – gaiša, plaša telpa, paredzēta vingrinājumiem. Romieši skrāpēja savu ķermeni ar instrumentu, kas saucās strigils.
Termas sastāvēja no karstās pirts- kaldarijs (calida lavatio), tepidarija (tepidarium) – siltās pirts un frigidarija (frigidarium) – aukstās pirts, kas parasti bija apaļas formas telpa ar četrām vai vairākām nišām. Vēl termās atradās lakonisks (laconicum)- karsta telpa priekš svīšanas. Acīmredzot, gan tepidārijā, gan frigidarijā romieši nemazgājās, bet tikai lēni izgāja tām cauri, jo apmeklētājus vilināja pirts karstā gaisa temperatūra, nevis ūdens. Ar laiku termās tika ierīkoti atklāti pagalmi, portiki, eksedras un baseini, jo apmeklētāji vēlējās baudīt masāžas, peldes, nodarboties ar vingrošanu un spēlēm. Termu kompleksā ietilpa arī vingrošanas zāle, citas plašas zāles un portiki priekš pastaigām, arī bibliotēka, zāles sarunām un atpūtai, palestras, baseini un nimfeji (pusapaļas, ovāla vai taisnstūra būves ar avotu vai strūklaku arhitektoniski izveidojās respublikas beigās un tās izmantoja kā atpūtu vietas villās un termās), lekciju zāles un mākslas galerijas. Atpūtas zonā varēja būt skriešanas celiņi un ziedu dārzi. Aiz katlu telpas bija tāda pati grupa sieviešu termu telpās, bet bez frigidārija. Šāda tipa ēku galvenās uzbūves pazīmes izveidojās Republikas laikā.
[izmainīt šo sadaļu] Konstrukcija un inženiertehniskie risinājumi
Galvenais būvmateriāls termu būvniecībā sienu un velvju bija betona javā mūrēti mīksta vulkāniskā tufa gabali dūres lielumā. Šī akmens masa aizpildīja no plānas ķieģeļu kārtas veidoto sienu un pārsegumu telpisko apvalku. Java sastāvēja no vienas daļas augstas kvalitātes labi dzēstu kaļķu un divām daļām pucolāna jeb vulkāniskām smiltīm- tās ir leģendārās maģiskās sastāvdaļas, kas romiešu javai deva stiprību un mitrumizturību. Pamatos tufs tika aizstāts ar masīvāko bazaltu, bet velvju augšējās daļās ar vieglāko pumeku. Šāda veida celtniecībai bija vairākas organizatoriskas priekšrocības. Salīdzinoši neliels kvalificēta darbaspēka daudzums ir nepieciešams gan materiālu sagatavošanai, gan būvniecībai, turklāt, izņemot javu, visus materiālus var sagatavot ārpus būvniecības vietas. Celtniecības materiālu izmēri nebija lieli, tādēļ tos varēja pārnest viens strādnieks.
Ūdeni termām parasti pievadīja ar ūdensvadu, bieži izmantoja tādu apkures veidu kā karsts gaiss, kas cirkulē kanālos, kuri bija paslēpti sienās un zem grīdas. Tepidārijs un kaldārijs bieži tika izgaismoti ar samērā lieliem stikla logiem. Gipokausts ir pagraba krāsns ar slīpu grīdu, kura no iekšpuses pakāpeniski pazeminājās līdz kurtuvei, kurā piegādāja degvielu. Ar to gribēja panākt vienmērīgu karstuma izplatīšanos, kuru deva trauki, kuri atradās augšā. Aizmugurējā šo krāšņu puse savienojās ar pirtu dažādām telpām ar sienās iemūrēto cauruļu palīdzību, kuru daudzums bija atkarīgs no šo telpu nozīmes. Šīs caurules gāja no krāsns aizmugurējās sienas vai no griestiem. Krāsns bija telpa kuru turēja ķieģeļu stabi divu futu augstumā. Karstums izejot starp tiem bija nodots sienām. Lai sasildītu ūdeni, bija ierīkoti trīs vara trauki, kuri bija izvietoti, lai ūdens no viena tecētu otrā, bet no paša apakšējā vannā, kurai bija pievadītas arī caurules no gipokausta, lai uzturētu peldēšanai piemērotu temperatūru.
Bija arī citi ūdens sildīšanas paņēmieni. Dažādu formu traukos ievietoja caurules no tieva vara, kuras gāja spirālveida, lai ūdens tekot ap to pašu uguni paspētu sasildīties. Tādejādi traukos ietek aukstais ūdens un iztek karstais, un galu galā viss ūdens, izejot pa caurulēm, pārvēršas no auksta karstajā ūdenī. Šim paņēmienam ir vairākas priekšrocības. Tās tvaiki nesajaucas ar dūmiem, tāpēc, ka caurules, pa kurām tā tek nepieskaras ūdenim. Šie trauki bija ļoti daudzveidīgi pēc formas un saucās pēc dzīvnieka nosaukuma, kuram tie bija līdzīgi vai pēc tajos saturošā ūdens daudzuma. Neapšaubāmi, ka pie trauka dibena bija caurums karstā ūdens izvadīšanai pirtī, kad ūdens bija pietiekoši uzsildīts priekš lietošanas, pagrieza krānu un izlaida ūdeni no caurules apakšējā galā, bet šajā brīdī no augšas tecēja auksts ūdens un nolaidās pa cauruli, kamēr iztecēja karstais ūdens. Kad viss karstai ūdens bija iztecējis, piegādātais aukstais ūdens gāja līdz spirāļu caurules pašai apakšai un pa šo laiku sasildījās, atkarībā no caurules diametra un garuma, ūdens daudzuma pašā traukā un tā sasildīšanās pakāpes, kuru uzturēja uguns.