Ārija
Vikipēdijas raksts
[izmainīt šo sadaļu] Ārija
Ārija [it. air]- termins parasti apzīmē noslēgtu lirisku skaņdarbu solo balsij (retos gadījumos vairākām balsīm) ar vai bez instrumentāla pavadījuma, arī neatkarīgu skaņdarbu vai daļu no operas, oratorijas, kantātes vai cita liela skaņdarba. Šis termins ticis lietots arī instrumentālajā mūzikā, īpaši 17. gs. un 18. gs, norādot uz skaņdarbu, kurš ticis veidots pēc vokāla modeļa, galvenā tēma var tikt izmantota variācijās, termins var tikt attiecināts arī uz vieglu deju mūzikas skaņdarbu. Kā angļu valodā vārds air, termins aria var nozīmēt arī melodiju. Vārda ārija blakus formas aer, aere ir aizgūtas no latīņu aer (ar nozīmi gaiss, atmosfēra), kas ir transliterācija no grieķu valodas. Izteicienu ‘aer ytalicus’ anonīms itāļu teorētiķis lietojis jau 14. gs. Arī 15.gs literatūrā Venēcijas dziesmas tiek apzīmētas kā aere, šajā gadījumā tās ir strofiskas dziesmas. 16. gs. sākumā izmantoja vārdu salikumu aria napolitana, homofonas melodijas sauca par madrigale ariozo. Gadsimta baigās par āriju sauca arī 3 vai 4-balsīgus strofiskus skaņdarbus , kurus itāliski sauc par canzonetta.17.gs. sākumā liela nozīme ir Džulio Kačīni darbiem: 1) 1601/2. gadā iznāk „Le nuove musiche”, kurā iekļautās ārijas solo balsij ar pavadījumu pats autors sauc par ‘canzonette a uso di aria’. Ārijās izmantotā dzeja nosaka metroritmu, jo viena dzejas rindiņa sastāv no 7 vai 11 zilbēm. Izdevumā iekļauti arī madrigāli, kas nav strofu formā. 2) 1614. gadā iznāk grāmata „Nuove musiche e nuova maniera di scrivele”, kurā iekļautās ārijas ir „vienkāršotas”, jo tiek izmantota dzeja ar 5 vai 8 zilbēm vienā rindiņā. Atšķirība starp solo madrigālu un āriju bija tā, ka ārijā tika izmantoti atkārtojumi un strofu forma.17. gs vidū komponista Frančesko Kavalli darbos balsi pavada instrumentāls ansamblis. Rodas ‘arie concertate’. Balsi pavadīja stīgu instrumenti, pirmais pūšamais instruments, kurš tika izmantots šādā pavadījumā, bija trompete. Vienlaikus pastāvēja arī ciparotais bass. 17. gs. beigās da capo ārija ieņem dominējošu pozīciju, šī tendence nāk no Venēcijas. Lielākā daļa no 17.gs. beigās sarakstītajām ārijām ir īsas un vienkāršas. Mūsdienu vokālās mākslas zinātnieki 17. gs. ārijām (arī dažām no 18. gs. )un nelieliem vokāliem skaņdarbiem ir izveidojuši speciālu terminu - arie antiche.