Tērbatas bīskapija

Vikipēdijas raksts

Tērbatas bīskapija bija bīskapija Livonijas konfederācijas sastāvā, kas pastāvēja no 1234. līdz 1558. gadam. Tā aizņēma mūsdienu Igaunijas Tartu, Polvas, Veru un Jegevas rajonus.

Pirmais bīskaps bija Hermans fon Bukshēvdens, Rīgas bīskapa Alberta brālis. Igaunijas diacēzi jau 1211. gadā izveidoja Rīgas bīskaps un sākotnējais Igaunijas bīskapa krēsls atradās Lihulā Rietumigaunijā. 1224. gadā bīskaps saņēma valdīšanā zemes Dienvidigaunijā un savu sēdekli pārcēla uz Tērbatu. Bīskapijas valdījumā atradās galvenokārt ugauņu apdzīvotās zemes. 1242. gadā bīskapa Hermaņa vadītos vācu krustnešu un ugauņu apvienotos spēkus uz Peipusa ezera ledus sakāva Novgorodas valdieka Aleksandra Ņevska karaspēks, taču tas netraucēja nosargāt bīskapam savus valdījumus. Tērbata kļuva par svarīgu Hanzas savienības pilsētu.

14. gadsimta beigās par Tērbatas bīskapu kļuva Dītrihs Damerovs. Viņš bija Livonijas ordeņa pretinieks un kopā ar Lietuvu, Meklenburgu un Vitāliešu brāļiem izveidoja koalīciju pret ordeni. Viņš pat lūdza Anglijas karali Ričardu II ņemt Tērbatas bīskapiju savā aizsardzībā. 1379. gadā ordeņa spēki iebruka bīskapijā, taču neguva panākumus. Konfliktā uzvarēja bīskapija un ordenis zaudēja tiesības prasīt bīskapiem piedalīšanos tā militārajās kampaņās.

16. gadsimtā pretenzijas uz bīskapijas pārvaldītajām zemēm izteica Krievija un tas kļuva par vienu no Livonijas kara izcelšanās iemesliem. Cars Ivans Bargais pieprasīja bīskapijai maksāt lielus meslus 40 000 dālderu apjomā. Bīskapija sarunu ceļā centās samazināt meslu apjomu, taču bez panākumiem, tādēļ izcēlās karš. 1558. gadā krievu spēki ieņēma Tērbatu un bīskapija pārstāja eksistēt.

Citās valodās