Francija
Vikipēdijas raksts
Francija (pilnais nosaukums Francijas Republika, franču valodā: République française vai France) ir valsts Rietumeiropā. Francijai pieder arī vairākas salas un teritorijas citos kontinentos.
|
|||||
![]() |
|||||
Valsts valoda | franču valoda | ||||
Galvaspilsēta | Parīze | ||||
Lielākās pilsētas | Parīze Marseļa Liona |
||||
Prezidents | Nikolā Sarkozī (Nicolas Sarkozy) |
||||
Premjerministrs | Dominiks de Vilepēns (Dominique de Villepin) |
||||
Platība | 674 843 km² | ||||
Iedzīvotāju skaits - Kopā (2004) - blīvums |
62 350 500 110/km² |
||||
Izveidošanās | IX.gs | ||||
Valūta | eiro/EUR, Klusā okeāna franks/XPF | ||||
Laika zona | UTC +1 | ||||
Valsts himna | La Marseillaise | ||||
Interneta domēns | .FR | ||||
Starptautiskais tālsarunu kods | +33 |
Valsts iekārta Francijā ir demokrātija, kas ir organizēta kā unitāra pusprezidentāla republika. Tā ir attīstīta valsts, kuras ekonomika 2003. gadā bija 5. lielākā pasaulē.
Francija ir viena no Eiropas Savienības, NATO un ANO dibinātājvalstīm, pastāvīgā ANO Drošības Padomes locekle un viena no septiņām pasaules valstīm, kurām ir legāli kodolieroči.
Satura rādītājs
|
[izmainīt šo sadaļu] Vēsture
[izmainīt šo sadaļu] Aizvēsture
- 15 000 p.m.ē.
Saglabājušies seno mednieku zīmējumi uz alu sienām. Zīmējumos attēloti mamuti, brieži. Pēc zīmējumiem var spriest par seno mednieku dzīvesveidu.
- 7000-4500 p.m.ē.
Neolīta revolūcija. Attīstījās zemkopība, saglabājušies megalīti un menhiri.
- 1200-700 p.m.ē.
Bronzas un dzelzs laikmets, Francijas teritorijā ieradās ķelti.
- 600 p.m.ē.
Pie Marseļas izveidojās grieķu kolonija. Vidusjūras luksusa preces tika mainītas pret alvu, varu, dzelzi un vergiem; attīstījās senā pilsēta.
- 500 p.m.ē.
Ķeltu augstmaņi mirušos sāka apbedīt kopā ar vērtslietām (Viksas dārgumi).
[izmainīt šo sadaļu] Gallija
Sīkāk skatīt rakstu Gallija.
- 125-121 p.m.ē.
Romieši kolonizē Gallijas dienviddaļu.
- 58-51 p.m.ē.
Cēzara karagājieni uz Galliju. Gallija tiek iekļauta Romas impērijā. Verkingetoriksa (Vercingetorix) sacelšanās. Ieņemot Alēziju, Jūlijs Cēzars sakauj sacelšanos.
- Līdz 275. gadam.
- 31. gads. Augusts Cēzars izveido trīs Gallijas provinces – Gallia celtica (lielākā province, mūsdienu Francijas centrā), Gallia Aquitania (mūsdienu Francijas dienvidrietumos) un Gallia Belgica (mūsdienu Francijas ziemeļos). Gallia Narbonensis (mūsdienu Francijas dienvidi) bija impērijas daļa.
Trīs gadsimtus Gallijā saglabajās miers (Pax romana), attīstās celtniecība. (Skat. romiešu arhitektūru.)
- Līdz 481. gadam.
- 275. gadā notiek pirmie barbaru iebrukumi.
- 313. gadā Romas impērijas imperators Konstantīns Lielais atzīst kristietību par oficiālo reliģiju.
- 360. gadā pirmoreiz Lutēcija tiek saukta par Parīzi.
- 406. gadā pirmās ziņas par franku un ģermāņu apmetnēm.
- 476. gadā tiek uzskatīts, ka iet bojā Rietumromas impērija.
[izmainīt šo sadaļu] Francija agrīnos viduslaikos
Sīkāk skatīt rakstu Franki
Pirmā franku karaliste sāka veidoties agrīnos viduslaikos, franku cilšu apvienošanās un to teritoriju paplašināšanas rezultātāV gs. To sāka pārvaldīt Merovingu dinastija. Tā savas valdīšanas laikā kontrolēja teritoriju, kura aptuveni iekļāvās senās Gallijas robežās. Taču merovingu valdīšanas beigu posmā franku karaliste izrādījās sašķelta vairākās atsevišķās karalistēs, kuras bija daudz vājākas, nekā dinastijas valdīšanas sākumā.
Atjaunot franku valsts vienotību izdevās agrākajiem merovingu vasaļiem - karolingiem. Taču tas lielā mērā notika pateicoties draudošajām briesmām no musulmaņiem, kas no Ziemeļāfrikas bija iebrukuši Spānijā, sakāvuši gotus (višigotus) un nopietni apdraudēja Galliju. Apvienojušies, franki, 732.g. Gallijā iebrukušos musulmaņus, sakāva. Cita karolingu dinastijas valdnieka - Kārļa Lielā laikā franki kļuva par valdošo spēku Eiropā.
Pēc Kārļa Lielā nāves 814.g. franku impērija tika atkal sadalīta starp viņa dēliem. Līdz ar to aizsākās arī karolingu dinastijas noriets. Tā, IX gs. otrā puse un liela daļa X gs. Francijā pagāja iekšējās jukās, cīņā par varu starp dažādām augstmaņu frakcijām un dinastijām, kā arī visai vāji organizētā aizsardzībā pret vikingu uzbrukumiem. Piecas agrākās franku karaļvalstis Eiropā arvien vairāk zaudēja agrākās savstarpējās saites. Rietumfranku karalis Kārlis III, nespēdams atvairīt plašos jūras piekrastes reģionos nostiprinājušos vikingu uzbrukumus, bija spiests viņiem piešķirt teritoriju Sēnas ielejā. Šī teritorija vēlāk kļuva par mūsdienu Francijas provinci – Normandiju (franki vikingus sauca par normaņiem (normands), no tā arī cēlies šīs provinces nosaukums).
[izmainīt šo sadaļu] Francija vidējos viduslaikos
Centralizētu karaļa varu Francijā izdevās atjaunot kapetingu dinastijas valdīšanas laikā, kas aptvēra laiku no Hjū Kapeta valdīšanas sākuma 987.g. līdz Šarla IV valdīšanas beigām 1328.g. No šīs dinastijas Francijas troni ieņēma 15 karaļi un tā līdz ar Habsburgiem ir vecākā Eiropas karaļu dinastija.
Kapetingu dinastijas valdīšanas laikā Francija pārdzīvoja sarežģītu vēstures periodu. Tā piedalījās gandrīz visos Krusta karos, izņemot Pirmo Krusta karu, kuru pāvests izsludināja 1095.g. Toreizējais Francijas karalis Filips I pats tajā nepiedalījās, jo Baznīca viņu bija ekskomunicējusi sakarā ar viņa laulības šķiršanu. Šo krustnešu kampaņu vadīja Boloņas grāfa Eistāha II (angl. Eustace II) dēls Godfrīds Boilons (angl. Godfrey of Bouiloon).
Francija piedalījās pavisam septiņos no deviņiem krusta kariem, kas risinājās no 1095. gada līdz 1272. gadam.
Kapetingu dinastijas laikā strauji attīstījās franču māksla un arhitektūra - radās plaši pazīstamais literārais darbs – Rolands, sākās gotisko katedrāļu būvniecība.
Tai pat laikā visa XII gs. gaitā risinājās karš pret angļiem - tas bija pirmais Simtgadu karš. Nākamais, XIII gadsimts, Francijā pagāja samērā mierīgi, bez lieliem kariem, bada, aukstām ziemām vai mēra. Vairums Francijas iedzīvotāju šajā laikā baudīja nosacītu labklājību. Tika nodibināta La Sorbonne, slavenā Parīzes universitāte. Filips Augusts sāka atgūt agrāk zaudētās Francijas teritorijas, pateicoties angļu karaļu varas vājumam.
Kapetingu dinastija pazīstama arī ar konfliktiem ar baznīcu. Tā, sākot ar 1309.g. Aviņonā ar Filipa IV rīkojumu tika nodibināta pāvesta piespiedu rezidence (Aviņonas gūsts), kurā nācās pavadīt septiņiem Romas pāvestiem.
[izmainīt šo sadaļu] Valuā dinastija (līdz 1492)
- No 1337. gada līdz 1453. gadam franču teritorija tika sadalīta nelielās daļās. Šai laikā risinājās otrais simtgadu karš ar angļiem. Karam bija daudzi cēloņi. Luijs X nomira neatstājot pēcnācējus. Eduards III, angļu karalis, bija viens no pretendentiem uz troni. Otrs cēlonis – Bordo reģions bija Eduarda III īpašums, bet reāli tajā valdīja Filips VI un, pēc daudzām intrigām Eduards III pieteica karu.
- Faktiski karš sākās vēlāk - 1346. gadā - lielā mērā tāpēc, ka ne angļu, ne franču karaļnamiem nebija karošanai pietiekamu līdzekļu. Karadarbība bija visai ierobežota, vara tajās vai citās karadarbības teritorijās daudzkārt mainījās. Taču tas netraucēja daudzām vēsturiskām personām kļūt par slaveniem varoņiem. Tā, angļiem tas bija Melnais princis, bet frančiem Žanna d’Arka. Viņas vadībā tika ieņemta [[Orleāna] un Reimsa, bet viņa cieta neveiksmi Parīzē. Pēc tam viņa tika ieslodzīta un sadedzināta uz sārta. “Vous ne m’avez pas cru, vous m’aurez cuite.” (netulkojams franču humors). Karš beidzās un Francijas teritorija saglabājās apmēram tajās pat robežās, kā pirms 116 gadiem, tikai bez Kalē.
Kultūras un tehnikas jomā Francijā no Itālijas sāka ienākt daudzas jaunas vēsmas, iezīmējot renesanses sākumu.
- 1492. gads bija nozīmīgs Rietumeiropas tālākajā attīstībā un vēsturnieki atzīmē, ka tas bija arī franču renesanses sākums.
[izmainīt šo sadaļu] Renesanse
Līdz 1598
Rodas daudzas mākslinieciskas un filozofiskas idejas, šai laikā tiek uzceltas Luāras pilis. Visslavenākā ir Čambora pils.
Fransuā I valdīšanas laikā Leonardo da Vinči dzīvo Francijā un nomirst karaļa rokās. Viņš ir apglabāts pazemē Ambuāzā, Fransuā I pilī.
- 1539. gadā: franču valoda kļūst par oficiālo valsts valodu.
Tas bija arī kristietības reformas laiks, ko vadīja Žans Kalvins Francijā. Vēlāk franču karalis nolēma, ka katolicisms ir valsts reliģija, sākās franču reliģiskais karš.
- 1572. gada 24. augusts: Bērtuļa nakts, tiek noslepkavoti 3000 protestanti. Pēc protestanta Anrī IV kāzām ar karaļu meitu un protestantu līdera nogalināšanas mēģinājuma, katoļi un protestanti bija sadusmoti.
- No 1589. gada: Anrī IV ir franču karalis un pāriet katoļticībā, viņš tiek nogalināts 1610. gadā.
- 1598. gada 13. aprīlis: tiek pieņemts Nantes edikts, kas protestantiem atļāva ticības brīvību.
[izmainīt šo sadaļu] Francija Jaunajos laikos
[izmainīt šo sadaļu] Absolūtā monarhija
[izmainīt šo sadaļu] Burbonu dinastija
Līdz 1789
- Luijs XIII veidoja stipru Franciju ar kardināla Rišeljē padomiem. Tas ir četru musketieru laiks. Musketieri eksistēja, bet ne četri (Skat. romānu “D’Artanjans un trīs musketieri”). Tas ir arī mākslas uzplaukuma gadsimts. Tiek iespiests pirmais laikraksts. Luija XIV valdīšanā piedzima Moljērs, Dekarts, Rasins, Lafontēns un daudzi citi rakstnieki.
Arhitektūrā radās jauns stils. 1682. gadā Luijs XIV sāka būvēt Versaļu un teica „valsts esmu es”. Patiesībā brīvības nebija un visi slavenie cilvēki dzīvoja saskaņā ar karaļa vēlmēm. Kritizējot karaļa ģimeni un sabiedrību, Lafontēns rakstīja fabulas par dzīvniekiem.
Francijas teritorija paplašinājās – centrālās daļas teritorija bija tikpat liela kā tagad, bet Francija sāka kolonizēt Ameriku un Indijas okeāna teritorijas. Bet kara cena un galma dzīve bija dārga, bet nodokļu jaunrade nebija pietiekama. 1715. gadā: Luija XIV valdīšana beidzās ar aukstām ziemām un badu pēc 72 gadiem un 100 dienām.
- Luija XV tēvs bija Luija XIV ārlaulības bērns un nomira pirms sava tēva. Luijs XV bija kluss un viņa valdīšanā bija filozofu apgaismība. Tiek publicēts Denī Didro „Enciklopēdijas” pirmais sējums.
Karalim bija grūti valdīt bez naudas. Turklāt cilvēkiem ļoti nepatika karaļa attiecības ar vienkāršām sievietēm. 1774. gadā Luija XV mazbērns ieguva varu, jo valstī cilvēki bija nervozi un sakaitināti.
- Luijs XVI bija mirstošās monarhijas pēdējais karalis. Pēc diviem gadiem jauns karalis nosūtīja Lafajetu uz Amerikas Savienotajām Valstīm, lai palīdzētu iegūt brīvību. Faktiski, tā ir metode, kā karot pret angļiem. Pēc gara grūtību perioda franči sadumpojās 1789. gadā.
[izmainīt šo sadaļu] Francijas dominance
Kopš Luija XIV līdz pat Napoleona sagrāvei 1815.g. Francija bija ietekmīgākā kontinentālās Eiropas valsts. Taču arī pēc Napoleona ēras norieta līdz pat kapitulācijai Franču prūšu karā 1871.g., Francija vēl joprojām saglabāja savu dominanci Eiropas politikas un kultūras jomā. Francijas valstiskā stabilitāte šajā laikā, kā domā vairums vēsturnieku, izskaidrojama ar vairāku faktoru labvēlīgu sakritību. Tā, Francija veiksmīgi izmantoja savas ģeogrāfiskās priekšrocības - samērā liela, vienmērīgi apdzīvota teritorija, maigs klimats. Svarīgu lomu spēlēja arī Burbonu dinastijas karaļu pūles saglabāt iekšpolitisko vienotību un stabilitāti, kā arī pastāvīgi pilnveidot militāro potenciālu. Tai pat laikā Francijas potenciālie pretinieki, kā, piemēram, Spānija, bija novājināti. Vācija un Itālija bija sadrumstalotas, bet Austrija bija iesaistīta ilgstošās cīņās ar Osmaņu impēriju [1].
[izmainīt šo sadaļu] Franču revolūcija
[izmainīt šo sadaļu] 1789
- Martā: vēlēšanas
- 30. aprīlis: franču pārstāvji satiekas Versaļā.
- 17. jūnijs: franču asamblejai jaunrade.
- 20. jūnijs: „jeu de paume” sprediķis. Pārstāvji grib veidot Francijas konstitūciju.
- 11. jūlijs: karalis vajā Nekeru, kas bija franču simpātija.
- 13. jūlijs: tiek izveidota apsardze, ko vadīja Lafajets.
- 14. jūlijs: Bastīlijas ieņemšana.
- 4. augusts: atvieglojumu atcelšana.
- 24. augusts: preses brīvība.
- 26. augusts: Cilvēku tiesību deklarācija
[izmainīt šo sadaļu] Monarhijas atjaunošana
Līdz 1799
- Nākamajos gados Francija veidoja jaunu valsti, bet tas nepatika citiem karaļiem un pāvestam. Vairums no viņiem mēģināja atjaunot reālo monarhiju, bet revolūcijas armija uzvarēja pie Valmī. 1792. gada 21. janvārī franči nobendē karali un viņa ģimeni. Tas bija republikas sākums. Pārvaldīšanu musināja „terors” (la terreur), lai izsekotu republikas oponentiem, bet tas nonāvēja daudzusrevolucionārus. Pirmā dzimtbūšanas atcelšana.
- Francija vadīja daudzus karagājienus, lai atbrīvotu citus Eiropas cilvēkus. Jaunais karavadonis, 24 gadus vecais Napoleons Bonaparts, kurš bija apveltīts ar tam laikam neparastu domāšanas un rīcības veidu, izveda Franciju no pagrimuma, veicinādams tā laika ekonomisko attīstību, stabilizēdams izglītības un tieslietu sistēmas, iemantoja uzticību tautas aciis, kļūdams par konsulu uz mūžu. Viņš pats sevi kronēja par imperatoru Napoleonu I.
[izmainīt šo sadaļu] Pirmā impērija
[izmainīt šo sadaļu] Līdz 1814
Vairums franču likumi uzrakstīti šajā laikā, bet Napoleons atjaunoja vergturību. Napoleona laikā nebija neviena, kas varētu sakaut viņu. Viņš gribēja izprecināt savu ģimeni ar citiem Eiropas monarhiem, lai būtu labas attiecības.
Tomēr viņa pretenciozitāte veda uz Krieviju. Viņš sasniedza Maskavu, bet ziema atnāca un no 500 000 kareivjiem, kas bija karagājiena sākumā, tikai ap 50 000 šķērsoja Berezinu kara beigās. Tagad franču valodā “Berezina” nozīmē lielu sakāvi.
Pēc tam Napoleona vara bija kritusi un visa Eiropas alianse sasniedza Parīzi. Viņam vajadzēja atteikties.
[izmainīt šo sadaļu] Restaurācija
Līdz 1830
Luijs XVIII, Luija XVI brālis, tiek iecelts par franču karali. Napoleons atgriezās simts dienu laikā. Luija XVIII monarhija nebija ne laba, ne arī slikta, bet bija atgriezusies stipra monarhija.
Kārlis X guva sekmes un arī nebija populārs. Viņa monarhija beidzās ar revolūciju, ko sauc „trīs brīnišķīgi”.
[izmainīt šo sadaļu] Jūlija Monarhija
Līdz 1848
Šī monarhija bija konstitucionālā monarhija, bet trausla. Tāpēc bija opozīcija starp konservatoriem un reformistiem. Tad vēl karalim bija veci draugi, kas mēģināja atņemt varu. Tas bija Parīzes triumfa arkas celšanas laikā, bet šī celtne ir būvēta Napoleona armijas piemiņai.
[izmainīt šo sadaļu] Otrā republika
Līdz 1852
Šī republika nepastāvēja ilgi, bet viņa rādīja aktuālus republikas principus.
- Vispārēja balsošana
- Trīs varu atdalīšana
- Nacionāla sapulce
- dzimtbūšanas atcelšana
Bet Napoleona brāļadēls Luijs Napoleons veica valsts apvērsumu.
[izmainīt šo sadaļu] Otrā impērija
Līdz 1870
Vispirms, Luijs Napoleons bija Francijas prezidents, bet viņš gribēja stipru varu un pēc desmit mēnešiem kļuva par imperatoru. Pēc tam viņš pieņēma vārdu Napoleons III, un valdīja Francijā, kā pats gribēja. Tajā laikā ekonomika bija kapitālistiska, Napoleons gribēja, lai ar viņu būtu baņķieri, rūpnieki un finansisti. Viņš meklēja arī garīdznieku atbalstu. Tā ekspansijas laiki atļāva viņam turēt varu, bet visi saprata, ka impērija bija stipra un imperators bija vājš. Tajā laikā arī bija ekspansija uz Āfriku. Karš starp Bismarku un vāciešiem parādīja imperatora vājumu. 1870. gada 4. septembrī imperators bija vācu cietumā un cilvēki radīja 3. republiku.
[izmainīt šo sadaļu] Trešā republika
Līdz 1940
Tā ir visilgākā franču republika. Bet tā bija sadalīta trīs daļās: līdz pirmajam pasaules karam, pasaules karš un laiks starp diviem kariem.
Pirmais periods sākās grūti un 1871. gadā Parīze sadumpojās. Parīziešiem nepatika daudzi likumi, kas izpostīja Parīzes darbu. Pēc grūtas valdīšanas pieciem gadiem republika darbojās labi. Francijā sākās rūpnieku revolūcija un tā bija bagāta un mierīga. 1889. gadā Parīzē notiek ceturtā Vispasaules izstāde un tiek uzbūvēts Eifeļa tornis. Francija mēģināja iegūt angļu impēriju un turpināja kolonizēt.
Trešā republika radīja likumus par Baznīcas atdalīšanu no Valsts, lai veidotu asociācijas, bet pienāca pirmais pasaules karš.
Kara cīņas izvietojās Francijas rūpnieku daļā. 3 000 000 cilvēki nomira un 2 900 000 kļuva nespēcīgi. Vācija nekad nedeva atjaunošanai naudu, bet Francijai bija desmit gadu ekspansija. Pasaules krīze atnāca Francijā 1931. gadā. Vācija un Itālija krita fašismā un nacismā. Pēc tam pasaule dzīvoja bruņotā mierā. Francijā pirmā bija kreisā valdība. Tā radīja atmaksātas brīvdienas. Hitlers ieguva vairāk un vairāk varas, bet neviens neko neteica. 1939. gadā Hitlers iebruka Polijā, bet Francija un Apvienotā Karaliste pieteica karu. Pēc zibens kara Francijas ziemeļi bija okupēti.
1940. gadā trešā republika beidzās. „Francijas valsts” izveidojās tā vietā.
[izmainīt šo sadaļu] Višī režīms
Francija bija ieņemta.
- 1940. gada jūnijā Petenam.
[izmainīt šo sadaļu] Administratīvais iedalījums
Francija tiek iedalīta 26 administratīvajos reģionos (daudzskaitlī - régions). 22 no tiem atrodas metropoles Francijā (t.i. Eiropā) un četri ir t.s. aizjūras reģioni.
Reģioni tālāk tiek iedalīti 100 departamentos (daudzskaitlī - départements). Departamentus numurē, pārsvarā alfabēta kārtībā. Šos numurus izmanto, piemēram, pasta kodiem, automašīnu reģistrācijas numuriem.
Reģioni tiek iedalīti 342 arrondissements. Šīm teritoriālajām vienībām nav vēlētu varas orgānu.
Nākamā iedalījuma vienība ir 4 035 kantoni (daudzskaitlī - cantons), kuru funkcijas arī ir ierobežotas.
Smalkākā Francijas administratīvā vienība ir komūna (daudzskaitlī - communes), kurām ir vēlēti pārvaldes orgāni.
[izmainīt šo sadaļu] Atsauces
- ↑ Davies Norman. Europe. A History. 1997, p.614
[izmainīt šo sadaļu] Skat. arī
Eiropas valstis |
---|
Albānija | Andora | Apvienotā Karaliste | Austrija | Baltkrievija | Beļģija | Bosnija un Hercegovina | Bulgārija | Čehija | Dānija | Francija | Grieķija | Horvātija | Igaunija | Īrija | Īslande | Itālija | Krievija | Latvija | Lietuva | Lihtenšteina | Luksemburga | Malta | Melnkalne | Moldova | Monako | Nīderlande | Norvēģija | Polija | Portugāle | Republika Maķedonija | Rumānija | Sanmarīno | Serbija | Slovākija | Slovēnija | Somija | Spānija | Šveice | Turcija | Ukraina | Ungārija | Vācija | Vatikāns | Zviedrija |
Teritorijas: Farēru salas | Gibraltārs | Gērnsija | Menas sala | Džersija |
|
![]() |
---|---|
Apvienotā Karaliste | Austrija | Beļģija | Bulgārija | Čehija | Dānija | Francija | Grieķija | Igaunija | Īrija | Itālija | Kipra | Latvija | Lietuva | Luksemburga | Malta | Nīderlande | Polija | Portugāle | Rumānija | Slovākija | Slovēnija | Somija | Spānija | Ungārija | Vācija | Zviedrija |
Ziemeļatlantijas līguma organizācija (NATO) | ![]() |
---|---|
Apvienotā Karaliste | ASV | Beļģija | Bulgārija | Čehija | Dānija | Francija | Grieķija | Igaunija | Īslande | Itālija | Kanāda | Latvija | Lietuva | Luksemburga | Nīderlande | Norvēģija | Polija | Portugāle | Rumānija | Slovākija | Slovēnija | Spānija | Turcija | Ungārija | Vācija |
Lielā astotnieka valstis (G8) |
---|
![]() ![]() ![]() ![]() ![]() ![]() ![]() ![]() |