Scuderia Ferrari
Vikipēdijas raksts
![]() |
|
Pilns nosaukums | Scuderia Ferrari Marlboro |
---|---|
Valsts | ![]() |
Bāze | ![]() |
Komandas direktors(-i) | ![]() |
Tehniskais direktors | ![]() |
Piloti | 5. ![]() 6. ![]() |
Testpiloti | ![]() ![]() |
Šasija | F2007 |
Dzinējs | Ferrari 056 |
Riepas | Bridgestone |
Formula 1 karjera | |
Debija | 1950. gada Monako GP |
Pēdējā sacīkste | 2007. gada Beļģijas GP |
Aizvadītās sacīkstes | 754 |
Konstruktoru kausi | 15 (1961, 1964, 1975, 1976, 1977, 1979, 1982, 1983, 1999, 2000, 2001, 2002, 2003, 2004, 2007) |
Čempiona tituli | 14 (1952, 1953, 1956, 1958, 1961, 1964, 1975, 1977, 1979, 2000, 2001, 2002, 2003, 2004) |
Uzvaras | 200 |
Pole position¹ | 195 |
Ātrākie apļi | 203 |
2006. gada pozīcija | 2. (201 punkts) |
Statistika precīza pēc | 2007. gada 16. septembra |
¹ pirmās starta vietas |
Scuderia Ferrari ir Formula 1 autosacīkšu komanda. Tā ir vienīgā, kura ir piedalījusies pirmajā F1 sezonā (1950. gada) un pastāv joprojām.
Satura rādītājs |
[izmainīt šo sadaļu] Vēsture
Komandai ir bijuši gan labi laiki, gan slikti laiki.
[izmainīt šo sadaļu] Līdz 1950. gadam
Komandu 1929. gadā nodibināja itālis Enco Ferrari. Komanda sadarbojās ar Alfa Romeo viņu finansiālo grūtību laikā.
[izmainīt šo sadaļu] Piecdesmitie gadi
Ferrari debitēja F1 1950. gada Monako GP. Komandā brauca divi labi piloti - Alberto Askari un Luidži Villorezi. Alfa Romeo dominēja pirmajā sezonā un uzvarēja visās sacīkstēs izņemot Indy 500. Askari tomēr spēja ierindoties piektajā vietā kopvērtējumā. Pēc 1951. gada Alfa Romeo pameta F1, tāpēc par vadošajām komandām kļuva Ferrari un Mercedes. 1952. un 1953. gadā par čempionu kļuva Askari ar Ferrari formulu. Nākamos divus gadus dominēja Huans Manuels Fanhio, taču 1956. gadā viņš nokļuva Ferrari un izcīnīja viņiem titulu. Pēc šīs sezonas viņš devās prom no komandas un 1958. gadā aizvadīja savu pēdējo sezonu. Togad uzvarēja Ferrari ar Maiku Hotornu priekšgalā, par mata tiesu pārspējot britu Stīrlingu Mosu. Tomēr jaunieviesto konstruktoru kausu ieguva Vanwall. Komanda pieņēma piecus jaunus pilotus - Toniju Brūksu, Žanu Berā, Filu Hilu, Denu Gērniju un Klifu Alisonu. Viņi brauca komandā 1959. gadā. No visiem konkurētspējīgs bija vienīgi Brūkss, un arī viņš titulu zaudēja Džekam Brebhemam.
[izmainīt šo sadaļu] Sešdesmitie gadi

1960. gadā komandai pievienojās vēl daži piloti, bet 1961. gadā titulu izcīnīja Fils Hils. Ferrari izcīnīja pirmo konstruktoru kausu. Viens no Ferrari pilotiem, Volfgangs fon Tripss nomira smagā avārijā tā paša gada Itālijas GP. 1962. un 1963. gadā komanda izcīnīja dažas uzvaras, bet 1964. gadā atkal izcīnīja konstruktoru kausu, bet pilots izcīnīja čempiona titulu. Tas pilots bija Džons Sertīss. 1967. gadā komandas ilggadējais pilots Lorenco Bandīni nomira pēc avārijas Monako, kur viņa mašīna aizdegās. 1968. gadā Džekijs Ikss izcīnīja uzvaru Francijā un vairākas citas reizes finišēja augstās pozīcijās, taču avārija treniņbraucienos liedza viņam titulu. Pēc sezonas viņš devās uz Brabham. 1969. gadā notika komandas restrukturizācija, tāpēc arī bija tipiski vāji rezultāti.
[izmainīt šo sadaļu] Septiņdesmitie gadi
1970. gadā Ikss atgriezās komandā un uzvarēja trīs sacīkstēs. Tosezon viņš bija vicečempions. Šī bija pēdējā dekāde komandai salonautomobīļu sacīkstēs. Pēc trim neveiksmīgām sezonām ieradās Nikijs Lauda un pēc sezonas izcīnīja gan čempiona titulu, gan konstruktoru kausu. Lauda piedzīvoja ļoti smagu avāriju 1976. gadā, taču neticami ātri (6 nedēļās) atvesļojās. Pēdējā sacīkstē viņš izstājās smagā lietū Japānā, jo, kā viņš pats teica, "viņš nevēlas vēlreiz cīnīties ar nāvi". Titulu ieguva Džeimss Hants. Lauda dekādes gaitā izcīnīja vēl vienu titulu.
[izmainīt šo sadaļu] Astoņdesmitie gadi
1982. gada Sanmarīno GP komandā tika sarunāts, ka uzvaru izcīna Žils Vilnēvs, bet Didjē Pironi viņu vajadzības gadījumā palaiž priekšā. Pironi pie finiša apsteidza Vilnēvu, tādēļ viņš paziņoja, ka ar Pironi vairs nekad nerunās. Tas, diemžēl, piepildījās, jo Vilnēvs nomira smagā avārijā kvalifikācijā nākamajā sacīkstē, mēģinot pārspēt Pironi laiku. Pats Pironi piedzīvoja smagu avāriju Hokenhaimā un kopš tā laika vairs nekad nepiedalījās F1. Nākamajā gadā komandas jaunie piloti izcīnīja konstruktoru kausu. 1988. gadā nomira Enco Ferrari.
[izmainīt šo sadaļu] Deviņdesmitie gadi
1990. gada F1 sezona iesākās daudzsološi, jo Alēns Prosts uzvarēja daudzās sacīkstēs, taču pēdējā sacīkstē zaudēja titulu Airtonam Sennam. Turpmākās trīs sezonas komanda neizcīnīja nevienu uzvaru. Prosts pameta komandu salīdzinot formulu ar kravas mašīnu. 1994. un 1995. gadā uzvaras izcīnīja Gerhards Bergers un Žans Alezī. 1996. gadā Ferrari nākotne pagriezās par 180 grādiem, jo komandai pievienojās divkārtējais pasaules čempions Mihaēls Šūmahers un liela daļa viņa komandas no Benetton. Par otro pilotu kļuva brits Edijs Īrvains, kurš iepriekš bija Jordan komandas pilots. Lai arī pārmaiņas bija lielas, panākumi nenāca uzreiz. Šūmaheram gan izdevās trīs reizes izcīnīt uzvaru. 1997. gadā Šūmahers cīnījās ar kanādieti Žaku Vilnēvu par čempiona titulu, taču sezonas pēdējā sacīkstē veica līdzīgu manevru kā trīs gadus iepriekš pret Deimonu Hilu, tikai šoreiz Vilnēvs varēja braukt tālāk un Šūmahers tika diskvalificēts no sezonas. Uzvaras un punktus viņš gan paturēja. Nākamajā sezonā Šūmahers atkal cīnījās par savu trešo titulu, taču viņam ceļā nostājās soms Mika Hakinens. 1999. gadā vācietis salauza kāju avārijā, tāpēc par titula pretendentu no Ferrari kļuva Īrvains, bet Šūmaheru aizvietoja soms Mika Salo. Īrvains titulu pazaudēja pēdējā sacīkstē.
[izmainīt šo sadaļu] 2000. gads un tālāk
2000. gadā Īrvains devās uz Jaguar, kamēr viņa vietu ieņēma viņa bijušais komandas biedrs Rubenss Baričello. Ferrari šajā dekādē piedzīvoja ļoti labus laikus, pirmajā sezonā Šūmahers cīņā par titulu pārspēja Mika Hakinenu, otrajā - Deivids Kulthārds, bet 2002. gadā komanda dominēja un kopvērtējumā pirmajās divās ailītēs varēja redzēt Ferrari pilotu vārdus. Nākamā sezona iesākās neveiksmīgi, taču pēc daudzām uzvarām Mihaēls Šūmahers tomēr pārspēja Kimi Raikonenu. 2004. gads īpaši neatšķīrās no 2002., jo komanda kārtējo reizi bija nepārspējama. 2005. gads iesākās līdzīgi kā 2003., taču šoreiz neveiksmes turpinājās. 2006. gadā Baričello devās prom no komandas un viņa vietā sāka braukt Felipe Massa. Togad Ferrari vismaz iesaistījās cīņā gan par čempionu titulu, gan par konstruktoru kausu, taču sezonas beigās zaudēja. Mihaēls Šūmahers paziņoja par savu aiziešanu no autosporta, bet komanda paziņoja par Kimi Raikonena pievienošanos komandai. Pēc spiegošanas skandāla, kura rezultātā McLaren komandu diskvalificēja no čempionāta, Ferrari izcīnīja kārtējo konstruktoru kausu.
Konstruktori un piloti, kas piedalās 2007. gada F1 sezonā | ||||||||||
---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|
McLaren | Renault | Ferrari | Honda | BMW | Toyota | Red Bull | Williams | Toro Rosso | Spyker | Aguri |
1 Alonso 2 Hamiltons |
3 Fizikella 4 Kovalainens |
5 Massa 6 Raikonens |
7 Batons 8 Baričello |
9 Haidfelds 10 Kubica |
11 Šūmahers 12 Trulli |
14 Kulthārds 15 Vēbers |
16 Rosbergs 17 Vurcs |
18 Liuci 19 Fetels |
20 Sutils 21 Jamamoto |
22 Sato 23 Deividsons |
|
Vanwall (1958) · Cooper (1959–60) · Ferrari (1961) · BRM (1962) · Lotus (1963) · Ferrari (1964) · Lotus (1965) · Brabham (1966-67) · Lotus (1968) · Matra (1969) · Lotus (1970) · Tyrrell (1971) · Lotus (1972-73) · McLaren (1974) · Ferrari (1975-77) · Lotus (1978) · Ferrari (1979) · Williams (1980-81) · Ferrari (1982-83) · McLaren (1984-85) · Williams (1986-87) · McLaren (1988–91) · Williams (1992-94) · Benetton (1995) · Williams (1996-97) · McLaren (1998) · Ferrari (1999–04) · Renault (2005–06) · Ferrari (2007)