Zemes resursi
Vikipēdijas raksts
[izmainīt šo sadaļu] Zemes resursi
Nozīmīgākais dabas elementa cilvēces vēsturē ir zeme. Zeme dod visu nepieciešamo cilvēces eksistēšanai – augus, dzīvniekus, derīgos izrakteņus un celtniecības materiālus. Cilvēces rīcībā ir 149 milj. km2 sauszemes, bet kopējais pasaules zemes fonds, izņemot Antarktikas ledāju klātās teritorijas, ir 134 milj. km2.Saimnieciski izmantojama ir ne visa sauszemes teritorija. Daļu no šīs sauszemes aizņem kalni, klintis, tuksneši, piekrastes smiltāji, tropiskie meži un purvi, daļu klāj sauszemes ledāji. Šis zemes fonds atšķiras gan pēc zemes izmantošanas struktūras, gan sadalījuma pa reģioniem un pēc zemes resursu daudzuma, rēķinot uz vienu iedzīvotāju. Latvijā ilgstošā cilvēku saimnieciskā darbība ir stipri pārveidojusi dabisko ainavu. Tās vietā radās kultūrainava, kas atspoguļo dažādus zemes izmantošanas veidus. Ieviešot zemkopību, izcirta lapu koku mežus, un to vietā iekopa tīrumus. Kad augsnes auglība bija zudusi, noplicinātos laukus pameta un tie aizauga. 40 % valsts teritorijas aizņem lauksaimniecībā izmantojamā zeme. Visvairāk tīrumu, pļavu un dārzu ir Zemgales līdzenumā, upju ielejās un augstieņu lēzenajās nogāzēs. 43 % valsts teritorijas aizņem meži un krūmāji. Tie ir saglabājušies uz mazauglīgajām augsnēm. Latvijā 10 % teritorijas aizņem purvi. Lauksaimniecībā izmantojamo zemi veido intensīvi apstrādājamā aramzeme, dabiskās pļavas un ganības. Lauksaimniecību veido divas nozares – zemkopība un lopkopība. Aramzemi ļoti plaši izmanto visā Eiropā un Vidusjūras reģionos, kā arī Āzijas DA. Visvairāk ganību ir Vidusāzijā, Austrālijā, D-Amerikas dienvidos un atsevišķos reģionos Āfrikā. Kopumā pasaulē lielāku platību aizņem pļavas un ganības, nekā aramzeme. Šīs atšķirības un teritoriālo izvietojumu varētu skaidrot ar konkrētā reģiona klimata tipu un augsnes auglīgumu. Vislielākās lauksaimniecībā izmantojamo zemju platības ir mērenajā joslā. Zemes fonda struktūra nemitīgi mainās. Cilvēki gan paplašina apstrādājamo zemju platības, gan cilvēku nesaimnieciskās rīcības dēļ notiek zemes degradācija (bojāšana). Degradācijas cēloņi: Primitīva ganību lopkopība, Mežu nolīšana un izciršana, Primitīva zemkopības agrotehnika, Pārāk intensīva izmantošana, Pie augsnes degradācijas veidiem var minēt ūdens un vēja eroziju, ķīmisko piesārņojumu, fizisku degradāciju. Spilgtākais piemērs zemes degradācijai ir Sahāras tuksneša izveidošanās un tā izplatīšanās. Manuprāt, cilvēkiem derētu vairāk aizdomāties par zemes izmantošanas lietderīgumu. Lai novērstu zemes degradāciju, vajag izdomāt labāko variantu, kā izmantot zemi, lai tā mazāk tiktu bojāta. Cilvēce ir tagad aizgājusi tik tālu, ka apzinās sekas tikai tad, kad ir redzami tās nodarītie postījumi. Ja cilvēki neapdomās savu rīcību, tad tiks iznīcināti daudzi augšņu tipi, kuru veidošanās ilgs vairākus gadu simteņus, tūkstošus. Tā kā vēl aizvien 70% mazāk attīstīto valstu iedzīvotāju kā kurināmo izmanto malku, tad daudz tiek izcirsti meži. Pēc manām domām cilvēki arī nesaudzīgi apietas ar dabu, jo pēdējos gados notiek daudzi meža ugunsgrēki, meži tiek piesārņoti ar atkritumiem, okeānos un jūrās tiek izgāzta nafta u citas indīgas vielas. Pēc speciālistu domām, tropiskajos lietusmežos ik dienu iet bojā viena augu, dzīvnieku vai putnu suga. Tas notiek tāpēc, ka cilvēki nemaz nedomā par apkārtējo dabu, viņiem rūp tikai savas problēmas. Ja tā turpināsies, tad tuvākajos gados daudzos okeānos un jūrās var iet bojā daudzi svarīgi augi.