Benito Musolīni
Vikipēdijas raksts
Benito Musolīni (itāļu: Benito Mussolini, pilnajā vārdā Benito Amilcare Andrea Musolīni) (dzimis 1883. gada 29. jūlijā, miris 1945. gada 28. aprīlī) bija Itālijas premjerministrs un diktators no 1922. līdz 1943/45. gadam. Izmantojot savu harizmu, kontroli pār masu medijiem, kā arī savu politisko pretinieku apspiešanu, viņš radikāli pārveidoja līdz tam pastāvējošo Itālijas valsts iekārtu un izveidoja pirmo fašistu valsti.
Viņš iesaistījās 2. pasaules karā nacistiskās Vācijas pusē, kas noveda pie Sabiedroto iebrukuma Itālijā un viņa gāšanas.
1945. gada 28. aprīlī, pēc nāvessoda izpildes, Musolīnī līķis aiz kājām tika pakārts Milānā publiskai apskatei. Iespējams šī notikuma iespaidā Hitlers, deva pavēli savu līķi sadedzināt, lai izvairītos no līdzīga likteņa.
2004. gada novembra itāļu televīzijas aptaujā viņš tika atzīts par 34. diženāko itāli vēsturē. Musolīni ir arī Latvijas Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris.
Satura rādītājs |
[izmainīt šo sadaļu] Sociālists
Musolīni savu politisko karjeru sāka kā sociālists, kas nav pārsteidzoši, ņemot vērā ka Amilcare un Andrea (viņa pārējie vārdi) ir doti par godu pazīstamiem itāļu sociālistiem.
Lai izvairītos no iesaukšanas itāļu armijā, Musolini bēga uz Šveici (kur tika aizturēts par klaidonību), un vēlāk uz Austroungāriju, kur no 1909. gada viņš strādāja sociālistu avīzē. Pēc atgriešanās Itālijā, viņš sāka strādāt par redaktoru itāļu sociālistu lielākajā avīzē Avanti! (Uz priekšu!).
[izmainīt šo sadaļu] Fašists
Daļa revolucionāro sindikālistu 1914. gadā pameta sociālistus strīdā par Itālijas iesaistīšanos Pirmajā pasaules karā. Šī grupa 1914. gada oktobrī izveidoja Fasci d'azione rivoluzionaria internazionalista, kurai pievienojās arī Musolīni. Viņš uzskatīja ka karš stiprinās relatīvi nesen (1870. gadā) izveidoto Itālijas karalisti.
Musolini tika iesaukts armijā, un tika ievainots metot granātu. Itālija karā laikā piedzīvoja vairākas smagas sakāves, un gaidītās uzvaras triumfa vietā, valsts pēc kara pārdzīvoja smagu krīzi, kā arī pieaugošu sociālistu un komunistu aktivitāti.
Fašistu politiskā partija tika izveidota 1919. gada pavasarī. 1921. gadā Musolīni tika ievēlēts parlamentā. Komunistu, sociālistu un anarhistu iebiedēšanai, no armijas veterāniem tika iezveidotas paramilitāras fašistu vienības. Valstī valdošie politiķi nespēja nostabilizēt situāciju, un fašisti šķita pieņemama alternatīva kārtības ieviešanai. Pēc leģendām apvītā Marcia su Roma (Marša uz Romu), 1922. gada 28. oktobrī karalis Vittorio Emanuele III uzaicināja Musolīni kļūt par premjerministru.
Pretāji leģendai, Musolīni nekļuva par premjerministru Marša uz Romu dēļ. Lai nodrošinātu stabilitāti valstī, karalim bija jāizvēlas starp sociālistiem vai fašistiem, un viņš izvēlējās fašistus. Vittorio Emanuele III palika armijas virspavēlnieks, un saglabāja tiesības atlaist premjerministru (ko arī izdarīja 1943. gadā).
[izmainīt šo sadaļu] Premjerministrs
Pirmajos varas gados Mussolīni vadīja koalīcijas valdību kurā iekļāvās arī nacionālisti, liberāļi un populisti. Viņš nostiprināja valsts kontroli, un veicināja valsts un fašistiskās partijas institūciju saplūšanu. Fašistu paramilitārās vienības tika integrētas Itālijas bruņotajos spēkos. Izmantojot varas dotās priekšrocības, lai traucētu citām partijām, 1924. gada aprīļa vēlēšanās fašistu partija ieguva vairākumu parlamentā.
Sociālistu deputāta Džakomo Mateotti, kurš bija aicinājis anulēt vēlēšanas, slepkavība, izraisīja nopietnu Musolīnī valdības krīzi. Taču vājā opozīcijas un karaļa reakcija deva signālu Musolīni, ka viņa pozīcijas nav apdraudētas.
[izmainīt šo sadaļu] Diktators
1925. gada 3. janvāra runā, Musolīni uzņēmās atbildību par Mateotti slepkavību, vienlaikus nodibinot faktisku fašistu diktatūru, un izbeidzot pēdējās politiskās brīvības paliekas, pabeidzot Fašisma un Valsts saplūšanu.
Lai arī fašismam trūka konkrētas definīcijas un programmas, tas izveidoja jaunu politiski-ekonomisko sistēmu kura vēlāk kalpoja par paraugu Hitleram un citām autoritārajām valstīm (Spānija, Rumānija, u.c. arī Latvija) kuras nestabilajos 30ajos gados centās atrast alternatīvu liberālajam kapitālismam un padomju komunismam. Fašisms apvienoja korporāciju intereses, totalitārismu, nacionālismu un antikomunismu tādā valsts iekārtā kuras mērķis bija apvienot visas šķiras kapitālistiskā sistēmā. Taču, šis bija jauns kapitālisms, tāds kurā valsts kontrolēja svarīgākās ražošanas nozares. Papildus, fašisms apvienoja Romas impērijas pagātnes slavu ar topošās fašistu Romas impērijas sapni.
[izmainīt šo sadaļu] Iekarotājs
Musolīni ārpolitika bija agresīvi nacionālistiska, ar mērķi, vismaz daļēji, atjaunot seno Romas impēriju. Pirmais solis bija padarīt Vidusjūru par Mare nostrum (mūsu jūru). 1923. gadā Musolīni centās iegūt Korfu salu. Drīz Albānijā tika izveidota Itālijai paklausīga valdība. Tika pastiprināta itāļu kontrole pār Lībiju, kas kopš 1912. gada bija itāļu kolonija. Grieķu salā Lerosā, tika izveidota liela karaflotes bāze. 1935. gadā Stresas konferencē, Musolīni piedalījās anti-Hitlera koalīcijas izveidošanā kuras mērķis bija aizsargāt Austrijas neatkarību. Faktiski gan Musolīni to darīja tikai tāpēc, ka pats vēlējās palielināt Itālijas ietekmi šajā valstī. 1935. gadā Itālija iebruka Etiopijā. Kara laikā itāļi pārkāpa lielu daļu līdz tam pieņemto kara normu - tika lietoti ķīmiskie ieroči, vairākas reizes bombardētas Sarkanā Krusta hospitāļi, terorizēti un slepkavoti mierīgie iedzīvotāji. Sagūstītie etiopiešu kareivji tika dzīvi izmesti no lidmašīnām. Pēc Etiopijas imperatora Haile Selasije I došanās trimdā, un galīgas valsts iekarošanas, 1936. gada maijā Musolīni pasludināja, ka ir izveidota Itālijas impērija.
Īpaši jāatzīmē itāļu reakcija uz 1937. gada februārī Adisabebā notikušo atentāta mēģinājumu pret itāļu komandieri Graziani parādes laikā. Uzreiz pēc bumbas sprādziena apmēram trīsdesmit klātesošie etiopieši tika uzdurti uz mietiem, un fašistu melnkrekli uzsāka pilsētas iedzīvotāju spīdzināšanu un slepkavošanu. Viņi arī nodedzināja mājas ar visiem iedzīvotājiem un organizēja masu apšaušanas.
Rezultātā, pasliktinājās Musolīni attiecības ar demokrātiskajām rietumvalstīm un viņš sāka tuvināties Hitleram. 1936. gada 25. oktobrī tika parakstīts Itālijas-Vācijas draudzības līgums. Pēc tā parakstīšanas, Musolīni runāja par jaunas ass izveidošanu, ap kuru turpmāk griezīsies visas Eiropas valstis.
Šajā ass valstu aliansē Musolīni, neskatoties uz ilgāku atrašanos pie varas, bija vājākais partneris, un viņam nācās sekot nacistu politikai. Piemēram, kopējot nacistu likumus, Itālijā tika pieņemti anti-semītiski likumi.
Pirmais kopējais abu valstu projekts bija atbalsts Franko dumpiniekiem 1936-1939. gada Spānijas pilsoņu karā. Musolīni uz Spāniju nosūtīja vairākus desmitus tūkstošus kareivju ar bruņutehniku.
Musolīni arī vairs nevarēja pretoties tam, ka Hitlers 1938. gadā aneksē Austriju, un 1939. gadā sadala un aneksē Čehoslovākiju.
Itālijas un Vācijas alianse, ko Musolīni sauca par Tērauda paktu tika noslēgta 1939. gada maijā.
[izmainīt šo sadaļu] Otrais pasaules karš
Bija jūtama liela kara tuvošanās, un Musolīni paziņoja par saviem nodomiem anektēt Maltu, Korsiku un Tunisiju. Viņš runāja par jaunas Romas impērijas izveidošanu, kura ietvertu arī Lībiju, Ēģipti un Keniju.
1939. gada aprīlī pēc īsa kara, tika anektēta Albānija. Pēc Vācijas uzbrukuma Polijai, un Otrā pasaules kara sākuma, Musolīni tomēr izlēma pasludināt, ka Itālija ir "nekarojoša" valsts, lai nogaidītu, kura no karā iesaistītajām pusēm uzvarēs.
Vācu armijai jau tuvojoties Parīzei, Musolīni pieteica karu Francijai un Lielbritānijai. 1940. gada 28. oktobrī, turpinot Balkānu kampaņu itāļi no iekarotās Albānijas teritorijas uzbruka Grieķijai, taču grieķi pretojās tik veiksmīgi, ka itāļi zaudēja pat 1/3 Albānijas. Lai glābtu savu ass partneri no apkaunojuma, Hitlers uzbruka un iekaroja Grieķiju.
Sekojot Hitleram, Musolīni 1941. gada jūnijā pieteica karu PSRS un decembrī arī ASV.
[izmainīt šo sadaļu] Sagrāve
1943. gada 25. jūlijā, pēc ass valstu sakāves Ziemeļāfrikā, zaudējumiem karā ar PSRS, un Angļu-amerikāņu desanta Sicīlijā, lielākā daļa Mussolīni līdzgaitnieku Fašistu Lielajā Padomē vainoja viņu Itālijas neveiksmēs. Tajā pašā dienā Vittorio Emanuele III paziņoja Musolīni, ka viņš tiek atcelts no premjerministra amata. Izejot no karaļa pils, Musolīni tika arestēts, un nogādāts uz vientuļu viesnīcu kalnos.
Par Itālijas premjerministru tika iecelts maršals Bodolio kurš paziņoja ka "kopā ar mūsu ģermāņu sabiedrotajiem, karš tiek turpināts". Taču slepenībā tika uzsāktas sarunas ar Sabiedrotajiem par Itālijas padošanos. 45 dienas vēlāk, 8. septembrī Bodolio parakstīja pamieru ar Sabiedrotajiem, un baidoties no vāciešu atriebības, kopā ar karali aizbēga no Romas. Itālijas armija tika atstāta bez turpmākās darbības pavēlēm, un praktiski sabruka - daļa kareivju devās mājās, citi padevās Sabiedrotajiem, daļa sāka partizānu cīņu pret vāciešiem, bet citi turpināja karot kopā ar vāciešiem.
Lai arī vācu armija jau atradās Itālijā, tā tagad pārņēma pilnīgu kontroli pār Itāliju, un Itālija kļuva par okupētu valsti. Musolīni no gūsta atbrīvoja vācu specvienības kareivji, kas vientuļo kalna viesnīcu sasniedza ar planieriem. Viņš Ziemeļitālijā nodibināja Itālijas Sociālo Republiku (Repubblica Sociale Italiana), taču faktiski Musolīni bija tikai vāciešu marionete, un to lieliski saprata. Šajā laikā Musolīni sarakstīja grāmatu "Mans ceļš uz varu un tās zaudēšana".
Pēdējās kara dienās Musolīni plānoja bēgt uz netālo Šveici. Taču 1945. gada 27. aprīlī viņu kopā ar tuvākajiem līdzgaitniekiem aizturēja partizāni un nākošajā dienā nošāva.