Kapetingi
Vikipēdijas raksts
Kapetingi bija Francijas karaļu dinastija, kuras valdīšana aptvēra nozīmīgu vēstures posmu Francijas attīstībā. No šīs dinastijas Francijas troni ieņēma 15 karaļi un tā līdz ar Habsburgiem tā ir vecākā Eiropas karaļu dinastija. Tās pēctecis ir arī pašreizējais Spānijas karalis Huans Karloss I (1938-).
Tiesa, šīs dinastijas valdīšanas sākumā Francijas karaļu vara bija visai vāja. Tās pirmais aizsācējs – Hjū Kapets būtībā nebija nekas vairāk kā šauras augstmaņu grupas ieliktenis. Tikai Luijam VI (v.1108-1137) izdevās soli pa solim varu valstī konsolidēt karaļa rokās. Par pilnīgu karaļa varas centru sākotnēji kļuva tikai Ĭle-de-France – reģions ap Parīzi apmēram 160 km ziemeļu dienvidu virzienā un ap 80 km austrumu rietumu virzienā, kur Luijam VI izdevās apspiest vietējo augstmaņu nepaklausības izpausmes.
Francijas karaļnama vara būtiski paplašinājās pēc Luija VI dēla precībām ar ietekmīgās Akvitānijas hercogistes mantinieci Eleonoru. Šī province arī teritorijas ziņā bija daudz lielāka par Ĭle-de-France. Tās abas apvienojot, Luijs VII nodrošināja kontroli plašā reģionā starp Luāras upi un līdz pat Pireneju kalniem. Tomēr šis Francijas karaļa uzvaras gājiens neturpinājās ilgi. Viņš šķīrās no Eleonoras (pastāv liecības, ka viņa bijusi neuzticīga savam vīram), bet tikusi vaļā no Luija Eleonora drīz vien apprecējās ar Normandijas hercogu Henriju. Šis hercogs 1154. gadā kļuva par Anglijas karali Henriju II Rezultātā Akvitānija, saskaņā ar feodālisma likumiem un praksi, kļuva par Anglijas provinci. Tā nu iznāca, ka Francijas karaļa vasalis Henrijs tikai pašā Francijā vien kontrolēja plašākas teritorijas, nekā suverēns un kungs Luijs VII.
Kapetingu dinastiju pēc Luija VII nāves turpināja Filips II Cēlais (Augustus) (1180-1223). Viņam savas valdīšanas laikā gan ar izdevīgām precībām, gan diplomātiskiem līdzekļiem, gan ar iekarojumiem izdevās būtiski paplašināt karaļnama kontrolējamo Francijas teritoriju. Tomēr nozīmīgāko ieguldījumu Francijas karaļa varas nostiprināšanā veica Filips IV Skaistais (1268-1314). Viņš dažādiem līdzekļiem turpināja savu priekšteču aizsākto karaļnama kontrolējamo teritoriju paplašināšanu. Tomēr vēsturē Filips IV valdīšanas laiks biežāk tiek pieminēts sakarā ar viņa aso konfliktu ar baznīcu. Filips IV mēģināja piespiest baznīcu maksāt nodokļus valsts kasē, kā arī ieviest dažādus citus garīgās varas ierobežojumus.
Konflikta gaitā vai, pareizāk, kā mēģinājums panākt kompromisu starp laicīgo un garīgo varu, radās kāds tālejošs jauninājums. Lai atrisinātu samilzušo nodokļu jautājumu, Filips IV 1302. gadā sasauca Ģenerālštatus (Estates-General) – nacionālu pārstāvniecības institūciju, kas iekļāva trīs šķiras vai štatus: garīdzniecību, aristokrātiju un pilsoņus. Ģenerālštati atbalstīja Filipa IV nostāju nodokļu jautājumos.