Kostarika

Vikipēdijas raksts

República de Costa Rica
Kostarikas republikas karogs Kostarikas republikas ģerbonis
(Par karogu) (Par ģerboni)
image:Kostarika vieta.png
Valsts valoda spāņu valoda
Galvaspilsēta Sanhosē
Lielākās pilsētas Sanhosē
Limona
Alahuela
Prezidents Oskars Ariass
(Óscar Arias)
Platība 51 100 km²
Iedzīvotāju skaits
 - Kopā (2004)
 - blīvums

4 159 757
81/km²
Neatkarība No Spānijas 1821.gada 15.septembrī
Valūta kolons/CRC
Laika zona UTC -6
Valsts himna Noble patria, tu hermosa bandera
Interneta domēns .CR
Starptautiskais tālsarunu kods +506

Ģeogrāfiskais stāvoklis Centrālamerikas valsts, robežojas ar Kluso okeānu un ziemeļos ar Karību jūru, atrodas starp Panamu un NikaragvuAugstākais kalns –Kerro Čirripo 3,810 m. Aktīva vulkānu darbība, plūdi zemienēs novērojami lietus mēnešos, zemestrīces un viesuļvētras – reti.Kostarikā ir vairāk kā 200 upes Kostarika ir Centrālās Amerikas dārgakmens, ar visas valsts mēroga tropu dabas aizsardzības rezervātiem Kostarika ir viena no svarīgākajām pasaules floras un faunas glabātājām - šeit sastopamas 850 putnu sugas, tropu mežos iespējams satikt visu dzīvās dabas daudzveidību. Nelielās valsts teritorijā atrodas 120 vulkāni, kuru pakāji sedz slavenie "mākoņu meži". Kostarika atrodas pašā šaurākajā zemes šaurumā, kas savieno divus kontinentus. Dienvidrietumos valsti apkalo Klusais okeāns, bet ziemeļaustumos Karību jūra. Savu nosaukumu Kostarika dabūjusi pārpratuma pēc: atkuģojis no Eiropas, Kolumbs ieraudzīja tik daudz zelta, ko dažādu rotājumu veidā nēsāja vietējie indiāņi, un nosprieda, ka šai valstī ir neizsmeļami zelta krājumi. Tā viņš nosauca šo zemi par " Bagātību salu" - Kostarika. Diemžēl zeltu spāņi tā arī neatrada, bet no bēdām nolēma audzēt kafiju, kakao un banānus. Un izaudzēja tik daudz , ka Kostarika pārvērtās par plaukstošu un bagātu valsti Karību jūras reģionā ar bagātāko tropisko dabas rezervātu Kostarikas Republikas karogs ir karogs, kas oficiāli tika pieņemts 1906. gada 27. novembrī. Karogs ar zilām, baltām un sarkanām līnijām, kas ir mūsdienu Kostarikas karoga pamatā, tika izveidots un lietots jau agrāk - kopš 1848. gada, kad Kostarika izstājās no Centrālamerikas Federatīvās Republikas. To izveidoja prezidenta Hosē Maria Kastro Madriza sieva Pasifika Fernandeza (Pacífica Fernández), kura iedvesmojās no Francijas karoga krāsām. Valsts karoga vidu izrotā arī Kostarikas ģerbonis. Zilā krāsa simbolizē debesis, iespējas, ideālismu un neatlaidību. Baltā krāsa nozīmē mieru, gudrību un prieku. Sarkanā krāsa atveido asinis, kas ir tikušas izlietas cīņā par neatkarību, kā arī cilvēku sirsnību un cēlsirdību. Krāsu proporcija karogā ir 1:1:2:1:1. Iedzīvotāji Atšķirībā no citu Centrālamerikas valstu iedz. vairākums kostarikāņu ir eiropiešu ieceļotāju pēcteči. Indiāņi ir mazāk par 1%, bet apmēram 3% ir melnādainie. Šai valstī cilvēku ideāls ir ļoti draudzīgs, izpalīdzīgs, nesteidzīgs, izglītots. Viņa moto ir dzīvot saskaņā ar dabu, ģimeni, draugiem, ievērot manieres. Vidējais mūža ilgums ir 76 gadi. Izglītība Rakstīt prasmes līmenis ir 96%. Skolas ir visā valstī. Šeit ir arī privātskolas. Izglītība līdz 15 gadu vecumam ir obligāta un bez maksas. Te atrodas Centrālamerikas Universitāte.Vīzas: lai iebrauktu Kostarikā, nevajag vīzu, bet nevar uzturēties ilgāk kā 90 dienas. Iespējamās izmaksas: Kostarika nav tik lēta kā citas Centrālamerikas valstis, bet nav arī ļoti dārga. Ja apmetas lētākajās viesnīcās un pusdienas neēd restorānos, dienā jārēķinās ar 20 – 30 USD, bet ja prasības pēc komforta ir lielākas 40 – 60 USD. Ja lido lidmašīnu pirmajās klasēs, ēd lepnos restorānos, atpūšas greznākajās viesnīcās un pērk visu, ko sagribas – 200 USD minimums. Dzeramnauda: nav īpaši jāsatraucas par dzeramnaudas atstāšanu, vairākums restorānu to (10 – 15%) jau ir pievienojuši rēķinam Kad braukt: vislielākais tūristu pieplūdums, protams, ir sausajā sezonā, kad nelīst lietus un ir saulains (aprīlis – decembris), bet šajā laikā arī cenas ir augstākas un visas tūristu atrakcijas, it īpaši, pludmales ir bāztin piebāztas. Tāpēc, vislabākais laiks, lai apmeklētu Kostariku, ir attiecīgo sezonu pašā sākumā vai beigās. Ieteicams arī neieplānot ceļojumu Lieldienu laikā, jo, varētu teikt, pat neiespējami ir dabūt kādu biļeti uz kādu atrakciju vai nakšņošanas vietu. Veselība:Valstī ir labi attīstīta veselības aprūpes sistēma; tai tiek tērēti aptuveni 25% no valsts izdevumiem. Jānodrošinās pret malāriju. Jāuzmanās no insektiem, smilšu mušām, kuras pārnēsā slimības. Jāuzmanās no ūdens kvalitātes, jādzer tikai attīrīts ūdens, lai izvairītos no dizentērijas, kā arī no nepietiekami izcepta ēdiena. Medicīnas iestādes ir lielākajās pilsētās, bet ja ir nopietnas problēmas ar veselību, labāk braukt uz kādu no Meksikas slimnīcām. Nacionālā virtuve: Kostarikas nacionālie ēdieni ir vienkārši un pavāri izvairās no garšvielu lietošanas. Saka, ka vieglāk ir atrast kādu „fast food” ieskrietuvi, nekā īstu nacionālās virtuves restorānu. Daudzi ēdieni tiek gatavoti no pupiņām un rīsiem. Gallo pinto – ēdiens no ceptiem rīsiem un melnajām pupiņām var salīdzināt ar hamburgera statusu Ziemeļamerikā. Daudzi ēdieni un to nosaukumi ir atvasināti, piemēram, arroz con pollo (rīsi un vista) vai arroz con tuna. Pusdienas laikā gallo pinto „kļūst” par casado: rīsi un pupiņas tiek papildināti ar kāpostu un tomātu salātiem, ceptiem dārzeņiem un gaļu. Protams, arī zivis, kur nu bez tām! Kostarikas klimats atļauj augt daudziem eksotiskiem augļiem – arbūziem, melonēm, ananāsiem, mango utt. Kostarikai nav īpašu nacionālo dzērienu, vienīgi horchata – kukurūzas dzēriens ar kanēļa piedevu, guaro – alkoholisks dzēriens un proeyms, vēl kafija pagatavota visdažādākajos veidos. Apskatāmie objekti: Sanhosē – Kostarikas galvaspilsēta ar 900 000 iedzīvotājiem. Pateicoties tās neierastajai arhitektūrai un skaistajām dabas ainavām, to sauc par skaistāko Centrālamerikas galvaspilsētu. Valsts administratīvais un kultūras centrs. Teātris Melico Salazar – viens no zināmākajiem teātriem Kostarikā, celts 1799. gadā. Sezona no aprīļa līdz decembrim. Kostarikas Nacionālais muzejs – tika dibināts pirms 100 gadiem, lai izstādītu valsts reliģiskos un arheoloģiskos objektus, kas atspoguļotu valsts vēsturi un svarīgākos tās notikumus. Zelta muzejs – šeit glabājās visvērtīgākā zelta „pirms Kolumba” kolekcija pasaulē. Muzejā izstādīti dažādi priekšmeti no zelta, antīkas monētas un rēķini. Centrālais tirgus – uzcelts 1881. gadā. Vietējie veikalnieki tirgojas ar puķēm, garšvielām, dažādām zālītēm un saknēm, vīniem. Viena no lētākajām vietām pilsētām, kur var paēst Zooloģiskais dārzs – uzcelts 1916. gadā un aizņem ļoti lielu teritoriju. Pārsvarā šeit apskatāmas vietējo dzīvnieku (300) un augu sugas (150), bet var apskatīt arī lauvu un Bengālijas tīģeri. Kultūras skvērs – pilsētas (Sanhosē) „sirds”. Laikuma malās ir restorāni, bāri, kafejnīcas un veikaliņi. Bieži viesi ir baloži, kurus parasti baro turpat uz soliņiem apsēdušies tūristi. Šeit bieži uzstājas dažādas vietējās deju un dziesmu grupas, klauni un žonglieri. Skvēra dienvidu daļā atrodas Nacionālais teātris.