Jānis Staņislavs Roze
Vikipēdijas raksts
Jānis Staņislavs Roze (* 1823. g. Valmieras apriņķa Ķieģeļu pagastā, † 1897. g. Rīgā) bija viens no pirmajiem profesionālajiem latviešu gleznotājiem. Roze pārsvarā gleznojis portretus; tiem raksturīga vienkārša kompozīcija un ļoti precīzas detaļas. Viņš bija pirmais latviešu mākslinieks, kurš Pēterburgas Mākslas akadēmijā ieguva akadēmiķa nosaukumu (to viņam piešķīra par pašportretu).
Roze ieguva brīvmākslinieka nosaukumu Pēterburgas Mākslas akadēmijā, pēc tam ilgu laiku pavadīja Parīzē, Drēzdenē un Minhenē (tur mācījās pie portretista Jozefa Bernharta), tad atkal atgriezās Pēterburgā, kur sastapās ar jaunlatviešiem un kļuva par atmodas ideju dedzīgu piekritēju (viņš arī gleznojis Kr. Valdemāra un K. Biezbārža portretus). 1860. gados Roze atgriezās Rīgā, kur ieguva lielu popularitāti kā portretists. 1874. gadā viņš Rīgā atvēra savu gleznošanas studiju. Drīz viņam tomēr radās finansiālas grūtības, un viņš devās uz Franciju, no kurienes atgriezās jau smagi slims. Roze nomira Rīgā ļoti trūcīgos apstākļos.
No Rozes darbiem saglabājušies galvenokārt portreti, kam raksturīgs reālisms un stingrs zīmējums, silti toņi, tumšs kolorīts. Viens no Rozes izcilākajiem portretiem ir arī agrīnākais zināmais viņa darbs - "Helēnas Cimzes portrets" (1851). Roze tomēr gleznojis arī darbus ar vēsturiskiem sižetiem, piemēram, "Rīgas dibināšana" (1883-4), kas darināti pēc Frīdriha Ludviga Maidela vara grebumiem.