Horvātijas pilsoņu karš
Vikipēdijas raksts
Dienvidslāvijas kari | |||
1991-2001 rakstu sērija |
|||
![]() Kapracis Sarajevas kapsētā |
|||
Desmitdienu karš (1991) |
|||
Horvātijas pilsoņu karš (1991-1995) |
|||
Bosnijas karš (1992-1995) |
|||
Kosovas karš (1996-1999) |
|||
NATO Dienvidslāvijas bombardēšana (1999) |
|||
Maķedonijas konflikts (2001) |
|||
Horvātijas pilsoņu karš (horvātu - Domovinski rat (Tēvzemes karš), serbu - Рат у Хрватској (Karš Horvātijā)) - bruņots konflikts no 1991. gada 25. jūnija līdz 1995. gada 14. decembrim starp Horvātiju un separātisko Serbu Krajinu, kuru atbalstīja Dienvidslāvijas Tautas armija (DTA). Kara rezultātā neatkarīgā Horvātija nodrošināja valsts vienotību, bet zaudēja gandrīz visus savus austrumu rajonu iedzīvotājus (etniskos serbus), kuri devās bēgļu gaitās.
Iesākdamies kā Horvātijas serbu kustība par palikšanu Dienvidslāvijas sastāvā, konflikts izvērtās par etnisku karu, kurus raksturo etniskās tīrīšanas un lokāla mēroga vispārēji slaktiņi. Karš kļuva arī par katolisma un pareizticības sadursmi, kas izvērtās kultūras genocīdā - pretējo pušu baznīcu un citu kultūras vērtību apzinātā iznīcināšanā.
Satura rādītājs |
[izmainīt šo sadaļu] Priekšvēsture
1980. gadā nomira Dienvidslāvijas komunistu līderis Jozips Brozs Tito. Drīz pēc tam visās Dienvidslāvijas republikās sākās gan nacionālisma, gan demokrātijas atdzimšana. 1987. gadā par Serbijas (Dienvidslāvijas lielākās republikas) prezidentu kļuva serbu nacionālists un vienotās Dienvidslāvijas aizstāvis Slobodans Miloševičs. Horvātija (kopā ar Slovēniju) bija ekonomiski visattīstītākā valsts daļa, kura subsidēja pārējās republikas, tāpēc tās atbalstīja republiku ekonomisko attiecību reformu.
Nespēdami vienoties ar serbu komunistiem, Dienvidslāvijas komunistu līgas XIV kongresā 1990. gada 22. janvārī slovēņu komunisti pameta kongresu, bet Dienvidslāvijas komunistu līga sadalījās nacionālās partijās. 1990. gada aprīlī un maijā Horvātijā notika pirmās daudzpartiju vēlēšanas, kurās uzvarēja labējā Horvātijas Demokrātiskā Savienība (Hrvatska Demokratska Zajednica, HDZ), bet par prezidentu tika ievēlēts bijušais komunistu disidents Franjo Tudžmans (Franjo Tuđman). 1990. gada 30. maijā sanāca pirmā jaunā Horvātijas parlamenta sēde, un Franjo Tudžmans un HDZ pasludināja ekonomiskas, politiskas un dociālas reformas Horvātijā. Tika deklarēta arī jaunas konstitūcijas pieņemšana, kuru bija paredzēts ratificēt 1990. g. 22. decembrī. Demokrātisku reformu starpā šeit bija pants par Horvātiju kā horvātu nacionālu valsti, bet serbiem - kā Horvātijas minoritāti (iepriekšējā konstitcijā bija rakstīts, ka Horvātija ir horvātu nacionālā valsts un serbu valsts. Serbu deputāti pameta Horvātijas parlamentu.
[izmainīt šo sadaļu] Horvātijas serbu pretestība
Serbi Horvātijā vēsturiski apdzivoja t.s. Krajinu un Slavoniju t.i. Horvātijas ziemeļaustrumus un joslu pie Bosnijas-Hercegovinas robežas. Sevišķi Krajinā serbu un horvātu attiecības bija visai piesardzīgas 2. pasaules kara notikumu dēļ (skat. Horvātijas brīvvalsts).
Kopš 1990. g. 30. maija, kad tika publicēta jaunā Horvātijas konstitūcija, serbu apdzīvotajās teritorijās vietējās varas iestādes atteicās pakļauties Zagrebas varas iestādēm, bet 1990. g. jūlijā nodibināja Serbu Nacionālo padomi, par kura vadītāju ievēlēja ārstu no Kninas Milanu Babiču. 1990. g. augustā serbu apdzīvotajās teritorijās notika referendums par serbu "suverenitāti un autonomiju" Horvātijā. Tā kā tur piedalījās tikai serbi, rezultāts bija 99,7 % par.
Tūlīt pēc tam notika t.s. "barjeru revolūcija" - serbu grupas bloķēja ceļus uz pārējo Horvātijas daļu, izveidojot kontrolpunktus un barjeras uz ceļiem, un norobežojoties no pārējās valsts daļas. Rezultātā tika bloķēta satiksme uz Dalmācijas pilsētām - galvenajiem Horvātijas tūrisma centriem un Horvātijas valsts ienākumu avotiem. Horvātijas varas iestādes mēģināja izjaukt blokādi, izsūtot policijas spēkus uz dumpīgajiem rajoniem, bet DTA iejaukšanās, kura atbalstīja separātistus, izjauca šos plānus (DTA iznīcinātāji piespieda nosēsties horvātu policijas helikopteriem).
[izmainīt šo sadaļu] Neatkarīgas Horvātijas izveide
Horvātijas varas iestādes veica priekšdarbus neatkarīgas Horvātijas armijas izveidē. Tā kā DTA bija klaji naidīga neatkarīgas Horvātijas idejai, horvātu armija veidojās uz policijas speciālo vienību bāzes. 1991.gada 9.aprīlī Horvātijas prezidemts Franjo Tudžmans speciālās vienības pārveidoja par "Tautas gvardi" (Zbor Narodne Garde), faktiski izveidojot Horvātijas armiju.
1991. gada 19. maijā notika referendums par Horvātijas neatkarību. Tā kā Krajinas serbi boikotēja šo referendumu, ar 94,17 % balsu uzvarēja neatkarības piekritēji. 1991. g. 25. jūnijā Horvātija, vienlaicīgi ar Slovēniju, deklarēja neatkarību no Dienvidslāvijas. Serbu Krajina jau 1991. g. aprīlī pieņēma lēmumu par palikšanu Dienvidslāvijas sastāvā.
[izmainīt šo sadaļu] Kara sākums
Ir dažādi viedokļi par kara sākumu - pilnvērtīgs karš pamazām izauga no nelielām savstarpējām sadursmēm, kurā bija iesaistīti horvātu un Krajinas serbu spēki. DTA iesākumā deklarēja, ka tā cenšas ierobežot vardarbības eskalāciju, tomēr faktiski parasti rīkojās tā, kā bija izdevīgi serbu pusei.
Par kara sākumu dažādi avoti uzskata:
- "Plitvices Asiņainās Lieldienas" (Krvavi Uskrs na Plitvicama) 1991. g. 31. martā - Horvātijas policijas specvienību uzbrukumu Plitvices Nacionālā parka administrācijas ēkām, ko bija ieņēmuši serbu grupas. Tā bija pirmā bruņotā sadursme Dienvidslāvijas karu gaitā. Bojā gāja viens horvātu policists un viens serbu kaujinieks. Kauju pārtrauca DTA.
- "Borovo Selo slaktiņu" (Pokolj u Borovom Selu) 1991. g. 1. maijā - horvātu policijas reids uz Borovo Selo ciematu netālu no Vukovāras, kura laikā tie iekļuva slēpnī un tika nogalināti. Bojā gāja 12 horvātu policisti un divi serbu nemiernieki, un vairāki desmiti horvātu policistu tika ievainoti un sagūstīti. Kauja arī šoreiz pārtrauca DTA, kuri darbojās kā vidutāji. Pārrunu rezultāta apkārtnē tika izvietotas DTA daļas.
- Vukovāras aplenkuma sākums 1991. gada 25. augustā, kad DTA ar serbu paramilitārajiem spēkiem sāka pilsētas aplenkumu.
[izmainīt šo sadaļu] Kara īpatnības
Šis karš lielā mērā, vismaz pirmajā posmā, bija "tautu" karš sliktā nozīmē t.i. liela nozīme kara gaitā bija neregulārajām bruņotajām vienībām, kuras tikai formāli bija pakļautas kopējai virsvadībai, bet faktiski rīkojās uz savu roku. Tāpēc tās bija nedisciplinētas un faktiski pakļāvās tikai savam vadonim. Rezultātā, atšķirībā no regulārā karaspēka, tās parasti neievēroja jebkādus kara likumus.
Izvērsās etniskā tīrīšana no abām karojošām pusēm - "neīstās" nacionālitātes cilvēki tika padzīti no mājām, bieži tos nogalinot un nodedzinot mājas. Tiek lēsts, ka kara gaitā ap 220 000 horvātu tika padzīti no Krajinas, bet 300 000 serbu no pārējās Horvātijas.
Drīz pēc neatkarības pasludināšanas horvātu spēki bloķēja DTA bāzes Horvātijā. DTA atbildēja ar apšaudēm, netaupot ne civilos mērķus, ne kultūras vērtības. Īpaši barbarisks akts bija Adrijas jūras nemilitāras piekrastes vecpilsētas Dubrovnikas (UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā) bombardēšana, ko veica serbu spēki.
[izmainīt šo sadaļu] Citu valstu attieksme pret Horvātijas karu
Pēc kara sākuma starptautiskā sabiedrība pasludināja ieroču embargo visām karojošajām pusēm. Šis solis bija klaji neizdevīgs Horvātijai, kurai nebija īstas armijas, toties Krajinas serbiem bija piekļuve pie DTA arsenāliem. Horvātija noorganizēja kontrabandas ieroču ieguves kanālus. Īpaši nozīmīga bija Ungārijas palīdzība, ar kuru tika noslēgts slepens līgums par ieroču piegādi.
Horvātijas starptautiskais stāvoklis uzlabojās 1991. gada decembra vidū, kad Horvātiju (kā arī Slovēniju) atzina Lietuva, Latvija, Ukraina, Īslande un Vatikāns. 1991. gada 19. decembrī un 23. decembrī Horvātiju atzina citas Eiropas valstis tajā skaitā Vācija, Itālija un Zviedrija. Tajā pašā 19. decembrī Serbu krajinas apgabals pasludināja pilnīgu neatkarību, izveidojot Serbu Krajinas republiku.
Mazliet vienkāršojot, var apgalvot, ka, vismaz iesākumā, starptautiskās sabiedrības domas dalījās - ASV un Lielbritānija bija par Dienvidslāvijas saglabāšanu, Vācija par Horvātijas neatkarību, bet serbu sabiedrotie bija Krievija un Grieķija.
ANO un ārvalstu diplomāti kā starpnieki daudzas reizes panāca pamiera pasludināšanu, tomēr, tā kā abas puses izmantoja pamierus tikai taktisku mērķu labad, tie neturējās ilgi. Tomēr 1992. gada janvārī tika noslēgts ilgāks pamiers (divdesmit pirmais pēc kārtas), jo DTA daļas sāka iesaistīties Bosnijas karā. Starp karojošajām pusēm izvietoja ANO starptautiskos UNPROFOR spēkus.
[izmainīt šo sadaļu] Karadarbības gaita
Karu var iedalīt trijos posmos:
- kara pirmais posms - no kara sākuma līdz pamieram 1992. gada 22. janvārim - serbu ofensīva
- kara otrais posms - no 1992.gada 22. janvārim līdz 1995. gada maijam - vietēja rakstura operācijas
- kara trešais posms - no 1995. gada maija līdz 1995. gada 7. augustam (formāli Deitonas vienošanās - 1995. gada 14. decembrī) - horvātu uzvara
[izmainīt šo sadaļu] Kara pirmais posms
Šajā posmā DTA un serbi vispirms ieņēma serbu apdzīvotos apgabalus (Krajinu un Slavoniju), bet pēc tam veica uzbrukumus arī Dalmācijas piekrastes pilsētām.
Galvenās kaujas:
- Vukovāras aplenkums -
[izmainīt šo sadaļu] Kara otrais posms
Galvenās kaujas:
- Operācija Otkos 10
- Operācija Maslenica
- Operācija Medački džep
[izmainīt šo sadaļu] Kara trešais posms
Galvenās kaujas:
- Operācija Bljesak
- Operācija Oluja