Diskusija:Daugavpils

Vikipēdijas raksts

Daugavpils vēsture 1275. gads tiek uzskatīts par Daugavpils dibināšanas gadu, kad Livonijas ordeņa mestrs Ernests fon Ratsenbergs, lai nostiprinātu iekarotās latgaļu zemes un kontrolētu tirdzniecības ceļus pa Daugavu, Naujenes pilskalnā uzcēla Dinaburgas pili. Pie tās sāka veidoties arī pilsētiņa. Augstais Daugavas labais krasts paverot plašu skatu uz tālajiem Lietuvas siliem un Krievzemes plašumiem, padarīja Dinaburgu par ievērojamu stratēģisku punktu. Pils vairākkārt cieta no lietuviešu un krievu uzbrukumiem. Livonijas kara laikā Dinaburga tika atdota ķīlā Polijas karalim, bet 1561. gadā pievienota Polijai. 1566. gadā Dinaburga kļuva par poļu Inflantijas vojevodistes (Poļu Vidzemes) centru. Vārds „Inflantija” ir ņemts no vārda Livonija (poliski- Liflandija). 1577. gada 25. jūnijā Ivana Groznija karaspēks atkal ienāca Livonijā (Inflantijā). Karaspēks ieņēma vienu pilsētu pēc otras. 1577. gadā pēc 2 nedēļu ilgā aplenkuma ieņēma Dinaburgu. Rezultātā Dinaburga tika nopostīta, un tā kā tā bija zaudējusi savu stratēģisku atrašanas vietu, Ivans Groznijs sāka atjaunot pilsētu 18 km lejup pa upes straumi, kur atrodas mūsdienu Daugavpils. Bet 1578. gadā grāfs Platers piedzirdināja krievu karavīrus un naktī ielaida Dinaburgas pilī poļu karaspēku, kas iznīcināja garnizonu un iekaroja pili. 1582. gadā jaunā cietokšņa celtniecību pabeidza Polijas karalis Stefans Batorijs un dāvināja Dinaburgai pilsētas tiesības, kas sekmēja pilsētas izaugsmi. Jauno cietoksni ieskāva zemes valnis 340 m garumā un 140 m platumā. Blakus šim cietoksnim sāka veidoties pilsēta, kuru arī nostiprināja vairāki bastioni. Pilsētas dzīvi noteica arī atrašanās pie lielākās Latvijā kuģojamās upes Daugavas, kas viduslaikos bija viens no galvenajiem tirdzniecības ceļiem. Jaunajam cietoksnim vairākkārt uzbruka zviedru karaspēks Poļu-Zviedru kara laikā. 1625. gadā Jezuīti dibina Dinaburgā klosteri, baznīcu un skolu, kas bija pirmā skola Latgalē. No 1656. gadā Dinaburgu ieņēma Krievijas cars Aleksejs Mihailovičs. Tā tika pārdēvēta par Borisogļebsku par godu Borisam un Gļebam, kuru dienā Dinaburga tika ieņemta. 1667. gadā tā atkal nokļuva Polijas sastāvā un tā atguva savu bijušo Dinaburgas nosaukumu. 1772. gadā pēc 1. Polijas dalīšanas tā tika iekļauta Krievijas impērijā. 1794. gadā Kostjuško sacelšanās laikā poļu nemiernieku vienība kņaza Oginska vadībā ielauzās Daugavpilī. Pilsēta tika sadedzināta līdz pamatiem. No 1810. līdz 1833. gadam tika uzcelts jauns 1. klases Dinaburgas cietoksnis, kam bija liela nozīme 1812. gada karā. 1826. gadā pēc Pēterburgā apstiprinātā projekta sākās tagadējā pilsētas vēsturiskā centra apbūve. 19. gadsimta 2. pusē Dinaburga sāka strauji attīstīties pateicoties tam, kā kļuva par svarīgu dzelzceļu mezglu. 1858. gadā sāka celt dzelzceļa līniju Rīga-Dinaburga, kas bija pirmā dzelzceļa līnija Latvijas teritorijā un Krievijā. No 1860. līdz 1862. gadam caur Dinaburgu tika būvēta dzelzceļa līnija Pēterburga-Varšava. 1860. gada 8. novembrī tika pabeigta dzelzceļa līnijas Pēterburga-Dinaburga celtniecība. 1861. gada 12. septembrī tika pabeigta sen gaidītas dzelzceļa līnijas Rīga-Dinaburga celtniecība. Tās garums bija 217 km. Vēlāk 1866. gadā šī līnija tika pagarināta līdz Vitebskai, bet 1871. gadā līdz Caricinai (Volgogradai). 19. gadsimtā Dinaburgā tika uzcelti daudzi jauni rajoni: Jaunā Forštadte (mūsdienās- pilsētas centrs), Gajoks (Гаёкъ), Jaunbūve (Новое Строение) un Esplanāde. Poguļanka bija atsevišķs ciemats netālu no Dinaburgas. 1883.gadā grāfs Platers-Zibergs uzbūvēja Poguļankā sanatoriju, kas nostrādāja 1 gadsimtu, piesaistot tūristus no visas Krievijas. Lielākie rūpniecības rajoni bija Jaunbūve un Gajoks. 19. gadsimta 2. pusē Dinaburga kļuva par lielāko un rūpnieciski attīstītāko pilsētu Vitebskas guberņā. 1893. gadā pēc Aleksandra III pavēles Dinaburga tika pārdēvēta par Dvinsku. 1913. gadā iedzīvotāju skaits jau bija 113 048 (vairāk nekā mūsdienās). 1. pasaules kara laikā lielāka daļa uzņēmumu un iedzīvotāju tika evakuēta uz Krievijas vidieni. Iedzīvotāju skaits samazinājās 5 reizes. 20. gadsimta 30. gadi bija Daugavpils uzplaukuma periods pirmajos Latvijas neatkarības gados, tomēr pirmskara industriālo līmeni Daugavpils nesasniedza. Iedzīvotāju skaits pieauga lēni. Samazinājās celtniecības apjomi. 1935. gadā 76 % dzīvokļu atradās pirmajā stāva, 16 % atradās otrajā stāvā, un tikai 2 % atradās trešajā stāvā. 1935. gadā Daugavpilī bija 2014 tirdzniecības un 108 rūpniecības uzņēmumi. Lielākie tā laika uzņēmumi bija dzelzceļa vagonu remontdarbnīca, divas mašīnu remontdarbnīcas, ādu un apavu fabrikas, Grilehes ādu fabrika un Siliņu apstrādāšanas un krāsošanas fabrika. Uzņēmumi, kuros strādāja piecpadsmit un vairāk personu, bija konfekšu fabrika “Latvija”, maizes ceptuves, čuguna lietuve "Metalls", zīda auduma fabrika "Itālija", krāsns podiņu fabrika un citas. Lielu naudu pelnīja pilsētas valdība, pateicoties ūdensvadam, kas tika uzbūvēts 1918. gadā. 1935. gadā pilsētas valdība ar to nopelnīja 89 tūkstošus latu. Trīsdesmito gadu sākumā Daugavpilī bija pavisam 4742 ēku: 1127 (24 %) - mūra ēkas, 3521 (74 %) - koka ēka, un 94 (2 %)- jauktā materiāla ēkas. 1935. gadā 76 % dzīvokļu atradās pirmajā stāva, 16 % atradās otrajā stāvā, un tikai 2 % atradās trešajā stāvā. No 9919 dzīvokļiem elektriskā apgaismošana bija tikai 58,16 % no visiem dzīvokļiem, jo elektrostacija uzstādīja augstu tarifu par elektroenerģiju. Tarifs bija no 38 līdz 40 santīmiem par 1 kilovatu stundā. 1934. gadā tika uzcelta pasta un telegrāfa kantora ēka, kuras arhitekti bija D. Zariņš un A. Krūmiņš. No 1936. līdz 1937. gadam tika celta Valsts Zemes bankas nodaļas ēka, kuras arhitekts bija Verners Vitands. 1937. gadā pēc valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa ierosinājuma par valsts piešķirtajiem līdzekļiem Daugavpils centrā uzcēla Vienības namu. Tā bija modernākā daudzfunkcionējošā ēka Eiropā. Vienības namā atradās Daugavpils teātris, latviešu biedrība, bibliotēka un citas sabiedriskās iestādes. Plašu darbību Daugavpilī ieviesa latviešu biedrība, organizējot dažādus kultūras pasākumus, aktīvi darbojās aizsargu, skautu, gaidu un mazpulku organizācijas, kā arī dažādas sporta biedrības. Trīsdesmitajos gados Daugavpilī bija četras ģimnāzijas: latviešu, baltkrievu, poļu un ebreju. Latviešu un baltkrievu bija Valsts ģimnāzijas. Daugavpilī atradās arī, 1923. gadā dibinātais, Valsts skolotāju institūts. 1935. gadā Daugavpilī dzīvoja 45160 cilvēku (gandrīz 3 reizes mazāk nekā 1914. gadā). 34 % no iedzīvotāju skaita bija latvieši, 25 %- ebreji, 18 %-poļi, 18 %- krievi, 3%- baltkrievi, 1 %- vācieši, un 1 %- pārējās tautības. 30. gados Daugavpilī atradās septiņi rajoni: Vecpilsēta, Cietoksnis, Jaunbūve, Gajoks, Esplanāde, Vecā Forštadte un Stropi. Visi viņa bija uzcelti Krievijas impērijas laikos. Poguļanka tajos laikos bija atsevišķs ciemats Līksnas pagastā. 1935. gadā tajā atradās 92 vasarnīcas, kurās dzīvoja 306 cilvēki. Pārsvarā Poguļankas vasarnīcās dzīvoja latvieši. 1929. gadā tika atjaunota Poguļankas sanatorija. Sanatorija atradās firmas "Līksna" īpašumā. 1937. gadā sanatorijā tika ieviesta elektrība. 1938. gadā sanatoriju atpirka Latvijas kredītu banka par 250 tūkstošiem latu. 1939. gadā Poguļankas sanatorija tika no jauna atremontēta un pārdēvēta par Mežciemu. Sanatorijā bija 27 numuri, kur taisīja ārstnieciskās dūņu, dubļu vai citas procedūras. Runājot par Daugavpili ir jāpiemin arī Grīva, kura agrāk bija atsevišķa pilsēta Daugavas kreisajā krastā pretī Daugavpilij un atradās Zemgales novada Ilūkstes apriņķī. Grīva arī sadalījās rajonos: Grīva, Nīderkūni, Līģinišķi un Judovka. Grīva bieži cieta no plūdiem, kad pavasarī pārplūda Daugava. 1930. gadā Grīvā tika uzcelts aizsargdambis, kas aizsargāja Grīvu no plūdiem. 1935. gadā abus Daugavas krastus savienoja pirmais tērauda tilts Baltijā. Kad 1940. gadā, kad Latviju tika iekokupēja PSRS, tika sastādīts jauns Daugavpils attīstības plāns, bet plāns netika īstenots, jo 1941. gadā Vācija padzina komunistus. 1940. gada 17. Jūnijā Latvijas Komunistiskās Partijas aicināti Daugavpils lumpeni izgāja ielās sagaidīt sarkano armiju. Strauji Daugavpilī iesākās sociālistiskā celtniecība, sākās masu represijas. 1941. gada sākumā tika pilnīgi likvidēts bezdarbs. Nacionalizētajos uzņēmumos pieauga darba režīms, skolēnu skaits palielinājās par 2 tūkstošiem. Mierīgo dzīvi pārtrauca Staļina Krievijas un hitleriskās Vācijas nodevīgā vienošanās, padomju karaspēka veiktā okupācija un sekojošais hitleriešu iebrukums. uzbrukums. 1941. gada 26. jūnijā no Daugavpils komunistus padzina nacistu karaspēks. Fašistiskās Vācijas okupācija bija otrā pati postošākā visā Daugavpils vēsturē, pēc padomju varas laika. Tika iznīcināti 40% rūpniecības uzņēmumu, elektrostacija, ūdensvads, slimnīcas, skolas, dievnami, kā arī 75% pilsētas dzīvojamā fonda. Pilsētai tika nodarīti zaudējumi 900 miljonu rubļu apmērā. Laikā no 1941. līdz 1944. gadam vācu okupanti Daugavpilī un tās apkārtnē noslepkavoja 165 000 cilvēku, tai skaitā 125 000 krievu armijas karagūstekņu, kuri bija izvietoti cietokšņa teritorijā speciāli šim mērķim izveidotajā koncentrācijas nometnē „Štalag-340”. Poguļankas meža zemē vēl joprojām tiek atrasti ebreju līķi. Fašistu armijā ar draudiem tika piesaukti arī vietējie iedzīvotāju. Sastapt vācu fašistu karavīru Daugavpils ielās bija daudz labāk nekā sastapt padomju karavīru, jo padomju --81.198.50.230 21:31, 28 augustā, 2006 (UTC)karavīri skraidīja piedzērušies pa pilsētu, izvaroja sievietes un nogalināja iedzīvotājus vienkārši prieka pēc. Pēckara gados Daugavpils pacēlās no ruīnām. Daugavpils bija viena no visvairāk izpostītākajām pilsētām Latvijā. Gandrīz pilnīgi ar zemi tika nolīdzināti Centrs un Gajoks. PSRS laikā pilsētas centra un citu rajonu vēsturiskās ēkas tika atrestaurētas. Tomēr daudzi kvartāli netika atjaunoti. Piemēram, tur kur tagad atrodas Daugavpils centrālais parks un Ledus halle, pirms kara atradās 9 dzīvojamo māju kvartāli. PSRS laikā sāka strauji attīstīties rūpniecība. 1946. gadā beidzot tika ieviesti tramvaji. 1944. gadā Daugavpilī dzīvoja tikai 14 832 cilvēki. 1947. gadā iedzīvotāju skaits bija pieaudzis līdz 36 890. PSRS laikā Poguļankas (Mežciema) sanatorija atkal atguva savu popularitāti un sāka piesaistīt tūristus no citām PSRS pilsētām. Drīz vien Poguļanka (Mežciems) tika pievienota Daugavpilij. Tā tika sadalīta trijos rajonos: Lielā Poguļanka (kur atrodas sanatorija), Vidus Poguļanka un Vizbuļi. Drīz pie Daugavas gar dambi sāka veidoties arī jauns viensētu rajons Dzintari. 1956. Daugavpilij tika pievienota Grīvas pilsēta. Grīva, Judovka, Līģinišķi, Nīderkūni un Kalkūni kļuva par Daugavpils rajoniem. 1959. gadā bijušās Esplanādes vietā sākās jaunā Daugavpils rajona Čerjomušku (Черёмушки) celšana. Tas tika apbūvēts galvenokārt ar piecstāvu ēkām. 1965. gadā tur tika uzbūvēta pirmā deviņstāvu ēka Daugavpili, kuru vēlāk kļuva ļoti daudz. Čerjomuškos tika uzcelts kinoteātris, jaunā mūzikas skola ēka, futbola stadions, daudzas skolas un bērnudārzi kā arī daudzi veikali. 1992. gadā Čerjomuški tika pārdēvēti par Esplanādi. 1959. gadā Daugavpilī tika dibināta ķīmiskās šķiedras rūpnīca, kas bija lielākā ķīmiskā rūpnīca Latvijas PSR. Pie tās sāka veidoties arī rajons ar nosaukumu Ķīmiķu ciemats (Химпосёлок). 1972. gadā tur tika uzbūvēts Ķīmiķu kultūras pils. 1975. gadā Ķīmiķu ciematā tika uzbūvēta pirmā 12 stāvu ēka Daugavpilī. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas ķīmiskās šķiedras rūpnīca tāpat kā daudzas citas rūpnīcas tika slēgta, un tās strādnieki palika bez darba. Mūsdienās Ķīmiķu ciemats (sarunvalodā- Ķīmija) ir Daugavpils otrais lielākais rajons pēc Jaunbūves. 1961. gadā pēc Daugavpils gaļas kombināta lūguma tika uzsākta jaunā Daugavpils rajona- Križi būvēšana. Križi kļuva par Daugavpils ziemeļu galējo punktu. Pateicoties jaunajām darbavietām Daugavpils piesaistīja imigrantus no citām PSRS republikām. Tāpēc Daugavpils iedzīvotāju skaits pieauga ļoti strauji. 1970. gadā Daugavpilī dzīvoja jau 100 431 cilvēku. 80. gadu sākumā starp Veco Forštadti un Jaunbūvi sāka celt jaunu mikrorajonu, kas dabūja nosaukumu „Первомайский” (Pervomajskij). 1982. gada oktobrī tur tika ekspluatēti pirmās 2 mājas uz 210 ģimenēm. 1986. gadā Pervomaiskijā dzīvoja jau vairāk par 10 tūkstošiem cilvēku. 1988. gadā Pervomaiskijā tika uzcelta pirmā deviņstāvu ēka. Kopumā tur tika uzceltas 12 deviņstāvu ēkas. 1992. gada aprīlī Pervomaijskija tika pārdēvēta par Jauno Forštadti, bet mūsdienās lielākā daļa daugavpiliešu sauc to vienkārši par Pervomaiku. 1971. gada 29. oktobrī Jaunbūves nomalē, pie rūpnīcas „Eļektroinstrument” (dibināta 1949. g.) tika ielikts pirmais akmens dzīvojamās ēkas fundamentā. Vēlāk tur izauga jauns Daugavpils rajons ar rūpnīcas nosaukumu. Vēlāk šis rajons ieguva Ādas rūpnīcas vārdu (Kožzovod). Mūsdienās šo rajonu daugavpilieši biežāk sauc par Koržiku. Tomēr administratīvi šis rajons neeksistē un tā teritorija atrodas Jaunbūvē. 1979. gada jūnijā sākās Daugavpils hidroelektrostacijas celšana Ruģeļu ciemā, kas atradās Naujenes pagastā. Vēlāk Ruģeļos sāka celt piecstāvu un deviņstāvu dzīvojamās ēkas. 1981. gadā Ruģeļus pievienoja Daugavpilij. Daudzi daugavpilieši bija pret hidroelektrostacijas celšanu, jo tad tiktu applūdināta skaista Daugavas ieleja, un Daugavas loku vairs nebūtu. Tika rīkotas daudzas protestu akcijas un beigās HES celšana tika pārtraukta. Ar to sākās latviešu tautas atmoda, kas beigās atnesa Latvijai neatkarību.

Daugavpils neatrodas Daugavpils rajonā.--Feens 22:20, 3 jūlijā, 2006 (UTC)