Senākās rakstu liecības un ikonogrāfija 13. – 16. gs. (Latviešu mūzikas instrumentu historiogrāfija)
Vikipēdijas raksts
[izmainīt šo sadaļu] Nodaļas
- Senākās rakstu liecības un ikonogrāfija 13. – 16. gs.
- 17. gs. – 19. gs. vidus. Vārdnīcas un garīgo tekstu tulkojumi
- Etnogrāfiski apraksti
- 19. gs. otrā puse – 20. gs. vidus. Etnogrāfijas materiālu krājumi un etnogrāfiski apraksti
- Valodnieku darbi
- 20. gs. otrā puse
[izmainīt šo sadaļu] Senākās rakstu liecības un ikonogrāfija 13. – 16. gs.
Mūzikas instrumenti un instrumentālās muzicēšanas norises Livonijā ir izpelnījušās diezgan maz ievērības laikabiedru acīs, un tikai nedaudzos darbos atrodama kaut cik nozīmīga informācija. Par senākajiem rakstītajiem organoloģisko ziņu avotiem uzskatāmas Indriķa un Atskaņu hronikas.
Indriķa hronika, kā zināms, vēsta par notikumiem Baltijā 12. gs. beigās un 13. gs. pirmajos gadu desmitos. Visbiežāk minētais skaņu rīks ir zvani – campanas. Tie ir labs kara laupījums (VII:1, VII:2, XIII:4, XXV:5), tos sauc arī par kara zvaniem un izmanto, lai signalizētu par ienaidnieka uzbrukumu (XIV:5, XVIII:6). Ir minēts kāds rīdzinieku stīgu instruments – cythara Rigensium (XII:3), kas, domājams, ir metafora pilsētnieku skumju izteikšanai. Beverīnas pils aplenkuma aprakstā minēts letu priesteris, kas, lūdzot Dievu, skandina mūzikas instrumentu (XII:6), un tā spalgā skaņa līdz ar dziedājumu pārsteidz igauņus. Bungas ar stabulēm (tympanum et fistulas) vai ar kādu mūzikas instrumentu skan gan pirms uzbrukuma (XV:3, XXII:3), gan arī pēc tā (XXVIII:6), īpaši, ja tas ir bijis veiksmīgs. Lai uzbrukuma laikā nomoda naktīs saglabātu sparu, tiek dauzīti zobeni pret vairogiem, skan bungas ar stabulēm un arī citi mūzikas instrumenti (XV:7, XXVIII:5).
Ne tik daudzveidīgi kā Indriķa hronikā mūzikas instrumenti pieminēti 13. gs. otrās puses Atskaņu hronikā[1]. Visbiežāk minēta kara taure herhorn jeb horn, ar ko ieskandina karagājiena sākumu vai izmanto signalizācijai karā (3303, 3309, 3358, 4285, 4291, 7453). Tikai vienreiz minēts lielais zvans (grôzen glocken), kura skaņas ir karaspēka pulcēšanās signāls (1010).
Ordeņa laiku vēsturiskie dokumenti, lai gan nepievēršas mūzikas instrumentiem tieši, tomēr sniedz senākās un tādēļ vērtīgas ziņas par šo kultūras jomu. Vērtējot senākās hronikas, ir atzīmējama zināma tendenciozitāte kopējā ievirzē, tomēr atsevišķas detaļas, tostarp arī tās, kas saistās ar mūzikas instrumentu lietošanu, ir raksturotas reālistiski un diezgan precīzi.
Par zvanu pirmdzimteni uzskatāma liela daļa Āzijas; diezgan sen un dažādos veidos tie ieviesušies Eiropā. Zvani bijuši diezgan izplatīti Krievijā, kur to ienākšanu veicināja kara ceļi gar Melnās jūras piekrasti pa Austrumeiropas cietzemi ziemeļu virzienā. Jau 6. gadsimtā baznīcu zvani izplatījušies Itālijā, Francijā un Skotijā un no turienes arī citās Eiropas zemēs, tostarp 11. gadsimta beigās un 12. gadsimtā arī Vācijā. Latvijas teritorijā zvani pirmoreiz minēti saistībā ar Jersiku, kas 13. gadsimta sākumā bija pareizticīga, un tur šo zvanu tradīcija, droši vien, saistīta ar Krieviju. Ar tradīciju, kas nākusi no Rietumeiropas, būtu saistāmi zvani Rīgas un citu pilsētu katoļu baznīcās; tādējādi Livonijā abas šīs tradīcijas saskārās un mijiedarbojās.
Viduslaiku Vācijā un citās Eiropas zemēs ļoti izplatīta bija stabules un bungu vai mazo bungu (tamburīna) kombinācija, jau 13. gadsimta sākuma dokumentos minēti prasmīgi stabulnieki un bundzinieki. Droši vien, līdzīgas stabules un bungas ir tās, kas minētas Indriķa hronikā.
Viduslaiku Eiropā vairs nebija tik attīstītas metāla taures kā antīkajos laikos. Ir zināma vienīgi kara taure (Her-horn jeb Wīc-horn) – instruments gandrīz cilvēka augumā, ar spēcīgu, bet viduvēju skaņu –, kā arī no govs vai zvēru ragiem gatavoti signālragi. Šķiet, ka tieši par tādu kara tauri varētu vēstīt Atskaņu hronika.
Bāzeles zinātnieka Sebastiāna Minstera darbā Cosmographey (pirmoreiz izdots 1550., otrreiz – 1598. g.) atrodams pirmais līdz šim zināmais publicētais instrumentālās muzicēšanas attēls no Livonijas. Domājams, ka šo attēlu no Livonijas S. Minsteram nosūtīja apkārtceļojošs literāts H. Hāzentēters 1547. gadā. Velnu un raganu dejām pavadījumu spēlē trīs mūziķi: dūdinieks, lautists un rata liras spēlmanis.
Cik lielā mērā S. Minstera publicētā gravīra ir unikāla, cik daudz tā atspoguļo laikmetam tipisku muzicēšanas praksi? Gan kompozīcijas, gan satura ziņā apbrīnojami līdzīgs attēls ir atrodams 1555. gadā Romā publicētajā Upsalas katoļu arhibīskapa O. Magnusa (1494–1562) darbā Historia de gentibus septentrionalibus. Tur, tāpat kā S. Minsteram, apļa kompozīcijā ir izkārtojušies dejojoši velni, vienīgi pavadījumu spēlē divi mūziķi – dūdinieks un lautas spēlmanis. Nav apstrīdams, ka vairāk nekā trīsdesmit gadus ārzemēs dzīvojušā O. Magnusa darbos zviedriskās ainas mijas ar citzemju reālijām; zināma viņa izmantoto motīvu daļa ir radniecīga, piemēram, Francijā 1538. gadā publicētajiem Vecās Derības attēliem. Nenoliedzot iespēju, ka minētajām muzicēšanas situācijām S. Minstera un O. Magnusa darbos ir kāds kopīgs avots, tomēr jāatzīst, ka zināmas situatīvas līdzības atrodamas arī citās publikācijās. Vācu autora A. Bartela 1499. gadā publicētajā darbā Der Bauer ir gravīra Zemnieki svin ražas svētkus, un tajā redzami trīs muzikanti – somas stabuļu, rata liras un kāda šalmejas tipa instrumenta spēlētāji. Somas stabules, rata lira, lauta un vairāki citi mūzikas instrumenti ir redzami kādā gravīrā, kas atrodama 1683. gadā Rīgā publicētajā čehu pedagoga J. A. Komenska grāmatā "Orbis sensualium pictus …"; zināms, ka šī darba oriģināls ir pabeigts Vācijā 1658. gadā. Tādējādi S. Minstera "Kosmogrāfijā" publicēto gravīru ar somas stabuļu, rata liras un lautas spēlmaņiem var skatīt noteiktā kopsakarā ar citu Eiropas zemju populārās vai deju mūzikas stiliem 15.–17. gadsimtā.
16. gs. vidus iezīmīgs ar vēl vienu publicētu mūzikas instrumenta spēlēšanas attēlu. 1565. gada kalendārā[1], ko Rīgai piegādājis L. Zaharijs Stopijs un kas, šķietami pēc rīdzinieku pasūtījuma, iespiests J. Daubmana spiestuvē Kēnigsbergā, maija mēneša lappusi grezno zīmējums – laivā starp atpūtniekiem redzams stabulnieks.
Līdz 1583. gadam sarakstītā un gadu vēlāk iespiestā Baltazara Rusova Livonijas hronika[1] satur īsu Livonijas vēstures aprakstu no kristīgās ticības ieviešanas līdz 16. gs., diezgan daudzpusīgu Livonijas dzīves, tikumu un paradumu raksturojumu un, visbeidzot, Livonijas kara aprakstu. Darbā atrodamas vairākas situācijas, kas saistītas ar mūzikas instrumentu lietošanu. Līdzīgi kā 13. gs. hronikās, arī šeit baznīcu zvani ir minēti kā kara laupījums. Labi pazīstamas ir kara bungas – vienas pašas vai kopā ar taurēm. Arī taures nereti mēdz spēlēt vienas pašas. Kāduviet bungas nosauktas par "ādas zvaniem", ar to, acīmredzot, uzsverot abu instrumentu funkcionālo līdzību. Pilsētās spēlē stabules un bungas, ir minēti arī pilsētas bundzinieki un muzikanti. Baznīcā spēlē ērģeles, un skan arī zvani, kas kara laikā tiek apzīmēti arī kā "briesmu zvani". Hronikā vairākkārt minētas dūdas – gan "lielās dūdas" (groten Sackpipen), kuras esot atrodamas visos ciemos, gan zemnieku dūdas, saistoši aprakstīta vairāku dūdu kopspēle. B. Rusova Livonijas hronikā aprakstītajām muzicēšanas situācijām konstatējamas interesantas atbilstības ar Eiropas pilsētu un lauku mūzikas dzīvi. Katla bungas Eiropā plašāk izplatās tikai ap 15. gs. vidu. Tās lieto kā signālinstrumentu baznīcu torņos, un ar šo faktu labi saskan B. Rusova minētie "ādas zvani". Līdz pat 17. gs. beigām katla bungas jeb paupenes kopā ar taurēm ir karaspēku instruments, nereti abi paupeņu katli ar ādas siksnām nostiprināti zirga vai bungu nesēja mugurā. 15. gs. un vēlāk deju mūzikas instrumenti pilsētās ir stabule un bungas, toties laukos tiek spēlētas somas stabules. Tieši tāda instrumentālās muzicēšanas situācija fiksēta arī B. Rusova hronikā.
[izmainīt šo sadaļu] Nodaļas
- Senākās rakstu liecības un ikonogrāfija 13. – 16. gs.
- 17. gs. – 19. gs. vidus. Vārdnīcas un garīgo tekstu tulkojumi
- Etnogrāfiski apraksti
- 19. gs. otrā puse – 20. gs. vidus. Etnogrāfijas materiālu krājumi un etnogrāfiski apraksti
- Valodnieku darbi
- 20. gs. otrā puse