Entropija
Vikipēdijas raksts
Termodinamikā entropiju apzīmē ar S, un ar to mēra enerģijas daudzumu fiziskā sistēmā, ko nevar izmantot, lai veiktu darbu. Tā ir arī mērvienība nekārtībai kādā sistēmā.
Entropijas idejas autors ir Rūdolfs Klauzius 1865. gadā. Entropijai viņš deva nosaukumu pēc grieķu valodas vārda, kas nozīmē "pārvērtība".
Parasti ar vārdu "entropija" saprot "nekārtība". Entropijas princips pamatā nozīmē, ka jebkurā izolētā sistēmā entropija (nekārtība) tiecas palielināties, bet nekad - samazināties. Šis princips attiecas tikai uz izolētām sistēmām (ΔS ≥ 0). [Lai uzzinātu vairāk par izolētām sistēmām, skat. Termodinamika. Zeme, piemēram, nav izolēta sistēma, jo to nepārtraukti sasniedz saulesgaisma (enerģija). Vispārpieņemts ir uzskats, ka Visums savukārt ir izolēta sistēma, tāpēc, tā kā entropija tajā nepārtraukti palielinās vai vismaz nesamazinās, tas varētu piedzīvot t.s. karsto nāvi (heat death), kad visa enerģija kļūst par termālo enerģiju un vairs nav iespējams veikt nekādu darbu.
Eksperimentāli entropiju ir grūti izmērīt. Entropijas termodinamiskā izpratnē mērīšana balstās uz ļoti rūpīgu kalorimetriju.
Paaugstinoties temperatūrai entropija parasti palielinās, jo intensīvākā daļiņu siltumkustība sistēmu padara nesakārtotāku. Amorfu cietvielu entropija ir lielāka nekā kristālisku vielu entropija.
[izmainīt šo sadaļu] Sociālā entropija
Entropijas jēdzienu var attiecināt arī uz sociālām sistēmām. Enerģiju, ko indivīdi patērē sociālās sistēmās, izmanto, lai entropija nepalielinātos. Entropiju mazina, veidojot izglītības iestādes, tiesu varu un citus institūtus, kas neļauj sistēmai sadalīties sastāvdaļās un ieslīgt haosā, kas notiktu, ja entropija turpinātu pieaugt. Dažās valstīs, piemēram, Šveicē, Luksemburgā, Austrijā un citās ekonomiski attīstītās pilsoniskās sabiedrībās iekšējā entropija ir maza, turpretī Ganā, Bolīvijā, Nigērijā entropija ir liela. Protams, entropijai ir arī vidēja intensitāte. Lai gan minētie piemēri liek domāt, ka maza sociālas sistēmas entropija nozīmē augstāka līmeņa labklājību un IKP, ļoti mazai sociālai entropijai ir arī negatīvas puses. Darbā "Īgnums kultūrā" Zigmunds Freids norāda: kultūra cilvēkiem nav dabiska, tieši otrādi: kultūra un sociāla kārtība rodas pastāvīgā piepūlē, un cilvēki kultūras darba vārdā reizēm ir spiesti atlikt vēlmju īstenošanu, un tās vēlāk rada neirozes un neapmierinātību arī tad, ja šķietami viss liecina par dzīvi labklājībā. Tieši tādā stāvoklī ir cilvēki, kas dzīvo attīstītās pilsoniskās sabiedrībās, kuras prasa arvien vairāk indivīdu enerģijas, lai uzturētu sevi. Attīstītas sociālas sistēmas no indivīdiem prasa arvien vairāk laika un enerģijas, savukārt enerģijas tērēšana ārpus sistēmas ir kontrolēta un ierobežota, un tas var būt radīt depresiju vai - smagākos gadījumoa - pat indivīdu pašnāvības. Tas liecina, ka ir jātiecas pēc sociālās kārtības un indivīdu brīvības līdzsvara.