Brīvības piemineklis

Vikipēdijas raksts

Brīvības piemineklis
Brīvības piemineklis

Brīvības piemineklis ir 42 metrus augsts piemineklis, kas atrodas Latvijas galvaspilsētā Rīgā. Piemineklis ir latviešu tautas vienotības un brīvības simbols. Tas tika uzcelts Brīvības cīņās kritušo piemiņai. 42 metrus augstais piemineklis, kas tika atklāts 1935. gadā ir veidots no pelēka un sarkana granīta, travertīna, un dzelzsbetona.

Brīvības piemineklis atrodas Brīvības ielā, pie Rīgas vecpilsētas. 9 metrus augstajā bronzas stautujā, neoficiāli sauktā par Mildu, ir attēlota sieviete, kas rokās tur trīs apzeltītas zvaigznes, kas simbolizē trīs Latvijas vēsturiskos novadus - Vidzemi, Latgali, kā arī apvienoto Kurzemi un Zemgali. Trīs zvaigznes ir attēlotas arī Latvijas Republikas ģerbonī.

Satura rādītājs

[izmainīt šo sadaļu] Vēsture

Piemineklis tika uzcelts par tautas saziedotajiem līdzekļiem un atklāts 1935. gada 18. novembrī, 17. Latvijas Republikas proklamēšanas gadadienā. Iepriekš šajā vietā atradās Krievijas cara Pētera I bronzas statuja.

Brīvības pieminekļa augšdaļa
Brīvības pieminekļa augšdaļa

Padomju Latvijas laikos Brīvības pieminekļa nozīme tika interpretēta atbilstoši Padomju propagandai. Trīs zvaigznes tika pasludinātas simbolizējam trīs jaunizveidotās Baltijas Padomju republikas - Latvijas PSR, Igaunijas PSR un Lietuvas PSR, savukārt pats piemineklis kā tautas pateicība PSRS vadonim Josifam Staļinam. Par spīti propagandai, Brīvības piemineklis okupācijas laikā bija spēcīgs pretpadomju simbols, kļūstot par vienu no latviešu atmodas nozīmīgākajām figurām 1980. gadu beigās. Neatkarības kustība savu darbību pirmoreiz publiskoja 1987. gada 14. jūnijā, kad apmēram 5000 cilvēku nelegāli nolika ziedus pie pieminekļa.

Pateicoties tā mākslinieciskajai vērtībai, piemineklis palika neskarts vācu un padomju okupācijas gados. Pēc 2. Pasaules kara bija plāni nojaukt pieminekli, diemžēl ar šiem plāniem saistītie dokumenti ir pazuduši, iespējams daži dokumenti saglabājušies vēl neatslepenotos Krievijas arhīvos, tomēr pagaidām vēsturniekiem nākās izdarīt secinājumus tikai pamatojoties uz mutvārdu liecībām. Pirmais mēģinājums notika jau 1945. gadā, kad LPSR tautas komisāru padome izteica priekšlikumu atjaunot Pētera Lielā pieminekli, ņemot vērā, ka šis piemineklis senāk atradās tikai dažus metrus no vietas, kurā patlaban ir brīvības piemineklis, tā atjaunošana automātiski prasītu brīvības pieminekļa iznīcināšanu. Nav zināms ar ko beidzās šī plāna apspriešana, pastāv uzskats, ka pret to iestājās ievērojami padomju tēlnieki. Bieži tiek uzskatīts, ka pieminekli izglāba Kārļa Zāles bijusī skolniece Vera Muhina, viņas dēls apgalvo, ka Muhina piedalījusies sapulcē, kurā tika lemts pieminekļa liktenis, kur viņa, jautāta izteikt savu viedokli, esot izteikusies, ka piemineklim ir izcila mākslinieciska vērtība un tā nojaukšana aizskartu latviešu tautas vissvētākās jūtas, tomēr nav atrasti dokumenti, kas apliecinātu, ka tā tiešām bijis. Daži čekisti apgalvo, ka jautājums atkal ticis pacelts 1963. gada vasarā, bet tika nolemts, ka nojaukt pieminekli būtu pārāk riskanti, tomēr nepastāv nekādas rakstiskas liecības, ka tā tiešām noticis.[1]

Padomju Latvijas laikos Brīvības pieminekļa nozīme tika interpretēta atbilstoši Padomju propagandai. Trīs zvaigznes tika pasludinātas simbolizējam trīs jaunizveidotās Baltijas Padomju republikas - Latvijas PSR, Igaunijas PSR un Lietuvas PSR, savukārt pats piemineklis uzcelts pēc kara kā tautas pateicība PSRS vadonim Josifam Staļinam.[2][1][3]

[izmainīt šo sadaļu] Celtniecība un restaurācija

Brīvības pieminekļa pakāje ar goda sardzi
Brīvības pieminekļa pakāje ar goda sardzi

Doma celt meoriālu brīvības cīņās kritušajiem parādījās jau divdesmito gadu sākumā: 1922. gada 27. jūlijā tā laika Latvijas premjerministrs Zigfrīds Anna Meierovics lika izstrādāt noteikumus konkursam par "Piemiņas staba" izveidi. Uzvarēja projekts, kurā bija iecerēts celt 27 metrus augstu kolonnu ar Krišjāņa Barona un Ata Kronvalda bareljefiem, tomēr šo projektu , pēc 57 kultūras darbinieku parakstīta protesta saņemšanas, noraidīja. 1923. gada oktobrī sarīkoja vēl vienu konkursu, pirmoreiz izmantojot nosaukumu "brīvības piemineklis", uzvarēja divi dalībnieki, tāpēc tika izsludināts jauns konkurs, taču žūrijas nesaskaņu dēļ lēmums netika pieņemts. Visbeidzot 1929. gadā tika izsludināts vēl viens konkurss, kurā uzvarēja tēlnieka Kārļa Zāles projekts "Mirdzi kā zvaigzne!" un pēc šī projekta, lai gan ar nelieliem uzraugošā arhitekta Ernesta Štālberga labojumiem, 1931. gada 18. novembrī uzsāka celt Brīvības pieminekli. [4]

Piemineklis atjaunots vairākārt, pat padomju laikā notika divas restaurācijas (1962. un 1981. gadā), pēc neatkarības atgūšanas pieminekli, lielā mērā par saziedotiem līdzekļiem, atjaunoja no 1998.- 2001. gadam, restaurācija tika pabeigta ar oficiālu atkalatklāšanu 2001. gada 24. jūlijā.[4][5] Pēc tam 2006. gada pavasarī tika veikta vēl viena atjaunošana.

[izmainīt šo sadaļu] Goda sardze

Goda sardze pie brīvības pieminekļa atradās kopš tā atklāšanas līdz to neilgi pēc padomju okupācijas sākuma noņēma, 1992. gadā tā tika atjaunota[4] Goda sardzi mūsdienās veic Nacionālo Bruņoto spēku Štāba bataljona Goda sardzes rota. Goda sardze pie pieminekļa atrodas katru dienu no 9-18, izņemot gadījumus, kad ir ļoti slikti laikapsākļi, kā arī, ja ir aukstāks par mīnus desmit grādiem, vai karstāks par plus divdesmitpieciem grādiem. Godasardze strādā divās maiņās, kuras viena otru nomaina reizi nedēļā katrā maiņā ir trīs vai četri goda sargu pāri, komandējošais virsnieks un divi apsargi. Pēc stundu ilgas stāvēšanas goda sardzē kareivji divas stundas atpūšas viņiem iekārtotajās atpūtas telpās Aizsardzības ministrijā [6] Kopš 2004. gada septembra goda sardze reizi pusstundā patrulē gar pieminekli [7] [8] [9]

[izmainīt šo sadaļu] Politiskais nozīmīgums

Brīvības piemineklim vienmēr ir bijis politiskais nozīmīgums. Tā uzcelšanas laikā propogandēja, ka Kārļa Ulmaņa 1934. gada 15. maija apvērsums ir nozīmīgi ietekmējis celtniecības darbus, tādejādi glamorizējot pēc apvērsuma izveidoto Ulmaņa autoritāro režīmu. Ulmaņa režīmam nebija lemts ilgs mūžs, jo pēc Otrā pasaules kara Latviju anektēja PSRS. Pēc kara beigām pastāvēja plāni pieminekli nojaukt, tomēr par tiem saglabājies maz rakstītu ziņu, tāpēc vēsturniekiem nākas balstīt pētījumus uz mutvārdu liecībām.

Brīvības piemineklis uzcēla Krievijas imperatora Pētera I pieminekļa vietā
Brīvības piemineklis uzcēla Krievijas imperatora Pētera I pieminekļa vietā

1949. gada 29. septmbrī (lai gan saskaņā ar mutvārdu liecībām doma atbrīvoties no pieminekļa parādījās jau 1944. gada oktobrī) LPSR Tautas komisāru padome ierosināja atjaunot Pētera I pieminekli. Lai gan netika tieši minēts, ka Brīvības pieminekli jānojauc, Pētera I pieminekli varēja atjaunot tā agrākajā atrašanās vietā tikai tā, tādejādi šajā ierosinājumā netieši tika ierosināts arī nojaukt Brīvības pieminekli. Nav zināms kāds bija rezultāts, bet acīmredzot to noraidīja. Mēdz uzkatīt, ka Brīvības pieminekli izglābusi padomju tēlniece Vera Muhina (1889–1953; Kārļa Zāles studente, pazīstama ar savu darbu "Strādnieks un kolhozniece"), tomēr arī šajā gadījumā tam nav atrasti nekādi rakstiski pierādījumi. Tomēr saskaņā ar viņas dēla teikto Muhina piedalījusies kādā sapulcē, kurā apspriests pieminekļa liktens un jautāta kāds ir viņas viedoklis izteikusies, ka piemineklim ir augsta mākslinieciska vērtība un tā nojaukšana varētu aizskart latviešu svētākās jūtas.

Brīvības pieminekli nenojauca, toties padomju propoganda piemēroja tam jaunu simolisko nozīmi - stāstīja, ka trīs zvaigznes simbolizējot jaunizveidotās Baltijas padomju republikas, kuras savās rokās tur māte dzimtene, bet pats piemineklis esot uzcelts tikai pēc kara, kā tautas pateicība Staļinam par Baltijas valstu atbrīvošanu. 1963. gada vasarā atkal tika pacelts jautājums par pieminekļa nojaukšanu, šoreiz nolēma, ka nojaucot pieminekli ar tik lielu māksliniecisko un vēsturisko vērtību, kurš turklāt uzcelts par tautas ziedojumiem, sabiedrībā radīsies nevajadzīga spriedze. Ar laiku arī propoganda tika pieklusināta un ap 1988. gadu tās apgalvojumos pat bija parādījies grauds patiesības - piemineklis esot uzcelts "lai svinētu tautas atbrīvošanos no vācu baroniem un cara patvaldības", protams, tas, ka Brīvības cīņu laikā latvieši cīnījās arī ar bolļševikiem un sarkanajiem strēlniekiem tika noklusēts.

Neskatoties uz Padomju valdības pūliņiem 1987. gada 14. jūnijā pie Brīvības pieminekļa pulcējās ap 5000 cilvēku, lai Helsinki-86 rīkotajā akcijā, pieminot izsūtītos, noliktu ziedus pie Brīvības pieminekļa. Šī bija pirmā reize pēc Otrā pasaules kara, kad cilvēki atklāti nolika ziedus pie pieminekļa. Jau četrus gadus vēlāk Latvija atkal bija neatkarīga.

[izmainīt šo sadaļu] Atsauces

  1. 1,0 1,1 Brīvības pieminekli uzspridzināt, Pēteri I vietā… Apollo.lv (Latvijas Avīze)
  2. Brīvības Piemineklis Jānis Siliņš, Rīga, 1935: Brīvības Pieminekļa Komiteja
  3. Brīvības piemineklis
  4. 4,0 4,1 4,2 "Latvijas Enciklopēdija" (I sējums) Rīga 2002 SIA "Valērija Belokoņa izdevniecība" ISBN 9984-9482-1-8
  5. Brīvības pieminekļa atklāšanā skanēs Zigmara Liepiņa kantāte Delfi.lv (BNS)
  6. Dienests kā atbildīgs un interesants darbs bdaugava.lv
  7. Godasardze pie Brīvības pieminekļa veiks ceremoniālu patrulēšanu apollo.lv (BBI)
  8. Bruņoto spēku seja Dialogi.lv
  9. Brīvības simbola sargs staburags.lv

[izmainīt šo sadaļu] Informācija citur

Commons
Wikimedia Commons ir pieejami multimēdiju faili par šo tēmu. Skat.: