Senās Romas province
Vikipēdijas raksts
Romas impērijas provinces pamatā bija lauksaimniecība, bet tās pamats bija zemnieki. Tā kā republikas laikos, kad vēl nebija izveidojusies pastāvīga profesionāla romiešu armija, tajā nācās kalpot zemniekiem, plaši zemes gabali nereti uz ilgu laiku tika pamesti novārtā. Lauku produktivitāte bija zema un zemnieki, atgriežoties no kara gaitām, masveidīgi nonāca parādu jūgā. Neredzot jēgu nodarboties ar lauksaimniecību, zemnieki lielā skaitā devās uz pilsētām, papildinot pilsētu un piepilsētu iedzīvotāju skaitu.
Satura rādītājs |
[izmainīt šo sadaļu] Romas provinču attīstības faktori
Lauku iedzīvotājiem migrējot uz pilsētām, Romas impērijā, it īpaši tās rietumu daļā, strauji attīstījās urbanizācijas process. Turpretī provincēs pieauga pamestu zemju skaits. Tās drīz vien nonāca neliela skaita lauku bagātnieku rokās, kuri apvienoja atsevišķus zemju gabalus plašos īpašumos - villās vai latifundijās. Villas, lai gan bija tipisks romiešu lauku saimniecības organizācijas veids, bija viens no faktoriem, kas netieši veicināja Rietumromas sabrukumu. Villas arvien vairāk kļuva ne tikai par patstāvīgām saimnieciskām vienībām, tās veidoja arī jaunas sabiedrības sociālās organizācijas pamatu – vēlāko feodālo sistēmu.
[izmainīt šo sadaļu] Vergu loma
Sākotnēji latifundiju saimniecība šķita ļoti efektīva. Daudzās romiešu uzvaras pār ienaidniekiem deva arvien jaunus vergu viļņus, kuru lielu daļu izmantoja kā lētu darbaspēku latifundijās. Vergu stāvoklis bija ļoti smags, tādēļ vēl II gs. p.m.ē. Sicīlijā izcēlās divas ievērojams vergu sacelšanās, bet lielākā bija vergu sacelšanās I gs. p.m.ē. Spartaka vadībā.
Taču šķietamajā vergu darbaspēka efektivitātē tā lētuma dēļ slēpās viens no nopietnākajiem Romas impērijas novājināšanās faktoriem, kas pilnībā tika izprasts tikai pēc impērijas bojāejas. Vergi bija tipisks ekstensīvas saimniekošanas resurss. Vergu īpašnieki labprāt pirka arvien jaunus vergus, lai aizvietotu par nederīgiem intensīvas ekspluatācijas rezultātā kļuvušos iepriekšējos, kā arī lai paplašinātu savu saimniecību.
[izmainīt šo sadaļu] Tehniskais progress
Šie lētie, ilgu laiku pietiekamā daudzumā pieejamie cilvēku resursi, nekādi nestimulēja darba produktivitātes paaugstināšanu uz tehniskā progresa rēķina. Arheoloģiskie izrakumi un līdz mūsdienām saglabājušies literārie avoti liecina, ka kopš Romas republikas laikiem līdz pat impērijas norietam lauksaimniecības tehnoloģijā nebija vērojamas būtiskas izmaiņas.
Par vissarežģītāko seno laiku lauksaimniecības tehnoloģisko aprīkojumu ir pamats uzskatīt Ēģiptes irigācijas sistēmas. Taču tās bija sasniegušas augstu attīstības pakāpi vēl ilgi pirms Ēģiptes pakļaušanas Romai. Romas impērijas laikā tās tikai tika pilnveidotas un uzturētas.
Zināms tehniskais progress bija vērojams Romas impērijas ziemeļu provincēs, kur laika apstākļi bija mazāk labvēlīgi olīvu un vīna ražošanai, bet graudkopība bija svarīgāka vietējam patēriņam, nekā eksportam. Šeit plašāk bija izplatīta lopkopība un dārzkopība, kuru tradīcijas meklējamas vietējo cilšu pieredzē vēl ilgi pirms romiešu ierašanās. Galvenie Romas impērijas laika jauninājumi bija dziļākas aršanas pielietošana izmantojot uzlabotu arklu, kā arī virkne citu pilnveidotu darbarīku (divrocīgas šķēres, apkurināmas graudu kaltes u.c.).
Būvniecība bija aktīva ne tikai romiešu pilsētās – tā sasniedza augstu līmeni arī provincē. Nozīmīgākās būves Romas laukos bija jau augstāk minētās villas. Tās sāka parādīties lauku ainavās vēl I gs. p.m.ē. Romiešu lauku villu stils pamatelementos saglabājās Eiropā līdz pat 18.-19. gs.
[izmainīt šo sadaļu] Provinču panīkšana
Romas vēsturē viens no smagākajiem laika posmiem bija III gs., kad visā tās teritorijā plosījās kari un epidēmijas. Impērijā krasi samazinājās iedzīvotāju skaits. Rezultātā Rietumromas pilsētas un ne mazākā mērā arī provinces, kur postījumu sekas bija vislielākās, IV-V gs. laikā arvien vairāk panīka. Daudzas grandiozās sabiedriskās celtnes tika nolaistas vēl ilgi pirms ģermāņu iebrukšanas. Tādēļ ne vienmēr Romas sabrukumā var vainot tikai barbarus. Tāpat, ne vienmēr barbaru iebrukums kādā pilsētā vai apdzīvotā vietā nozīmēja tās izpostīšanu. Daudzās pilsētās tās apbūve tika saglabāta, tika veikti pat vēlāki remontdarbi. Pilsētu un provinču panīkšanas galvenais faktors drīzāk bija iedzīvotāju skaita samazināšanās, ko nespēja kompensēt darba produktivitātes palielināšanās, jo tā ir atkarīga no inovācijām un jaunām tehnoloģijām.