Kolkas pagasts

Vikipēdijas raksts


Kolkas pagasts atrodas Kurzemes pussalas ziemeļu daļā, to apskalo Baltijas jūra un Rīgas jūras līča ūdeņi. Smilšainā un purvainā piejūras zemiene veido īpatnēju reljefu – vaļņveida kāpas – kangarus, un garas, šauras, purvainas ielejas – vigas. Kolkas pagastā atrodas zvejniekciemi – Sīkrags, Mazirbe, Košrags, Pitrags, Saunags, Vaide, Uši, kas iekļauti lībiešu kultūrvēsturiskajā teritorijā “Lībiešu krasts”. Praktiski viss pagasts ietilpst Slīteres valsts rezervāta teritorijā. Iedzīvotāju iztikas avots jau izseni bijusi jūra. Piekrastē būvētas laivas, ar kurām vīri devušies jūrā. No 19.gs. līdz 20.gs. vidum piekrastes ciemos bija izveidoti nelieli zivju pārstrādes uzņēmumi, kuros kūpināja plekstes, reņģes, gatavoja ķilavas.

Kolkasrags ir tālākais Kurzemes ziemeļu punkts. Gan somu ugru (igauņu, somu), gan indoeiropiešu valodās tā vārds nozīmē "ass stūris". Kolkas ragā satiekas divas jūras – “Lielā jūra” (Irbes jūras šaurums) un “Mazā jūra” (Rīgas jūras līcis). Kolkas ragā var vērot gan saullēktu, gan arī saulrietu. No Kolkasraga ziemeļaustrumu virzienā jūrā stiepjas 7 km gara līdz 2 m dziļa sēre, kuras pamatā dolomīta slieksnis. Tā ir ļoti bīstama kuģiem un laivām. Vētras laikā šeit cits pret citu triecas 7 m augsti viļņi. Tur guļ neskaitāmu laivu un kuģu atliekas. Senatnē šo sēkli dēvēja par ļaunā milža Toma degunu.

Nostāsti vēstī, ka Kolkasragā, brīdinot jūrniekus, senatnē dedzināti ugunskuri. Laiku pa laikam jūras laupītāji pārvietojuši ugunskurus uz Zilajiem kalniem, un kuģi uzskrējuši sēkļos. Krava nolaupīta, bet jūrnieki - nogalināti. Tāpēc raga nosaukums it kā darināts no lībiešu vārda Kuōl - ka (mirsti ar'!). Vietējie iedzīvotāji sevi agrāk sauca par “kalāmied” – zvejniekiem, jeb “rāndalist” – jūrmalniekiem.