Islandieši
Vikipēdijas raksts
Islendingar | |
---|---|
Skaits: | ~300 000 |
Dzīvo: | Īslande:294 000 |
Valoda: | Īslandiešu valoda |
Reliģija: | luterānisms |
Etnogrāfiskās grupas: | ??? |
Radniecīgās tautas: | īslandieši ir ģermāņi, tiem tuvu radniecīgi dāņi, fērieši, norvēģi, zviedri |
Īslandieši (pašnos. islendingar) ir Īslandes pamatiedzīvotāji. Pieder pie Lielās eiropeīdās rases, Atlantijas-Baltijas tipa. Runā īslandiešu valodā, kura ietilpst indoeiropiešu valodu saimes ģermāņu grupas Skandināvijas atzarā. Dialektu īslandiešu valodai nav, pastāv vienīgi zvejnieku žargons - flandramols, kurš izveidojās kontaktējoties ar citu valstu zvejniekiem. Rakstības pamatā latīņu alfabēts.
Īslandiešu etnoģenēze un etniskā vēsture ir labi zināmas: vēsturiskajā avotā - "Grāmata par zemju ieņemšanu" (12.-13. gs.), ir pieminēti četri simti pirmo ieceļotāju vārdi 9.-10. gs.(pārsvarā norvēģu), kuri izveidoja savus ciemus piekrastes zemienēs un upju ietekās. Daļa iedzīvotāju ir no Britu salām, galvenokārt Īrijā sagūstīti vergi. Skandināvu un ķeltu izcelsmes iedzīvotāji kļuva par īslandiešu etnisko pamatu. Ar 930. g. tiek datēta pirmā vispārējā Īslandes tautas sapulce - altings. Pirmais "tautvaldības" gadsimts (930-1030), ir pats spilgtākais Īslandes vēstures posms, īslandiešu sāgu rašanās laiks, kuras tika pierakstītas 12.-13. gs. Visa turpmākā īslandēšu etniskās pašapziņas attīstība notika tieši šo tradīciju iespaidā.
1000. gadā altingā brīvprātīgi tika pieņemta kristietība (bez pagānisko rituālu izskaušanas), 11.-12. gs. tika dibināti katoļu klosteri, kas kļuva par īslandiešu rakstītās kultūras glabātājiem un izplatītājiem. 13.-14. gs. izveidojās islandiešu etniskā kopība. No 1264. g. Īslande nokļuva Norvēģijas atkarībā, bet 1380. g., kopā ar Norvēģiju - Dānijas pakļautībā. Viena no īslandiešu dāniskošanas formām bija baznīcas reformācija 1540. g., piespiedu luteriskās ticības ieviešana un klosteru izlaupīšana (zemju atņemšana un īslandiešu rakstu avotu izvešana). 17. gs. par oficiālo Īslandes valodu kļuva dāņu valoda. Pretojoties kultūras dāniskošanai, īslandieši izkopa savu valodu, vēsturi un kultūru. No 18. gs. otrās puses īslandieši centās izskaust no savas valodas dāņu valodas aizguvumus un leksiku. Tas bija par iemeslu veco valodas formu nostiprināšanai valodā un valodas izolācijai no citām skandināvu valodām, analfabētisma izskaušanai un radu rakstu atjaunošanai līdz pat pirmajiem ieceļotājiem. Īslandiešu valoda ir saglabājusi tik arhaiskas iezīmes, ka jebkurš īslandietis bez grūtībām saprot viduslaiku īslandiešu literatūru. Ar to pašu ir saistīts arī tas, ka antroponīmos tiek lietoti tikai vārds un tēva vārds, saskaņā ar īpašu likumu - "neviens nedrīkst pieņemt uzvārdu" (īslandiešiem tas sastopams ļoti reti). 1855. g. īslandieši panāca likumu par preses brīvību (īslandiešu valodā), 1859. g. - tiesības publicēt likumus īslandiešu valodā, 1874. - autonomiju (neatkarību kopš 1944.).