Zalktis
Vikipēdijas raksts
Zalkša zīme ir gudrības un zintniecības simbols. Zalktis ir svēts un sargājams. Zalktis nepārprotami saistīts ar veļu pasauli, ar mirušo ļaužu dvēselēm. Kas noķerot sarkano vai balto zalkti, izvārot un apēdot, tas varot redzēt mūsu nomirušos senčus un saprast viņu valodu. Zalkša zīme nes arī zināmu tuvību Māras pasaulei. Par vienu no Māras simboliem to varētu dēvēt tāpēc, ka čūska nereti tēlaini apzīmē pašu Māru. Visbiežāk zalkša zīme sastopama jostās, prievītes, cimdos un citos sieviešu apģērba gabalos. Pēc uzbūves zalktis ir radniecīgs ugunskrusta zīmei, tomēr, krustojot zalkša zīmes, nav iespējam iegūt ugunskrustu, kā tas nereti un kļūdaini tiek uzskatīts. Baltu tautu ticējumos zalktim piedēvēta auglības veicinātāja loma lopu laidarā un sētā. Zalktis minēts visbiežāk teikās un pasakās, bet mazāk tautasdziesmās. Lai gan zalktis baltu mitoloģijā ieņem vienu no centrālajām vietām, un tā kaulā grieztās skulptūras iegūtas vēlā neolītā. Domājams, viduslaikos zalkša kults turpināja attīstīties un izplatīties. Zalkša zīmei tika ierādīta nopietna vieta ornamentā. Savas izstieptās formas dēļ zalktis īpaši piemērots raksta joslā. Raksta joslu kompozīcijās tas tiek kārtots miju rindā ar krustiņu un jumtiņu. Plastiskās formas zalktis attēlots kniepķeņu un dažādu piekariņu metāla sarploceklīšos, kalto dzelzs svečturu zaru vijumos, kā arī keramikas vāžu osiņās un svečturu veidojumos.
Zalktis ir lielākā Latvijā sastopamā čūska. Ķermeņa garuma ir ap 1m. Mugurpuse ir gaiši ilpelēka , dažreiz brūnpelēka vai tumšāka - līdz pat zilganmelnai. Vēderpuse - gaiša ar melniem plankumiem. Raksturīgi divi bāli dzelteni plankumi pie pakauša. Pēc tiem zalkšus var atšķirt no citām čūskām. Parastais zalktis uzturas dažādās vietās, parasti ezeru, upju tuvumā, jo peld ļoti labi un pārtiek galveno kārt no vardēm. Pārojas aprīļa beigās vai maijā, tūlīt pēc pamošanās no ziemas miega. Vasaras vidū mātīte izdēj 10 - 40 olas ozolzīles lielumā ar ādainu apvalku. Mazuļi izšķiļas pēc 2 - 4 nedēļām.