Eiropas Savienība

Vikipēdijas raksts

Eiropas Savienība1
Eiropas Savienības karogs
Moto: In varietate concordia
(latīņu: Vienotība atšķirībās)
Himna: Oda priekam
Oficiālās valodas Skat. ES valodas2
Padomes prezidents Franks Valters Šteinmeiers (Vācija3)
Komisijas prezidents Žans Manuels Durao Barozo
Parlamenta prezidents Hanss Gerts Poterings
Platība
 - Kopējā
7. vieta4
4,325,675 km²
Iedzīvotāju skaits
 - Kopējais (2006)
 - Blīvums
3. vieta4
496,000,000
115 cilvēki/km²
IKP (PPS) (2004)
 - Kopējais [1]
 - Per capita [2]
2. vieta4
€10,202,336,800,000
€22,300
Izveidošanās
Kā EEK
 - Parakstīts
 - Stājies spēkā

Kā ES
 - Parakstīts
 - Stājies spēkā


Romas līgums
 - 1957. gada 25. marts
 - 1958. gada 11. janvāris

Māstrihtas līgums
 - 1992. gada 7. februāris
 - 1993. gada 11. novembris

Valūtas Eiro (EUR jeb €)5
Laika zona UTC 0 līdz +26
Augšējā līmeņa domēns .eu (no 2005. gada); tiek lietots otrā līmeņa .eu.int
Tālsarunu kodi +37 (projekts)
Piezīme 1: Skat. citus oficiālos nosaukumus
Piezīme 2: Dalībvalstīm var būt citas oficiālās valodas
Piezīme 3: Kopš 2007. gada 1. janvāra
Piezīme 4: ja skaita kā vienu vienību
Piezīme 5: Lieto Eirozonas dalībvalstis un ES institūcijas
Piezīme 6: Vasaras laikā +1 līdz +3; Franču aizjūras departamentus UTC -4 līdz +4
Piezīme 7:Katrai dalībvalstij ir savs tālsarunu kods, zonās 3 un 4


Eiropas Savienība jeb ES ir starptautiska organizācija, kas apvieno divdesmit septiņas Eiropas valstis, tā darbojas saskaņā ar Māstrihtas līgumu [3]. Tā ir līdz šim pasaules vēsturē plašākā starptautiskā organizācija, kas dažos aspektos atgādina federāciju. Daži politologi uzskata, ka to vispār nevar uzskatīt par starptautisku organizāciju, tā drīzāk esot sui generis vienība. Šobrīd svarīgākie ar Eiropas Savienību saistītie jautājumi ir tās paplašināšanās, Eiropas konstitūcijas izstrādāšana un ES valūtas eiro nostiprināšanās.

Sākotnējā ideja, dibinot organizāciju, kas tagad ir kļuvusi par Eiropas Savienību, bija Eiropas pārveidošana pēc Otrā pasaules kara notikumiem un līdzīgu notikumu atkārtošanās novēršana, iesaistot Vāciju tirdzniecībā tik cieši, lai tā vēlāk iespējamas varas maiņas gadījumā nespētu pavērsties pret pārējām Eiropas valstīm. Sākotnēji tā bija tirdzniecības ūnija, vēlāk pārauga par Eiropas Kopienu, un tad par Eiropas Savienību, apvienojot paralēli ekonomiskajām arī politiskās intereses.

Satura rādītājs

[izmainīt šo sadaļu] Eiropas Savienības institucionālā struktūra

Saskaņā ar Māstrihtas līgumu, ES strukturālo pamatu veido tā sauktie trīs pīlāri. Tie ir Eiropas Kopiena, Kopējā ārējā un drošības politika un Tieslietas un iekšlietas.

ES pārvaldes mehānismu veido Māstrihtas līgumā noteiktās piecas galvenās institūcijas: Eiropas Savienības Padome, Eiropas Parlaments, Eiropas Komisija, Eiropas Kopienu Tiesa un Revīzijas tiesa. Papildus šīm nozīmīgu lomu spēlē vēl divas institūcijas. Tās ir - Ekonomisko un sociālo lietu komiteja un Reģionu komiteja. Tās gan patstāvīgi nepieņem lēmumus, bet izstrādā ieteikumus minētajām piecām institūcijām.

Eiropas Savienībā ir izveidota arī vienota finanšu sistēma. Par tās funkcionēšanu atbild divas institūcijas: Eiropas Centrālā banka (ECB) un Eiropas Investīciju banka (EIB). Bez šeit minētajām pastāv arī virkne tā saukto sekundāro institūciju. Vairums no tām ir aģentūru statusā un tās atbild par konkrētām jomām, piemēram, Eiropas Vides aģentūra, vai Eiropas Aviācijas drošības aģentūra u.c.

[izmainīt šo sadaļu] Eiropas Savienības dalībvalstis

1950. gads. (Šūmaņa deklarācija) Dibinātājvalstis

1973. gads

1981. gads

1986. gads

1995. gads

2004. gads

2007. gads

[izmainīt šo sadaļu] Dati par Eiropas Savienību

Eiropas Savienības kopplatība ir 3 235 000 kvadrātkilometri. Ja tā būtu valsts, tā būtu 8. lielākā valsts pasaulē. 2001. gada oktobrī Eiropas Savienībā dzīvoja apmēram 379 miljoni iedzīvotāju.

Eiropas Savienība kā vienība ir otrā nozīmīgākā pasaules ekonomika ar kopproduktu 8 triljoni EUR (1999), lielāka ekonomika ir vienīgi Amerikas Savienotajās Valstīs, kur kopprodukts 1999. gadā bija 8.7 triljoni EUR. Tiek uzskatīts, ka, pievienojoties jaunajām dalībvalstīm, kopējie ekonomikas attīstības tempi palielināsies un pieaugs Eiropas Savienības nozīme pasaules ekonomikā.

Pēc pilsoņu skaita Eiropas Savienība ir 3. lielākā pasaulē pēc Ķīnas un Indijas.

[izmainīt šo sadaļu] Paplašināšanās

Eiropas Komisija 2002. gada 9. oktobrī rekomendēja uzņemšanai 10 no kandidātvalstīm, galīgo lēmumu paziņojot 2002. gada 13. decembrī Kopenhāgenā. Par to vēl nobalsoja Eiropas Parlaments 2003. gada 9. aprīlī. Šīs valstis ir

Ja kāda valsts būtu nobalsojusi pret pievienošanos, process turpinātos bez tās. Ar pozitīvi nobalsojušajām līgums tika parakstīts 2004. gada 1. maijā.

Turcijai, sakarā ar cilvēktiesību pārkāpumiem iestāšanās sarunu uzsākšana ir atlikta uz nenoteiktu laiku.

[izmainīt šo sadaļu] Eiropas politikas pamatnostādnes

  • Brīvā tirdzniecība starp dalībvalstīm
  • Kopīga muitas politika un nostāja starptautiskās tirdzniecības sarunās
  • Atteikšanās no robežkontroles starp dalībvalstīm
  • Brīvas iespējas Eiropas Savienības pilsoņiem dzīvot un strādāt jebkur Eiropas Savienībā
  • Tiesības balsot vietējās un Eiropas Parlamenta vēlēšanās jebkurā no dalībvalstīm
  • Brīva finanšu kapitāla plūsma dalībvalstu starpā
  • Likumdošanas, tirdzniecības marku reģistrācijas un korporāciju likumdošanas saskaņošana
  • Vienota valūta eiro (izņemot Lielbritāniju, Zviedriju un Dāniju)
  • Vides aizsardzības politikas saskaņošana
  • Kopīga lauksaimniecības uz zvejniecības politika
  • Sadarbība kriminālistikas jomā un Šengenas informācijas sistēmā
  • Nākotnē ieviešama kopīga ārpolitika
  • Nākotnē ieviešama kopīga aizsardzības politika
  • Kopīga imigrācijas politika
  • Kopīga netiešo maksājumu un muitas nodokļu politika
  • Atbalsts atpalikušajiem reģioniem
  • Atbalsts Austrumeiropas kandidātvalstīm un citām pārejas valstīm

Ir jūtama tendence pāriet no atsevišķu valstu politiskās varas uz reģionu politisko varu.

Commons
Wikimedia Commons ir pieejami multimēdiju faili par šo tēmu. Skat.:
[[Commons:European Union|]]


 
Eiropas Savienība (ES)
Eiropas Savienības karogs

Apvienotā Karaliste | Austrija | Beļģija | Bulgārija | Čehija | Dānija | Francija | Grieķija | Igaunija | Īrija | Itālija | Kipra | Latvija | Lietuva | Luksemburga | Malta | Nīderlande | Polija | Portugāle | Rumānija | Slovākija | Slovēnija | Somija | Spānija | Ungārija | Vācija | Zviedrija