Bokseru sacelšanās
Vikipēdijas raksts
義和團起義 | |
---|---|
![]() Ihetuaņ kaujinieki |
|
Sākums: 1899. gada novembris | |
Vieta: Ķīna | |
Puses | |
Astoņu nāciju alianse:![]() ![]() ![]() ![]() ![]() ![]() ![]() ![]() |
"Ihetuaņ" (Taisnības un saticības biedrība) ![]() |
Līderi | |
![]() ![]() |
![]() |
Zaudējumi | |
230 karavīru, tūkstošiem ārzemju civiliedzīvotāju | nezināms skaits |
Galvenās sadursmes | |
- | |
Beigas | |
Beigas: 1901. gada 7. septembris | |
Līgums: Bokseru protokols | |
Iznākums: alianses uzvara |
Bokseru sacelšanās (ķīniešu valodā - 義和團起義) - sacelšanās Ķīnā pret ārzemju valstu iejaukšanos Ķīnas iekšējā dzīvē, kas notika no 1899. gada novembra līdz 1901. gada 7.septembrim. Sacelšanos pareizāk būtu saukt par "Ihetuaņ" sacelšanos pēc galvenās nemiernieku organizācijas vārda. Tomēr vēsturiski iegājies bokseru sacelšanās nosaukums, jo ķīniešu nemiernieku masas lielākoties bija neapbruņotas un izmantoja austrumu cīņas, kuras angļi sauca par boksu. Sacelšanās rezultātā gāja bojā vairāk kā 230 ārvalstu pilsoņu, vairāki desmiti tūkstoši ķīniešu kristiešu un nenoskaidrots, daudz lielāks skaits nemiernieku.
Satura rādītājs |
[izmainīt šo sadaļu] Sacelšanās iemesli
Pēc Pirmā Opija kara 1839. gadā par tiesībām ievest Ķīnā opiju, briti pilnībā sakāva ķīniešu armiju. Redzēdamas Ķīnas vājumu, arī citas valstis (Francija, Krievija, Japāna) sāka iejaukties Ķīnas iekšējās lietās, noslēdzot virkni Ķīnai neizdevīgu līgumu - Nankinas līgumu (1842) ar Lielbritāniju, Aigunas līgumu (1858) ar Krieviju, Tjandzinas līgumu (1858) pēc Otrā Opija kara, Pekinas konvenciju (1860), Šimonoseki līgumu (1895) ar Japānu un Otro Pekinas konvenciju (1898) ar Lielbritāniju. Daudziem ķīniešiem šie līgumi likās netaisnīgi un pazemojoši, tāpēc XIX gadsimta beigās pieauga vardarbība gan pret ārzemniekiem Ķīnā, gan ķīniešu kristiešiem, kuru daudzums palielinājās misionāru darbības rezultātā.
Par sacelšanās galveno spēku izvērtās slepena reliģioza biedrība "Ihetuaņ", kuri bija vērsta pret ārzemju ietekmi. Ihetuaņ locekļi ticēja, ka ar reliģiozu ceremoniju un amuletu palīdzību viņi kļūst neievainojami, kā arī intensīvi trenējās austrumu cīņās. Par kustības centru kļuva Šandunas un Hebejas provinces - Ķīnas ziemeļaustrumos, kur ārvalstis aktīvi centās iegūt īpašumā teritoriālas, dzelzceļa un raktuvju konfesijas.
Izmantojot par ieganstu divu kristiešu misionaru slepkavību, 1897. gada novembrī Vācija okupēja Šandunas ostas pilsētu Cindao, mēnesi vēlāk krievi - Ļuišuņu (Portartūru), savukārt briti okupēja Vaihaju, bet franči - Džandzjanu.
[izmainīt šo sadaļu] Sacelšanās gaita
1898. gada maijā, kad vācieši okupēja Cindao ostu, sacelšanās pamazām aptvēra Šandunas provinci. Pirmās sacelšanās pazīmes parādījās kādā nelielā Šandunas provinces ciematiņā, kur notika diskusija par vietējā tempļa piederību vai nu vietējo ķīniešu kopienai, vai katoļu baznīcai, kura apgalvoja, ka templis ir sena baznīca. Vietējā tiesa lēma par labu katoļu baznīcai. Kad vietējās varas iestādes ieņēma templi, tam uzbruka bokseri. Iesākumā bokseri bija naidīgi noskaņoti arī pret Ķīnā valdošo mandžūru dinastiju, tomēr vēlāk savu niknumu izgāza pret ārzemniekiem un ķīniešu kristiešiem, kurus uzskatīja par ārzemnieku aģentiem.
1900. gada jūnijā nemiernieki, kuriem piebiedrojās impērijas armijas daļas, uzbruku ārzemnieku apmetnēm Pekinā un Tjandziņā. Vairums ārzemnieku vēstniecību atradās kopējā kvartālā, netālu no Aizliegtās pilsētas, un paguva nocietināties. Tomēr Vācijas vēstniecība atradās citā pilsētas rajonā. Kad 20.jūnijā tika nogalināts Vācijas sūtnis Klemens fon Ketelers, ārvalstis pieteica Ķīnai karu. Kaut arī faktiskā Ķīnas vadītāja Cisi apkaroja sacelšanos, viņa pasludināja karadarbību pret ārvalstu iebrucējiem.
20. jūnija līdz 14.augustam ārvalstu vēstniecības Pekinā bokseru nemiernieku aplenkumu, tomēr nemierniekiem ieņemt tās neizdevās. Pirms vēstniecību aplenkuma, 31. maijā, ar vilcienu no Taku fortiem galvaspilsētā bija ieradies ārzemju karaspēks (435 karavīri - no visām astoņām nācijām), kas palīdzēja aizstāvēt vēstniecības.
Kad situācija kļuva vēl draudīgāka, 10.jūnijā uz Pekinu no Taku fortiem devās britu viceadmirāļa Edvarda Seimūra (Edward Hobart Seymour) vadītie 2000 karavīri, tomēr tie ar kaujām atkāpās un tika aplenkti. Karavīrus izglāba krievu karaspēks no Portartūras.
Ārzemju nācijas līdz jūlija beigām Taku fortos un Tjandziņā koncentrāja 54 000 karavīru lielu grupējumu. 20 000 no tiem vācu ģenerālfelmaršala Alfrēda fon Valdenzē (Alfred Graf von Waldersee) formālā vadībā 4.augustā devās no Tjandziņas uz Pekinu, 14.augustā to ieņēma un izrēķinājās ar scelšanās dalībniekiem.
[izmainīt šo sadaļu] Sacelšanās beigas un rezultāti
1901. gada 7. septembrī Ķīnas galms tika piespiests parakstīt miera līgumu — Bokseru protokolu. Tajā bija paredzētas Ķīnas reparācijas par nodarīto kaitējumu apmēram 333 miljonu toreizējo ASV dolāru apmērā, kurus vajadzēja samaksāt līdz 1940. gadam, pierēķinot procentu maksājumus (4% gadā). Kā apmaksas garants ārzemju kontrolei tika nodota Ķīnas muitas ieņēmumi un sāls nodoklis.
Ķīnas varas iestāžu vājums vēl vairāk atsvešināja ķīniešu iedzīvotājus no valdošās Cinu dinastijas, kas 1911. gadā izraisīja Uhaņas sacelšanos un Ķīnas Republikas nodibināšanos.
[izmainīt šo sadaļu] Pazīstami cilvēki, kuri piedalījušies Bokseru sacelšanās notikumos
Britu admirālis Deivid Bītijs, Ķīnas imperatore Cisi, britu admirālis un Jitlandes kaujas varonis Džons Dželliko, vācu karavīrs Erihs fon Falkenhains, franču ģenerālis Luijs Franšē d'Esperē, ķīniešu ģenerālis Li Honžans, vācu karavīrs Pauls Emīls fon Letovs - Forbeks, vācu karavīrs Vilhelms fon Lēbs, franču jūrnieks un rakstnieks Pjērs Lotī, krievu ģenerālis Pāvels fon Rennenkampfs, austriešu jūrnieks un filmas Mūzikas skaņas prototips Georgs fon Traps, vācu ģenerālis Lotārs fon Trota, krievu ģenerālis Aleksandrs Samsonovs, ķīniešu politiķis Juaņs Šikajs,