Daudzstāvu dzīvojamie rajoni Rīgā
Vikipēdijas raksts


Daudzstāvu dzīvojamie rajoni, jeb tā sauktie guļamrajoni Rīgā, un citās lielākajās Latvijas pilsētās tika intensīvi būvētas Padomju Latvijas gados - laika posmā no 50. gadu sākumam līdz pat 90. gadiem.
Satura rādītājs |
[izmainīt šo sadaļu] Vēsture
Daudzstāvu dzīvojamo rajonu saknes ir meklējamas gadsimta sākumā. 20. gados funkcionālisma iedibinātais princips par dzīvojamo un citu funkcionālo zonu savstarpēju nodalīšanu kļuva par pamatu 20. gadsimta otrās puses dzīvojamo rajonu izveidei daudzviet pasaulē, arī Rīgā. Tas nozīmēja, ka tika veidotas lielas apbūves teritorijas, kuru vienīgā funkcija bija dzīvošana. Telpu izsauļojamība atšķirībā no agrāk raksturīgās plastiskās fasāžu detalizācijas kļuva par galveno noteicēju arhitektoniskā tēla veidošanā. Tā rezultātā radās plaši stiklotais daudzstāvu kastveida apjoms.
50. gadu dominējošais masveida būvniecības tips bija piecstāvu silikātu ķieģeļu ēkas ar lēzeniem četrslīpju vai divslīpju jumtiem, bez balkoniem vai kādas citas fasāžu plastikas un ar ļoti kompaktu, pat saspiesti veidotu dzīvokļu plānojumu. Lielpaneļu dzīvojamo ēku būvniecība Rīgā sākās 60. gadu sākumā. Statistikas dati rāda, ka pilsēta kopš 60. gadiem piedzīvoja vēl nebijušu dzīvokļu būvniecības bumu, kas tomēr visu laiku atradās sacensības stāvoklī ar aizvien pieaugošo pilsētas iedzīvotāju skaitu. Lielpaneļu ēku dzīvojamie rajoni ir izveidoti lokā ap pilsētas vēsturisko centru abās Daugavas pusēs, lielākoties agrāk neapbūvētās teritorijās vai agrākajos mazstāvu apbūves rajonos. Tuvu pilsētas centram ir sastopamas ķieģeļu un jaukta tipa daudzstāvu ēkas, pašā centrā – pārsvarā arhitektoniski kvalitatīvas individuālu projektu ēkas.
Kā pirmā teritorija ar paneļēku apbūvi tika izveidots Āgenskalna priežu dzīvojamais rajons (1958-1962): viena daļa no rajona tika apbūvēta ar silikātu ķieģeļu ēkām, bet otra – ar tādas pašas formas un plānojuma struktūras lielpaneļu ēkām. Rajons bija paredzēts 25 tūkstošiem iedzīvotāju. Pēc tam sekoja Jugla 35 000 iedzīvotāju un Ķengarags, un jau 60 000 iedzīvotāju. 1965.-1975. gads ir intensīvākās apbūves periods, kad top Ķengarags, Imanta (60 000 iedz. katrā), Purvciems (65 000 iedz.), kā arī Bolderāja (15 000 iedz.). Seko Iļģuciems (37 000 iedz.) un Vecmilgrāvis (39 000 iedz., gan mazliet vēlāk, 1968-1980). 1977.-1985. gadā tiek uzbūvēts Mežciema dzīvojamais rajons 20 000 iedzīvotāju, bet 80. gadi nāk ar pēdējo lielo lielpaneļu ēku būvniecības vilni: 1985. gadā top Pļavnieki 60 000 iedzīvotāju un Zolitūde 25 000 iedzīvotāju. 90. gadu sākumā tika veidots Ziepniekkalns 22 000 iedzīvotāju. Tie ir būvniecības mērogi, kurus gan šodien pie mums, gan citur pasaulē ir grūti iedomāties.
[izmainīt šo sadaļu] Plānojums un funkcionālā organizācija
Rajonu centrālajā daļā izvietoti tirdzniecības, sadzīves pakalpojumu un sabiedriska rakstura objekti. Katrā mikrorajonā ir izvietota vidējā mācību iestāde, kā arī bērnudārzi, kas visumā atbilst gadsimta pirmās puses funkcionālisma teorijām. Tajos praktiski nav sabiedrisku objektu un brīvā laika pavadīšanas vai izklaides objektu. Plašākā skatījumā šie dzīvojamie rajoni uzskatāmi par pilsētas guļamrajoniem.
Dzīvojamo rajonu saikni ar pilsētas centru un citām pilsētas daļām nodrošina pilsētas sabiedriskais transports: tramvajs, trolejbuss, autobuss un mikroautobuss. Sabiedriskā transporta satiksme pārsvarā ir efektīva, tomēr laikietilpīga: atsevišķas pilsētas daļas atrodas pat vairāk nekā stundas brauciena attālumā no centra un nemitīgi pieaugošais vieglo automobiļu skaits Rīgas ielās rada pamatīgus sastrēgumus, kas traucē sabiedriskā transporta kustību.
Viens no funkcionālisma pilsētbūvniecības pamatprincipiem bija pēc iespējas plašāka zaļās zonas izveide dzīvojamā rajonā ap augstām un atstatus izvietotām dzīvojamām ēkām. Rīgā šis princips daudzējādā ziņā ir sasniedzis savu pretstatu: dzīvojamās ēkās pārsvarā iekļauj plaši un kaili zālāji starp asfaltētiem taisnleņķa celiņiem un piebraucamiem ceļiem. Šodien uz zaļās zonas rēķina mikrorajonos spontāni veidojas automašīnu stāvvietas – gan bezmaksas, gan maksas. Mašīnas ir izvietotas gar visu piebraucamo ceļu malām. Ļoti kritiskā tehniskā stāvoklī atrodas vairums ielu un piebraucamo ceļu, apgrūtinot jau esošās infrastruktūras funkcionēšanu un papildus pazeminot dzīves kvalitāti daudzstāvu dzīvojamos rajonos.
60. gadu sakuma bija populārs dzīvojamo rajonu brīvā plānojuma princips. Tas nozīmēja, ka ēkas tika izvietotas neatkarīgi no ielu tikla un saskaņā ar meridionālo orientāciju, lai nodrošinātu maksimālu telpu izsauļošanu. Saskaņā ar šiem principiem veidota Āgenskalna priežu, ka arī Lielās Juglas dzīvojamā rajona daudzstāvu apbūve. Vēlākos dzīvojamos rajonos par vienu no noteicošajiem principiem kļuva organizācija ap daļēji noslēgtiem iekšējiem pagalmiem, novietojot ēkas savstarpēji gan taisnā, gan platā lenķī, piemēram, [[Ķengarags|Ķengaraga un Imantas dzīvojamā rajonā. Ēkas novietotas dažādos rakursos, kas mazliet mazina vides tēla monotonitāti (atšķirība no tādiem gadījumiem, kad ēkas novietotas paralēli viena otrai un tikai saskaņā ar meridionālo orientāciju, kā bieži ir Zviedrijā, Igaunijā un agrīnajos Rīgas masveida apbūves rajonos). Purvciema dzīvojamā rajona plānojumā izmantots ēku izvietojums, veidojot pilna vai nepilna sešstūra struktūras. Daudz plastiskākas un daudzveidīgākas plānojuma struktūras parādās Mežciemā un Pļavnieku rajonā.
[izmainīt šo sadaļu] Apbūves raksturojums
Pēc savas stilistikas lielpaneļu ēkas Rīgā ir funkcionālisma ideju attīstības produkts, to formas ir skaidras un vienkāršas. Ēkas ir veidotas kastveida formās, tās atšķiras pēc augstuma, garuma (saskaņā ar sekciju skaitu), toņa - baltas vai gaiši pelēkas, to plastiku bagātina uz āru izvirzīti balkoni vai uz iekšu ievirzītas lodžijas. Parasti viena rajona apbūvei izmantoti 2-3 tipveida projekti, kuri savstarpēji atšķiras ar stāvu skaitu un elementu detalizāciju, kā arī dzīvokļu plānojuma niansēm. Dominējošais ēku augstums 60.-70. gadu rajonos ir 5 stāvi, tas ir maksimālais stāvu skaits ēkā, lai saskaņā ar toreizējajiem būvnoteikumiem tajā nebūtu nepieciešama lifta izveide. Augstākas ēkas, 9 vai 12 stāvi, vietumis parādās kā pilsētbūvnieciski akcenti. 80. gadu sakumā dzīvojamos rajonos deviņstāvu ēkas kļūst par apbūves dominanti (tobrīd atzītas par visekonomiskākajām to ēku grupā, kur nepieciešama lifta izveide), 80. gadu nogalē 10 un 12 stāvu ēkas.
Ka pirmā Rīgā parādījās 464. sērija (plaši izmantota Ķengaraga un Imantas dzīvojamo rajonu apbūvē). Ēkām ir 5 stāvi, tas veidotas no pelēkiem betona paneļiem, kuros izveidotas logu ailes. Fasādes plaknes detalizāciju papildina vizuāli trausli balkoni dienvidu pusē, bet vēlākos risinājumos - lodžijas. 464. sērijas apbūves rajonu raksturīga iezīme ir kupli, tomēr visai nekopti zaļumi - krūmi, koki, uz fasādēm vīnstīgas, kas izveidojušies apbūves 30 gadu pastāvēšanas laikā.
Ka nākamā Rīgas apbūvē ienāca 467. sērija - 9 stāvu gaiši pelēkas lielpaneļu ēkas, kuras plaši sastopamas Ķengaragā, Purvciemā un citur. Fasāžu kompozīciju nosaka vertikālas lodžiju joslas, kuras šodien aktīvi tiek aizstiklotas. Blāvas krāsas parādes kāpņu telpu ārsienu krāsojumā, gaišāki toņi - lodžiju margās. Nelielas variācijas parādās kāpņu telpu logu izveidē, kur parādās kāpnēm sekojošs pakāpjveida ritms. Uz jumtiem izbūvētas veļas žāvēšanas nojumes, kas agrāk bagātināja siluetu, taču šodien paredzētajai funkcijai netiek izmantotas un ar savu aklo karkasu rada pamestības sajūtu.
Imantas, kā arī Purvciema dzīvojamo rajonu telpisko raksturu un tēlu pārsvarā nosaka 602. sērijas dzīvojamo ēku apbūve. Tas ir 9 stāvu baltas kastes, kuru gaišo krāsu nosaka ar sīku baltu flīzējumu apdarinātie paneļi. Balkoni parasti atrodas ārpus fasādes plaknes. Pagalmos dominē lieli zālāju klajumi bez noteiktas funkcijas, nekārtīgs un nekopts apzaļumojums, ko veido krūmi un nīkulīgi kociņi.
Uz vietas Latvijā izstrādāts projekts ir 119. sērija, kura plaši sastopama Purvciemā, Ziepniekkalnā, Zolitūdē, Pļavniekos. Apbūvei ir 9 stāvi (dažkārt 6), ārējo paneļu apdarei vietām izmantotas glazētas flīzes. Ēkas ir neregulāri savērstas cita pret citu un saistītas savā starpā, veidojot ēku grupas, kuras grūti orientēties. Apjomos ir saglabāta paralēlskaldņa forma, bet fasāžu ritmu veido vertikālas lodžiju joslas.
Pamazām Rīgu sasniedz jaunu formu vēsmas un postmodernisma idejās balstīti detalizācijas meklējumi. 602. (uzlabota) sērija, kura visplašāk sastopama Pļavniekos, ka arī Dreiliņos, zināmā mēra ir šīs ievirzes rezultāts. Ēkām ir 9 stāvi, saglabāta kastveida forma ar lodžiju ierāvumiem, taču jaunas ir krāsu kombinācijas un kompozīcijas fasādēs. Krāsojumā izmantota vienota krasu gamma katras ēku grupas ietvaros, dažādība parādās krāsu laukumu dalījumos, saglabāta ģeometriska kompozīcija. Augstākās ēkas - 16 stāvi (vēlāk arī 12) - ir 104. sērijas mājas. Rīgas apstākļos tās var dēvēt par punktveida ēkām. Ēku salīdzinoši mazā izplatība pilsētā ļauj uztvert tās kā diezgan veiksmīgus vidi dažādojošus elementus. Krāsojuma kombināciju pārsvarā veido pelēkais betons un brūnie balkoni, taču vietām sastopamas ari citas kombinācijas. Arī šo ēku plašās lodžijas šodien pārsvarā ir aizstiklotas.
Rīgas paneļēku dzīvokļiem ir raksturīga šaurība un neapmierinošas funkcionālās saiknes starp telpām, kā arī ne pārāk plašs telpu klāsts. Šauri priekšnami un minimālu gabarītu sanitārie mezgli, virtuves, kurās nav iespējams apsēsties un paēst, šauras un garas istabas, kuras nevar variet mēbeļu izvietojumu, - ir galvenie dzīvokļu plānojuma trūkumi. Atsevišķu sēriju ēkām balkoni ir tikai dažiem dzīvokļiem, pie kam tie, protams, ir mazāk privātās telpas nekā lodžijās, kurās ir no trim pusēm noslēgta telpa. Negatīva iezīme ir arī telpu zemie griesti. Ērtāk veidoti ir vēlākie, tepat Rīgā izstrādātie vai no Lietuvas un ārzemēm aizgūtie projekti (pārsvarā nelielpaneļu apbūve), taču arī tajos bieži sastopama nevēlama saspiestība kopā ar nevajadzīgu telpisku izšķērdību. Caurmērā Rīgā 71% dzīvokļu ir nelieli: 1-2 istabas (tas attiecas uz visu dzīvojamo fondu. Izņemot fizisko personu privāto dzīvojamo fondu).
Nomācoša ir ēku augstuma vienveidība, lielie tukšie laukumi starp tām un vispārējā vides nesakoptība gan no tehniskā viedokļa, gan klimatiskajiem apstākļiem neatbilstoši un sliktā stāvoklī ir ēku plakanie jumti: to tecēšana pakļauj nopietnam riskam visu ēku. Neapmierinošs ir fasāžu starppaneļu šuvju aizpildījums, kurš ir nepilnīgs un irst atmosfēras ietekmes rezultātā, līdz ar to pakļaujot atmosfēras iedarbībai konstrukciju savienojumus, kas samazina stingrību un konstrukcijas drošību, sevišķi paneļu metāla elementu savienojuma vietās. Neapmierinoša ir arī ēku ārsienu siltumnoturība. Lielpaneļu ēkām ir raksturīgi izteikti siltuma zudumi caur paneļu salaiduma šuvēm un pašiem paneļiem, tomēr vislielākie siltuma zudumi notiek caur ēku logiem (kuros ir tikai divi stikli). Arī ēku inžiniertehniskie tīkli ir nolietoti.
[izmainīt šo sadaļu] Sērijveida dzīvojamo ēku iedalījums Rīgā
Dzīvokļu plānojums tā sauktajos lielpaneļu dzīvojamajos ēku projektos ir attīstījies pakāpeniski. Pirmajās sērijveida ēku projekta sērijās, kas bija 2-5 stāvu augstumā parasti (bet ne vienmēr) bija tikai 1, 2 un 3 istabu dzīvokļi ar minimālas platības priekšnamu un virtuvi, savienotu sanitāro mezglu, istabas paplašinājumu gaiteņu vietā, tajos vidēji lielas bija visas istabas. Caurstaigājamā istabā bija jāizvieto arī guļasvieta, vasaras telpas bija nelieli balkoni. Nākamajā jeb uzlabotajā sērijveida dzīvojamo ēku tipa projektu paaudzē nedaudz tika paplašināts ieejas mezgls, vannas istaba atdalīta no tualetes (izņemot vienistabas dzīvokļus), parādījās gaiteņi, iebūvēti skapji, lodžijas, saglabājās caurstaigājamas istabas, tomēr pieņemtā lielpaneļu konstruktīvā shēma nosacīja samērā šauras telpas. 70. gados sāka ieviest trešo dzīvojamo māju tipa paaudzi, kurā tika projektēti arī 4 istabu dzīvokļi, ir lielāka palīgtelpu platība, otrs sanitārais mezgls, virtuve kļūst plašāka, pati dzīvojamā ēka galvenokārt ir deviņstāvīga, ar atkritumu vadu un liftu. Atkal palielinās dzīvojamo telpu kopējā platība. Tas dod iespēju istabas veidot necaurstaigājamas. Vēl vairāk paplašinās priekšnama un virtuves platība.
Sērijveida dzīvojamo ēku daudzveidība un variācijas Rīgā ir lielas, tomēr ēku grupēšana pa rajoniem, būvējot identiskas celtnes grupās, padara kopskatu neinteresantu un vienmuļu. Tiesa vēlēko tipveida rajonu arhitektoniskais risinājums ir ievērojami audzis salīdzinot ar 50. gadu sākumā un vidū būvētajiem rajoniem, tomēr izpildījums un kopējā rajona vizuālā uztvere liek vēlēties vairāk.
[izmainīt šo sadaļu] 103. sērija
Šīs sērijas ēkas sāka būvēt 70. gadu sākumā, bet pēdējie projekti tika realizēti vēl 90. gados. Mājas būvētas no ķieģeļiem un paneļiem - nesošās sienas ir ķieģeļu, kas nodrošina labāku siltumizolāciju, savukārt pārējās sienas ir paneļu, kas pieļauj mājokļa pārprojektēšanu, lai gan 103. sērijas dzīvokļu plānojums, pēc speciālistu domām, ir diezgan ērts un praktisks. Šīs sērijas ēkas pārsvarā ir piecstāvu, bet ir atsevišķi izņēmumi pilsētas centrā, kur ir arī septiņu un astoņu stāvu mājas. Galvenokārt minētās sērijas mājas atrodas: Teikā, Dārzciemā, Bolderājā, Purvciemā un Daugavgrīvā, bet ir arī citos Rīgas mikrorajonos. Kā plusus šīs sērijas ēkām var minēt to, ka ir mazāk problēmu ar siltumizolāciju ir iespējams dzīvokli pārprojektēt, salīdzinoši laba celtniecības kvalitāte, pietiekami ērts un praktisks plānojums, kā arī salīdzinoši lielas istabas. Tomēr kā mīnusu varētu minēt to, ka šīs sērijas māju ir salīdzinoši maz un ne visām mājām ir lodžijas.
[izmainīt šo sadaļu] 104. sērija
Šīs sērijas ēkas sāka būvēt 70. gadu sākumā un atšķirībā no citu sēriju mājam tās neveido vienādus mikrorajonus, bet gan izvietotas starp citu sēriju ēkām. Mājas ārējās sienas būvētas no lentveida gāzbetona paneļiem, bet iekšējas nesošās sienas veidotas no dzelzsbetona paneļiem. 104. sērijas dzīvokļiem ir funkcionāls, ērts plānojums - guļamistabām blakus atrodas sanitārie mezgli, savukārt, viesistabai blakus virtuve. Šīm ēkām raksturīgas ir lielas lodžijas, kas parasti ir visas telpas garumā un, ko aizstiklojot, var izveidot par jauku vasaras verandu. Šīs sērijas ēkas tika celtas sākot no pieciem stāviem un vairāk. Ir sastopamas gandrīz visos Rīgas mikrorajonos. Plusi: funkcionāli labs plānojums, lielas lodžijas, ko iespējams pārveidot par verandām, bet pie mīnusiem jāpieskaita tas, ka ļoti ticamas problēmas ar paneļu šuvju hermetizāciju.
[izmainīt šo sadaļu] 119. sērija
Šīs sērijas ēkas sāka būvēt 80. gadu sākumā un atrodamas visos Rīgas jaunajos mikrorajonos. Viena no pieprasītākajām dzīvokļu sērijām, cenu līmeņa ziņā līdzvērtīga 103. un 104. sērijas dzīvokļiem, kas nekustamo īpašumu tirgū ir vispieprasītākie. Savu popularitāti 119.sērija ir iemantojusi ar veiksmīgo plānojumu un plašajām telpām, kā arī iespēju veikt vērienīgu dzīvokļa pārbūvi, nebaidoties nojaukt starpsienas. Lielākie plusi ir ērts plānojums, plašas telpas, plašas iespējas pārbūvei, bet mīnusi: problēmas ar siltuma un skaņas izolāciju
[izmainīt šo sadaļu] 467. sērija
Šīs sērijas ēkas Rīgā būvēja 70. – 80. gados un tās ir radniecīgas 602.sērijas ēkām. Abas konstrukcijas un plānojuma ziņā būtiski neatšķiras - ja neņem vērā, ka 467.sērija ir nedaudz jaunāka un tās ēku fasāde ir mazliet savādāka. Atšķirībā no citām paneļu mājām, 467.sērijas 9 stāvu lielpaneļu ēku ārsienas var būt dekorētas ar krāsainām flīzēm vai apmestas ar akmens šķembām. Salīdzinot ar 602.sēriju, šīm ēkām ir lodžijas. Galvenokārt minētās sērijas ēkas atrodas: Krasta masīvā, Purvciemā, Pļavniekos, Imantā, Ķengaragā kā arī Iļģuciemā. Pie šīs sērijas ēku plusiem varētu minēt labāku siltuma noturību un skaņas izolāciju, ērtākas un plašākas kāpņutelpas un ērtu dzīvokļa plānojumu (īpaši 2 istabu dzīvokļiem). Mīnusi - minimālas pārbūves iespējas.
[izmainīt šo sadaļu] 602. sērija
602. sērijas mājas ir deviņstāvu lielpaneļu ēkas (ir sastopamas arī 6 stāvu), kuru nesošās konstrukcijas veido keramzītbetona sienu paneļi un dzelzsbetona pārseguma plātnes. Sanmezgls atsevišķs, ir lodžija, samērā liela virtuve. Būvētas no 70. gadu vidus līdz 80. gadu sākumam, kad to būvniecību nomainīja 119.sērijas ēkas. Visbiežāk sastopama tipveida māja Rīgā. Šis projekts ir būvēts vairākos variantos, arī ar divstāvīgiem dzīvokļiem Mežciemā. Galvenokārt atrodas: Purvciemā, Mežciemā, Imantā, Pļavniekos, Ziepniekkalnā, Vecmīlgrāvī un Iļģuciemā. Plusi: ērts dzīvokļu plānojums (īpaši 2 istabu dzīvokļiem), ērtākas un plašākas kāpņutelpas. Mīnusi: problēmas ar ēkas sienu caursalšanu (īpaši gala sienām), iespējamas problēmas ar ārsienu hidroizolāciju - paneļos rodas mikroplaisas, minimālas pārbūves iespējas.
[izmainīt šo sadaļu] Čehu projekts
Čehu projekts ir tā sauktā Specprojekta paveids. Netipiski dzīvokļi, atrodas 5, 7 un 9 stāvu mājās. Ir lodžijas. Virtuve ir diezgan plaša 8-12m. Parasti istabas ir izolētas. Tiek uzskatīta par diezgan prestižu un dārgu sēriju. Atrodas galvenokārt Purvciemā, Pļavniekos, Imantā, Ziepniekkalnā, Ķengaragā, Iļģuciemā.
[izmainīt šo sadaļu] Lietuviešu projekts
Šīs sērijas ēkas būvēja no 60. gadu sākuma un atšķirībā no citām, mazāk izplatītām, sēriju ēkām tās ir sastopamas gandrīz katrā Rīgas rajonā. Lietuviešu projektam raksturīgas piecstāvu lielpaneļu ēkas ar ģipšbetona starpsienām. Izšķir vecās un jaunās lietuviešu projekta ēkas. Atšķirība ir tā, ka vecajām lietuviešu projekta mājām ir balkoni, savukārt, jaunajām - lodžijas. Plānojuma ziņā šo māju dzīvokļi ir kompakti, kas kādam varētu likties par šauru, bet salīdzinoši zemākas ir dzīvokļu vidējās ekspluatācijas izmaksas. Galvenokārt minētās sērijas ēkas atrodas: Purvciemā, Āgenskalnā, Imantā, Dzirciemā, Bolderājā, Ziepniekkalnā, Vecmīlgrāvī, Sarkandaugavā, Ķengaragā, kā arī Juglā un Botāniskā dārza rajonā.Pie plusiem pieskaitāma zemākas dzīvokļu vidējās ekspluatācijas izmaksas, zemākas dzīvokļu cenas, salīdzinot ar citām līdzīgām sērijām, kompakts dzīvokļu plānojums un 3 istabu dzīvokļiem izolētas visas istabas. Mīnusi: problēmas ar skaņas izolāciju, siltumizolācijas un hidroizolācijas problēmas.
[izmainīt šo sadaļu] Mazģimeņu projekts
Bloku 5 un 9 stāvu mājas vai 12 stāvu ķieģeļu mājas. Visos dzīvokļos sanitārie mezgli ir apvienoti. Lodžijas. Izvietoti galvenokārt Pļavniekos, Purvciemā, Ziepniekkalnā, Imantā, Ķengaragā un Juglā. Plusi: • zemākas dzīvokļu vidējās ekspluatācijas izmaksas; • zemākas dzīvokļu cenas, salīdzinot ar citām līdzīgām sērijām; • kompakts dzīvokļu plānojums; • lielas lodžijas visa dzīvokļa garumā, kuras iestiklojot, iespējams pārveidot par verandām. Mīnusi: • problēmas ar skaņas izolāciju; • siltumizolācijas un hidroizolācijas problēmas; • ir tikai vienistabas dzīvokļi; • san mezgls kopīgs; • gari koplietojamie koridori.
[izmainīt šo sadaļu] Hruščova laika ēka
Pirmās šīs sērijas mājas tika būvētas Ņikitas Hruščova valdīšanas laikā, no kurienes arī ieguvušas savu nosaukumu. Stāvu augstums svārstās no 2 līdz 5 stāviem, kaut arī Grīvas dzīvojamā masīvā un Juglā var sastapt arī sešus stāvus augstas mājas ar mākslinieku darbnīcām. Sienu materiāls – silikātķieģelis senāk būvētām mājām, vēlāk paneļu bloki. Mājas ir ar balkoniem, kā arī bez tiem. Dzīvokļi mazi, istabas caurstaigājamas, izolētas istabas ir reti sastopamas, sanitārais mezgls kopīgs. Pamatā šīs mājas sastopamas: Juglā, Teikā, Purvciemā, Āgenskalnā, Iļģuciemā, Ķengaragā, Ziepniekkalnā, Grīvas dzīvojamā masīvs, Botāniskā dārza rajons.
[izmainīt šo sadaļu] Franču projekts
Franču projektas ir 16 līdz 18 stāvus augstas mājas no monolītā dzelzsbetona. Ieveidnis tika pasūtīts Francijā un mājas tika būvētas pa stāviem, lejot ieveidņos betonu. Šī projekta ēkas ir uzceltas Pļavniekos (Lubānas, A. Saharova, Ilūkstes ielās) un Purvciemā (Madonas ielā).
[izmainīt šo sadaļu] Staļina laika ēka
Mājas ir ar augstiem griestiem, plašām un izolētām istabām. Tās ir celtas pēc 1945. gada līdz apmēram 50. gadu beigām, 60. gadu sākumam. Tirgū ir ļoti pieprasītas.