Milda Paleviča

Vikipēdijas raksts

Milda Paleviča (Paleviča-Bite) (mēdz būt arī Palēviča, Paļevič, utt) (Dzimusi 1889.gada 5./4.februārī Rozas skolā (Saldus rajons), mirusi 1972.gada 10.augustā.) - Latviešu filozofe. 1907. gadā apcietināta par revolucionāru darbību. No 1908. līdz 1917. gadam emigrācijā. Pēc otrā pasaules kara politisku motīvu dēļ liegta iespēja strādāt filozofijas jomā. Pētījusi estētikas un ar to saistītos filozofijas jautājumus, jo sevišķi iedziļinoties estētikas priekšmeta un estētikas kategoriju pētniecībā, tīrās mākslas un diletantisma analīzē. Rakstījusi darbus par mūzikas estētikas tēmām.

Satura rādītājs

[izmainīt šo sadaļu] Dzīves gaita un izglītība

Milda Paleviča bija viena no retajām sievietēm tā laika Latvijā, kas bija ieguvusi patiesi labu izglītību un zinātnisko grādu. Viņa bija filozofijas doktore, studējusi Francijā, kur arī ieguvusi filozofijas doktores grādu, filozofa Anrī Bergsona (1859. – 1941.g.) skolniece. Liela nozīme viņas politisko un nacionālo uzskatu veidošanā bija 1905. gada revolūcijai, kas ietekmēja arī viņas mūžu.

Milda Paleviča dzimusi 1889.g. Lielezerē, viņas ģimene bija labi situēta un nežēloja līdzekļus meitas izglītībai. Viņas tēvs Indriķis Palevičs bija pazīstams pedagogs, vadījis Lielezeres ministrijas skolu, Irlavas un Ropažu nepilngadīgo noziedznieku kolonijas, kā arī nodarbojies ar mūzikas pedagoģijas metodikas izstrādāšanu. Viens no viņa īpašajiem sasniegumiem šajā jomā - instruments bērnu dzirdes attīstīšanai “Skanošās notis”. M.Paleviča pamatizglītību ieguva Štēgmanes privātģimnāzijā, tad turpināja izglītību Dolgihu komercskolā un A.Ķeniņas ģimnāzijā, līdz 1907.g. viņu par piedalīšanos 1905.gada revolūcijā apcietināja. Pateicoties tēva ietekmei 1908.g. viņa emigrēja uz Vīni, bet pēc tam uz Ženēvu. Ženēvā viņa 1909.g. atkal satika un apprecējās ar savu kādreizējo ģimnāzijas skolotāju rakstnieku Falliju (1877.–1915.g.) īstajā vārdā Konrādu Bullānu. Turpmākos gadus viņa izmantoja, lai iegūtu labu, Eiropas un pasaules līmeņa izglītību. 1909.–10.g.– filozofijas studijas Strasbūrā, 1910.–11.g.–mākslas studijas Venēcijā un Florencē, 1911.–14.g.–mākslas studijas Parīzes universitātē, 1915.g.– filozofijas studijas Parīzes universitātē. 1915.g. nogalē viņa kopā ar vīru atgriezās Rīgā, taču drīz vien dodas uz Maskavu, kur tā paša gada decembrī vīrs mirst. M.Paleviča pārcēlās uz Pēterburgu no kurienes 1917.g. devās uz Tālajiem Austrumiem un līdz 1920.g. strādāja gan Mandžūrijas ģimnāzijā gan arī Vladivostokas universitātē.

1920.g. viņa atgriezās Latvijā un lasīja estētikas un mākslas zinātnes lekcijas konservatorijā. 1921.g. viņa salaulājās ar kapteini J.Biti, bet jau 1923.g. uzsāka studijas Parīzes universitātē un 1925.g. absolvēja Sorbonnu, iegūstot filozofijas doktores grādu. 1926.g. viņa atgriezās Latvijā un viņas turpmākā darbība ir saistīta ar Latviju. M.Bite - Paleviča lasa lekcijas Latvijas Universitātē, Latvijas konservatorijā, kā Latvijas pārstāve piedalās estētikas un mākslas zinātnes kongresos Hamburgā (1930.g.) un Parīzē (1937.g.). Milda Paleviča ir "Latvijas Sievietes darba tiesību aizsardzības biedrības" priekšsēdētāja. Liekas, M.Bites – Palevičas būtība atbilda viņas skolotāja filozofa A.Bergsona atziņai, ka visa cilvēka dzīve savā būtībā ir jaunrades aktu sērija, un savā dzīvē viņa turpināja īstenot šo atziņu. II Pasaules kara beigās M.Bite – Paleviča palika Latvijā. Jaunībā izbaudījusi, ko nozīmē emigrācija, viņa vairs nevēlas atstāt Latviju. Dažus pirmos pēckara gadus viņa vēl lasīja arī lekcijas filozofijā, bet 1952.g. M.Bitei - Palevičai aizliedza darboties filozofijā.

[izmainīt šo sadaļu] Filosofija

Milda Paleviča ir ievērojama intuitīvisma pārstāve Latvijā. Citādi akcentēts vispārinošu atziņu klāsts, kas saglabāja savu nozīmi visā starpkaru posmā, saistās ar intuīcijas izcēlumu mākslas radīšanā un uztverē, kas lielā mērā norāda uz zināmu, inerces radītu, uzkavēšanos 20. gadsimta sākuma aktualitātēs. Estētiķes Mildas Palēvičas publikācijās par mākslu ir analizētas filozofu I. Kanta, B. Spinozas, A. Šopenhauera, psiholoģiskās estētikas pārstāvju T. Lipsa, J. Folkelta. estētiku un mākslas teorētiķu K. Fīdlera, R. Hāmana, M. Desuāra, B. Kristiansena u.c. autoru idejas, kas norāda uz plašu mākslas literatūras klāsta pārzināšanu. Tomēr visnozīmīgākais viņas uzskatu avots bija franču filozofa Anrī Bergsona koncepcija. Lielā mērā M. Palēviču varētu pat uzskatīt par ievērojamāko A. Bergsona ideju popularizētāju Latvijā -jau 20. gadu sākumā viņa akcentēja, ka mākslas valstība ir fantāzijas tēli, jūtas un pārdzīvojumi, atklājot lietu būtības citādi nekā zinātne un filozofija un, pateicoties intuīcijai, mēs gūstam "viengabalainu, sintētisku lietu aptvertni". Līdzīgi izteikumi par intuīcijas vadošo lomu pieder rakstniekam Eduardam Tūteram, dzejniekam Kārlim Jēkabsonam u.c. autoriem.

[izmainīt šo sadaļu] Darbi un tajos izteiktās domas

  • 1923 Anrī Bergsona revolucionārā nozīme filosofijā (Paļeviču Milda). [Rīga] 26 lpp.
  • 1936 "Aistētikas problēmas"
  • 1942 "Fallijs. Dzejdarbu izlase : [krājums] / Fallijs (Konrads Bulāns)" ; sakārt. Milda Paleviča; priekšv. Fallija personība un domu pasaule, 5.-110.lpp., aut. Milda Paleviča. - Rīga : Latvju Grāmata

Periodika

  • 1937 "Vai sieviete piepilda savu cilvēcisko uzdotību tikai ģimenē?" Students - 1937. - Nr. 6(258) 191.lpp.
  • 1937 "Filozofijas un mākslas zinātnes kongresi šā gada augustā Parīzē" Students - 1937. - Nr. 2(254) 83.-84.lpp.
  • 1937 "Filozofijas un mākslas zinātnes kongresi Parīzē" Vārds. - 1937. - Nr. 10. - 249.-250.lpp.
  • 1937 "Filozofijas un estētikas kongresi Parīzē" Daugava - 1937. - Nr. 11 1046.-1052.lpp.
  • 1937 ""Daugavas" desmit gadi" Students - 1937. - Nr. 6(258) 181.lpp.
  • 1937 "Angelika Gailīte "Francijā"" Daugava - 1937. - Nr. 7 656.-657.lpp.
  • 1938 "Albērs Tibodē kā filozofs" Daugava - 1938. - Nr. 9 861.-869.lpp.
  • 1938 "Latvijas akadēmiski izglītoto sieviešu apvienības tapšana un pirmais darba posms" Latvijas Akadēmiski Izglītoto Sieviešu Apvienības Ziņojumi - 1938. - maijs [1.]-3.lpp.
  • 1938 "Valsts garīgie pamati" Universitas. - Nr. 17 477.-478.lpp.
  • 1991 "Gara krīze" Karogs - 1991. - Nr.5/6 243.-250.lpp.
  • 1993 "Anrī Bergsona ētika un aistētika" Kultūras Avīze - 1993. - Nr.8/9 11.-13.lpp.
  • 1995 "Mans darbs -- izmisīga cīņa" Karogs - 1995. - n 3. -- 212.-230.lpp. Karogs - 1995. - n 2. -- 209.-226.lpp.

[izmainīt šo sadaļu] Par Mildu Paleviču

  • [Par filozofi Mildu Palēviču (1889-1972)] 1991 Karogs - 1991. - Nr.5/6 237.-243.; 251.-267.lpp.
  • Pelše, Stella "Mildas Palēvičas estētika un feministika" 1999 Feministica Lettica - 1999. - Nr. 1 54.-65.lpp.

[izmainīt šo sadaļu] Izteicieni Mildas Palevičas darbos

"Prāts ir tikai viens no dzīves evolūcijas produktiem. Viņš nav nedz pasaulei, ne apziņai koekstensīvs, nav pasauli un apziņu izsmeļošs, neiet ar dzīvi vienos soļos. Prāts ir tiki praktiskai dzīvei piemērota domāšanas forma"

"Cilvēkam ir īpatnējs meklēšanas gars, mūžīgs dvēseles nemiers, savos dvēseles dziļumos cilvēks tiecas pēc kaut ka īsta, būtiska un absolūta. Un tajā mērā, cik viņš ir spējīgs un apdāvināts – viņš no šī iekšējā nemiera nebēg, bet attīsta to un noved pie zināma garīga ieguvuma. Mums vistuvākā un intīmākā mākslas nozīme ir vadīt un stiprināt šo mūsu iekšējo meklētāja nemieru. Mākslinieciskā iespaida kā pārdzīvojumā mums bieži izdodas atrast sevi, savu metafizisko, īsto “pamata es”, atrast absolūto sevī un sevī un sevi attiecībā pret absolūto."

"Šī apziņa, kas mums ir par mūsu pašu personību, tās nepārtrauktā kontinuitātē, ilgšanā, ieved mūs realitātes iekšienē, pēc kuras parauga mēs varam iedomāties citas. Vistuvāk, visintīmāk mēs esam saitīti paši ar sevi, tāpēc arī pret sevi mums ir, tā sacīt, nepieciešama intuīcija, bet intuīcija mums ir iespējam arī pret ārpasauli, ja mēs vēlamies nostāties dzīvei tuvu, it kā ar intelektuālas taustes palīdzību uztvert tās sirdspukstus."

"Filozofi bieži griezušies pie intuīcijas. Spinoza uzskatījis intuīciju kā trešās kategorijas atziņu, ar kuru tikai mēs iegūstam Dieva un Dieva atribūtu atziņas. Kants “Tīrā prāta kritikā” ierādīja saprātam tā robežas, darīdams lielu pakalpojumu visai spekulatīvai filozofijai, galīgi noskaidroja, ka dialektika ar tiem pašiem panākumiem attaisno antinomiju kā tēzi, tā antitēzi, un atzina, ka ja metafizika ir iespējama, tad tikai ar pirmatziņu, ar intuīcijas pastiprināšanu. Bet , pats būdams pilnīgā intelekta varā, gudrais Kants šaubījās par tādas intuīcijas iespējamību."

"Intelekts iet, tā sacīt, apkārt īstenībai, salasot pēc iespējas daudzus uzskatus no ārienes par priekšmetiem, kurus tas pievelk klāt, bet nav spējīgs ieiet. Intuīcija turpretim mūs ieved dzīves iekšienē, intuīcija ir instinkts, kas tapis neieinteresēts, kas tapis brīvs no subjektīvā, instinkts, kas ieguvi savu pašatziņu un ir spējīgs domāt par priekšmetu ne sevis, bet paša priekšmeta dēļ."

"Prāts un intuīcija ir vienādi vajadzīgi atziņai. Prāts mūs virza uz tālākām izziņām, bet tikai intuīcija ir spējīga sniegt mums jaunas atziņas."

"Māksla, kura dod un prasa daudz mazāk noteiktības, prot pieslieties dzīvei, uztvert dzīvi tas kustībā, radošu un pārveidojošos. Kustība un pārveidošanās ir īstā realitāte; mūsu dzirde vislabāk ieved mūs šinī realitātē. Ja mēs atdalāmies no telpiskiem tēliem (kā, piem., mūzikā), paliek tīra kustība, tīra pārveidošanās, kas vairs nav saistīta ar lietām, kas pārveidojas.
Mūzika savas brīvības un neatkarības dēļ no telpas dod vistiešāko priekšstatu par laikā noritošās īstenības būtību."

Mazliet no publicistikas: "Prasība, lai sieviete paliktu par dzimuma būtni, kas spēj kairināt tikai vīrieša dzimuma jūtas, aizskar latvju sievietes cieņu un tā nesaskan ar mūsu tautas jau senatnē izveidotiem tikumiem un ideāliem. Tā nesaskan arī ar mūsu tagadējā laikmeta dziļāku garu, kas sevišķi Valsts prezidenta runās liek būt nomodā par tautas vērtīgajām tradīcijām"