Livonijas Konfederācija
Vikipēdijas raksts
Livonijas Konfederācija bija vairāku valstu savienība tagadējās Latvijas un igaunijas teritorijā no 1243. līdz 1561. gadam. Lielāko laika periodu tā sastāvēja no piecām valstīm - Livonijas ordeņa valsts, Rīgas arhibīskapijas, Tērbatas bīskapijas, Sāmsalas-Vīkas bīskapijas un Kurzemes bīskapijas.
Nomināli par Livonijas virsvadītājiem uzskatīja pāvestu un Vācijas ķeizaru, bet faktiski stāvokļa noteicējs bija Livonijas ordenis ar mestra sēdekli Cēsīs (Wenden).
[izmainīt šo sadaļu] Vēsture
Pirmais savienības līgums fiksēts 1243. gada 1. oktobrī, starp ordeņa mestru Andreju no Velves, un Rīgas, Tērbatas un Sāmsalas bīskapiem. Bez tam Livonijā ietilpa klosteri un pilsētvalstis, ar savu lauku teritoriju, no kurām nozīmīgākās bija Rīga, Tērbata, Tallina, Daugavgrīvas klosteris. Dāņiem pakļautajā Ziemeļigaunijā pastāvēja Tallinas un Virijas (pastāvēja līdz 1274) bīskapijas, kas formāli bija pakļautas Lundas arhibīskapam, un neveidoja teritoriālu veselumu. Arī četras Prūsijas bīskapijas - Kulmas, Pomezānijas, Vārmes un Sembas bija formāli pakļautas Rīgas arhibīskapam. Bez tam šeit Livonijas izveides periodā (1186-1255) pastāvēja virkne bīskapiju - Sēlijas, Zemgales, Leales, Krievijas, Karēlijas un Lietuvas, kas tika likvidētas un iekļāvās.
Ap 1420. gadu Johans VI Ambundi sasauca pirmo zināmo Livonijas landtāgu - Livonijas kārtu un valdnieku sapulci. Līdz šim valstiņām un kārtām bija savas atsevišķas sapulces: ordenim kapituls, pilsētām pilsētu sapulces, vasaļiem mantāgi.
Livonijas landtāgā bija četras kūrijas jeb frakcijas. Pirmā bija prelātu kūrija, kurā ietilpa Livonijas bīskapi un domkungi (parasti prāvesti un dekāni), otrā ordenis, ko pārstāvēja Livonijas ordeņa mestrs un ordeņa augstākās amatpersonas, trešo kūriju veidoja Livonijas bruņniecība jeb vasaļi, gan no bīskapijām, gan ordeņa zemēm, bet ceturtajā kūrijā ietilpa Rīgas, Tērbatas un Tallinas pilsētnieku pārstāvji (birģermeistars un 2-3 rātskungi), kas reprezentēja visas Livonijas pilsētas. Landtāgi galvenokārt pulcējās Valkā vai Valmierā, jo tās atradās Livonijas centrā, un tāpēc pārstāvjiem no dažādiem Livonijas apgabaliem bija jāmēro aptuveni vienāds ceļa garums. Reizēm landtāgi pulcējās arī Rīgā, Tērbatā, Cēsīs un Vilandē.
16. gadsimta pirmajā pusē Livonijas bīskapu valstis piedzīvoja dziļu politisku krīzi, jo reformācijas rezultātā Livonijas garīgi - laicīgo valdnieku ietekme strauji mazinājās. Bīskapu vasaļi, kas zemi praktiski bija jau ieguvuši privātīpašumā, pilnīgi ignorēja bīskapus, un lielākā daļa vasaļu pieņēma luterānismu. Tādējādi bīskapi zaudēja arī garīgo varu pār saviem pavalstniekiem.
Livonijas konfederācija beidza pastāvēt Livonijas kara sākumposmā. Saskaņā ar Viļņas līgumu, 1561. gada 28. novembrī ordeņa mestrs, arhibīskaps un kārtu pārstāvji zvērēja uzticību Polijas karalim Sigismundam II Augustam. Kara rezultātā Livonijas vietā izveidojās no Polijas atkarīgās Kurzemes un Pārdaugavas hercogistes, Ziemeļigauniju pārņem Zviedrija, bet Piltenes apgabalu (bijušo Kurzemes bīskapiju) un Sāmsalu pārņem Dānijas princis Magnuss. Pēdējais Livonijas ordeņa mestrs Gothards Ketlers kļuva par pirmo Kurzemes hercogu. Rīga uz laiku kļūst par brīvpilsētu.
[izmainīt šo sadaļu] Vēsturiskā nozīme
Livonija bija pirmā efektīvi funkcionējošā valsts Latvijas teritorijā, un tās iekšienē sākās latviešu un igauņu tautu konsolidācijas process. Livonijas izveide iezīmēja teritorijas iekļaušanos Ziemeļeiropas vācu (nevis Lietuvas vai Krievijas) ietekmes sfērā. Tālākajā attīstībā (luterisms, baltvācieši) Latvijas un Igaunijas teritorijas kļuva par reģionu, kurš būtiski atšķiras no apkārtējiem apgabaliem.
[izmainīt šo sadaļu] Skatīt arī
- Livonijas ķēniņvalsts
- Ziemeļu krusta kari