Latvijas – padomju Krievijas 1920.g. miera līgums. Abrenes jautājums.

Vikipēdijas raksts

Ir ierosinājums apvienot šo rakstu ar Abrenes apriņķis.


Pirmie priekšlikumi parakstīt miera līgumu Latvijas un Krievijas starpā Latvijas valdība saņēma jau 1919.g. 11. septembrī, tomēr līdz pat 11. janvārim nekas netika risināts. Tikai 30. janvārī pēc Krievijas puses piekāpšanās izdevās parakstīt pamiera līgumu, pēc 16. februāra sēdes Latvijas ministru kabinets nolēma uzsākt miera sarunas, kārtīgi apsverot prasības pret Krieviju, kas saistītas ar rūpniecības reevakuāciju, bēgļu atgriešanos u.c. 16. aprīlī tika uzsāktas sarunas Maskavā, kurās piedalījās no Latvijas – A. Zēbergs, K. Pauļuks, J. Vesmanis, P. Berģis un E. Kalniņš. Galvenie strīdi izcēlās par robežjautājumiem un bēgļu evakuāciju no Krievijas teritorijas, tam galvenos šķēršļus lika Krievija neļaujot Latvijas teritorijā atgriezties speciālistiem savos ārodos, piemēram, virsniekiem, ārstiem, zinātniekiem utt. Šādu propagandu veica arī Krievijā iznākušie laikraksti, kas paziņoja, ka Latvija ir kara izpostīta un ka tur valdot haoss un patvaļa. Parakstot miera līgumu ar Krieviju 1920.g. 11. augustā]], līgumā bija iekļauts sekojošs teksts: „Krievija bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un labprātīgi un uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām suverēnām tiesībām, kuras piederēja Krievijai attiecībā uz Latvijas tautu un zemi, kā uz bijušās valsts tiesiskās iekārtas, tā arī uz starptautisko līgumu pamata, kuri še aprādītā nozīmē zaudē savu spēku uz nākošiem laikiem. No agrākās piederības pie Krievijas latvijas tautai un zemei neizceļas nekādas saistības attiecībā uz Krieviju.” Miera līgums paredzēja arī repatriācijas no Krievijas 30 miljonu zelta rubļu apjomā, tomēr samaksāts bija tikai 4 miljoni, arī rūpnieciskās vērtības pilnībā netika atgrieztas Latvijas teritorijā tāpat mākslas un kultūras. Līgums noteica arī robežas starp Krieviju un Latviju. Savukārt robežlīgumu Krievijas un Latvijas starpā tika parakstīts 1923.g. 7. aprīlī. Tas noteica, ka latvijas teritorijā bez Daugavpils, Rēzeknes un Ludzas apriņķa tiek iekļautas Drisas apriņķa Piedrujas, kā arī Pustiņas (Robežnieku) pagats, kā arī Pleskavas guberņas Ostrovas pariņķa pagasti – Višgorodas (Augšpils), Tolkovas (Linavas) un Pokrovas (Kacēnu) pagats, robežu noteica pēc etniskuma principa, kā arī vadoties no ekonomiskiem apsvērumiem, tā Abrenes novads un 6 pagasti nonāca Latvijas valsts sastāvā 1920.gada 11. augustā Šī robeža vispār nav īsti etnogrāfiska, un tas izskaidrojams ar to, ka miera līguma parakstīšanas laikā krievi piekāpās visvairāk ziemeļu robežas daļā; tā bija ekonomiski izdevīga, aiz šīs robežas Padomju Savienībā, tiešā pierobežā (Aknišās, Jaunrozēs, Pridruiskā, Rosicā (Rasītē), Sebežā, Drisā) palika dzīvot daudzi latvieši, kuri faktiski no Latvijas nemaz neizbrauca. Zināmas senas latviešu teritorijas uz austrumiem no oficiāli nospraustās robežlīnijas starp Krieviju un Latviju palika Krievijas republikas sastāvā. Arī arheoloģiskais materiāls runā par labu latviešiem, ka jau gadsimtiem ilgi šais teritorijās ir atradušās latviešu apdzīvotas vietas, Latvijas teritorijā Abrene atradās līdz 1944.g. kad Krievija otreiz okupēja un savā teritorijā iekļāva Abrenes pilsētu un sešus pagastus: Kacēnu, Upmales, Linavas, Purvmalas, Augšpils, Gauru, kopumā 1075,31 km², un 1944. gada 23 augustā iekļāva to jaunizveidotajā Pleskavas apgabalā, Abrenes nosaukums tika mainīts uz Pitalovu un laika gaitā latvieši tika asimilēti ar krieviem. Laikā no 1920. – 1928.g. Latvijā atgriezās apt. 230 tūkstoši bēgļi. Bēgļu atgriešanos kavēja jau pieminētā Krievijas nevēlēšanās izdot tai noderīgus cilvēkus, tā iespējams kavējot Latvijas attīstību, tai pat laikā bēgļu dezinformācija par patieso stāvokli Latvijā, kā arī iespējas nokļūt Latvijā, uz tā pamata Latvijai bija jānoslēdz līgums ar Ukrainu par bēgļu transportu un nogādāšanu dzimtenē. --Graver 10:47, 20 aprīlī, 2007 (UTC)