Eitrofs
Vikipēdijas raksts
Ja organisko vielu pirmprodukcija (pirmām kārtām aļģes un augstākie augi) ir liela un netiek pilnīgi patērēta, par ko liecina duļķainais ūdens, tad nemineralizētās organiskās vielas ezera dobē veido dūņu nogulumus. Samazinās ezera dziļums un gadu gaitā ezers izzūd pārpurvojoties. Eitrofa ezerā mineralizācijas cikls ir nepilnīgs, nenoslēgts, jo krājas dūņas. Morfometriski eitrofos (seklos) ezeros eitrofikācija skar visu ezera platību un apvieno gan aļģu, gan augstāko augu krāšanos ūdenī. Morfometriski oligotrofo (dziļo) ezeru eitrofikācija izpaužas kā lietderīgās platības samazināšanās, eifotiskas zonas sašaurināšanās, litorāles pārlieka aizaugšana, nārsta un mazuļu attīstības vietu izzušana, intensīva aļģu ziedēšana visā ezera platībā (Cimdiņš 2001). Šādos ezeros ūdens krāsa kļūst tumšāka un dzidrība ļoti stipri samazinās. Pa lielākai daļai ūdens reakcija ir ļoti sārmaina (pH >7) un ezeru ziedēšanas laikā – pat stipri sārmaina (pH ≥9). Ir apdraudēts ezera mūža ilgums (Leinerte 1988). Ūdenī skābekļa ir maz, jo visvairāk tas tiek tērēts organisko vielu sadalīšanās procesos. Ūdens dziļākajos slāņos, kur skābekļa ir ļoti maz vai atsevišķās sezonās nav nemaz, sarežģītu ķīmisku un bioķīmisku norišu gaitā veidojas sapropelis (Leinerte 1988). Eitrofo ezeru attīstība tālākā attīstība var iet divos virzienos.