Bruņinieks
Vikipēdijas raksts
Bruņinieks bija metāla (dzelzs) bruņās tērpts karavīrs viduslaiku Eiropā. Bruņinieks kā vasalis kalpoja savam valdniekam vai feodālim, kai gan viņš arī pats parasti bija feodālis. Par bruņinieku parasti varēja kļūt cilvēks, kas dzimis dižciltīgā ģimenē. Taču arī šajā gadījumā jauneklim, lai viņš tiktu iecelts bruņinieku kārtā, vajadzēja kalpot kā pāžam vai cita bruņinieka ieroču nesējam.
[izmainīt šo sadaļu] Bruņiniecības izcelšanās
Feodālās bruņniecības pamati tika ielikti vēl franku karos Spānijā, kur dzima leģenda par Rolandu. Tajā laikā galvenais militārais spēks vēl bija kājnieki, bruņoti ar zobeniem un bruņu krekliem. Sākot ar 8. gadsimta vidu arvien lielāku nozīmi ieguva bruņu kreklā tērpts jātnieks. Tomēr, vēl apmēram gadsimtu jātnieku vienībām drīzāk bija papildus nozīme. Bet bija viens, no pirmā acu uzmetiena, ne sevišķi ievērojams izgudrojums, kas radīja apvērsumu Eiropas militārajā organizācijā. Tas bija seglu kāpslis, kuru Ķīnā sāka pielietot vēl 5. gadsimtā, bet pēc dažām ziņām Indijā vēl agrāk. Ap 9. gadsimta vidu kāpsli sāka plaši pielietot kavalērijas vienībās, ievērojami palielinot to triecienspēju. Zirga mugurā stingri sēdošs bruņinieks ar garu un smagu pīķi bija draudīgs spēks. Pateicoties seglu kāpšļiem, pat triecienu saņēmis un ievainots, bruņinieks spēja noturēties zirga mugurā un, ja viņš vairs nevarēja turpināt cīņu, zirgs viņu varēja vismaz nogādāt drošībā. Tas bija viens no iemesliem, kādēļ piecus gadsimtus feodālajā Eiropā bruņinieki ne tikai bija noteicošais militārais spēks, viņiem bija arī ļoti augsts sabiedriskais prestižs un cieņa.
[izmainīt šo sadaļu] Bruņiniecības noriets
Bruņieniecības norietu iezīmēja Simtgadu kara norise. Kara gaitā kļuva acīmredzams, ka angļu viegi bruņotās un mobilās algotņu karaspēka vienības ir daudz efektīvākas, nekā smagnējie un mazkustīgie bruņinieki. Kara nobeigumā Francijas armijā bruņinieku īpastvars bija samazinājies līdz dažiem procentiem no apmēram puses kara sākumā.
Punktu bruņiniecībai pielika šaujamieroču izgudrošana, kas spēja bez pūlēm cauršaut bruņas un padarīja bruņinieku karaspēku bezpalīdzīgu.