Huans Manuels Fanhio

Vikipēdijas raksts

Huans Manuels Fanhio

Fanhio (priekšplānā).
Tautība argentīniešu
Komanda(s) Alfa Romeo, Maserati, Mercedes, Ferrari
Formula 1 karjera
Sezonas 1950-1951, 1953-1958
Sacīkstes 52
Čempiona tituli 5 (1951, 1954, 1955, 1956, 1957)
Uzvaras 24
Pjedestāli 31
Pole position¹ 29
Ātrākie apļi 23
Pirmā sacīkste 1950. gada Lielbritānijas GP
Pēdējā sacīkste 1958. gada Francijas GP
 ¹ pirmās starta vietas

Huans Manuels Fanhio (Juan Manuel Fangio, 1911. gada 24. jūnijā Balkarsē (Balcarce), Argentīnā - 1995. gada 17. jūlijā Buenosairesā) bija argentīniešu autosportists, pazīstams pateicoties saviem pieciem F1 čempiona tituliem. Viņam bija arī brāļa dēls - Huans Manuels Fanhio II, un viņš arī bija veiksmīgs autosportists.

[izmainīt šo sadaļu] Sacīkšu karjera

Viņš uzsāka savu karjeru 1934. gadā, pārsvarā brauca garas distances un kļuva par Argentīnas čempionu 1940. un 1941. gadā. Otrais Pasaules karš apturēja viņa progresu un viņš nevarēja sākt braukt Eiropā līdz pat 1947. gadam. 1950. gadā Huans Manuels Fanhio bija viens no 24 pilotiem, kas piedalījās pašā pirmajā F1 sacīkstē Silverstonas trasē 1950. gada 13. maijā. Viņš kvalificējās trešais un sacīkstē izstājās dēļ tehniskām problēmām. Jau otrajā sacīkstē Monako viņš parādīja savas spējas - viņš kvalifikācijā uzvarēja pārspējot otrās vietas ieguvēju Nino Farinu par vairāk nekā divām sekundēm, bet sacīkstē uzvarēja pārspējot Alberto Askari par apli. Nākamajā sacīkstē - Indy 500 viņš, kā daudzi citi piloti nepiedalījās, Šveicē izstājās, tad izcīnīja divas uzvaras pēc kārtas Beļģijā un Francijā, un nobeidza sezonu ar izstāšanos dēļ ātrumkārbas defekta Itālijā. Kopvērtējumā viņš bija otrais.

Nākamajā sezonā viņš turpināja braukt ar Alfa Romeo un izcīnija savu pirmo titulu. Tikai divās sacīkstēs viņš nekāpa uz pjedestāla - Beļģijā (kur viņš palika devītais) un Itālijā (kur viņš izstājās). Indy 500, protams, nav ieskaitīta šajā sarakstā. 1952. gada sezonu viņš izlaida kakla traumas dēļ. 1953. gadā viņš atgriezās ar Maserati, izcīnot trīs 2. vietas, vienu 4. vietu un vienu uzvaru. Gluži kā 1950. gadā viņš sezonu pabeidza otrais. 1954. gadā viņš izcīnīja savu otro čempiona titulu. Ja neskaita Indy 500, tad viņš tikai vienu reizi nekāpa uz goda pjedestāla. Viņš uzvarēja savās mājās Argentīnā, Beļģijā, Francijā, Vācijā, Šveicē un Itālijā. Spānijā viņš palika trešais. 1954. gadā Fanhio ar Maserati aizvadīja tikai pirmās divas sacīkstes. Atlikušo sezonu viņš brauca ar Mercedes. 1955. gadā Fanhio kļuva par pirmo trīskārtējo pasaules čempionu izcīnot četras uzvaras (Argentīna, Beļģija, Nīderlande un Itālija) sešās sacīkstēs. Pēc 1955. gada sezonas Mercedes aizgāja no autosporta, daļēji "pateicoties" slavenajai Lemānas avārijai tajā pašā gadā, kurā aizgāja bojā 81 skatītājs. Avārija ļoti ilgi ietekmēja autosportu - Šveicē autosports bija aizliegts līdz pat 21. gadsimta sākumam.

1956. gadā Fanhio pārgāja uz Ferrari, un pat izcīnot par 10 punktiem mazāk nekā pirms gada, viņš kļuva par pasaules čempionu. Viņš izcīnīja trīs uzvaras, divas otrās vietas un vienu ceturto vietu. Viņš arī izstājās Beļģijā. 1957. gadā Fanhio aizvadīja savu pēdējo pilno sezonu F1. Togad viņš atkal brauca Maserati. Izcīnot četras uzvaras un divas otrās vietas "Maestro" izcīnīja savu piekto un pēdējo čempiona titulu. 1958. gadā Fanhio izveidoja pats savu komandu un aizvadīja divas sacīkstes - Argentīnā un Francijā. Viņš abās izcīnīja ceturto vietu. Viņš arī mēģināja piedalīties Indy 500, taču tomēr beigās nestartēja. Šajā gadā Fanhio nolaupīja Kubas partizāni, bet Fanhio tomēr tika atbrīvots.