Simtgadu karš

Vikipēdijas raksts

Simtgadu karš

Žanna d'Arka Orleānas aplenkuma laikā.
Datums 1337 - 1453
Vieta Galvenokārt Francija
Iznākums Francijas uzvara, Francija iegūst kontroli pār visiem Anglijas īpašumiem kontinentālajā eiropā, atskaitot Kalē
Iegansts Cīņa par Francijas karaļa troni
Karotāji
Francija
Kastīlija
Skotija
Ženovas Republika
Maljorkas karaliste
Bohēmija
Aragona
Bretaņa
Anglija
Burgundija
Bretaņa
Portugāle
Navarra
Flandrija
Eno
Akvitānija
Luksemburga
Svētā Romas impērija

Simtgadu karš bija konflikts starp Angliju un Franciju, kas ilga aptuveni 116 gadus no 1337. līdz 1453. gadam. Šajā periodā būtībā apstājās normāla Francijas attīstība, karš noveda pie ražošanas spēku masveidīgas iznīcināšanas, pie iedzīvotāju skaita samazināšanās un tirdzniecības sašaurināšanās.

Satura rādītājs

[izmainīt šo sadaļu] Kara izcelšanās

Kara galvenais cēlonis bija Francijas troņa mantošanas jautājums. 1328. gadā mira Francijas karalis Kārlis IV, pēdējais kapetingu dinastijas vīriešu līnijas pārstāvis. Tuvākais troņmantnieks vīriešu līnijā bija Kārļa VI brālēns Filips Valuā, bet sieviešu līnijā Anglijas karalis Eduards III, kura māte bija mirušā karaļa māsa Francijas Izabella. Kad par karali kronēja Filipu VI Valuā, tad pret to protestēja Izabella, bet pats Eduards III 1337. gadā Anglijas parlamentā paziņoja savu nodomu iegūt Francijas troni un pasludināja sevi par Francijas karali, tādejādi aizsākot karu.

[izmainīt šo sadaļu] Kara norise

[izmainīt šo sadaļu] Kara sākums (1337 - 1360)

Kara sākums 1337. gadā bija angļiem izdevīgs. Angļu karaspēkam, salīdzinājumā ar frančiem, bija lielākas priekšrocības. Tas nebija liels, bet labi organizēts. Algoto bruņinieku daļas bija pakļautas kapteiņiem, kuri savukārt bija tieši pakļauti karalim kā virspavēlniekam. Angļu strēlnieki, kas sastāvēja galvenokārt no Anglijas daudzajiem brīvajiem zemniekiem, bija lieli sava amata meistari, un svarīgākajās kaujās viņiem bija liela loma, atbalstot bruņinieku kavalēriju. Franču karaspēkā pārsvarā bija feodālo bruņinieku zemessardze, strēlnieku bija maz, un bruņinieki nevēlējās saskaņot ar viņiem savu darbību. Armija sašķēlās atsevišķās nodaļās, kas pakļāvās tikai tiešajiem karaspēka priekšniekiem - lielajiem feodāļiem, kuri pēc sava ieskata vai nu devās kaujā, pameta kaujas lauku, vai arī palika par novērotājiem. Īstenībā karalis komandēja tikai savu karaspēka vienību, kas, lai arī pati lielākā, tomēr bija tikai daļa no franču armijas. Franču bruņinieku parastā taktika bija kaujas sākumā uzbrukt visiem reizē. Bet, ja pretinieks izturēja šo triecienu un strēlnieki nogalināja zirgus, šis spiediens nedeva nekādus rezultātus: ienaidnieks franču kavalēriju sašķēla atsevišķās grupās, bruņiniekus norāva no zirgiem un saņēma gūstā.

Angļi uzvarēja gan uz jūras, gan uz sauszemes. 1347. gadā viņi ieņēma Kalē, kas bija svarīgs nocietinājuma punkts, turklāt īs reģions bija nozīmīgs Anglijas vilnas eksportam. Citviet ziemeļos angļiem karadarbība nebija tik veiksmīga, tāpēc viņi to pārcēla uz Francijas dienvidrietumiem un atkal no jūras puses sagrāba Gijennas un Gaskoņas apgabalus. Anglijas karaļa Eduarda III karaspēku Bordo vadīja viņa dēls Eduards Melnais Princis. Viņa nodaļa kopā ar Gaskoņas bruņiniekiem uzbruka un laupīja Francijas centrālos apgabalus, dedzināja pilsētas un ciematus, sagrāba bagātus laupījumus. Vienā šādā uzbrukumā 1356. gada septembrī pie Putajē viņus panāca franču armija. Franči cieta smagu sakāvi. Gūstā nokļuva arī karalis Jānis Labsirdīgais (1350 - 1364). Šajā laikā Francijas valsts kase bija pilnīgi iztukšota un tā pārdzīvoja zemnieku dumpjus. Tomēr, lai gan franču armija bija iznīcināta, angļiem neizdevās ieņemt Parīzi un Reimsu un tika noslēgts pamiers.

[izmainīt šo sadaļu] Pirmais miers (1360 - 1369)

1360. gadā franči bija spiesti noslēgt Bretiņi mieru, atdodot angļiem vairākas no savām zemēm un provincēm (apmēram 17 tagadējo departamentu).

[izmainīt šo sadaļu] Franču uzvaras karaļa Kārļa V laikā (1369 - 1389)

Tā kā miera līgumā nebija noteikta Bretiņas piederība, karš drīz atsākās. Francijas karalim Kārlim V izdevās reorganizēt armiju un floti un pēc ilgām cīņām beidzot padzīt angļus no ieņemtiem Francijas apgabaliem. 1380. gadā angļu rokās atradās vienīgi Kalē un Gijena.

[izmainīt šo sadaļu] Otrais miers (1389 - 1415)

Šajā laikā, kā Anglijā, tā Francijā norisa pilsoņu kari un valstu savstarpējais karš pierima.

[izmainīt šo sadaļu] Angļu uzvaras karaļa Henrija V laikā (1415 - 1429)

1415. gadā Anglijas karaļa Henrija V vadībā sākās jauns iebrukums Francijā. Kaujā pie Azenkuras 1415. gada oktobrī Armaņikiešu armija tika sakauta, daudzi franču bruņinieki tika nogalināti vai saņemti gūstā, gūstā nokļuva arī Orleānas hercogs. Pēc tam angļi sagrāba Normandiju un Menu.

Pēc gūtajām uzvarām angļi uzspieda Francijai smagus miera noteikumus (līgums tika noslēgts Truā 1420. gadā), pēc kuriem Francija zaudēja neatkarību un kļuva par apvienotās Anglijas-Francijas karalistes sastāvdaļu. Garīgi slimā Francijas karaļa Kārļa VI dzīves laikā par Francijas pārvaldītāju kļuva Henrijs V, bet pēc tam tronī vajadzēja nākt viņa un Francijas princeses (Kārļa VI meitas) dēlam, nākošajam Henrijam VI. Dofins Kārlis (Kārļa VI dēls) tika izslēgts no mantojuma. Taču 1422. gadā pēkšņi mira Henrijs V, bet pēc dažiem mēnešiem nomira arī Kārlis VI.

[izmainīt šo sadaļu] Kara beigu posms (1429 - 1453)

1429. gadā, kad angļi aplenca Orleānu, pie Dofina Kārļa vērsās 17 gadus vecā zemnieku meitene Žanna d’Arka, kura bija pārliecināta, ka viņa ir dzirdējusi Dievs balsi, kas likusi viņai nostāties franču karaspēka priekšgalā. Žannas iedvesmoti franči atbrīvoja Orleānu un sāka gūt arvien jaunas uzvaras. Taču pēc kādas neveiksmīgas kaujas Žanna nonāca Burgundijas hercoga gūstā un vēlāk tika izdota angļiem.

1431. gadā Žanna d’Arka tika tiesāta inkvizīcijas tiesā, kur viņa tika apsūdzēta kā ragana un brīdināta, ka savu uzskatu nemainīšanas gadījuma tiks sodīta ar nāvi. Iesākumā viņa atteicās no savas pārliecības un nāvessods tika aizstāts ar mūža ieslodzījumu, taču pēc trim dienām viņa atkal mainīja savu viedokli un viņai tika izpildīts nāvessods sadedzinot uz sārta Ruānas tirgus laukumā. Tikai pēc 25 gadiem pāvests šo spriedumu atzina par netaisnu.

1453. gadā bez īpaša miera līguma karadarbība tika izbeigta.