Jumtiņš

Vikipēdijas raksts

Jumtiņa zīmi, kas ieguvusi jumtiņa jeb Dieva zīmes nosaukumu, veido trīsstūris ar tā smailei pretim novietotu aplīti jeb saulīti. Trīsstūru un aplīšu kombinācijas sastopamas uz ķemmes bedrīšu keramikas jau vidējā neolītā. Tās sastopamas ir arī uz bronzas laikmeta sakuma keramikas agrā dzelzs laikmeta rietumbaltu saktām. Šādas zīmes latviešu rakstos atrodamas skaistos kuplinājumos un līdzīgi debess nosaukumiem tautas dziesmās, tiek sauktas par jumtiņu, spāri vai kaudzi. Latviešu mitoloģijā debess ir sfēra, kurā ‘’uzturas’’ galvenais vadošais spēks Dievs un viņa grafiskais simbols atbilst debess, visuma un vīrišķā spēka zīmei-trijstūrim. 18-19gadsimtā tautas mākslas darinājumu rotājumos jumtiņš pa lielākajai daļai asociējās kā zemkopju dzīves centra mājas simbols. Šajos rotājumos no trīsstūra galotnes pazudušas arheoloģiskā materiāla redzamās, jumtiņam kā debesu un Dieva simbolam raksturīgākās saulītes. Kompozīcijas apaļā rozetveida saulīte ir blakus diviem ar galotnēm pretnostatītiem jumtiņiem. Sens kompozīcijas paņēmiens ir jumtiņu novietojums gar rotājamā laukuma malām. Jumtiņu rindojumi pārsvarā vērojami izšuvumos un uz Zemgales burbuļsaktām. Tie kā jumtiņu kuplinājumi veidojas jauni raksta motīvi. Kokgriezumos uz spērslīcām jumtiņš parādās plastiskā veidā. Kā trīsstūra bedrīte jeb zobiņš, kas veido klājošo un izskaņas rakstu