Radio

Vikipēdijas raksts

Radio (latīņu: radiare - izstarot) - bezvadu informācijas pārraides (elektrosakaru) tehnoloģija, izmantojot radioviļņus. Dažkārt par radio dēvē arī radiouztvērēju (piemēram, portatīvais radio, lampu radio).

Satura rādītājs

[izmainīt šo sadaļu] Vēsture

Galvenais raksts: Radio vēsture
Radiouztvērēja VEF M-557 skala
Radiouztvērēja VEF M-557 skala

Par radio izgudrotāju tiek uzskatīts itāļu inženieris Giljelmo Markoni, kurš 1895. gadā bez vadiem pārraidīja Morzes signālu 1,5 kilometru attālumā, bet 1896. gadā iesniedza patentu radiotelegrāfam. 1901. gadā radiosignāls tika pārraidīts pāri Atlantijas okeānam. Krievijā par radio izgudrotāju uzskata fiziķi un elektrotehniķi Aleksandru Popovu, kurš demonstrēja praktisku radiouztvērēja un raidītāja konstrukciju nedaudz pirms Markoni, taču neiesniedza patenta pieteikumu. 1901. gadā Popovs pārraidīja signālu starp diviem kuģiem ap 150 km attālumā.

1920. gadā ASV sāka raidīt pirmās komerciālās radiostacijas, kas bija paredzētas plašam klausītāju lokam. Eiropā pirmais šāds raidītājs bija BBC (Londona, 1922. gads).

Latvijā radio sāka raidīt 1925. gadā no Rīgas (tagadējās Radio ielas). Sākumā radio raidīja divas stundas dienā, turklāt uztvērēju skaits bija tikai 331. 1940. gadā pirms PSRS okupācijas Latvijas Radio bija jau 156 568 klausītāji. 1940. gada 7. jūlijā sākās pirmie PSRS ideoloģijas raidījumi, bet jau pēc nepilna gada Latvijas Radiofonu pārņēma Vācijas radio Deutsche Rundfunk. 1944. gada oktobrī, vācu okupantiem atkāpjoties, radiofona iekārtas Rīgā tika iznīcinātas. Pēc sekojošās otrās PSRS okupācijas izpostītās ēkas tika nolemts neatjaunot un Radionamu pārcelt uz Doma laukumu. Radio raidītāji tika uzstādīti Ulbrokā. 1979. gadā Zaķusalā sāka būvēt jaunu radio un televīzijas raidīšanas torni.

[izmainīt šo sadaļu] Radio darbības princips

Radio pamatojas uz modulētu radioviļņu izstarošanu un uztveršanu.

Lai radiovilni varētu modulēt, vispirms skaņu ar mikrofonu pārveido skaņas frekvences maiņstrāvā, kuru pastiprina zemfrekvences (ZF) pastiprinātājā un pievada raidītāja modulatoram. Modulatorā skaņas frekvences strāva maina amplitūdu vai frekvenci augstfrekvences (AF) svārstībām, kuras pastiprina augstfrekvences pastiprinātājā un no raidītāja pa kabeli (fideru) padod uz antenu. Antena modulēto augstfrekvences strāvu izstaro kā noteiktas frekvences radiovilni.

Raidījuma uztveršanai lieto uztverošo antenu, kurā tiek inducēta augstfrekvences maiņstrāva, ko padod uz radiouztvērēju. Uztvērējā vājā modulētā augstfrekvences maiņstrāva tiek pastiprināta un izdalītas vajadzīgās frekvences svārstības, kuras detektē ar detektoru, lai pārveidotu skaņas frekvences maiņstrāvā. To pastiprina zemfrekvences pastiprinātājā un pievada skaļrunim, lai uztverto raidījumu varētu klausīties.

[izmainīt šo sadaļu] Modulācijas veidi

Garajos, vidējos un īsajos viļņos lieto pārsvarā amplitūdas modulāciju (AM). Ultraīsviļņos lieto frekvences modulāciju (FM). Ir arī daudzi citi modulācijas veidi, piemēram, fāzes modulācija vai vienas sānjoslas modulācija (SSB). Mūsdienās arvien izplatītāki kļūst digitālās modulācijas veidi.

[izmainīt šo sadaļu] Uztvērēju veidi

Vienkāršākais uztvērējs ir detektora uztvērējs, kam nav vajadzīgs barošanas avots, taču tas var uztvert tikai spēcīgas tuvu esošas radiostacijas, ko jāklausās ar radioaustiņām. Šādam uztvērējam nav ne AF, ne ZF pastiprinātāja, to noskaņo ar vienkāršu svārstību kontūru. Sarežģītākiem uztvērējiem ir AF un ZF pastiprināšanas pakāpes. Lai palielinātu uztvērēja selektivitāti un jutību, lieto atgriezenisko saiti un šādus uztvērējus sauc par reģeneratīviem uztvērējiem. Mūsdienās visiem šiem uztvērējiem ir tikai vēsturiska un izglītojoša nozīme, kaut arī reģeneratīvie uztvērēji pēc dažiem parametriem var pārspēt mūsdienās lietojamos superheterodīnus.

Superheterodīna uztvērēji jeb superheterodīni ir mūsdienās visizplatītākie radiouztvērēji. Šādi uztvērēji satur speciālu mazjaudas augstfrekvences ģeneratoru - heterodīnu jeb oscilatoru. Heterodīna frekvence, noskaņojoties uz radiostaciju, tiek mainīta vienlaicīgi ar uztveramo frekvenci ar tādu aprēķinu, lai frekvenču starpība (to sauc par starpfrekvenci) paliktu nemainīga. Shēmas daļu, kurā iegūst starpfrekvenci, sauc par frekvences pārveidotāju jeb jaucēju. Tajā iegūto fiksēto starpfrekvenci pastiprina starpfrekvences pastiprinātājā, detektē, pastiprina iegūtās ZF svārstības un pievada skaļrunim. Superheterodīnu priekšrocības ir mazāks noskaņojamo kontūru skaits un vienkāršāka signāla pastiprināšana fiksētās starpfrekvences dēļ. Trūkums - uztveršanas spoguļkanāla esamība, ko novērš, izmantojot divkāršu un pat trīskāršu frekvences pārveidošanu (profesionālos uztvērējos).

Paši mūsdienīgākie uztvērēji ir digitālie jeb ciparu uztvērēji, kas satur speciālu mikroprocesoru digitālā signāla atkodēšanai.

[izmainīt šo sadaļu] Radio pielietošana

Radio tehnoloģiju izmanto ne tikai skaņas, bet arī citas informācijas pārraidei - piemēram, attēla (sk. televīzija) vai datu pārraidei. Radio izmanto iekārtu un modeļu vadīšanai, dažādās apsardzes signalizācijās, virziena (sk. radiokompass un pelengators) un atrašanās vietas (sk. GPS) noteikšanai. Raidītāja izstarotais signāls var atstaroties no dažādiem objektiem - tad to var uztvert raidītāja atrašanās vietā un pēc signāla izmaiņām spriest par objektu raksturu un attālumu līdz tiem (sk. radiolokācija).

[izmainīt šo sadaļu] Ārējās saites