Antinomija
Vikipēdijas raksts
Antinomija (sengrieķu αντι-, pret, plus νομος, likums) – divu likumību pretruna. Filozofisko terminu pirmo reizi ieviesa Kantoms. Viņš skaidro antinomiju kā pretrunu, kurā teorētiskais saprāts iekrīt pats no sevis vai kopā ar apziņu, kad tas absolūtā ideju attiecina pie pasaules kā visu parādību kopuma. antinomija satur šādus jautājumus: galīgs vai bezgalīgs ir visums, izplatījums? Vai pastāv nedalāmi atomi, vai matērija var tikt sadalīta līdz bezgalībai? Vai dabā pastāv vajadzība vai arī ir iespējama arī nejaušība? Vai visumā pastāv nepieciešamā būtība? Tā kā šajā gadījumā antinomija sastāv no tā, ka var minēt vienādu daudzumu pierādījumu par un pret dotajām atbildēm, tad saskaņā ar antinomiju - cilvēka zināšanas nespēj pārkāpt šo izziņas robežu.